Sapnis un veseris
Daudziem tas bija negaidīti, taču viens vesera metiens pēc otra tālajā Amerikā pārliecinoši apliecināja, ka koknesiete Laura Igaune pirmā no latviešu vieglatlētēm izpildījusi Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas normu! Viņa jau 17 reizes labojusi Latvijas rekordu (šogad vien — četras reizes), kas tagad ir 73, 56 m (olimpiskā kvalifikācijas norma — 72,50 m) un raksta tapšanas brīdī ir pasaules pirmā desmita cienīgs rezultāts.
Kāpēc mēs tik maz par šo vieglatlēti zinām? Droši vien tāpēc, ka Laura Igaune jau devīto gadu dzīvo, trenējas un tagad arī strādā ASV. Viņa beigusi divas augstskolas, ir precējusies, trenējas pati, trenē citus un gatavojas stadionā pārstāvēt dzimto Latviju.
— Kā nokļuvi ASV?
— Uz Ameriku devos 2010. gada 1. septembrī, pabeigusi bakalaura studijas Rīgas Stradiņa universitātē fizioterapijā un veselības mācībā. Zināju, ka daudzi mūsu vieglatlēti ir mācījušies un mācās ASV, turpinot sasniegt augstus rezultātus. Piedāvājumi doties pāri okeānam man bija jau agrāk, taču vispirms pabeidzu mācības Rīgā, tikai tad atsaucos kādam no vairākiem uzaicinājumiem.
Gribēju turpināt studijas, un man likās interesanti to darīt un trenēties svešā vidē.
Pirmais iespaids nelika vilties — treniņu apstākļi pēc Latvijas likās vienreizēji — stadions, mešanas rīki, svaru zāle, pieejami ārsti, fizioterapeiti. Rietumkentuki universitātē, kur ieguvu pirmo maģistra grādu, ļoti rēķinājās ar to, ka esmu sportiste. Pēc mācībām Rīgā, kad no Pārdaugavas cauri visai Rīgai bija jādodas uz nošņurkušo Daugavas stadiona rezerves laukumu, tas likās kā paradīze. Arī turpmāk nekas nelika vilties un nekad neesmu nenožēlojusi savu izvēli.
— Kad sāki nodarboties ar vesera mešanu?
— Sāku vēlu, vien mācoties 11. klasē, kad aizgāju līdzi klasesbiedrenei, kas jau trenējās vieglatlētikā. Līdz tam skolas sporta stundās biju gan skrējusi, gan lēkusi, taču nekas nopietns tas nebija.
Pēc kāda laiciņa mans pirmais treneris Igors Lulle man parādīja veseri un ierosināja pamēģināt, kaut gan līdz tam biju pievērsusies diska mešanai, kurā jau sāka dīgt pirmie cerību asni. Tas bija 2005. gads.
Sākumā metu trīs kilogramu veseri, taču drīz vien pārgāju uz lielo rīku, kas ir par kilogramu smagāks. Rīgā trenējos pie Vladimira Kuzņecova un bijušā Latvijas rekordista Viļņa Sudāra. Tad arī tapa mani pirmie Latvijas rekordi.
— Kas tevi saistīja vesera mešanā?
— Tā ir disciplīna, kur ar spēku un ātrumu vien nepietiek, jābūt labai tehnikai un pareizai, zibenīgai domāšanai, jo tas nav vienkārši — veikt vairākus apgriezienus ar smago rīku izstieptās rokās. Pat pieredzējušiem sportistiem tas ne vienmēr izdodas, un arī nopietnās sacensībās veseris dažkārt lido aizsargtīklā. Man liekas, ka tā ir sarežģīta disciplīna.
— Spēka treniņi nebiedē?
— Piedod, bet daudziem tas ir muļķīgs uzskats. Ķermeņa svars un muskuļi vien neko nedod. Es ar augumu 1,78 metri sveru vien 70 kilogramus. Iespējams, ka diska mešanā vai lodes grūšanā svaram ir lielāka nozīme, bet ne vesera mešanā, kas ir ļoti ātra disciplīna, varbūt arī tāpēc es disku nomainīju ar veseri.
Sportistiem muskuļiem ir jābūt, tāpēc tas ir sports, bet man nav un nebūs lieka svara! Domāju, ka tieši šo novecojušo uzskatu dēļ Latvijā tik ļoti atpaliekam sieviešu mešanu disciplīnās, izņemot šķēpu. Esi vienkārši dūšīga augumā — metīsi disku vai veseri, grūdīsi lodi — tas nav mūsdienīgi!
— Kas ir pamatā šāgada rekordu sērijai?
— Pirms tam iepriekšējo rekordu sasniedzu vien 2012. gadā — 68,94 metrus, taču tad plīsa labās kājas muskulis un pagāja daudzi gadi, līdz atbrīvojos no traumas sekām. Kā jau minēju, Amerikā man pieejami gan ārsti, gan fizioterapeiti, taču ilgstoši netiku vaļā no sāpēm kājās. Ik pa brīdim startēju, taču sāpju dēļ augstvērtīgu rezultātu man nebija.
Tikšanos ar divām fizioterapeitēm pērnā gada decembrī var uzskatīt par brīnumu. Viņas nedarīja neko pārdabisku, taču ar speciālu vingrinājumu palīdzību es ātri tiku vaļā no sāpēm un līdz šim brīdim tās vairs neesmu jutusi, varu mest ar pilnu atdevi. Veseris atkal sāka lidot!
Par rekordiem šosezon īpaši nedomāju, vienmēr esmu centusies sasniegt to, kam tobrīd esmu gatava. Tieši tāpēc nestartēju 2012. gada Eiropas čempionātā, jo traumas dēļ neko nozīmīgu nebūtu varējusi sasniegt, bet piedalīties tikai ķeksīša dēļ negribēju.
Mazliet žēl, ka netiku uz olimpiskajām spēlēm Londonā, jo līdz normai pietrūka vien sešu centimetru, taču traumas dēļ tāpat nebūtu varējusi startēt.
Šogad, kad tiku vaļā no sāpēm, jau pirmajās sacensībās, kas notika lietū un dubļos, veseris aizlidoja Latvijas rekorda tālumā — 69,74 metrus! Jutu, ka beidzot varu mest no sirds, un nākošajās sacensībās tiku pāri sen sapņotajai 70 metru līnijai — 71,61 metrs. Vēl pēc laiciņa (11. maijā) — 73,56 metri! Pirms tam jutu, ka varu mest tālāk par 70 m, bet tik tāls lidojums arī man bija pārsteigums! Turklāt nemaz nezināju, ka esmu izpildījusi olimpiskās kvalifikācijas normatīvu, jo šajās normās tik ļoti neiedziļinājos. Šie rezultāti uzliek pienākumus un atšķirībā no citiem gadiem, kad pēc sezonas (ASV studentu sportā tā beidzas maijā) nedaudz atpūtos, šogad vasara paies nopietnos treniņos.
— Kā aizrit tava ikdiena?
— Diena man sākas piecos no rīta, tad divas stundas esmu mešanas treniņā, no astoņiem līdz pieciem trenēju savus audzēkņus, tagad manā aprūpē ir vairāki talantīgi metēji. Agrāk kā trenera palīdze trenēju arī citu disciplīnu pārstāvjus.
Pēc pieciem man pašai ir treniņi svaru zālē, kas mainās ar treniņiem sprintā, pildbumbas mešanā, lēkšanas disciplīnās, arī rehabilitācijas nodarbības. Vienīgā brīvdiena ir sestdiena, kopumā sanāk seši mešanas treniņi no rītiem plus tikpat daudz vakara treniņu. Slodze ir pamatīga, taču to var regulēt ar pareizu uzturu, racionālu dienas režīmu, piemērotu atpūtu.
— Pērn nosvinēji savu 30. dzimšanas dienu. Vai, gadiem ritot, nekļūst arvien grūtāk paveikt visu iecerēto?
— Vispirms jāsaprot, ko tu dari un kāpēc, tad visracionālākajā veidā jācenšas īstenot savus mērķus, neskatoties pasē. Vesera mešana (ar retiem izņēmumiem) nav gados jauno sporta veids, bieži vien labākie rezultāti tiek sasniegti pēc trīsdesmit gadiem. Labs piemērs ir mūsu Igors Sokolovs, kas lielmeistara normu (80,14 m) sasniedza 35 gadu vecumā, startēja olimpiskajās spēlēs. Arī tagad — 45 gadu vecumā — viņš Latvijā met vistālāk, kaut arī strādā par treneri.
Domāju mest veseri tik ilgi, kamēr varēšu.
— Tagad dienaskārtībā ir olimpiskās spēles?
— Nē, par to es domāšu nākamgad, vispirms godam jābeidz šī sezona. Šovasar pēc ilgāka pārtraukuma pārstāvēšu Latvijas izlasi, vispirms Eiropas komandu čempionātā, kas no 10. līdz 11. augustam notiks Horvātijas pilsētā Varaždinā. Domāju pa taisno no ASV braukt uz Horvātiju un atrast pareizo aklimatizācijas režīmu, jo septembra beigās — oktobra sākumā būs sezonas svarīgākais starts — pasaules čempionāts Dohā (Katara), kur laika josla tikai par stundu atšķiras no Horvātijas. Gribu saprast sev piemērotāko aklimatizācijas veidu, jo tas būs svarīgi arī nākošgad Tokijā.
— Vai Latvijā nedomā atgriezties?
— Šobrīd par to nedomāju, jo ASV mani apmierina viss, it sevišķi sporta jomā. Latvijā nav tādu apstākļu, un nākotni mājās es pagaidām neredzu. Tāpat domāju, ka Latvijas sportam varu vairāk palīdzēt, atrodoties Amerikā. Labprāt palīdzētu kādiem talantīgiem Latvijas sportistiem, ja tādi atrastos. Sevi joprojām redzu sportā.
Protams, ka visiem spēkiem palīdzēšu Latvijas izlasei. Ja būs veselība, tad par pārējo parūpēšos pati, kā to esmu darījusi pēdējos deviņus gadus.
Ir latviešu sakāmvārds — mūžu dzīvo, mūžu mācies!, ko es papildinātu — mūžu dzīvo, mūžu met!
Laura IGAUNE
Vieglatlēte, Latvijas rekordiste vesera mešanā, trenere
Dzimusi: 1988. gada 10. februārī Aizkrauklē
Augums, svars: 178 cm, 70 kg
Izglītība: Kokneses vidusskola, RSU, fizioterapijas un veselības mācības bakalaure, Rietumkentuki universitāte, maģistra grāds fizioloģijā, Tifinas universitāte, maģistra grāds kriminālistikas psiholoģijā
Sporta gaitas: no 17 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā
Treneri: pirmais treneris Igors Lulle, vēlāk — Vladimirs Kuzņecovs un Vilnis Sudārs, vairāki treneri ASV, daudz trenējas patstāvīgi
Labākie rezultāti: vesera mešanā — 73, 56 m, diska mešanā — 51,96 m
Lielākie sasniegumi: Latvijas rekordiste (17 reizes), divpadsmitkārtēja Latvijas čempione vesera un diska mešanā, izcīnītas medaļas ASV studentu sacensībās
Darba gaitas: trenera palīdze Rietumkentuki un Tifinas universitātēs (kopš 2011. gada), mešanas disciplīnu trenere Īlonas universitātē (kopš 2016. gada)
Dzīvesvieta: ASV pilsētiņa Īlona (aptuveni 10 000 iedzīvotāju) Ziemeļkarolīnas štatā
Ģimenes stāvoklis: precējusies
Vaļasprieki: literatūra, aktīva atpūta, ceļojumi
GRIEŽAS KĀ VILCIŅŠ
Andris STAĢIS,
vieglatlētikas statistiķis, bijušais vesera metējs
Laura Igaune Latvijas rekordu vesera mešanā pirmo reizi laboja 2009. gada Eiropas kausa izcīņā Banska Bistricā — 59,60 m. Šobrīd tas ir 73,56 m un sasniegts 11. maijā Montolivā (ASV).
2019. gadā Igaune Latvijas rekordu labojusi četrkārt: 69,76 m — 15. martā Šarlotē (ASV); 70,63 m un 71,61 m — 19. aprīlī Daremā (ASV); 73,56 m — 11. maijā Montolivā (ASV).
Laura Igaune šogad pasaules labāko vesera metēju rangā ierindojās astotajā vietā.
Interesanti ir salīdzināt visu astoņu labāko metēju vecumus, rezultātus, augumus un svarus.
1. Gvena Berija (30), ASV, 76,23 m, 176 cm, 80 kg
2. Diana Preisa (26) ASV, 75,74 m, 172 cm, 109 kg
3. Vana Žana (32) Ķīna, 75,66 m, 174 cm, 108 kg
4. Brūka Andersone (24), ASV, 75,05 m, 170 cm, 84 kg
5. Hanna Mališika (25), Baltkrievija 74,95 m 175 cm, 90 kg
6. Aleksandra Tavernjē (26), Francija, 74,00 m, 170 cm, 82 kg
7. Anita Vlodarčika (34), Polija 73,64 m 175 cm 90 kg
8. Laura Igaune (31), Latvija, 73,56 m, 178 cm, 70 kg
Pārsteidz Lauras Igaunes auguma un svara rādītāji, salīdzinot ar citām šogad labākajām pasaules vesera metējām. Laura ir visgarākā un arī visvieglākā. Tātad izcilus rezultātus viņa sasniedz, pateicoties perfekti apgūtai vesera mešanas tehnikai un lielam apgriezienu ātrumam. Ne velti par šādām vesera metējām saka — griežas kā vilciņš. Plus vēl augsti spēka rādītāji, kādi Laurai neapšaubāmi ir. Ne velti viņa ļoti tālu — 20,02 m (2014. g.) — metusi arī Amerikā tik populāro svaru bumbu (9,07 kg).
Visu minēto varu apstiprināt ar personīgo pieredzi. Sešdesmitajos gados, kad lēcu trīssoli un metu arī veseri (1963. gadā — 55,07 m), mans augums bija 1,89 m, bet svars no 70 līdz 75 kg. Ne velti treniņbiedri mani sauca par Špicku.
