Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Atgriešanās Seļivanova gaumē

Jānis Erenbergs

Līdz 16. aprīlim Austrijas pilsētās Kremsā un Vīnē risināsies kārtējais Eiropas čempionāts volejbolā kadetu izlasēm, kurā piedalīsies arī Latvijas valstsvienība. Mūsu komanda sākumstadijā iedalīta vienā grupā ar Poliju un Beļģiju.

„Lai iekļūtu nākamajā kārtā, divās spēlēs jāizcīna vismaz viena uzvara," sarunā ar Sportu pastāstīja Latvijas izlases delegācijas vadītājs, savulaik populārais Rīgas Radiotehniķa spēlētājs Pāvels Seļivanovs. „Tiesa, mūsu komandai nav izvirzīts konkrēts uzdevums izcīnīt kādu noteiktu vietu, jo galvenais bija pati kvalificēšanās finālam, kas jau ir izdarīts. Protams, tagad jāturpina cīnīties par pēc iespējas augstāku vietu, demonstrējot labu sniegumu."

– Ja nemaldos, tādā amatā kā Latvijas volejbola izlases delegācijas vadītājs esat pirmoreiz…

– Jā, tā tas ir. Es negribētu apgalvot, ka tāpēc mani būtu pārņēmis pirmsstarta stress un pie katra lēmuma pieņemšanas trīcētu rokas, taču zināms uztraukums ir. Man liekas, ka viss nostāsies savās vietās, tikai tad, kad puiši dosies volejbola laukumā. Viņiem, 1989. un 1990. gadā dzimušajiem spēlētājiem, tad sāksies atbildīgākais posms.

– Šķiet, būtu lieki jautāt, kāpēc tieši jums uzticēta kadetu komandas delegācijas vadība?

– Par to jūtos ļoti gandarīts. Zināmā mērā es jauniešos saskatu sevi un savus komandas biedrus šajā vecumā. Tādējādi man ir vieglāk no malas norādīt uz viņu kļūdām, palīdzēt izsargāties no tiem misēkļiem, kurus paši pieļāvām šajā vecumā. Es negribu viņus mācīt „pareizi" dzīvot, drīzāk otrādi – no savas pieredzes varētu pastāstīt, kas šādā vecumā tiek darīts nepareizi un kāpēc.

– Austrijā būs jāspēlē vienā grupā kopā ar Poliju un Beļģiju? Kas būs favorīti?

– Protams, labprāt gribētu teikt, ka mēs – Latvija. Taču reālāk līderu lomu būtu piedēvēt poļiem. Savukārt mēs ar beļģiem varētu būt aptuveni vienādā līmenī. Beļģijas jaunatnes volejbols pats par sevi ir diezgan stiprs, taču viņiem jau ilgākus gadus rodas problēmas ar jaunajiem sportistiem, kad tiem vecuma ziņā jāpāriet profesionāļu kārtā.

– Vai dosiet padomus izlases treneriem arī spēles laikā?

– Šādus gājienus neplānojam, ir apstiprināti izlases treneri, kuriem ar to jānodarbojas. Es savu darbību vairāk saskatu organizatoriskajā plāksnē, piedaloties sarunās un pieņemšanās.

– Kamēr jūs Austrijā kopā ar Latvijas izlasi startēsiet Eiropas čempionātā, tepat Latvijā sāksies valsts meistarsacīkšu fināls volejbolā. Kāds ir jūsu viedoklis par iespējamajiem uzvarētājiem – Lāse-R vai SK Rīga?

– Kā nodibinājuma SK Rīga valdes priekšsēdētāja vietniekam man ir tikai savs subjektīvais redzējums – Rīgai jāuzvar, un viss!

– Tomēr pēdējā abu finālistu savstarpējā cīņā Schenker līgā Lāse-R bija pārāki ar 3:0…

– Jā, bet finālā viss būs citādāk. Nedrīkst arī aizmirst, ka pēdējos mačos abi treneri spēlēja ar daļēji aizklātām kārtīm. Katrā ziņā mans vērtējums par SK Rīga uzvaru ir nemainīgs.

– Jūs neapšaubāmi esat sportiska personība. Kādās attiecībās ar šo jomu esat tagad, kad profesionāļa gaitas jau sen ir aiz muguras?

– Volejbola bumbai sen neesmu pieskāries un, godīgi sakot, nav arī „iekāriena". Tagad ziemā aizraujos ar kalnu slēpošanu, bet vasarā – ar ūdensslēpošanu.

– Kāpēc pret savu sporta veidu ir tāda – rezervēta -, attieksme?

– Man ir vairāki apsvērumi, kāpēc volejbolam esmu pielicis punktu. Sāksim ar veterānu sacensībām, kurās es varētu startēt, taču to nedaru. Kalnu un ūdens slēpošanā mačos es piedalos, jo man tas ir kaut kas jauns. Varu šajos veidos iekarot jaunas virsotnes, atklāt daudz ko interesantu. Volejbolā jau ar mani viss tas labākais ir noticis. Tā zināmā mērā ir psiholoģiska barjera, jo uzspēlēt jau gribās, taču prāts saka priekšā, ka tikpat augstu kā savulaik neuzlēkšu un tikpat spēcīgi kā savulaik servēt nespēšu. Turklāt, lai kādā līmenī un lai vai cik nopietni tiktu spēlēts volejbols, ir kaut nedaudz jāpatrenējas, savukārt tam vairs neatliek laika. Bet bez treniņiem riskēt un doties laukumā ir visai bīstami iespējamo traumu dēļ. Veterāna vecumā tās ir viegli iegūt, bet izārstēt – vairs tik ātri neizdodas. Ūdensslēpošanā un kalnu slēpošanā tas ir citādi, jo šeit man nav jāuzņemas līdera nasta. Es vairāk relaksējos, nevis domāju par rezultātu. Arī sporta veidu sabiedrība te ir ļoti atsaucīga – visi vēlas sniegt padomus, pakonsultēt, kā labāk, kā pareizāk.

– Tomēr, droši vien jums būtu daudz līdzjutēju, kas gribētu redzēt Seļivānova atgriešanos volejbola laukumā…

– Drīzāk viņi sāks šausmināties, ko tas „vecais" tur dara, kā viņš, olimpiskais čempions, tagad spēlē. Kāpēc tādu vispār laiž laukumā, ja laukuma malā jaunie puiši netiek pie vārda.

– Droši vien volejbolā esat izbaudījis visu, taču pilnībā aiziet no šī sporta veida tomēr nespējat. Tāpēc arī ir notikusi šāda atgriešanās – citā kvalitātē.

– Es nebūšu pieticīgs, teikdams, ka volejbola laukumā patiešām esmu izbaudījis visu – gan uzvaras priekus, gan zaudējuma rūgtumu. Tāpēc arī mana atgriešanās ir šāda – funkcionāra amatā. Man noteikti būs ko pateikt puišiem priekšā. Tālākais – jau viņu pašu ziņā.

– Varbūt nosauksim kādu uzvārdu no Latvijas kadetu izlases, kas jau šobrīd pelna ievērību?

– Tagad vēl labāk gan nevienu neizcelsim, jo priekšā ir sacensību atbildīgākā daļa – fināls. Pēc tam noteikti varēsim analizēt puišu sniegumu sīkāk. Tagad svarīgākais ir saglabāt viņos kaujiniecisko garu un domāšanu komandas interešu labā. Kad tikai beigās nesanāk kā tai teicienā par lielu brēku un mazu villu… Pēc starta varēsim paanalizēt spēlētāju iespējamo nākotni jau daudz konkrētāk.

Jānis ERENBERGS