17 pavasaru pieredze
Plašākā sporta organizācija mūsu valstī ir Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), kura šobrīd vieno 85 dažādu sporta veidu organizācijas. Zem LSFP jumta nonāk tikai atzītās federācijas, kuras spēj izpildīt noteiktas kvalitātes prasības. Maija beigās notiks šīs ietekmīgās organizācijas valdes un prezidenta vēlēšanas.
Sportsaicina uz sarunu līdzšinējo septiņpadsmit gadu LSFP prezidentu Andri Kalniņu.
— Lūdzu, vienā teikumā, kas būtu LSFP galvenais uzdevums?
— Radīt labvēlīgus spēles noteikumus sporta veidu attīstībai.
— Spēlei vajadzīgi gan noteikumi, gan objektīvi tiesneši!
— Tieši tā. Tāpēc LSFP prezidents darbojas dažādās Izglītības un zinātnes ministrijas komisijās, piedaloties lēmumu sagatavošanā. Ar saviem priekšlikumiem esam klāt, kad tiek izstrādāti nozares attīstības stratēģiskie plāni vai atvērts kāds mums saistošs likums. Federāciju intereses aizstāvu Latvijas Nacionālajā sporta padomē un Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejā, kā arī pie citiem augstiem galdiem.
— Kad svilpe noskanējusi un periods beidzies…
— Tiek administrēti līdzekļi. Pēc mūsu izstrādātajiem kritērijiem tiek novērtētas katras federācijas aktivitātes gada laikā un noteikts līdzekļu apjoms turpmākam darbam.
— Cik daudz no valsts budžeta caur LSFP vidēji saņem viena federācija?
— Aptuveni 2500 latu gadā. No 85 atzītajām federācijām kāda nopelna tikai 50 latus, kāda cita — 12 000.
— Kas federācijai jāizdara, lai tā saņemtu vairāk?
— Būtiskākie ir panākumi augsta līmeņa sacensībās, masveidība, iesaistīto jauniešu skaits, organizēto sacensību kvalitāte… Pavisam divpadsmit kritēriji, pēc kuriem novērtējam federācijas darbu un atbilstoši tam piešķiram līdzekļus.
— Pat visideālākajā gadījumā summa ir niecīga!
— Diemžēl. Šogad pēc kritērijiem 84 federācijām, tik daudz to bija gada sākumā, mēs varējām sadalīt aptuveni 350 tūkstošus. Neolimpiskās individuālo sporta veidu federācijas vēl saņēma visai ievērojamus līdzekļus no valsts kapitālsabiedrību ziedojumiem. Latvijas Nacionālā sporta padome iezīmētus līdzekļus konkrētiem pasākumiem piešķīra dažām sporta jomu federācijām un motosporta federācijai. Pēc valsts sporta aģentūru likvidācijas 22 federāciju pārziņā nonāca to treneru algu likmes (431 000 latu). Visus šos līdzekļus — aptuveni pusotru miljonu latu gadā — administrē LSFP.
Valsts sporta budžetā vēl ir sporta skolu treneru algas, Murjāņu Sporta ģimnāzija, līdzekļi augstu sasniegumu sportam — LOV un LOK —, līdzekļi valsts īpašumā esošo sporta bāzu uzturēšanai… Arī šī nauda tiek lietota federāciju interesēs. Bet, lai no deviņus miljonus latu lielā, pareizāk sakot —mazā, valsts sporta budžeta dažas federācijas varētu sākt dzīvot tā, kā tās vēlas, nāktos likvidēt veselas jomas.
— Kur federācijas vēl var iegūt līdzekļus savai darbībai?
— No pašvaldībām, sponsoriem, ziedotājiem, reklāmas ieņēmumiem, starptautisko federāciju atbalsta programmām, SOK Solidaritātes.
— Sporta veidu federācijas ir sabiedriskas organizācijas, prezidenti — brīvprātīgie, kas par savu darbību algu nesaņem…
— Tieši tā. Tikai nedaudzās spēcīgākajās, galvenokārt sporta spēļu federācijās ir izveidots algots administratīvais aparāts. Lielākoties kaut kādu atlīdzību par savu darbu saņem tikai ģenerālsekretārs vai izpilddirektors un grāmatvede vai pat tikai grāmatvede.
— Skaidrs, ka izdevīgākā situācijā ir tās federācijas, par kuru sporta veidiem interesējas televīzija — sporta spēlēm, skeletonu, bobsleju, kamaniņu sportu… Viņi sponsorus var ieinteresēt ar iespēju tos reklamēt TV skatītāju auditorijai. Vai ir arī kādi citi pozitīvi piemēri?
— Jā. Orientēšanās sporta federācija — tas tiešām ir aktīvu domubiedru pulks, kas liek kopā idejas, kopā meklē līdzekļus un metodes to īstenošanai. Jau padomju laikos viņi iemācījās dzīvot patstāvīgi, interesanti un neatkarīgi no valsts atbalsta lieluma. Daudzi citi to sāka mācīties tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Neapšaubāmi sekmīgi strādā arī Latvijas Automobiļu federācija, Motosporta federācija… Bet es tagad te negribētu dalīt godalgas. Daudziem individuālajiem, arī olimpiskajiem sporta veidiem, kas ir specifiski, ar nelielu dalībnieku skaitu, klājas grūti. Bieži vien tas ir gluži objektīvi, būtu jānāk ģēnijam, lai tos parautu attīstībai.
— Sporta skolas nevar būt federāciju biedri…
— Nē, jo tās nav juridiskas personas, bet klubi tādas ir. Lai sporta skolas intereses būtu pārstāvētas federācijā, tajā jāiestājas attiecīgajai pašvaldībai, kuras iestāde ir šī sporta skola. Tādējādi, ja novada sporta skolā ir pieci sporta veidi, novadam jāstājas piecās federācijās. Tā vienkārši ir juridiski neveikla nianse, tik un tā federācijā darbojas sporta skolas cilvēks, kas pārstāv savu pašvaldību.
Problēma ir citur. Pašvaldība nosaka, kādus sporta veidus savā teritorijā attīstīt, treneriem pamatalgu maksā ministrija, bet par sava sporta veida attīstību valstī pēc likuma atbild federācija. Diemžēl šai atbildīgajai organizācijai, kas arī reāli vislabāk pārredz laukumu visas valsts mērogā, nav iespējams šos līdzekļus pārgrupēt vai sadalīt citādi, lai darbs būtu lietderīgāks un efektīvāks. Izņēmums ir tās federācijas, kuru rīcībā nonāca valsts sporta aģentūru treneru algas. Tās var rīkoties elastīgāk.
— Kas ir tas, ar ko jūs savos septiņpadsmit prezidentūras gados lepojaties visvairāk?
— Sabalansētība. Kara cirvji nav izrakti, federācijas un pārējās sporta organizācijas ir vienotas savā darbībā, lai atgūtu krīzes laikā sportam zaudēto finansējumu.
— Kā šajā kontekstā vērtējat Komandu sporta spēļu asociācijas izveidi?
— Tika radīta papildu jauda, lai iegūtu papildu līdzekļus, kas asociācijai arī izdodas.
— Vai federāciju padome var ietekmēt atsevišķu sporta veidu federāciju darbību?
— Ideoloģiski tikai ar draudzīgiem padomiem. Protams, mūsu pienākums ir rūpīgi sekot valsts iedalīto budžeta līdzekļu izlietojumam un jāatzīst, ka dažu sabiedrisko organizāciju rīcība ne vienmēr bijusi pietiekami atbildīga.
Ļoti nopietni mēs rūpējamies, lai bērni un jaunieši, arī pieaugušie nonāktu pie profesionāli sagatavotiem treneriem. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Nila Graša vadībā tika dibināts Latvijas Treneru tālākizglītības centrs, iesaistot LSPA labākos mācību spēkus, kas izdevis arī trīs mācību grāmatas. Tagad speciālisti kvalifikāciju var paaugstināt arī citu organizāciju rīkotajos kursos un semināros. Mūsu galvenais uzdevums – novērtēt šā darba kvalitāti. Pedagoģijas doktora Ulda Grāvīša vadībā esam sertificējuši vairāk nekā 2000 A, B un C kategorijas trenerus. Tas ir liels darba apjoms, komisija eksāmenus pieņem vairākas reizes mēnesī. Federācijām, mums visiem jābūt ieinteresētiem, lai treneri kļūtu zinošāki, gudrāki, strādātu mūsdienīgākām metodēm. Būtībā treneri ir federācijas darba pamatā. No viņiem atkarīgs, vai būs rezultāti, ar kuriem varēsim lepoties mēs visi, vai būs masveidība šādai izaugsmei.
LSFP ziņā ir vēl kāda ļoti atbildīga joma — šaušanas instruktoru sertificēšana. Tie nav tikai, teiksim, biatlona vai šaušanas treneri, bet arī mednieku, apsargu instruktori, darbinieki šautuvēs. Paralēli jāstrādā ar Valsts policiju, ar likumdošanu, jo tiek gatavoti grozījumi Ieroču aprites likumā.
— Turpina palielināties sporta federāciju skaits?
— Jā, jaunākais biedrs ir Latvijas Ušu asociācija, esam atjaunojuši Latvijas Skeitborda federācijas atzīšanu, bet mūsu uzticību zaudējusi Aizsardzības daudzcīņas federācija. Tādējādi šobrīd LSFP ir 85 biedri.
Daži uzskata, ka mēs nepamatoti izplešamies. Bet, ja cilvēkiem patīk nodarboties ar, teiksim, suņu pajūgu sportu? Viņi dibina klubus, organizē treniņus, sacensības, gatavojas pasaules čempionātam, starptautiskajā federācijā ir aptuveni 40 valstu pārstāvji… Kādas mums tiesības liegt cilvēkiem brīvprātīgi nodarboties ar savu sporta veidu?! Un Latvijas Kamanu suņu federācija sekmīgi darbojas.
— Kā tas sasaucas ar viedokli, ka mums nepieciešami strikti noteikti prioritārie sporta veidi?
— Kas būs noteicēji? Sporta veidu federācijas ar savu darbu jau pašas nosaka, kuras ir labākās, un tās arī saņem lielāku finansējumu. Pagaidām absolūtajos skaitļos šī diference nešķiet ļoti būtiska. Bet, ja mēs atgriezīsimies pie bagātākajos gados bijušā sporta budžeta 20 miljonu apmērā, tad labākajiem iespējas tiešām būs krietni lielākas. Tā arī ir normāla, loģiska prioritāte, kas dāvā iespēju katram.
— Kad 1996. gadā kļuvāt par LSFP prezidentu, daudzas federācijas vēl tikai mācījās kļūt par patstāvīgām organizācijām un sava sporta veida politikas noteicējām. Vai tas tagad ir noticis?
— Es nevaru apgalvot, ka būtu noticis šāds kolektīvs finišs. Protams, ir spēcīgas federācijas, kas pašas domā un pašas dara, bet ir arī organizācijas, kurās joprojām jūtams uzskats, ka tām kaut kas pienākas, ka viss nepieciešamais kādam jāpienes uz paplātes. Mēs tomēr vienojam 85 ļoti plašus un atšķirīgus kolektīvus. Ir olimpiskie sporta veidi, neolimpiskie, sporta spēles, invalīdu sports, tehniskie sporta veidi, darbības jomu sporta federācijas… To vadīšana ir smags, bieži vien brīvā laiks darbs. Visiem tas nepadodas vienlīdz veiksmīgi. Tāpēc mums vairāk jāpriecājas par pozitīviem guvumiem. Jā, pasaules čempionātā kērlingā mūsu dāmas guva tikai vienu uzvaru, bet mūsu federācija spēja šādu pasākumu, par kādu pirms gadiem pieciem diezin vai kāds pat sapņot atļāvās, Rīgā noorganizēt starptautiski atzītā līmenī. Un tas ir plats solis uz priekšu sava sporta veida attīstībā.
— Pateicoties dažu atsevišķu federācijas līderu pašaizliedzīgām aktivitātēm…
— Jā, visu izšķir kadri.
— Kandidēsiet uz nākamo termiņu prezidenta amatā?
— LSFP valdes un prezidenta amata kandidātus izvirza federācijas. Šajā sasaukumā mani šos pienākumus lūdza uzņemties 21 federācija…
Andris KALNIŅŠ
Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) prezidents, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Izpildkomitejas un Latvijas Nacionālās sporta padomes (LNSP) loceklis
Dzimis:1944. gada 4. aprīlī Rīgā
Izglītība:Rīgas 24. vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (tagad LSPA), dažādi treneru kursi
Sportā:trenējies cīņā (pirmie treneri Krišjānis Kundziņš, AlbertsZvejnieks) un modernajā pieccīņā (pirmie treneri Ainars Leja, Ainis Zvirgzdiņš)
Lielākie sasniegumi:pirmais Latvijas pārstāvis PSRS modernās pieccīņas izlasē, pasaules junioru čempions komandu cīņā (1965. g.), Tautu spartakiādes bronzas laureāts individuāli (1967. g.) un komandu cīņā (1971. g.), trīskārtējs PSRS čempions komandām (1970., 1972., 1973. g.)
Darba gaitas:VEF montētājs, modernās pieccīņas treneris Rīgas ASK, PSRS junioru un sieviešu izlases vecākais treneris, treneris Lietišķo sporta veidu skolā, Latvijas Modernās pieccīņas federācijas ģenerālsekretārs, Latvijas Nacionālās lietišķo sporta veidu skolas direktors, Latvijas Nacionālās sporta skolas direktors, LOV valdes priekšsēdētājs (līdz 2012. gada rudenim)
Ģimenes stāvoklis:precējies, divas meitas, trīs mazmeitas
