Edžus no Zvaigžņu ielas
Dienvidu tilts un televīzijas tornis Zaķusalā, olimpiskais centrs Ventspils, viesnīcasLatvija un Rīdzene, Kongresu nams, Gaiļezera slimnīcas Onkoloģijas centrs, Zemkopības ministrijas ēka un Kongresu nams… Šo visu un vēl citu unikālu celtņu būvniecību vadījis Eduards Raubiško, kas laikabiedriem pazīstams arī kā lielisks bokseris.
„Varbūt vajadzēja turpināt boksēties, sasniegt sporta virsotnes…” vēl šodien šaubās Eduards Raubiško, Rīgas būvinženieris, kopš 2012. gada — pensionārs. „Mani jaunībā pieveica celtniecības inženiera diploms, uz kuru, tāpat kā tehnikuma absolvēšanu 1955. gadā, virzīja mans boksa treneris Edgars Girgensons. Bet celtniecībā tāpat kā boksā — es nevaru apstāties! Man jākustas, jābūvē, man nekad nebūs miera, atpūtas klusumā. Jau toreiz, pirms pusgadsimta, kad boksējos, es izvēlējos savu darbu. Tajā mana griba un vēlēšanās rīkoties, nest atbildības slogu kļuva piepildīta.”
— Es tevi, Edžu, nesaprotu! No kurienes valstij radīsies līdzekļi, lai būvētu ar tavu vērienu? Tu, Edžu, jau tagad, neatkarības gados, esi nopelnījis pensiju, kas ir lielāka nekā taviem ringa biedriem… Ko vēl tev vajag, Raubiško kungs? Tu esi laimīgs, jo boksā pieradi uzņemties atbildību un to turpināji arī celtniecībā…
— Laimīgs? Ne vienmēr! — atbild Edžus, — par savu uzdrošināšanos esmu pērts un cepināts! Bet, ja nebūvēs, dzīve apstāsies! Es nevaru apstāties paveiktā dēļ… Vēl kādu gadu jau varēju pastrādāt! Ja iekaisušās locītavas netraucētu kustībām. Vēl kādu celtni, vēl kādu tiltu, kamēr spēju, — uzbūvētu, — Eduards Raubiško ir nepārliecināms. — Bokss arī mani aicina atpakaļ. Boksa federācijā un klubā Brek ir pienākumi, kuri gaida darītājus.
Boksā Edžus Raubiško izvirzījās tāpēc, ka bija drosmīgs un nesalaužams! Padomju laiku celtniecībai viņš bija atradums — diplomēts būvinženieris, kas uzdevumus ne vien izpilda, bet pārpilda! Tagad — neatkarīgajā Latvijā — nav celtniecībā daudz cilvēku ar tādu pieredzi, neatlaidību un zināšanām!
KĀ PALĪDZĒT UZVARAI
Apraksts par Eduardu Raubiško, neatlaidīgu 1. klases bokseri ar izpildītu sporta meistara normatīvu (16 uzvaras gada laikā pār 1. klases bokseriem), divkārtēju Latvijas PSR vicečempionu II pusvidējā svara kategorijā (līdz 67 kg), kas reizē spēja boksēties un Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) Celtniecības fakultātē iegūt diplomēta inženiera celtnieka izglītību, jāsāk ar laiku, kad kopā ar vēlāko sporta meistaru, seškārtējo Latvijas PSR čempionu un boksa treneri Igoru Viktorovu trijatā klaiņojām pa Grīziņkalna ieliņām… Bokss mums visiem trijiem, kas auga bez tēviem, bija tā mazā atslēdziņa, kas pelēko ikdienu vērta gaišāku.
Tālajā 1953. gadā mēs visi trīs atradām ceļu uz boksu, Eduards un Igors sporta biedrībā Daugava, nu jau izpārdotajā Vingrotāju ielas boksa klubā, pie trenera Edgara Girgensona, es — sporta biedrībā Dinamo pie Riharda Bērtiņa. Katram no mums bija savi elki un treniņu biedri, kuru raksturus un iemaņas centāmies pārmantot.
Aivars Liepiņš, Jānis Lancers, Edgars Mārtinsons, Imants Žīgurs, Igors Viktorovs, Jānis Rovičs, Gaidis Vanags, Valdis Šķēle, Pēteris Petrovs, Aleksandrs Bondars u. c., bija bokseri, kas kopā ar treneri Edgaru Girgensonu izveidoja no Eduarda tehnisku un neatlaidīgu bokseri, ar kuru rēķinājās ne tikai pašmāju, bet arī ārzemju meistari. Bokss Girgensona audzināšanā nebija pazemošanas līdzeklis, kautiņš vai pārākuma parādīšana, bet galvenais, lai sāncenšus pārliecinātu par savu prasmi aizsargāties.
„Tev, Edžu, ir tāda fiziskā izturība, par kādu daudzi tikai sapņo!” sacīja Girgensons, ko audzēkņi godāja par Meistaru. „Tev nav jālaužas un jāiet uz sitienu apmaiņu, tu tāpat sāncensi trešajā gājienā izpunktēsi! Tikai neizrādi savu pārliecību par uzvaru. Sāncensis, kas jūt zaudējumu, nav aprēķināms… Tagad parunāsim par mācībām. Visu mūžu neboksēsies! Varbūt tev izdevīgāks ir kāds cits treniņlaiks? Ar tevi pastrādāt uz plaukstām varam arī agrāk? Tiklīdz nedēļu izlaižam, es jūtu, ka sitiens vairs nav akcentēts…”
Tā bija piecdesmito gadu otrā puse, kad Eduards jau bija izlauzies no atklāto ringu cīņām, kad bija izcīnīti čempiona nosaukumi Rīgas un Latvijas jaunatnes sacensībās, kad viņš bija kļuvis par Latvijas PSR meistarsacīkšu medaļnieku un ieņēma stabilu vietu republikas boksa izlases komandā. Raubiško nekad neatteicās piedalīties treniņcīņās ar Aloizu Tumiņu, Valeriju Trepšu, Viesturu Tēraudu un citiem Savienības izlases vīriem. Arī Latvijas izlases cīņās Raubiško bija gatavs cīnīties no I pusvidējā līdz I vidējā svara kategorijai. Eduarda panākumu sarakstā ir uzvaras pār Polijas čempionu Svisu, igauni Pambergu, lietuvieti Ruģi, uzbeku Omargalijevu u. c.
Ringā no 1953. līdz 1962. gadam Raubiško aizvadījis 81 cīņu, no kurām uzvarējis 62. Arī šo rindu autors Daugavas un Dinamo komandu cīņā ir Edžum zaudējis. „Ja cīņai neatdevi sevi visu, tevi, Edžu, uzvarēt nevarēja! Turklāt es jau biju saslimis ar iedomām, ja būs pietiekama meistarība, uzvara pati atnāks… Bet boksā, tāpat kā dzīvē, lai uzvarētu, ir jācīnās.”
AR GRĪZIŅKALNA SKOLU
Eduards Raubiško dzimis 1937. gada 24. maijā Rīgā, Zvaigžņu ielā, kur lielam un mazam bija skaidrs — jācīnās. Tur, Grīziņkalna sirdī, pagāja Edžus bērnība un jaunās dienas. Pašpuiku deju klubs Pirtiņa viņam nebija bieds. Tur viņš iepazinās ar trūkumā augušo spītu, tur radās neatlaidība un vēlēšanās strādāt celtniecībā, kur visātrāk varēja sākt pelnīt un dzīvot cilvēcīgu dzīvi.
Edžus māmiņa viena audzināja dēlu, viņš agri saprata, ko nozīmē pelnīt ģimenei iztiku un skolas naudu. „Kad reizēm komandas biedrs izlasē Valdis Šķēle padalījās ar pārtikas taloniem, domāju, kad strādāšu — atdošu, bet gadi rit un vēl neesmu paguvis norēķināties,” tiekoties Latvijas boksa veterānu klubā Brek, sev pārmet Rīgas vecākais būvnieks un turpina: „Brek mums neļauj palikt veciem! Lai gan es, tāpat kā jaunās dienās arī tagad, savos 75 gados vingroju un skrienu. Atceros, ka meža krosos man līdzi turēt varēja tikai Tumiņš… Tagad aizbraukt uz kalniem paslēpot vai tepat ezeros pabraukāt ar ūdensslēpēm ir mans lielākais prieks un atpūta! Ja jūtu, ka darbā kļūstu pašpārliecināts un visu zinošs — laiks uz kalniem, kur atkal kļūstu es!”
Eduarda Raubiško pirmā darba vieta pēc RPI Celtniecības fakultātes absolvēšanas 1961. gadā bija meistars Jelgavas Celtniecības pārvaldē. Jelgavā kā strādniekus celtniecībā izmantoja cietumniekus. Jau ar pirmo darba dienu Edžus panāca, ka nevis viņš viņiem, bet cietumnieki meistaram pakļāvās, turklāt bez kliegšanas un bez boksa iemaņu pielietošanas. Noderēja Grīziņkalnā no ielas puikām iegūtā pieredze.
Pēdējā mācību gadā, kad Edžus izstrādāja un aizstāvēja diplomprojektu, boksa treniņiem atlika maz laika. „Kad strādāšu, tad gan es katru dienu trenēšos! Meistars mani sapratīs…” Edžus atceras. „Bet darbā parasti nācās aizkavēties, ceļš uz Rīgu arī paņēma savu. 1962. gadā es nenojautu, ka klāt ir mana pēdējā cīņa ringā, tāpat kā neviens bokseris nenojauš savu labāko cīņu. Tā jāizvēlas tikai atmiņās…” Aizvien vairāk un vairāk jauno censoni paņēma darbs. Ko nozīmē strādāt celtniecībā — saprot tikai tas, kas pats šajā jomā strādājis! „Es izgāju visus posmus — no meistara līdz darbu vadītājam un būviecirkņa vadītājam,” piebilst Raubiško.
BŪVNIECĪBA BEZ NOKAUTIEM
1966. gadā viņu komandēja uz Taškentu zemestrīces seku likvidēšanai. Tur Eduardu Raubiško iecēla par Latvijas celtniecības vienības galveno inženieri. No šīs dienas viņš kļuva par dažādu tautību cilvēku vadītāju. „Es nebiju ne komunists, ne karjerists, kas iet pāri savu padoto kauliem, bet bokseris, kas ir iemācījies pastāvēt par sevi, nevienam negriezt ceļu. Ne tautība, bet godīga izturēšanās pret citiem cilvēkiem un darba prasme nosaka cilvēcisko vērtību,” uzskata Eduards Raubiško.
„Nekad nedrīkst noliegt savu pārliecību un klusēt…” Kad pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Boksa federācijā sākās runas par Arnolda Knīša, Padomju armijas rindās kritušā lielgabalnieka, piemiņas turnīra likvidēšanu, Eduards kopā ar šo rindu autoru pārliecināja pārējos — laidiet mieru „karā kautai dvēselītei”, ko liktenis bija iemetis neīstajā pusē… Mēs pieminam pirmskara Latvijas bokseri, nevis karotāju un atceramies, kā paši piedalījāmies Knīsim veltītajos turnīros, kuros pirmoreiz tikāmies ar ārzemniekiem…
Latvijas celtnieku vienība Taškentā Raubiško bija laba skola, būvējot dzīvojamās mājas, skolas, bērnudārzus… „Toreiz mums galvenais nebija naudas prēmijas, bet zemestrīcē cietušo pateicība. Tagad mēs bieži vien aizmirstam, ka morālais godinājums nav mazāk svarīgs par materiālo,” ir pārliecināts būvinženieris. „Pēc atgriešanās no Taškentas Latvijā jutu, ka man zem kājām ir stabils pamats. Es varēju iet uz priekšu, un es to darīju.” No 1967. līdz 1976. gadam Eduards Raubiško bija 6. Celtniecības pārvaldes galvenais inženieris un būtībā vadīja Rīgā sākušos augstceltņu būvniecību.
6. CP bija ģenerālais darba uzņēmējs Rīgas daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecībā, viesnīcas Latvija, Zemkopības ministrijas ēkas, Latvijas televīzijas ēkas un torņa, kā arī citu nozīmīgu celtņu būvniecībā. Ja bija paredzams kāds sarežģīts, oriģināls objekts, Celtniecības ministrija viegli izšķīra jautājumu, kam uzticēt būvēt. Protams, Raubiško! Un Raubiško vilka, bieži vien uz pārpūles robežas. Bet samazināt savu slodzi bijušais bokseris vienkārši nespēja. „Darbs bija arī manu zināšanu papildināšana,” atceras Eduards.
Savas teorētiskās zināšanas Eduards nostiprināja, no 1975. līdz 1979. gadam strādājot par galveno inženieri projektēšanas institūtā Tirdzniecības projekts. Tas bija it kā tramplīns tālākām gaitām Rīgas celtniecībā. Šajos gados Eduards vadīja Rīgas Mēbeļu nama, universālveikala Dole un tamlīdzīgu objektu projektēšanu.
No 1979. līdz 1990. gadam Raubiško bija galvenais inženieris, vēlāk pārvaldnieks Rīgas Celtniecības trestā. Boksa sacensību skatītāju tribīnēs tiekoties ar senajiem cīņubiedriem, uz jautājumu, ko dari, Eduards atbildēja: „Tāpat pa būvēm sitos…”
Mēs tikai vēlāk aptvērām, ka Edžus enerģija un pašatdeve tolaik bija panākusi otras Rīgas uzbūvēšanu pēc punktiem, bez nokautiem — Zaķusalas televīzijas centra, viesnīcas Rīdzene, Kongresu nama, Rīgas Medicīnas institūta, Gaiļezera slimnīcas otrās kārtas (Onkoloģijas centra) būvniecība, Bērnu slimnīcas rekonstrukcija… Mums Edžus padomju gados vienmēr palika tas pats vienkāršais un smaidošais zēns no Grīziņkalna, bokseris, ar kura vārdu Rīgā saistās jaunu, progresīvu celtniecības metožu ieviešana un tūkstošgalvainas celtnieku armijas vadītprasme. Puisis bez liekiem slavinājumiem…
MANS DARBS MANI SARGĀJA
„Tikai meža skrējieni, vingrošana, slēpes kalnos un uz ūdens man palīdzēja izvairīties no celtnieku nervu zālēm — grādīgo lietošanas, palīdzēja sevi līdzsvarot,” ar tiešu acu skatu atceras Eduards. „Tas nekas, ka gūžu locītavas nolietojās…”
Edžus bieži sev jautā: „Kā es varēju to visu paveikt? Boksā taču būtu vieglāk? Vai es nevarēju strādāt kā Viktorovs par boksa treneri ārzemēs? Tur mani slavētu par manu audzēkņu uzvarām.” Bet vai viņa uzvaras nav celtnēs, kas lepni iekļaujas Rīgas tēlā, un arī par padomju gados paveikto neliek mums kaunēties? „Ja visi būtu sēdējuši, klēpī saliktām rokām, vai mums būtu tāda Rīga kā tagad?” nosmaida Raubiško.
Kad šo rindu autors 1993. gadā saviem viesiem, ārzemju latviešiem, rādīja Rīgas panorāmu no Televīzijas torņa augstumiem, viņi man jautāja: „Kā tik ātri, pāris gados varēja uzbūvēt tik sarežģītu inženierbūvi? Kas palīdzēja — angļi vai amerikāņi?” Es atbildēju: „Nē, krievi no Pēterburgas. Būvniecību vadīja Grīziņkalna zēns Raubiško, kas torni uz savu atbildību pastiepa mazliet augstāku nekā projektā, augstāku nekā Berlīnes centrālajā laukumā…”
Pēc neatkarības atgūšanas tika privatizētas ne tikai celtnes, privāti kļuva arī celtniecības tresti un pārvaldes. Raubiško prata būvēt, bet neprata prihvatizēt. No 1990. līdz 1996. gadam viņš vadīja Latvijas Nacionālās operas celtniecības direkciju. Tas bija viņa spīdošākais darbs, kas bieži vien pārspēj uz skatuves notiekošo. Raubiško īstenoja par vācu muižnieku naudu uzceltā vācu teātra rekonstrukciju! Kad 1995. gada septembrī rekonstruēto Nacionālo operu atklāja skatītājiem, valdības un viesu apbrīna bija vispārēja. Kā to varēja panākt? Daudzi joprojām nesaprot, kā privatizēšanas laikmetā var apzeltīt skatītāju zāli un savās kabatās neieplūdināt ne santīma! „Rīgu nebūvē tikai nauda,” saka Nacionālās operas rekonstrukcijas virsvadītājs Eduards Raubiško. „Galvenais būvētājs ir darītāju griba.”
Par to laiku, par negulētām naktīm, sekojot arku un velvju veidošanai, zelta sagādei Operas izgreznošanai, celtniecības strādnieku apmaksai utt. Raubiško ir saglabājusies neizdzēšama atmiņa — fotouzņēmums no Operas atklāšanas svētkiem, kur līdzās triju neatkarīgo Baltijas valstu prezidentiem stāv būvinženieris Eduards Raubiško. „Šī uzvara ir svarīgāka nekā Baltijas boksa turnīrā,” saka Edžus, skatoties attēlā.
Pēc Operas rekonstrukcijas pabeigšanas Raubiško varēja doties pensijā, viņa pieredzi celtniecībā nevajadzēja. Bet vēl taču Rīga nav uzbūvēta! Apciemojot savu ringa biedru Valdi Šķēli, Edžus stāstīja: „Tu zini, man zvanīja nepazīstams un nesaukts vīrs no Ventspils. Viņš esot pilsētas priekšnieks un varot piedāvāt olimpiskā centra būvniecības vadību! Priekšlikums esot saskaņots ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Baltiņa kungu. No kurienes tāds Lembergs uzradās? Kas viņam par mani ir stāstījis?”
Lai paliek! Aicina uz darbu, un ar to pietiek. Tagad, pēc gadiem, savas šaubas atceroties, Raubiško smaida: „Paldies tev, Aivar, ka sniedzi man roku šaubu brīdī, kad iedomājos, vai dzīvē ir iespējams kas tīrs un neviltots. Labāk viens draugs, nekā tūkstoš latu! Pa šiem gadiem man ir bijuši divi objekti, par kuriem ne sākumā, ne beigās neesmu dzirdējis pārmetumus!” turpina Eduards Raubiško. „Bet tāda ir latvieša daba — tikai lēnāk pār tiltu un grūtībām…”
Tikai ar Ventspils domes un Latvijas Olimpiskās komitejas atbalstu Ventspilī jauniešiem ir sporta halles, apsildāmais futbola laukums, stadions ar tribīnēm, ledus halle… Seši gadi no Eduarda dzīves ir atstāti Ventspilī.
Kad beidzās lielie darbi Ventspilī, Rīgas jaunie domnieki Raubiško aicināja atpakaļ uz Rīgu. Vienīgi darbs pauž cilvēka būtību un virza viņu tālāk. No 2002. gada Eduards Raubiško bija Rīgas domes pilsētas Attīstības departamenta Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs. Cilvēki ir iemācījušies ticēt Raubiško — celtniecības inženiera, kas izaudzis Rīgas un Latvijas būvlaukumos, vērtējumiem un rīkojumiem. Raubiško vadīja Dienvidu tilta projektēšanu un I kārtas būvniecību, kuru pabeidza 2012. gadā. Palikuši Daugavas kreisā krasta piebraucamie ceļi un pārvadi. Dienvidu tilts Rīgā atzīts par vienu no veiksmīgākajām Eiropas Savienības 2009. gada būvēm, neraugoties uz sadārdzinājumiem un sarežģījumiem tilta noturības pārbaudēs.
„Kad visiem vajag, būvēšana sokas citādi,” atzīst Edžus „Vai kāds satraucās, kā mēs gada laikā rekonstruējām Mežaparka Lielo estrādi? Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem bija jānotiek, un tie notika!”
Kā Eduardā Raubiško ir vairāk — boksera un cīnītāja vai celtnieka un jauna radītāja? „Tur jau nav starpības, abi cīnās — bokseris atklātāk, celtnieks — ilgāk un neatlaidīgāk!” viņš atbild. „Galvenais ir drosme uzņemties un neatlaisties… Kāpēc man padomju vara atļāva strādāt, vadīt, ja vārdos neapliecināju savu uzticību partijai un valdībai? Mans darbs mani sargāja!”
PĒC 55 GADIEM CELTNIECĪBĀ
— Vai atceries, ko tev 1955. gadā teica Meistars? „Visu mūžu ar boksu maizi neēdīsi! Tagad Meistars teiktu — visu mūžu celtniecībā nestrādāsi… Ko pēc tam darīsi? Rakstīsi atmiņas? Vai kā Igors Viktorovs, atgriezies no Dānijas, kur izaudzināja pasaules boksa čempionu, tagad pa vasarām ceļo un apciemo savus audzēkņus ārzemēs. Tas tev, Edžu, neder… Drīksti tikai pa nedēļai aizbraukt uz kalniem uzelpot…
— Jā, negarlaikošos, to es skaidri zinu! Vērtēšu būves, kā to visu dzīvi daru! Latvija man ir kā būvlaukums! Neaizmirsīšu aiziet arī uz boksa zālēm pie jauniem un veciem bokseriem. Dzīve turpinās!
Pēc sievas aiziešanas viņā saulē arī pašam Edžum bija jāpaļaujas uz ķirurga veiksmi. „Pārāk daudz esmu pa būvēm staigājis!” nosmaidīja Raubiško. Pirms 20 gadiem viņš bija to sešu latviešu sportistu skaitā, kam latviešu izcelsmes amerikāņu ķirurgs Kristaps Keggi sekmīgi veica gūžas locītavu nomaiņu. Tagad mākslīgās locītavas bija nolietojušās un vajadzēja atkārtotu nomaiņu, kuru šāgada februāra sākumā Latvijas Traumatoloģijas institūtā veica vietējais latviešu ķirurgs Pēteris Studers. Operācija ilga četrarpus stundas un bija sekmīga. Arī Latvijā prot paveikt kādreiz neiespējamo…
„Es zināju, ka līdz 25. februārim man atkal jāstaigā,” stāsta Edžus. „Jo bija jāierodas pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa saņemt Prezidenta balvu par mūža ieguldījumu Latvijas būvindustrijā. Esmu lepns par augsto novērtējumu ne tikai manam darbam, bet arī visiem celtniekiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem, kas visus šos gadus bija ar mani! Mēs piepildījām arhitektu, interjeristu ieceres ar ko paliekošu Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Mūsu kopējais darbs palika metālā, akmenī un dzelzsbetonā.
Ar mierīgu sirdi varu noiet malā, man sava vieta jāatdod jaunajiem. 55 gadi celtniecībā ir robeža, kuru izdodas sasniegt retajiem. Man jāaiziet visaugstākajā savas dzīves punktā…”
Pēc godināšanas pie Valsts prezidenta Eduards Raubiško mājup devies pārdomu pilns: „Es atcerējos, ka vienmēr esmu dzīvojis steigā. Nav pieticis laika aizbraukt uz savu un sievas vecāku dzimtajām vietām. Cik maz esmu darbojies ar bērniem un mazbērniem! Par maz esmu rūpējies par savu sievu, ko vairs nespēju par labu vērst…
Mūsu Latvijā ir par maz darītāju un par daudz nosodītāju. No darbarūķu tautas mēs esam kļuvuši par dziedātājtautu, kas laimi meklē ārzemēs… Ja nebūs darba savās mājās, mēs iznīksim un pazudīsim pasaules lielceļos.”
Aizejot no boksa uz celtniecību, Edžus klusībā solījies — es atgriezīšos! Tas ir noticis, ne vairs ringā, bet Latvijas Boksa federācijā un Latvijas boksa senioru klubā Brek. Mums jāizaudzina jauni Enkūži, Lanceri, Tumiņi, Roviči! Un ne tikai. Arī tādi vīri, kam bokss iemāca gūt vēl lielākas uzvaras dzīvē.
Eduards RAUBIŠKO
Būvinženieris, bokseris
Dzimis: 1937. gada 24. maijā Rīgā
Izglītība: Pilsrundāles pamatskola, Lauksaimniecības tehnikuma Hidrobūvniecības nodaļa, Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) Celtniecības fakultāte
Sportā: 15 gadu vecumā sācis trenēties boksā
Pirmais treneris: Edgars Girgensons
Lielākie sasniegumi sportā: Deviņos gados aizvadījis 81 cīņu, no kurām 62 uzvarējis (galvenokārt II pusvidējā svara kategorijā); Latvijas junioru un studentu čempions, Latvijas vicečempions (1958., 1961.)
Darba gaitas: meistars, būvdarbu vadītājs; galvenais inženieris Jelgavas CP, Latvijas celtniecības vienībā Taškentā, 6. Celtniecības pārvaldē, projektēšanas institūtā Tirdzniecības projekts, Rīgas Celtniecības trestā (vēlāk pārvaldnieks), Latvijas Nacionālās operas Celtniecības direkcijas vadītājs, Ventspils Olimpiskā centra direktora vietnieks celtniecībā, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs, Ziemeļu šķērsojuma tehniskais eksperts
Ģimenes stāvoklis: atraitnis, ir meita, dēls un mazmeita, kas trenējas futbolā
Hobiji: ceļošana, kalnu slēpošana, opera, balets
