Varoņi un veselība
Kā zināms, sportam mūsu valstī nav sava individuālā jumta. Tas joprojām mitinās namā, pie kura parādes durvīm pat netiek rakstīts tā vārds. Tomēr nevar teikt, ka, Robertam Ķīlim pirms gandrīz pusotra gada kļūstot par izglītības un zinātnes ministru, sports būtu atstāts rāmai pašplūsmai. Gluži otrādi.
Filozofijas doktoru Robertu Ķīli ministra amatam nominēja Reformu partija. Grandiozākais mūsdienu sporta reformators Pjērs de Kubertēns, pēc kura iniciatīvas 1894. gadā tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja, arī bija studējis filozofiju. Vai būtu velkamas paralēles? Sports iztaujā izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli.
— Kā filozofs jūtas sporta sabiedrībā, kur dominē sekundes, metri un kilogrami, nesaudzīgi un tieši vērtējumi, nevis apceres un analītiski spriedumi.
— Esmu antropologs, mana pirmā izglītība bija filozofija. Es sevi neidentificēju ar filozofiju. Antropoloģijā arī nepieciešams diezgan daudz disciplīnu — gan metodoloģiskās, gan zinātniskās.
Esmu līdzīpašnieks pētījumu kompānijai, kurā tagad, protams, nedarbojos, bet iepriekš mana darba lielākā daļa bija saistīta ar privāto sektoru. Disciplīna, precizitāte, darbu veikšana laikā, bez atlikšanas bija norma.
Arī strādājot Rīgas Ekonomikas augstskolā, atrados prasīgā vidē, ko veido studenti un kolēģi — pasniedzēji. Tur nevar slinkot un laiskot.
Man nebija un nav nekādas pārejas sajūtas. Sporta vidē ir uz konkurenci vērsti cilvēki. Gluži dabiski, jo sports saistīts gan ar pašdisciplīnu, gan konkurenci. To var just. Iet, mēģināt, neatkāpties, panākt savu, konkurēt, konfliktēt vienam ar otru — tā ir daļa no sporta sabiedrības dzīves, un man tas nav nekāds brīnums. Privātajā sektorā notiek tas pats.
— Tas jums kā ministram palīdz? Kaitina, uztrauc?
— Pēc kaitinošo un piņķerīgo problēmu apjoma pirmajā vietā ir augstākā izglītība. Sports kopā ar jaunatnes politiku, kur, protams, trūkst naudas, kur raisās strīdi, ir ceļams. Citās jomās ir grūtāk. Zināmā mērā tas ir tāpēc, ka sporta sabiedrība ir pašorganizējoša, salīdzot ar to pašu augstākās izglītības un zinātnes sektoru, kurā, lai gan pats no tās jomas nāku, ir daudz nesaprotamu kustību.
— Par ministru jūs kļuvāt 2011. gada oktobrī. Kāds tad bija jūsu priekšstats par sporta sistēmu?
— Vispirms tāds, ka ir sakropļota sporta finansēšanas sistēma. Tā patiešām nebija ilūzija. Mēs to labojam. Naudas nav daudz, tai jābūt vairāk. Ir dažādi veidi, kā sporta jomas pārstāvji tiek pie publiskās naudas ne caur ministriju. Tas nebija caurskatāmi, pamatojoties uz vienlīdzīgiem nosacījumiem. Teiksim, florbolam nebija tādu iespēju staigāt pa varas gaiteņiem kā basketbolam, kaut gan arī florbols ir plaši izplatīta spēle, bet ne tajās vietās, kur viesojas un sveic varas elite. Skaidrs, ka šiem sporta veidiem ir nevienlīdzīgas iespējas pretendēt uz līdzekļiem vai pat tikties ar varas pārstāvjiem, lai izskaidrotu savu situāciju. Šī sajūta nav pievīlusi. Man tāda bija, pirms stājos ministra amatā.
Otrs, par sportu atbildīgā ministrija drīzāk sērfo citu spēku radītos viļņos, nevis pati nosaka šīs jomas prioritātes un politiku. Lai arī visa nauda neiet caur Izglītības un zinātnes ministriju, tā tomēr ir atbildīga par sportu un varēja noteikt tās virzību. Manuprāt, tagad šī situācija ir mainījusies. Tā vairs nav sērfošana, bet jau zināma politika.
Trešais, sporta nozīme jaunatnes politikā… Iepriekš jaunatnes politika bija par sevi, sports par sevi. Abu jomu pārstāvji pretojās simbiozei. Bet jaunieši — skolēni, studenti — tā taču ir klasiska sporta mērķauditorija! Ir tikai loģiski sporta un jaunatnes politiku savietot. Konceptuāli un organizatoriski tas jau ir īstenots.
PRIORITĀTE — ZOBENS VAI PĀTAGA?
— Pēdējā laikā aktivizējušās runas par prioritāriem sporta veidiem. Kā tos noteikt? Un vai tas tiešām tik nepieciešams?
— Patiesībā prioritēšana notiek visu laiku. Nepārtraukti kaut kas tiek īstenots primārāk un kaut kas tiek atlikts. Vienkārši par to netiek skaļi runāts. Šis drīzāk ir jautājums par to, ka atklāti tiek pateikts, kuras varētu būt tās jomas, kurās valsts nodokļu maksātāju naudu virzīs pirmām kārtām. Ir liste, kurā izvēlas pirmo, otro, trešo, ceturto punktu… Tas valsts pārvaldē notiek nepārtraukti. Budžetu sastādot, veidojot programmas… Jautājums ir, vai par to runā tikai kabinetos un koridoros. Izglītības un zinātnes ministrija saka: mēs gribam par to diskutēt skaidri un skaļi, nevis lobiju ietekmē apspriest kabinetos. Tā ir lielākā atšķirība. Jāsaprot, ka jautājums nav par mūžīgām prioritātēm, bet tikai noteikta posma prioritātēm.
Otrs, Izglītības un zinātnes ministrija uz bērnu, jauniešu un tā saukto tautas sportu skatās ar lielāku uzmanību, nekā tas bijis iepriekš. Pirms tam priekšplānā bija augstu sasniegumu sports, olimpiskā kustība un komandu sporta spēles. Tas asociējās ar jēdzienu sports.
— Diezin vai pirms 2008. gada spēlēm Pekinā, kurās Štrombergs pirmo reizi kļuva par olimpisko čempionu, par prioritāru sporta veidu tiktu atzīts BMX, kas pilnībā darbojās pašpietiekami. Un līdz 2010. gada ziemas spēlēm Vankūverā tāds droši vien nebūtu arī skeletons, kuru uzskatīja par dažu entuziastu, galvenokārt Dukuru ģimenes, pasākumu! Nokļūšana neprioritāro sarakstā daudziem var nokaut entuziasmu. Viņiem tiks skaļi pateikts — stāviet pie ratiem, jūs neko nedabūsit!
— Nav runa par kaut kā nedabūšanu, bet par īpatsvara sadali. Nav tā, ka kāds vispār tiek izslēgts. Salīdzinājums no zinātnes jomas. Zinātnes padome piedāvā iepriekšējo finansējumu saglabāt tādu pašu kā līdz šim, bet ekstra finansējumu sadalīt jau pēc noteiktiem kritērijiem, vērtējot, kuru pētnieciskās darbības devums ir lielāks. Šis piemērs paskaidro, ko nozīmē prioritātes. Nevis sašķērējam visu naudu pa jaunam, bet, ejot uz līdzekļu palielinājumu, vērtējam, kam tos iedalīt vairāk.
— Kā līdzekļi palielināsies?
— Ir jau palielinājušies.
— Uz Murjāņu sporta ģimnāzijas rekonstrukcijas rēķina!
— Jebkurš veids ir labs. Pierastāks kļūst pieaugums, nevis samazinājums. Kapitālsabiedrību ziedojumu sadale ir klasisks stāsts par prioritātēm. Ja tās vēlas ziedot sportam, tad šī jaunā, svaigā ekstra nauda varētu tikt dalīta pēc prioritātēm, atstājot iepriekšējo finansējumu ļoti plašā spektrā. Skaļa diskusija par noteiktu prioritāru sporta veidu sarakstu kādu var arī atsist. Bet es nenovērtēju par zemu sporta entuziastu spēju rīkoties pašiem un nospļauties, uz to, ko dara valsts…
— … un uz to, ko dara arī ministrs?!
— Jā, kāpēc ne. Tā ir ļoti veselīga pieeja. Es to esmu praktizējis, pirms kļuvu par ministru, un droši vien tā rīkošos, kad vairs nebūšu ministrs.
— Piekrītu, ka prioritārie sporta veidi, par tādiem skaļi nesaukti, eksistē sen. Starptautiskā sabiedrība jau vairāk nekā 100 gadus par prioritāriem atzīst olimpiskos sporta veidus, kurus vieno olimpiskās spēles.
— Protams.
— Arī Latvijā faktiski eksistē visai stingri kritēriji, pēc kuriem viens vai otrs sporta veids kļūst prioritārs. Katalizators ir Olimpiskā vienība. Tiesa, tajā iekļūst atlēti, bet caur viņiem atkarībā no sasniegumiem lielāku vai mazāku atbalstu saņem treneri un viss sporta veids kopumā.
— Jā, turklāt šīs prioritātes tiek noteiktas konkurencē, un tas ir ļoti labi. Slikti, ja visi nestāv uz vienas starta līnijas, kad atskan šāviens. Ar sporta federācijām viss ir kārtībā. Bet sportam tiek tērēti arī apjomīgi līdzekļi no valsts budžeta neparedzētiem gadījumiem. It īpaši tas bija raksturīgi krīzes gados. Nedomāju, ka tas notika vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Drīzāk tādā ad hocrežīmā — kā nāk, tā lemj.
Manuprāt, prioritātes nozīmē, ka tiek akcentēts tas, ko mēs varam, kur eksistē tradīcijas, un arī jomas, kas iesaista iespējami vairāk cilvēku. Ir divas šķēres — varoņi un veselība.
— Bet vienalga valsts budžeta nauda tiek piešķirta motokrosa sacensībām, autorallijam, bet ne santīms, piemēram, Latvijas Ziemas jaunatnes olimpiādei, kurā piedalās vairāk nekā 1000 skolēnu no desmitiem pašvaldību!
— Jautājums uzrāda problēmu, kura vēl ir risināma. Jaunatnes un bērnu sportam, pēc ministrijas ieskata, jābūt vienai no prioritātēm.
— Esat teicis, ka prioritāte varētu būt arī tautas sports. Ko jūs ar to saprotat?
— Cilvēku iesaiste sporta aktivitātēs neatkarīgi no vecuma. Lai tas notiktu, valstij jāpadara maksimāli viegli pieejamas iespējas un infrastruktūra, ņemot vērā itin visas vecuma grupas, kas ir ļoti svarīgi.
— Prioritāte — tas nozīmē arī vairāk līdzekļu… Hokeju, kas zināmā līmenī arī ir itin plašs tautas sports, pārvalda Latvijas Hokeja federācija, slēpošanu — Slēpošanas savienība utt. Kura organizācija apsaimniekos prioritārajam tautas sportam atvēlētos līdzekļus?
— Nav runa par vienu organizāciju. Mums jārēķinās, ka intervence sporta jomā nav eiropeiska tradīcija. Nav pieņemts publisko naudu mest konkrētos sporta veidos vai selektīvi dalīt starp organizācijām. Sports eiropeiskā izpratnē, ne tikai idejiskā, bet arī faktiskā — finansiālā un politiskā — ir salīdzinoši autonoma joma. Valsts nosaka prioritāros attīstības virzienus un tos atbalsta. Viens veids, kā to darīt, ir būvēt sporta infrastruktūru, ko pašas varbūt spēj tikai dažas federācijas un sabiedriskās sporta organizācijas.
Tas ir publiskās naudas pienākums — padarīt infrastruktūru brīvi pieejamu. Peldbaseini, sporta zāles, brīvpieejas laukumi, stadioni… Piemēram, Rīgā nav laba stadiona un pienācīgas vieglatlētikas manēžas. Nevaram arī cerēt, ka federācija vai kāda cita organizācija šīs būves uzcels. Ir ideja, ka studentu sports un augstskolas varētu būt Daugavas stadiona saimnieki. Ne īpašnieki, bet saimnieki,
— Uzskatāt, ka valsts īpašumā jāsaglabā gan Daugavas stadions, gan Siguldas kamaniņu un bobsleja trase, gan Rīgas Sporta manēža, gan citas bāzes…
— Nedomāju, ka tās sērijveidā būtu jāsāk pārdot. Jau tā valsts īpašumā esošā infrastruktūra ir par mazu. Nebūtu prātīgi to samazināt vēl vairāk. Svarīgi, lai bāzes, kurās tiek ieguldīti valsts publiskie līdzekļi, būtu pieejamas iespējami plašākam cilvēku lokam. Klasisks piemērs ir olimpiskie centri. Tajos taču netrenējas tikai olimpieši un citi ļoti advancēti atlēti. Olimpiskos centrus izmanto skolas, pilsētu iedzīvotāji… Ļoti pareizi. Tieši tādu mēs redzam infrastruktūras objektu būtību. Tie tiek būvēti vai rekonstruēti, ieguldot tajos valsts naudu, un valsts par to saņem iespēju piedāvāt šo infrastruktūru iedzīvotājiem, tādējādi padarot vieglāk pieejamas sporta nodarbības.
— Tātad no padomju laikiem mantoto lielo sporta bāzu lietotāji var nomierināties. Jūs raidāt signālu, ka ministrija gādīgi rūpēsies par šiem objektiem.
— Mums ir pat sporta infrastruktūras attīstības plāns, ko jau izskatījusi Nacionālā sporta padome, un mēs ar to iesim uz valdību. Šis plāns rāda, kā mēs to nākamo sešu septiņu gadu laikā finansiāli un loģistiski darām. Jau raujam vaļā no šāgada.
Līdzekļi nāk no dažādām pusēm. Pašlaik izsludināts konkurss par jaunatnes centru modernizāciju un rekonstrukciju. Mums ir doma un aicinājums šos centrus vērst arī uz sporta aktivitātēm, nemaz nerunājot par brīvpieejas laukumiem iekšpagalmos. Lai bērni ietu no dzīvokļiem ārā, lai viņiem pagalmos būtu, ko darīt.
FINANSES BEZ PARAŠUTIEM
— Latvijā valsts finansējums sportam esot vismazākais Eiropas Savienībā…
— Tā ir. Mazākais valsts sporta budžets ES un starp tuvākajām kaimiņvalstīm arī.
— Sasniegumi sportā mums nereti ir pat krietni augstāki. Olimpiskajās spēlēs nāciju vērtējumā esam bijuši augstāk pat par Zviedriju (2008. gadā Pekinā) un Somiju (2012. gadā Londonā un 2010. gadā Vankūverā), savu reizi arī par igauņiem un lietuviešiem!
— Jūs minat olimpiskos sasniegumus, kas gūti par spīti nelielajam finansējumam.
— Bet tās ir saistītas lietas. Parasti tikai autoritāru režīmu valstīs ir lieli olimpiskie sasniegumi un vājš tautas sports! Pretējs piemērs — Norvēģija, demokrātiska valsts, kas ar četriem miljoniem iedzīvotāju ir ne tikai veselīgākā, bet arī medaļām gandrīz vai bagātākā nācija.
— Arī Lielbritānijas piemērs nav nemaz tik slikts. No tā pat jāmācās. Deviņdesmito gadu sākumā tās performance olimpiskajās spēlēs bija ļoti neizteiksmīga.
— Jā, 1996. gadā Atlantā briti tāpat kā latvieši esot izcīnījuši tikai pa vienai olimpiskajai medaļai… Londonā Lielbritānija ieguva 29 zelta medaļas vien un pēc to skaita ieņēma trešo vietu aiz ASV un Ķīnas.
— Izaugsmi es gribētu saistīt ar britu valdības lēmumu deviņdesmito gadu otrajā pusē, pēc kura notika mērķtiecīgas un liela apjoma investīcijas sporta infrastruktūrā, jo iepriekš sportiskas aktivitātes nebija pieejamas un netika piedāvātas plašam iedzīvotāju skaitam. Viņi šo situāciju mainīja. Kad es tur studēju, baseinā jau peldēt varēja par trim mārciņām, tātad nepilniem trim latiem stundā. Lētāk nekā Latvijā!
Es gribētu skatīties tieši šajā virzienā. Sporta budžeta palielinājums, kas nāk no vairākām pusēm, labvēlīgi ietekmē arī rezultātu paaugstināšanu, bet fokuss ir uz citiem mērķiem — veselīgāka un ilgāka dzīve, plašāka sporta pieejamība dažādām vecuma grupām. Tas jau Latvijā notiek, vairāk gan balstoties uz entuziasmu un pašiniciatīvu.
— Dažas pašvaldības šajā virzienā strādā ļoti aktīvi. Piemēram, Madona, iekārtojot Smeceres sila slēpošanas bāzi, kurā notiek pat visaugstākā līmeņa sacensības un kas pārējā laikā bez maksas pieejama ikvienam iedzīvotājam. Līdzīgi ir olimpiskajā centrā Priekuļos un vēl citur.
— Jā, tā ir laba pašvaldību aktivitāte. Bet valsts uzdevums ir ne tikai paļauties uz pašvaldībām, no kurām dažas šajā jomā strādā izcili, bet izveidot to kā sistemātisku politiku. Lai pašvaldības, kas to dara, gūtu valsts atbalstu, ka šādi projekti nav tikai viņu vienu pašu ziņā. Visu nomaksāt arī nav pareizi. Tad sāk gribēt brīnumus. Bet stabils valsts atbalsts, līdzfinansējums nepieciešams. Tad iedzīvotāji pašvaldības vadībai var prasīt, kāpēc jūs nedarāt.
Ja zinām, ka iedzīvotāju skaits samazinās un samazināsies, tad labāk, lai tie, kas te ir, dzīvo ilgāku un veselīgāku mūžu. Viena zināma un pārbaudīta recepte, kā to panākt, kas neprasa skaļas diskusijas, ir dot cilvēkiem iespēju nodoties aktīvam dzīvesveidam.
— Pusi naudas no Veselības ministrijas budžeta sportam!
— Tas būtu par traku. Bet uzskatu, ka tautas veselības jautājums nav jārisina slimnīcā. Tas jādara pirms slimnīcas un tiem, kas tur nonāk, arī pēc tās. Visai sabiedrībai noteikti ir lētāk rīkoties tā, lai cilvēks nenonāk slimnīcā, kas ir pēdējā instance. Cilvēku un arī politikas veidotāju izpratne uz to pusi jau mainās. Tas nav tikai augstu sasniegumu sports, kas ļoti labi kalpo, lai iedvesmotu cilvēkus. Bet iespēju radīšana dažādām aktivitātēm, ar kurām var nodarboties jebkurš — gan tievāks, gan resnāks, īsāks, garāks, sirmāks… Arī ar invaliditāti. Paralimpiskā kustība arī ir daļa no sporta, par kuru mēs šoreiz nemaz nerunājam. Arī tajā acīmredzamas izmaiņas notikušas. Gan akcentu, gan uzmanības ziņā.
— Reāli mēs varam cerēt, ka 2014. gadā sportam naudas būs vairāk?
— Labāk cerēt uz to, ko netiešā veidā varam saņemt caur Eiropas struktūrfondiem.
— Tā atkal būs nauda tikai infrastruktūras uzlabošanai!
— Ne tikai. Tas ir vēl viens arguments tam, kāpēc sports un jaunatne ir vienā departamentā. Jo jaunatnes politikas īstenošana ar sporta palīdzību ir tādējādi finansējama. Runa nav tikai par infrastruktūru.
Tas, ko mēs varam darīt un kas šogad vēl neizdevās, lai gan mēģinājumi bija, ir sistēmiskajā, bāzes, budžetā salikt to naudu, ko joprojām dala neparedzētiem gadījumiem. Ne vienmēr tie šādi kvalificējami. Bieži jau gadu iepriekš zināms, ka šādi līdzekļi būs nepieciešami. Vai tā ir licence vai dalības maksa. Ja plānojam kādu čempionātu organizēt un tas paredz regulārus maksājumus, tas nav nekāds neparedzēts gadījums. Tas nav ne sausums, ne plūdi, ne orkāns, ko tiešām nevar ne paredzēt, ne apdrošināt, un tad valsts cietušajiem nāk palīgā. Ja tiek plānots kaut kur piedalīties vai kaut ko grandiozu organizēt, bet vēl nav zināms, vai šādas tiesības tiks piešķirts no kādas starptautiskas organizācijas, tad tomēr nauda šādas iespējas īstenošanai jāparedz sistēmiskajā budžetā. Bijuši gadi, kad šādi tērēts miljons un vēl vairāk latu. Šai naudai vajadzētu nonākt sistēmiskajā sporta budžetā.
Otrs veids — izvērtēt šāgada praksi, kā kapitālsabiedrības lūkojušās uz to, ka tām iedoti noteikti kritēriji vai ieteikumi ziedojumu sadalei, un lūkot, vai šādā veidā šim procesam nevar piesaistīt vēl citu valsts īpašumā esošu kapitālsabiedrību līdzekļus.
Dažās valstīs ir noteikta veida nodokļi vai nodevas, piemēram, azartspēļu vai akcīzes, no kuriem ieņēmumi pa taisno nonāk sporta budžetā. Šī valdība to nav darījusi.
— Un nedarīs?
— Grūti pateikt. Nonākot eirozonā, uzskati var mainīties. Lēmums tiks pieņemts jūlija sākumā. Vasaras vidū varētu atjaunoties diskusija par šādu īpašu nodokli. Es tai būtu gatavs. Tas ir ļoti normāli, ka veselībai kaitīgās nodarbēs iegūti līdzekļi nonāk sportā. Var diskutēt par formām un veidiem, kā tas notiek. Bet kopumā tas nav kategoriski noraidāms jautājums.
SAPRAŠANĀS MEMORANDS, CITI SPĒLĒTĀJI
— Uz ko var cerēt krīzes dēļ līdz minimumam apdalītie treneri un sporta skolotāji?
— Jā, valsts vēl nepilda savu daļu. Pedagogiem netiek samaksātas simtprocentīgi tās algas, kurām jānāk no valsts. Valsts samaksā 56 vai 66 procentus, pārējo atkarībā no rocības piemaksā pašvaldības.
Mūsu piedāvājums — treneru un skolotāju sabiedrībai parakstīt memorandu, kurā iezīmēts grafiks, kā mēs tiekam līdz 100 procentiem, kādus vēl pasākumus veicam, lai motivētu sporta pedagogus un trenerus. Tas ir izstrādes procesā, es to piedāvāju rudenī, tas tika pieņemts. Ir ļoti svarīgi, lai valdībā, kad ir runa par budžetu, mēs varētu šo dokumentu nolikt uz galda. Ja tāda nav, paliek tikai ministrijas iniciatīva. Tas nav labākais veids. Saprašanās memorands apliecina vienošanos ar sektoru, tas ir pamats, mums vieglāk diskutēt valdībā. Šī kopdarbe ir būtiska mērķim.
Ja tās nav, prasības tiek izteiktas demonstrāciju režīmā oktobrī vai novembrī, kad jau viss sen ir nokavēts. Tad ir — kā būs, tā būs — atvērsies parašuts vai neatvērsies? Tagad aprīlī mēs diskutēsim par bāzi 2014.—2016. gadam. Ja mums ir kaut kādi rezultāti, mēs varam teikt, labi, četrpadsmitajā pielikums, piecpadsmitajā tas nonāk bāzē.
— Pavīdēja ziņa, kurā bija pausts Izglītības un zinātnes ministrijas gandarījums, ka pirmo reizi sportam paredzēto finanšu piešķiršanas komisijas sastāvā vairākumā ir ierēdņi. Vai tad tā ir laba ziņa?
— Tas bija 2012. gadā, kurā bija liela mocīšanās ar sporta naudas sadali. Šogad šis jautājums tika atrisināts 10 minūšu laikā. Visa gada garumā ar dažādiem sporta sabiedrības spēlētājiem tika panākta vienošanās, un beigu fāzē naudas sadalīšana kļuva ļoti automātiska, kas, manuprāt, ir labi. Komisija ar lielāku ierēdņu skaitu vairs neko nelemj konkrēti un individuāli. Tas bija uz vienu gadu. Tas nav permanents stāvoklis, kas turpināsies.
— Ir viedoklis, ka sporta skolas jāaizstāj ar sporta klubiem…
— Eksistē piedāvājums, par kuru vēl tiek diskutēts. Vispārizglītojošās un profesionālās skolas ar valsts galvojumu, vaučeru sistēmas palīdzību saņem visu naudu, kas ieplūst izglītības jomā visplašākajā nozīmē, ietverot interešu izglītību, arī sporta izglītību. To tad skolas izmanto, lai pirktu, kontraktētu šos pasākumus. Skolu nozīme un loma pieaug, nevis samazinās attiecībā gan uz mācību procesu, gan uz pēcstundu nodarbībām dažādās jomās, arī sportā. Tā ir ģenerālā līnija, ko es kā ministrs esmu piedāvājis.
Sporta skolu likvidācijai pagaidām jēgu neredzu. Ja tās var darīt darbu tikpat labi kā klubs, kāpēc tās būtu jāslēdz? Mūsu un pašvaldību rīcībā ir šāds instruments. Ir vietas, kur tas strādā ļoti labi, citur varbūt sliktāk. Jāskatās pēc situācijas, nevis vienkārši kā sugu likvidēt. Un cerēt tikai uz sporta klubiem. Ir zināma līdzība ar privātajiem bērnudārziem. Darbojas pašvaldību bērnudārzi, un skaidrs, ka var dibināt arī privātos. Tā ir konkurence. Bet tur, kur iedzīvotāju skaita pieaugums nekādi nav paredzams, tas kļūst lieki. Un likvidēt pašvaldības bērnudārzu, kas pilda attiecīgās funkcijas… Kāpēc?
— Likums atbildībā par sporta jomu iesaista arī Iekšlietu ministriju un Aizsardzības ministriju. Kāda ir jūsu sadarbība?
— Tā gan ir joma, kur mums riktīgi vajadzētu pastrādāt kopā. Noteikti var izdarīt vairāk nekā pašlaik. Ciešāk jāsadarbojas arī ar Veselības ministriju un Labklājības ministriju, kuras uzmanības lokā ir cilvēku rehabilitācija, atbalsts, viņiem ir vecuma politika… Kāpēc gan sportam tur nebūt klāt?
Bija diskusija, ka no Aizsardzības ministrijas budžeta kādi nelieli procenti, kas paredzēti dalībai NATO, varētu tikt novirzīti arī sporta atbalstam. Pabriks sūdzas, ka jaunieši uz armiju nāk ar vāju veselību. Lai arī mums ir profesionāla armija, būtu tikai loģiski, ja arī aizsardzības ministrija piedalītos veselīgākas jaunatnes veidošanā. Tā tomēr ir bāze arī viņu potenciālam. No aizsardzības budžeta taču nav jāapmaksā tikai ieroči vai militāras misijas. Sporta nodarbības, aktivitātes vai infrastruktūra arī varētu būt tās uzmanības lokā. Par to mums vēl jādiskutē.
Šajā ziņā mums jābūt proaktīviem, jāpiedāvā ministrijām versijas, kā mēs varētu labāk sadarboties. Iekšlietu ministrija pati jau pirms pusgada izrādīja interesi aktīvāk iesaistīties sporta jautājumu risināšanā.
— Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar sportu?
— Jaunībā biju aktīvāks. Skolas laikos trenējos vieglatlētikā, sacensībās piedalījos sprintā un tāllēkšanā, bija pat trešās vietas Valkas rajona meistarsacīkstēs 200 m distancē un stafetē.
Tagad regulāri peldu. Kad pavasaris būs tuvāk, noteikti atkal skriešu. Jau ilgāku laiku domāju par orientēšanās sportu. Gribētu izmēģināt. Rudenī mani pozitīvi pārsteidza nūjošana, kas gan nav klasisks sports.
Roberts ĶĪLIS
Izglītības un zinātnes ministrs
Dzimis: 1968. gada 4. martā Rīgā
Izglītība: Valkas 1. vidusskola, LU Filozofijas fakultāte (mākslas bakalaura grāds filozofijā), Kembridžas universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļa (filozofijas maģistra grāds sociālajā antropoloģijā, filozofijas doktora grāds)
Sportā: skolas gados trenējies vieglatlētikā (sprintā un tāllēkšanā)
Darba gaitas: skolotājs Rīgas Franču licejā, lektors LU Filozofijas fakultātē, docents Rīgas Ekonomikas augstskolā, asociētais profesors Rīgas Ekonomikas augstskolā, kopš 2011. gada 25. oktobra izglītības un zinātnes ministrs. Daudzu publikāciju autors un līdzautors, kā arī pētījumu vadītājs un dalībnieks
Ģimenes stāvoklis: precējies, triju bērnu tēvs
