Sporta maestro
Izdodot grāmatu ar šādu nosaukumu, pirms diviem gadiem Lietuvā tika godināts latvietis Jānis Grīnbergs. Unikāla personība, kas sportojis un trenējis ne tikai Latvijā, ietekmējis ne tikai Lietuvas sporta dzīvi, bet bijis nozīmīgs spēlētājs arī starptautiskajā sporta politikā, par ko liecina SOK piešķirtais Olimpiskais ordenis.
Jānis Grīnbergs dzimis 1925. gada 29. novembrī Liepājā. Jau agrā jaunībā aizrāvies ar sportu. 15 gadu vecumā spēlējis basketbola komandā Auseklis un Liepājas rokasbumbas (11:11) komandā.
Otrā pasaules kara beigās, iesaukts vācu darba dienestā, Jānis Grīnbergs nonāca Čehoslovākijā. Tur viņš spēlējis vairākos basketbola klubos un iekļauts pat Čehoslovākijas valsts izlasē, kā arī iepazinies ar čehu handbolu — hazenu.
Atgriezies Latvijā, Grīnbergs spēlēja Dinamo basketbola komandā, iekļuva pat Latvijas PSR basketbola izlasē, sāka strādāt arī kā treneris.
Piecdesmito gadu sākumā, beidzot studijas Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, Jānis Grīnbergs pārcēlās uz dzīvi Lietuvā, kur nodibināja ģimeni. No 1953. līdz 1957. gadam viņš bija Lietuvas valsts treneris basketbolā, bet no 1954. līdz 1989. gadam — handbolā.
Vienu gadu Jānis Grīnbergs bija PSRS sieviešu handbola izlases treneris, bet piecus gadus vadīja PSRS vīriešu izlasi. Kopš 1972. gada Grīnbergs aktīvi iesaistījās Starptautiskās Rokasbumbas federācijas (IHF) Tiesnešu un noteikumu komisijas darbā. No 1972. gada Minhenē līdz 2000. gadam Sidnejā viņš kā IHF pārstāvis strādāja visās olimpiskajās spēlēs.
Visu mūžu Jānis Grīnbergs nezaudēja saites ar Latviju. Par savu treneri PSRS izlasē viņu varēja saukt Ēriks Veldre, Jānis Vilsons, Andris Gulbis un Valdis Rozentāls.
Jānis Grīnbergs bija viens no Lietuvas Olimpiskās komitejas atjaunotājiem. Sadarbojoties ar Vilni Baltiņu, Aldonu Vrubļevski un citiem LOK atjaunošanas iniciatoriem, viņš aktīvi darbojās šajā jomā un kļuva par Lietuvas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretāru.
Jāņa Grīnberga darbs sportā augstu novērtēts Lietuvā, Latvijā un Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Viņš apbalvots ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeni, ordeni Par nopelniem Lietuvai, Latvijas ordeni Atzinības Krusts un Olimpisko ordeni.
Pavasara pirmais mēnesis Jāni Grīnbergu 87 gadu vecumā aiznesa mūžībā.
Publicējam fragmentus no grāmatas Sporta maestro, ko sarakstījuši Latvijas rokasbumbas speciālisti.
LAUKUMĀ, NE UZ PAPĪRA
Andris Vītols (IHF tiesnesis)
Rokasbumba mani ievilka sevī 1958. gadā, kad atgriezos no dienesta armijā. Mēs visi, šī sporta veida fanātiķi Latvijā, sākām no nulles punkta — meklējām un studējām visu pieejamo literatūru, spēlējām gan lielo 11:11, gan mazo 7:7 rokasbumbu, paši kā mācējām, tā tiesājām un arī trenējām komandas Rīgas un Latvijas čempionātu spēlēm. Tomēr, lai gūtu panākumus, trūka zināšanas un, pats galvenais, pieredzes. Uzzinājām, ka lietuviešiem sekmējas daudz labāk, ka viņiem ir spēcīgas komandas, ir zinošs rokasbumbas speciālists latvietis Jānis Grīnbergs.
Ar Jāni Grīnbergu pirmo reizi satikos 1962. gadā tiesnešu seminārā Kauņā. Te kopā ar tādiem pašiem zaļknābjiem kā es klausījos Jāņa Grīnberga vadītās nodarbības par rokasbumbas tiesāšanas pamatiem, visu pierakstīju un neskaitāmas reizes pārlasīju. Rīgā atgriezos pašpārliecināts un lielīgs — tagad taču esmu gudrāks par visiem citiem tiesnešiem Latvijā!
Atmaksa pienāca ļoti ātri — tiku nozīmēts tiesāt svarīgu Latvijas čempionāta spēli un pilnīgi izgāzos. Mani no visas sirds un pamatoti lamāja abu komandu spēlētāji un treneri. Tā bija mācība visam mūžam un iegūta pārliecība, ka ātru panākumu rokasbumbas tiesāšanā nav.
Pagāja vēl viens gads, un pirmo reizi tiku nozīmēts par laukuma tiesnesi savā pirmajā PSRS čempionāta spēlē sieviešu komandām. Spēle notika Kauņā, un pieredzējušie tiesneši mani brīdināja: „Atceries, Viļņas komandas treneris ir Jānis Grīnbergs, bet komandas kapteine Roma Griņūte tiesnešiem kļūdas nepiedod!” Viss beidzās laimīgi. Pēc spēles Jānis pienāca, pateicās par spēli un deva lietišķus padomus, kam lai pievēršu uzmanību, labojot pieļautās kļūdas.
Tā sākās mūsu pazīšanās, kas pārauga draudzībā un savstarpējā cieņā.
MŪSU KARJERAS LOCIS
Jānis Ķuzulis, Andris Vītols (IHF tiesneši)
No visas Jāņa Grīnberga ļoti lielās daudzpusības sportā mums abiem ir bijis tas gods ar viņu 43 gadu garumā būt kopā rokasbumbas tiesāšanā.
Kad 1972. gadā Jānis kļuva par Starptautiskās Rokasbumbas federācijas (IHF) Tiesnešu un noteikumu komisijas locekli, viņam aiz muguras bija spoža trenera karjera. Pabijis PSRS izlašu galvenā trenera amatā gan sieviešu, gan vīriešu komandām, viņš izveidoja un vadīja trešo — PSRS rokasbumbas tiesnešu izlasi.
Līdz tam Padomju Savienības tiesnešus pārstāvēja gados veci kungi (galvenokārt maskavieši), kuri starptautiskajā arēnā pie atbildīgu spēļu tiesāšanas netika. Jānis gribēja pierādīt, ka arī PSRS ir labi tiesneši, tikai līdz šim viņiem nav bijis iespējams izspraukties cauri dzelzs priekškaram. No visiem, kas zemeslodes 1/6 daļā nodarbojās ar rokasbumbas tiesāšanu, viņš atlasīja piecus pārus — Ķuzulis/Vītols, Skinderis/Čhartišvili, Ļipovs/Sarkisjans, Romanovs/Taranuhins un Gavrilovs/Beļajevs. Epizodiski šajā desmitniekā iekļāvās Ķēstutis Auguns, bet vēlāk piebiedrojās Roms Maļausks, Grigorijs Gutermans, Felikss Gedvils un Arturs Malasinsks.
Jānis Grīnbergs pastāvīgi rūpējās par mūsu izaugsmi. Viņš skoloja mūs ne tikai semināros un sacensību laikā, bet sūtīja arī katram uz mājām gudras vēstules.
Pāris reizes gadā Jānis panāca, ka PSRS Rokasbumbas federācija uz izšķirošajiem meistarsacīkšu posmiem nozīmēja pirmos piecus tiesnešu pārus, bet pats bija galvenais tiesnesis. Tās bija gandrīz ideālas spēles — nekādu pretenziju no treneriem un izcila skola tiesnešiem. Jānis uz spēlēm ieradās ar gatavu tiesnešu nozīmējumu lapu visām spēļu dienām un piesprauda to vispārējai apskatei tiesnešu istabā pie sienas. Spēles PSRS meistarsacīkstēs nekad nebija vieglas, bet gan pilnas dramatisma, emociju un spriedzes, tomēr parasti tiesnešu nozīmējumi netika koriģēti.
Mūsu dienās starptautiskajās spēlēs tiesnešu nozīmējumus glabā kā valsts noslēpumu un paziņo pēdējā brīdī… Vai tā ir neuzticēšanās tiesnešiem?
PSRS rokasbumbas tiesnešu panākumi pasaulē un Eiropā bija spoži. Jāņa Grīnberga audzēkņi no 1973. gada līdz 1996. gadam tiesāja sešās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas, vairāk nekā 20 pasaules čempionātos, neskaitāmās Eiropas kausu spēlēs un pat spēlēs ar pasaules izlases piedalīšanos.
Mūsu pāris bija pirmais, ko Jānis parādīja IHF oficiālajām personām. Tas notika 1972. gadā Baltijas jūras valstu kausa izcīņā Viļņā. Turnīrs ieguva neoficiālu nosaukumu — Eiropas mazās meistarsacīkstes, jo no toreiz spēcīgākajām Eiropas komandām nepiedalījās vienīgi Balkānu valstis un Čehoslovākija.
Jānis Grīnbergs bija šī turnīra organizators un galvenais tiesnesis ar milzīgu pienākumu un atbildības apjomu, tomēr viņš vēl paspēja izkārtot tā, lai mūsu pārim būtu jātiesā spēles ar pieaugošu grūtības pakāpi, un kā locis aizveda mūs garām visiem zemūdens un virsūdens akmeņiem. Mēs saņēmām augstu novērtējumu un pozitīvas atsauksmes starptautiskajā presē. Šajā turnīrā Jānis ielika stabilus pamatus mūsu tālākajā tiesnešu karjerā.
SPORTA DIPLOMĀTS
Jānis Ķuzulis (IHF tiesnesis)
Tieši 20 gadus pēc Viļņas turnīra, 1992. gadā, mēs ar Jāni Grīnbergu satikāmies Berlīnē Eiropas Rokasbumbas federācijas (EHF) dibināšanas kongresā kā divu neatkarīgu valstu pārstāvji. Lietuva uz kongresu bija deleģējusi Jāni, Latvija — mani.
Pirmajā kongresa dienā tika nodibināta federācija un ievēlētas amatpersonas, bet otrajā dienā jaunievēlētie funkcionāri nāca klajā ar tuvākām iecerēm un sacensību kalendāru. Pirmās bija plānotas Eiropas meistarsacīkstes junioriem. Turklāt tika paziņots, ka jaunās Austrumeiropas valstis piedalīties nevarēs dažu formālu iemeslu dēļ. Atļauju piedalīties saņēma vienīgi… Krievija.
Pēc šīs informācijas Jānis burtiski atslēdzās no apkārtējās pasaules un gatavoja savu uzstāšanos. Debatēs viņš pieteicās pirmais un teica spožu runu, pievēršot uzmanību divām lietām: pirmkārt — mēs ar daudz ko riskēdami esam atbrīvojušies no padomju diktatūras un kā brīvas valstis nonākušas Rietumu sabiedrībā, bet te mūs sagaida ar diskrimināciju, balstoties uz sadomātiem formāliem iemesliem; otrkārt — pirms neilga laika šeit pat Berlīnē notika SOK Ģenerālā asambleja, kurā tika nolemts atļaut piedalīties Albērvilas un Barselonas olimpiādēs ne tikai NVS valstīm, bet arī visām jaunajām Austrumeiropas valstīm, neraugoties uz to, ka pieteikšanās termiņi ir novēloti.
Beidzis runu Jānis Grīnbergs nāca klajā ar ierosinājumu, ko apskaustu pat pieredzējuši diplomāti, — pirms balsojuma par kalendāru kopumā viņš pieprasīja atsevišķu un atklātu balsojumu par pirmo punktu — Eiropas čempionātu junioriem.
Es neatceros, kā balsoja Krievija, visi pārējie bija par jauno valstu piedalīšanos!
Apzinoties daudzos Jāņa Grīnberga titulus, viņš tajā brīdī nopelnīja vēl vienu: Jānis Grīnbergs — sporta diplomāts.
ĪSTS LETIŅŠ
Ēriks Veldre (PSRS izlases dalībnieks)
Jānis Grīnbergs ir ārēji mierīgs, iejūtīgs, solīds, bet nav sausiņš, jo apveltīts ar smalku humora izjūtu. Sadzīvē un treniņos nelieto asus un apvainojošus vārdus. Nemaz nerunājot par tā laika PSRS treneru starpā tik izplatīto mātes vārdu leksiku.
Jānis nāk no basketbola. Pēc Otrā pasaules kara spēlēja Latvijas izlasē kopā ar tādām personībām kā Alfrēds Krauklis, Oļģerts Altbergs, Aleksis Ailis, Gunārs Siliņš un Juris Silarājs.
Viņam nav sveša sporta ētika, bruņnieciskums un patriotisms. Īsi sakot, Jānis ir īsts letiņš ar Ulmaņlaika kinderštūbi. No PSRS izlases treneriem Jānis Grīnbergs nepārprotami bija gudrākais taktiķis ar absolūtu spēles izpratni. Mūzikā to sauc par absolūto dzirdi. Pateicoties valodu zināšanām, viņš vienīgais bijušajā padomijā zināja un saprata, kā attīstīsies rokasbumba pasaulē, un veiksmīgi to izmantoja. Laikā, kad viņš bija PSRS izlases otrais treneris, tie pirmie traucēja Jānim pielietot viņa prasmes un zināšanas un vismaz vienu reizi laupīja komandai pasaules čempiona titulu.
Jānim Grīnbergam ir viens trūkums — viņš nedzer šņabi. Es vēl šodien netieku gudrs, kā tajā laikā, kad PSRS sporta un partijas bosi lēmumus pieņēma stipri spirtotā vidē, viņš dabūja cauri lielas lietas!
RĪCĪBAS CILVĒKS
Harijs Čebrikovs (Latvijas meistarkomandu un Latvijas izlases treneris)
Par Jāni Grīnbergu uzzināju 1962. gadā. Par viņu man pēc pirmā PSRS čempionāta 7:7 spēlēm Kauņas apakšgrupā pastāstīja mūsu basketbola un rokasbumbas veterāne, LSPA (tolaik LVFKI) pasniedzēja Rozālija Zemvalde, uzsverot to, ka, lūk, Jānis īstenībā nav Grinbergas, nav lietuvietis, bet īsts latviešu Jānis, kurš savulaik ļoti labi spēlējis basketbolu — pēc Otrā pasaules kara bijis pat Latvijas izlasē. Pēc tam treneris, bet, izveidojot ģimeni, pārcēlies uz dzīvi Lietuvā.
Tā īsti ar Jāni iepazinos vēlāk — pasaules rokasbumbas čempionātā 1964. gadā Čehoslovākijā. Viņš bija PSRS vīriešu komandas treneris, bet mēs — Rozālija Zemvalde, Andris Vītols un es — tūristi no PSRS, pirmo reizi tādā izcilā rokasbumbas gaisotnē.
Mūsu pazīšanos ar Jāni Grīnbergu varētu iedalīt divos posmos. Pirmajā — līdz Lietuvas un Latvijas neatkarības atjaunošanai, otrajā — pēc tās.
Pirmajā posmā — Jānis Grīnbergs kā ļoti zinošs rokasbumbas treneris, tiesnešu audzinātājs, teicams organizators un cilvēks, kura padomos vienmēr vērts ieklausīties, lai smeltos daudz vērtīga gan savam trenera darbam, gan organizatoriskos jautājumos.
Tā tas bija ilgus gadus manās trenera darba gaitās, tā tas bija ļoti atbildīgajā 1979. gada Tautu spartakiādē Kijevā, kur Jānis bija galvenais tiesnesis, bet es — viens no vietniekiem, atbildīgs par sacensību norisi vienā spēļu zālē. Tā tas bija 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu laikā, kad visu organizatorisko darbu veica Jānis, nevis Maskavas funkcionāri.
Jāņa Grīnberga darbība IHF un viņa autoritāte tur strādājošo kolēģu vidū bija neapstrīdama. Protams, Padomju Savienībā netrūka tādu gudrinieku, kuri iedomājās, ka lielvalsts var iztikt arī bez Jāņa padoma un palīdzības. Parasti tas beidzās ar to, ka vienīgi Jāņa Grīnberga diplomāta spējas glāba lielvalsti no lielām nepatikšanām.
Otrais posms — tas ir laiks, kad mēs biežāk tikāmies kā divu neatkarīgu valstu pārstāvji IHF un EHF kongresos, lielās starptautiskās sacensībās, semināros un sanāksmēs. Nemainīgs, protams, bija palicis Jāņa darbīgums, loģiskā pieeja daudziem lemjamajiem jautājumiem, neapstrīdamā autoritāte EHF un IHF kolēģu vidū. Apskaužamas ir Jāņa darba spējas — visās lielās sanāksmēs sagatavoti dokumenti un argumentēti priekšlikumi. Bet tikko kaut kas ir mainījies — otrā rītā jauni priekšlikumi un jauni piedāvājumi kolēģiem apspriešanai. Par to mana visdziļākā cieņa viņa zināšanām, pieredzei un cilvēciskajām īpašībām.
Neraugoties uz milzīgo garīgo slodzi, viņš aktīvi piedalās visos sadzīviskos pasākumos, ekskursijās un izbraukumos, ko organizē rīkotāji. Vienīgās izmaiņas gadu gaitā — šampanieša vai baltvīna glāzes vietā Jānis tagad bauda glāzi sarkanvīna!
Tomēr pāri visam priekš Jāņa ir darbs, domas par rokasbumbas problēmām neatlaidīga kolēģu pārliecināšana par iespējām kaut ko izdarīt citādāk, labāk, varbūt pat mūsdienīgāk.
Tam visam kā piedeva ir īsts patriotisms, lepnums par to, ko rokasbumbā sasnieguši lietuvieši, kādi sasniegumi Lietuvai bijuši visaugstākajā līmenī.
Kongresos un sanāksmēs Jānis aktīvi prasīja vārdu, centās aizrādīt uz nepilnībām, panākt līdzvērtīgu attieksmi pret mazajām valstīm, veicinot rokasbumbas attīstību un sportisku garu.
Nevar nepieminēt Jāņa ģimeniskumu, bezgalīgo mīlestību pret mazdēlu un viņa paša dzīvesprieku.
Nevaru apgalvot, ka Jānis Grīnbergs būtu kļuvis par izcilu politiķi vai diplomātu, ja savu milzīgo enerģiju būtu virzījis šajā dzīves sfērā, bet pasaules rokasbumba būtu daudz zaudējusi, ja viņš tajā nebūtu.
Esmu pateicīgs liktenim, ka pazīstu Jāni un varu vienmēr ar viņu aprunāties dzimtajā valodā, ko man par lielu prieku nesaprot apkārtējie, tajā skaitā lietuvieši.
