Vilkmes vējš
Pirms nepilniem desmit gadiem Sigulda uzņēma Latvijas II ziemas olimpiādi, un tās jaunievēlētais mērs Uģis Mitrevics tajā sekmīgi cīnījās par sava novada godu distanču slēpošanas trasēs. Šajos Jāņos Lozannā Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijā Uģis Mitrevics aizstāvēs Siguldas tiesības rīkot jubilejas — XXV ziemas olimpisko spēļu sacensības kamaniņu sportā, bobslejā un skeletonā.
Nedēļu pirms Līgo svētkiem Uģis Mitrevics finišējis kārtējā MTB maratonā Jaunpiebalgā, un mēs runājam, kā itin fantastiski sapņi realitātē var pārvērsties, arī gluži vai nemanot, kā, lai tas notiktu, desmit gados mainījusies Sigulda.
— Kā līdz jums nonāca ziņa par Stokholmas vēlmi Siguldu iesaistīt aiznākamo ziemas olimpisko spēļu rīkošanā?
— Nemaz precīzi neatceros. Tobrīd tā vairāk likās tikai tāda sapņaina spriedelēšana. Šķiet, Einars Fogelis* piezvanīja: “Uģi, ko tu teiktu, ja zviedri mums piedāvātu Siguldā rīkot olimpiskās spēles renes sportos?”
— Un ko Uģis atbildēja?
— Protams, ka teicu — jā, mēs esam gatavi. Mums nav pamata domāt, ka to nevaram uzņemties. Mēs nesen bijām atklājuši Sporta centru, kas lieliski papildina trases lietotāju iespējas un ko jau atzinīgi bija novērtējuši pasaules kamaniņu braucēji, skeletonisti un bobslejisti. Un tā pagājušā gada jūnijā mēs kopā ar LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski un Zviedrijas Olimpisko komiteju Stokholmā jau parakstījām vienošanos, ka ejam kopā uz olimpiskajām spēlēm.
Zinot, ka sporta infrastruktūra mums faktiski ir gatava, ka Siguldā regulāri notiek Pasaules kausa izcīņas posmi un pasaules čempionāti, nebija sajūtas — ārprāts, ārprāts, ko tagad darīsim?! Drīzāk likās, ka esam izdarījuši visu, lai kādu dienu šāds piedāvājums mums tiktu izteikts. Protams, ir unikāli, ka tas notika. Otrs tāds piedāvājums var nākt tikai no Somijas.
Vēl jau varam Siguldu piedāvāt arī itāļiem. (Smaida.) Tik vien ir, kā divu stundu lidojums no Milānas. Kas viņiem tur ko mocīties un trasi būvēt no jauna!
— Vienmēr bez liekas domāšanas piekrītat ambicioziem piedāvājumiem?
— Nē, tik jauns es vairs neesmu. Reiz lasīju, ka briedums ir tad, kad iemācies mīlēt to, kas tev ir, nevis visu laiku dzenies pēc kādas mīlestības, ko nevari iegūt. Es arī nemēģinu tiekties pēc nereāliem sapņiem. Bet visi darbi, ko darām, paši mūs dzen uz tādiem mērķiem, kas ārēji varbūt šķiet nesasniedzami. Man tie liekas pilnīgi normāli un saprotami. Ikdiena mums ir tāda, ka šķiet pilnīgi loģiski — olimpiskās spēles renes sportos notiek Siguldā.
— Vai siguldieši domā tāpat? Piemēram, tieši iedzīvotāji referendumā pārvilka svītru Kalgari plāniem rīkot šīs pašas 2026. gada spēles…
— Mums vēl nav obligāta tik augsti attīstītas demokrātijas forma. Domāju, ka agri vai vēlu nonāksim pie šādām sarunām starp lēmējvaru un sabiedrību. Bet es noteikti nebaidītos, ja šāds referendums notiktu, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka novada iedzīvotāji teiktu — jā.
Olimpiskās sacensības uzņemot, mūsu plānos nav nekā tāda, ko mēs gribētu izšaut gaisā un nosvinēt. Mums nav plānoti nekādi sevišķi izdevumi, lai īstenotu šo ambīciju. Neatkarīgi no tā — būs olimpiskās spēles Siguldā vai nebūs — mums vajag attīstīt pilsētu, mums vajag ciematu, kur siguldiešiem dzīvot, un tikai spēļu laikā tas būs olimpiskais ciemats 500 atlētiem, mums vajag jaunu bērnudārzu, kas spēļu laikā kalpos par ciemata centru, kurā atradīsies olimpiešu ēdnīca, telpas medicīniskai aprūpei, administrācijai. Sporta centrs ar peldbaseinu, vieglatlētikas celiņu zem jumta, atlētikas un spēļu zālēm mums jau ir. Rekonstruētais kultūras centrs Devons spēļu laikā būs mediju centrs, zviedri to jau akceptējuši. Kamaniņu un bobsleja trase pieder valstij, un plāns to pielāgot bobsleja četrinieku sacensībām ir tikai loģisks. Vai nu atstājam, kā ir, un trīsdesmitgadīgajai trasei ļaujam pamazām iznīkt no starptautiskās aprites, vai arī investējam un nodrošinām konkurētspēju nākotnē. Tāpēc Latvijas piedāvājumā nevienā pozīcijā nav pazīmju, ka nauda varētu tikt tērēta nelietderīgi.
— Lai sarīkotu olimpiskās spēles, jāizpilda zināmas obligātās prasības. Kādi ir izvirzītie noteikumi?
— Daudzi un dažādi, tie sadalīti vairākos lielos blokos. Valdībai jādod un tā ir devusi garantijas gādāt par drošību, par iespēju olimpiešiem un citām akreditētajām personām brīvi iekļūt valstī un par pārējām jomām, ko var nodrošināt tikai valdība. Tad pārējās garantijas, kas saistītas ar trases piemērotību, atbilstošu infrastruktūru, olimpisko ciematu, citiem objektiem un norisēm… Tā ir liela pakete, kas apliecina, ka valsts gatava uzņemties olimpiskās saistības.
— Valsts uzņemas olimpiskās saistības, bet oficiālajos dokumentos un arī reklāmās tiek daudzināts, ka tās būs spēles Stokholmā un Orē. Sigulda netiek pieminēta un Latvija arī ne!
— Netiek pieminētas arī citas vietas. Spēles notiks arī Fālunā un vairākās Stokholmas piepilsētas pašvaldībās. Stokholma un Ore ir divas lielāko norišu vietas. Protams, mēs gribējām un darījām daudz, lai spēļu nosaukumā dabūtu arī Siguldas vārdu — tā tomēr ir cita valsts. Bet zviedri šādam plānam nepiekrita.
— Nu tad lai viņi būvē savu trasi!
— Tāda iespēja pastāvētu, ja Latvija sākumā būtu pateikusi — nē.
— Tad viņi būvētu?
— Labs jautājums. Vai viņi būvētu vai arī pieņemtu lēmumu nepretendēt? Trases celtniecība izmaksātu vismaz 100 miljonus eiro, turklāt zviedriem patlaban nav sportistu, kas to intensīvi lietotu pēc spēlēm.
— Vai Sigulda spēļu rīkošanai dabūs arī kādu naudu no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK)?
— Jā, ir ieskicēti virzieni, kādos Latvija iegūst savus finansiālos labumus. Tā ir trases īre, olimpiskā ciemata un pārējās infrastruktūras objektu īre, tas ir pakalpojumu kopums, arī mārketings, no kura Latvija iegūst. Ir kopējā 2026. gada spēļu organizācijas komiteja, kurā arī Latvija ir pārstāvēta. Zviedru plāns ir sarīkot šīs spēles nevis pa nullēm, bet ar peļņu. Likumsakarīgi, ka šādā situācijā arī mēs nevaram būt zaudētāji. Īstās sarunas par šiem jautājumiem sāksies pēc 24. jūnija, ja balsojums būs mums labvēlīgs. Pagaidām ir uzmetumi.
— Pieņemsim, ka balsojums ir pozitīvs un Jāņu vakarā alu dzeram no pieciem kausiem. Jāsāk trases rekonstrukcija. No kurienes tai ņemt naudu?
— Investīcijas ir mūsu atbildība. Par trasi — valstij kā īpašniecei, par olimpisko ciematu un pārējo infrastruktūru — pašvaldībai. Ieņēmumi — tā ir cita saruna. Jau uzskaitīju galvenos avotus, no kuriem tos varam gūt. Vēl privātā sektora peļņa no viesnīcām un citiem pakalpojumiem, kas tiks sniegti olimpiskā mēneša laikā. Air Baltic jau zinot, kādas 2026. gadā būs biļešu cenas maršrutā Stokholma—Rīga—Stokholma. Noteikti ausās arī citi uzņēmēji, kas savu biznesu plāno ilgtermiņā.
— Un SOK?
— Starptautiskā Olimpiskā komiteja spēļu rīkotājiem maksā ļoti cienījamu summu. Šajā gadījumā tas ir aptuveni viens miljards eiro. Bet spēļu rīkošanas kopējās izmaksas, neskaitot investīcijas, ir apmēram 1,3 miljardi. Šī atlikusī summa ar spēlēm ir jānopelna. Latvijas valdības lēmumā, ar kuru tiek piešķirtas spēļu rīkošanai nepieciešamās garantijas, teikts, ka pretī no zviedriem mēs sagaidām taisnīgu un līdzvērtīgu iegūstamā labuma sadalījumu. Kā to aprēķināt, par to vēl būs jādiskutē. Pavisam spēlēs piedalīsies 5000 olimpiešu, Siguldā būs 500. It kā desmitā daļa pienāktos mums. Bet gluži tik vienkārša tā rēķināšana nav.
— Pie infrastruktūras pieder arī bēdīgi bedrainā šoseja Rīga—Sigulda, kura nav pašvaldības īpašumā un uz spēļu izmaksām neattiecas…
— Tā ir valsts īpašumā, bet, rekonstrukcija jau notiek, un mēs jau baudām būvdarbus. Latvijas Valsts ceļi solījuši, ka divus gadus taisīs šo posmu no Garkalnes līdz Sēnītei un līdz 2024. gadam pabeigs atlikušo daļu.
Mums pašvaldībai ir savas ielu infrastruktūras problēmas, kuras jau sākam risināt. Jau esam pabeiguši iepirkuma procedūru par krustojuma rekonstrukciju pie tirdzniecības centra Šokolāde. Vienīgi patlaban valstī pašvaldībām ir apgrūtinātas kreditēšanās iespējas. Šobrīd esam 104. rindā uz finansējuma saņemšanu.
Pilsētā vairākās vietās nepieciešams izbūvēt apļveida krustojumus, kā arī atsevišķas ielas, citus objektus… Mums ir plāns, kas Siguldā jāizdara, un tas tiks īstenots neatkarīgi no tā, vai kļūsim par olimpisko pilsētu. Pozitīvs Jāņu dienas balsojums Lozannā šiem darbiem vienīgi uzliks saspringtāku laika grafiku.
— Kurā vietā Siguldā tiek plānots olimpiskais ciemats?
— Starp televīzijas torni un Sporta centru, 15 minūšu gājiena attālumā no trases.
— Ir jau ieskicēts projekts?
— Ir tikai mets — studentu taisīts kursa darbs. Ļoti interesants. Pēc Jāņu balsojuma izsludinām ideju konkursu. Pa to laiku tiekam galā ar zemes iegādi. Patlaban tiek sakārtota juridiskā dokumentācija, kas saistīta ar teritorijas plānojumu un tamlīdzīgām niansēm. Kad zināsim, kāds šis ciemats varētu izskatīties, rīkosim konkursu, lai atrastu privāto investoru, kas būs gatavs iegādāties šo zemes gabalu ar konkrētiem spēles noteikumiem — jāuzbūvē šāds ciemats ar tik un tik gultas vietām, darbi jāpabeidz tad un tad. Valsts atbalstu gribētu saņemt tikai bērnudārza būvei ciemata centrā.
— Šo ciematu varētu veidot daudzstāvu nami?
— Šajā teritorijā būvapjomi nedrīkst pārsniegt četrus stāvus. Starp citu, jau pirms mūsu olimpiskajām cerībām dzīvokļu celtniecība Siguldā ieguva ļoti lielu vilkmi. Sarosījušies vairāki attīstītāji.
— Iedzīvotāju skaits Siguldā palielinās…
— Jā, par dažiem procentiem gadā. Pērn pat par pieciem simtiem. Patlaban siguldiešu skaits tuvojas 13 000.
— Ar ko Sigulda piesaista? Ne jau tikai ar zelta rudeni vien!
— Mums ir ļoti konkurētspējīgas izglītības, sporta, kultūras un atpūtas iespējas. Paralēli vispārizglītojošām mācību iestādēm ir mūzikas un mākslu skola, sporta skola, Laurenčos mums ir Baltijā vienīgā saldētā sniega distanču slēpošanas trase, kurā bērni un arī pieaugušie var slēpot jau no novembra vidus līdz vēlam pavasarim, pilsētas vidusskolā jau vairākus gadus mums darbojas sporta klase, ir tradicionālās kalnu slēpošanas trases, ir kamaniņu sports, skeletons, bobslejs, ir vieglatlētika, peldēšana, orientēšanās, basketbols un badmintons… Siguldā tiek attīstīti vairāk nekā 30 sporta veidi. Pašvaldība atbalsta daudzus un apjomīgus sporta pasākumus. Ir ne tikai būves un betons, bet arī saturs, ko tajā liekam iekšā. Tas pats sakāms par kultūru. Mums ir Baltais flīģelis un tagad arī atjaunotais kultūras centrs Devons, notiek slavenie Opermūzikas svētki. Daba, Gaujas senleja… Sigulda ir piemērota vieta, kur dzīvot ģimenēm.
— Reiz teicāt, ka Siguldai jākļūst par labāko vietu, kur dzīvot Latvijā. Līdz šim mērķim vēl tālu?
— Skatoties, pēc kādām pazīmēm vērtē. Piemēram, pēc olimpisko medaļu skaita uz iedzīvotāju daudzumu Sigulda ar savām desmit medaļām ir pirmajā vietā pasaulē.
Bet es zinu daudzus mērķus, pēc kuriem mums vēl tiekties ilgi un dikti. Pat ja, piemēram, veloinfrastruktūras attīstībā mēs skaitāmies labākie Latvijā, šajā jomā ir ļoti daudz darāmā. Tagad kaļam plānu Siguldā izbūvēt veloielu, tādā veidā mainot gan domāšanu, gan dzīvesveidu Siguldā.
Bet šādi paziņojumi, ka Sigulda ir labākā dzīvesvieta Latvijā, jebkurā jomā dzen attīstību uz priekšu.
— Par olimpiešiem esam tikuši skaidrībā. Bet, kur apmetīsies olimpisko spēļu viesi, tūristi, skatītāji?
— Domāju, ka līdz tam laikam vēl par dažām viesnīcām Siguldā būs vairāk. Mēs jau esam spējuši izmitināt pasaules čempionātu un Pasaules kausa izcīņas posmu dalībniekus kamaniņu sportā, skeletonā, arī bobslejā, bet vietu skaits Siguldā varētu būt lielāks. Dzelzceļa satiksme, kas arvien uzlabojas, un auto šoseja dod iespēju spēļu viesiem apmesties Rīgā, vienlaikus izbaudot arī Vecrīgas unikālo piedāvājumu. Ceļā pavadīta stunda olimpiskajās spēlēs nav nekas pārsteidzošs.
— Kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, Sigulda bija tās satelīts. Tagad būs otrādi — Rīga kā olimpiskās Siguldas satelīts.
— Laba doma…
— Ja arī olimpiskās sacensības nenotiks pie mums, vīzija par Siguldu 2026. gadā tiks īstenota?
— Principā — jā. Kādiem darbiem būs mainījies tikai laika grafiks. Iespējams, nepaspēsim izbūvēt kādu ielu, pārbūvēt kādu krustojumu. Kamaniņu un bobsleja trase būs rekonstruēta, un tajā jau būs noticis kāds Pasaules kausa posms arī četriniekiem. Nebūsim ieguvuši vienīgi to pasaules līmeņa atpazīstamību, ko var dot tikai un vienīgi olimpiskās spēles. Latvija zaudēs iespēju sevi lieliski pārdot kā vietu investīcijām, kā vietu starptautiskajam tūrismam. Jebkuram uzņēmējam ir svarīgi pazīt vietu, no kuras nāk piedāvājums. Mēs redzam, kā darbojas mūsu zīmols Sigulda aizrauj!. To lieto arī uzņēmēji, kas nebūt nav saistīti ar tūrismu, tas ir papildu bonuss, jo viņu partneri redz — o, tu nedzīvo meža vidū vai postpadomju telpā, bet šādā interesantā vietā! Tas ir kods visām jomām. Piemēram, Siguldas pašvaldības slimnīca ir lielākā medicīnas pakalpojumu eksportētāja Latvijā, pēc iedzīvotāju aptaujas mēs pērn kļuvām par mīlētāko pilsētu valstī.
— Šīs interesantās vietas radīšana jūsu vadībā notiek tieši desmit gadus…
— Agrāk Sigulda bija parasta postpadomju laika pilsētiņa ar vēsturiskām pērlēm pie ļoti skaistās Gaujas senlejas. Pamazām esam sākuši Siguldu būvēt, lai piepildītu jēdzienu pilsēta. Ar stacijas rekonstrukciju, ar kultūras nama pārbūvi par kultūras centru, ar distanču trasēm, ar skolām, bērnudārziem, ar ielu pārbūvēm un veloceliņu radīšanu, ar citiem objektiem esam nonākuši līdz nākamajam lielajam dienaskārtības punktam — pilsētas centra izveidei. Sigulda tika būvēta kā vasarnīcu un atpūtas pilsēta ar lieliem zemes gabaliem un skaistām villām senlejas krastā. Bet kur ir pilsētas centrs?
— Kur tad būs Siguldas centrs?
— Virzienā no stacijas pa Pils ielu, kur ir Maija parks, vēsturiskā Siguldas viesnīca un tagad jaunais tirgus, ko viens pozitīvi traks uzņēmējs nosapņoja sapnī un ļoti interesantā veidā realizēja. Būtībā tā ir pirmā ēka centra apbūvē. Braucot garām pa Ausekļa vai Valdemāra ielām, neredz, ka tur vidū ir liels tukšums, kur varētu būt pilsētas centrālais laukums.
— Pirms desmit gadiem, kļuvis par Siguldas domes priekšsēdētāju, jūs Latvijas II ziemas olimpiādē sekmīgi cīnījāties novada komandā distanču slēpošanas stafetē. Mēs nemaz neesam runājuši par jūsu personiskajām attiecībām ar sportu.
— Pēc vieglatlētikas un orientēšanās sporta, vēlāk — basketbola un strītbola 40 gadu vecumā sāku aizrauties ar maratonu skriešanu, savu pirmo Rīgas maratonu 2008. gadā noskrēju divas stundās 54 minūtēs un 33 sekundēs, no Latvijas pārstāvjiem biju trešais labākais. Vienības brauciena ietekmē pievērsos arī riteņbraukšanai, kas vasarās tagad kļuvis par manu galveno sportu. Ar MTB apvidniekiem braucu maratonus.
Ziemā maratonus slēpoju. Tas man no tēva, kas mācīja slēpot jau bērnībā, skolā biju stiprākais slēpotājs. Tagad esmu atradis Worldloppet jeb pasaules maratonu seriāla izaicinājumu. Kādas četras reizes esmu slēpojis vienu no skaistākajiem — Engadinas maratonu Šveicē pie Sanktmoricas. Esmu piedalījies Koenig Ludwig Lauf Vācijā, maratonos Francijā, Čehijā, Polijā, Tartu. Šāgada janvārī noslēpoju slavenos un klasiskos Marčalongas 70 kilometrus, kas, starp citu, veicami netālu no Kortīnas d`Ampeco. Iepriekšējās divas reizes distance bija saīsināta, jo trūka sniega. Nākamgad februāra pirmajā sestdienā svētdienā plānoju pieveikt slēpojumu Kortīna—Toblaha—Kortīna, kas uz vienu pusi jāveic klasiskajā stilā, uz otru — slidsolī. Ja Lozannā balsojums būs pozitīvs, ceru no zviedriem saņemt piedāvājumu noslēpot leģendāro Vasaloppet, jo uz nākamo gadu atkal nokavēju īso pieteikšanās mirkli. Ja ne, Vasaloppet būs jāatliek par vēl vienu sezonu vēlāk.
— Bet ir taču stāvēts arī uz goda pjedestāla, ne tikai sasniegts finišs vien!
— Īsu laiciņu biju Latvijas jaunatnes izlases dalībnieks vieglatlētikā 800 m, 1500 m un 3000 m distancēs. 800 m mans Siguldas rekords 1:56 laikam vēl nav pārspēts.
Pēc vidusskolas gribēju iet tēva pēdās un 1987. gadā Jelgavā sāku studēt mežsaimniecību. Bet pēc pirmā kursa mūs visus puišus iesauca padomju armijā, mani turklāt uz trim gadiem flotē. Izglāba orientēšanās sports, pēc pusgada atgriezos uz sauszemes Bolderājā, lai atlikušo laiku par Baltijas kara floti cīnītos orientēšanās sacensībās, kurās trenera Rūda Ābola vadībā klājās itin labi. PSRS Bruņoto spēku čempionātā stafetē izcīnījām pat zelta medaļas, es skrēju pēdējo etapu, kļūstot par sporta meistaru.
Ir daudz dažādu kausu, medaļu, bet es tās nekolekcionēju, vakardienu īpaši atcerēties necenšos. Es varu atcerēties sajūtas, ko esmu guvis slēpojot, skrienot… Riteņbraukšanā iespējams lielākais sasniegums pārcilvēcīgā sportošanā bija pērn pieveiktais četru dienu Beskidu MTB maratons pa Polijas trakajiem kalniem un akmeņiem. Katru dienu ar kritieniem, vienā — roku pārdūru, kūleni apmetu, kas tik tur nebija, bet vismaz neko nesalauzu un finišēju. Katru dienu bija jāpieveic ap 70 kilometriem un 2500 m augstumu starpība necilvēcīgos braukšanas apstākļos. Tajā gūtas pēdējā laika lielākās sajūtas. Un vēl maratonos… Nepilnu 50 gadu vecumā es noskrēju divās stundās 58 minūtēs — domāju, ka cienījams rezultāts.
*Einars Fogelis — Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) ģenerālsekretārs
Uģis MITREVICS
Siguldas novada domes priekšsēdētājs
Dzimis: 1967. gada 27. novembrī Siguldā
Izglītība: Siguldas 1. vidusskola, Siguldas mūzikas skola (vijoles klase). Siguldas BJSS (vieglatlētika, orientēšanās), LU Ekonomikas fakultāte, LLU Mežsaimniecības fakultāte
Darba gaitas: Gaujas Nacionālā parka (GNP) mežsargs, inspektors, vecākais inspektors, GNP direktora vietnieks, Siguldas novada domes deputāts (2001.—2003. g.), domes izpilddirektors (2003.—2009. g.), kopš 2009. gada — Siguldas novada domes deputāts, domes priekšsēdētājs
Sportā: kopš 7 gadu vecuma orientēšanās sportā, pirmā trenere Maruta Mitrevica (māte), vienlaikus trenējies arī vieglatlētikā (treneri Aina Ziediņa, Vilnis Trupavnieks)
Lielākie sasniegumi: sporta meistars orientēšanās sportā, PSRS Bruņoto spēku čempions, Latvijas jaunatnes izlases dalībnieks vieglatlētikā, 800 m — 1:56, 1500 m — 3:56, 42,195 km — 2.54:33 (2008. g.), piedalās Worldloppet distanču slēpošanas un MTB maratonos
Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas
Vaļasprieki: distanču slēpošanas un MTB maratoni
