Olimpisko stāstu arheologi
Pasaule olimpiskajām kaislībām pievēršas periodiski — uz pāris nedēļām katrā otrajā gadā, kad notiek vasaras vai ziemas spēles, un atkarībā no savējo panākumiem, svinot lielākus vai mazākus svētkus. Savukārt 1991. gadā dibinātajai Starptautiskajai olimpiskajai vēsturnieku savienībai (ISOH) olimpiskā kustība ir ikdiena, kaislība un aizraušanās, gabaliņu pa gabaliņam liekot kopā pasaules olimpiskās vēstures puzli. Vēsturnieku savienības prezidents Deivids Valečinskis, kurš uz Latviju šoruden bija atlidojis no ASV, lai rīdziniekam Genādijam Maričevam pasniegtu organizācijas augstāko apbalvojumu — Vikelas plāksni — par mūža ieguldījumu šajā darbā, ir pārliecināts, ka aiz katras olimpiskās medaļas, katra atlēta slēpjas stāsts, ko apvienības biedri cenšas atklāt un ierakstīt vēsturē.
Pēc sirsnīgas apbalvošanas ceremonijas svaigi izremontētajā Latvijas Sporta vēstures muzejā pasaules olimpiskais vēsturnieks nr. 1 Deivids Valečinskis piekrita sniegt interviju žurnālam Sports.
— Sakāt, ka uz Latviju esat atlidojis tikai tādēļ, lai sveiktu Genādiju Maričevu. Tātad Vikelas plāksne ir tiešām vērtīgs apbalvojums?
— Jā, balva ir vērtīga un būtiska. Mēs esam Starptautiskā olimpisko vēsturnieku apvienība, ko atzinusi arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC). Balvu pasniedzam izcilām personībām, kas iegulda nozīmīgu artavu olimpiskās vēstures apkopošanā un izplatīšanā. Šoreiz bijām nolēmuši godināt Latvijas vēsturnieku Genādiju Maričevu, un, lai pasniegtu balvu, es ierados no Kalifornijas, bet asociācijas ģenerālsekretārs Markuss Ostervalders šurp atbrauca no Šveices. Ar Genādiju nekad iepriekš nebijām tikušies, bet es zināju, ko viņš dara, un šajā gadījumā ar pārliecību varu teikt, ka darbi runāja viņa vietā. Balvas pasniegšanas ceremonijā viņu redzēju pirmo reizi, bet man bija sajūta, ka esam jau pazīstami.
— Cik aktīvistu līdz šim jau saņēmuši Vikelas plāksni?
— Kopš darbības sākuma pasniegtas 25 balvas, šogad laureātu skaits pieaugs vēl par trim. Jums Latvijā ir jāsaprot, ka jūsu tautietim piešķirtā balva ir nozīmīga sporta pasaulē, kā arī olimpiskajā kustībā.
— Kāds ir jūsu organizācijas mērķis?
— Izplatīt interesantus olimpiskās kustības vēstures faktus un stāstus. Mēs darbojamies arī kā IOC padomdevēji. Mūsu organizācijā ir aptuveni 450 biedru — tie ir akadēmiķi, žurnālisti, entuziasti — cilvēki, kas izbauda olimpiskās spēlēs, olimpisko kustību un vēlas izplatīt zināšanas par to. Trīs reizes gadā izdodam žurnālu, kurā apkopojam jaunumus. Mēs šo zināšanu izplatīšanu uzskatām par tādu kā misiju.
— Vai ir kādi pasaules reģioni, kuros šādu dedzīgu olimpisko spēļu fanātiķu ir vairāk nekā citur?
— ASV un Vācija, kā arī Austrālija. Īsti nezinu, kāpēc tā ir, bet šajās valstīs cilvēki ir ļoti aktīvi olimpiskās kustības vēstures vācēji. Turklāt Vācijā olimpiskā kustība ir pilnvērtīga pētniecības joma, tas arī iedvesmo daudzus. ASV šāda pētniecības atzara nav, tomēr ir daudzi cilvēki, kurus vienkārši ļoti interesē olimpiskās spēles.
— Ir digitālais laikmets, kad internetā faktiski var atrast jebko. Vai tas nedublē jūsu darbību?
— Piemēram, Vikipēdijai ir nabadzīgs saturs. Es to lasu, bet informācija, kas skar olimpiskās spēles, tajā ir ļoti virspusēja. Ja kāds vēlas pilnīgu un dziļu informāciju, tad tāda atrodama mūsu žurnālā, kas pieejams arī digitālā formātā — un tā ir digitālā laikmeta priekšrocība. Bet būtiskākais, ar ko atšķiramies kaut vai no Vikipēdijas, — mūsu materiāliem var ticēt. Mēs paši atrodam daudz kļūdu internetā. Taču šim laikam ir arī plusi. Internets pat mazām pilsētām ļauj izveidot mājaslapas par saviem olimpiskajiem čempioniem — arī tad, ja šis čempions dzīvojis pirms gadsimta. Par šādu personu parasti ir ļoti grūti atrast informāciju, bet, pateicoties internetam, pati pilsēta to piedāvā.
— Vai varat apgalvot, ka esat apkopojuši visu informāciju par olimpiskajām spēlēm?
— Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos. Mēs esam entuziasti, kurus fascinē un sajūsmina grandiozākais sporta notikums pasaulē, kurā var redzēt labākos no labākajiem. Rio piedalījās 11 000 atlētu, vairumam no kuriem nebija iespēja iegūt olimpisko medaļu. Un viņi arī nebrauca uz Rio pēc medaļām — viņi turp devās, lai parādītu savu labāko sniegumu, lai sasniegtu personīgo vai nacionālo rekordu un arī lai satiktu sportistus no citām valstīm un citiem sporta veidiem. Trenējoties kādā disciplīnā, atlētam apkārt galvenokārt ir šīs pašas disciplīnas pārstāvji. Olimpiskās spēles sniedz iespēju satikt dažādu sporta veidu pārstāvjus, un katrs no viņiem mums ir sava stāsta vērts. Mūsu organizācijā cilvēki pēta olimpisko vēsturi, kā arī tās filosofijas un vērtību transformāciju laika gaitā.
— Kā mainījusies olimpiskās kustības nozīme mūsdienās?
— Olimpiskajai kustībai ir daudz aspektu, turklāt daudzi no tiem pelnījuši kritiku — naudas vara, sponsoru vara, dopings. Ņemot vērā to, ko sastrādājusi Krievijas valdība, par dopingu pāris turpmākajos gados mēs vēl dzirdēsim daudz. Mēs redzēsim, kā tiek zaudētas daudzas iepriekšējo divu olimpisko spēļu medaļas — būs ļoti daudz sliktu stāstu. Bet ir arī gūzma labu stāstu, kas vēl aizvien apvieno cilvēkus visā pasaulē. Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā kājās stāv ļaudis aptuveni no 200 valstīm. Ticiet vai ne, bet tas joprojām apliecina iespēju cilvēkiem sanākt kopā mierpilnā veidā. Tomēr mediji to neatspoguļo tik daudz, jo tas nav pietiekami aizraujoši.
— Piedzīvojot divus pasaules karus, auksto karu, mūsdienu bēgļu krīzi, olimpiskās spēles pastāv joprojām…
— Olimpiskā kustība ir pietiekami spēcīga, lai pārdzīvotu gan karus, gan trīs boikotus pēc kārtas, gan auksto karu, gan dopinga skandālu, gan kukuļošanu — pastāv kaut kas tāds, kas tomēr nodrošina olimpiskā gara turpināšanos. Un es domāju, ka to nodrošina atlēti, jo olimpiskās spēles — tie vispirms ir sportisti. Šogad Riodežaneiro piedalījās bēgļu komanda, kas arī raidīja būtiskus signālus.
— Pieminējāt dopinga skandālu — vai, jūsuprāt, olimpiskā kustība vispār atgūsies no tā?
—Īstermiņā viss izskatās slikti, bet ilgtermiņā, ja noteikumu pārkāpēji tiks sodīti, var cerēt, ka notiks pašattīrīšanās. IOC saglabā dopinga analīžu paraugus, un negodprātīgie atlēti, kas piedalījās Rio spēlēs un kam tajās paveicās izsprukt sveikā, nevar būt droši, ka pēc gadiem, attīstoties analīžu metodēm, viņu blēdīšanās netiks atklāta. Es domāju, ka tā ir laba mācība pēc Sočiem, Londonas un Pekinas. Atlēti, kas tolaik domāja, ka viņiem izdevies visus apmānīt, nu atvadās no medaļām. Protams, šis skandāls olimpiskajai kustībai godu nedara, tomēr tā ir problēma, ar kuru kustībai jātiek galā tieši tagad un kuru vairs nedrīkst ignorēt. Es lasīju Maklarena ziņojumu — tas, ko sadarīja Krievijas vadība, ir briesmīgi un skandalozi. Viņi uzbruka sportam. Viņiem nedrīkstēja ļaut piedalīties Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.
— Tātad apšaubāt IOC lēmumu Krievijas sportistiem tomēr ļaut startēt?
— Lēmums bija nepareizs. Jā, godīgie sportisti būtu cietuši no šāda aizlieguma, bet viņiem nevajadzētu dusmoties uz olimpisko kustību. Viņiem būtu jādusmojas uz savu valdību, kas falsificēja dopinga analīžu rezultātus. Pārsteidzoši, bet pat kērlingā viņiem bijusi pozitīva dopinga prove. Kērlingā! Būšu skarbs — ja kāda mazāka valsts tiktu pieķerta tāda veida krāpšanā, tā vienā mirklī saņemtu aizliegumu piedalīties spēlēs, tomēr Krievijas valdībai ir spēks un vara…
— Vai ticat, ka Krievijas sports ir spējīgs mainīties līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm?
— Neticu. Viņiem jāmainās tik ļoti, ka ir grūti iedomāties, kā tas notiks. Protams, viņi būtu spējīgi mainīties, bet — vai mainīsies? Pašlaik viņiem ir dota iespēja laboties, bet viņiem tas jāpaveic pašiem. Bet, protams, krievi nav vienīgie, kas krāpjas. Pie mums ASV ir ļoti daudz dažādas raudzes sportistu, kas mēģinājuši blēdīties. Tomēr atšķirība ir tāda, ka viņi darbojas patstāvīgi. ASV nav nacionālās sporta sistēmas, nav pat nacionālas sistēmas viena sporta veida ietvaros. Savukārt Krievijā šāda sistēma ir. Pirms Sočiem Krievijas valdība atlasīja 37 atlētus, viņiem liekot nodot tīrus analīžu paraugus, bet par visu pārējo valdība parūpēšoties. Kas notiktu, ja sportisti atteiktos, paziņojot, ka grib palikt tīri no dopinga? Viss! Tu esi ārā — gluži kā Austrumvācijā pagājušajā gadsimtā. Tevi vienkārši izsviestu no komandas, ja teiktu — nē! ASV turpretim šāda koordinācija nepastāv — atlēti, treneri nav saistīti ar valdību. Tomēr ASV arī tiek kritizēta, uzsverot, ka atlēti darbojas paši par sevi — pašiem jāmeklē sponsori, jātrenējas utt.
— Bet ASV atlētu sasniegumi, šķiet, nereti runā par labu pastāvošajai kārtībai…
— ASV dzīvo vairāk nekā 300 miljoni cilvēku, turklāt valstij ir nauda, attīstīta sporta infrastruktūra. Viena no olimpiskās kustības problēmām ir atšķirība starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm. Esmu redzējis sporta infrastruktūru Beļģijā — neticami brīnišķīga mašinērija, lai palīdzētu sportistiem trenēties un attīstīties, turklāt nekā nelegāla. Savukārt nabadzīgajām valstīm nav piekļuves ne iekārtām, ne tehnoloģijām, kā rezultātā rodas manis minētais dalījums.
— Vai, jūsuprāt, ir iespējams pilnīgi nošķirt sportu no politikas?
— Es tam neticu. Es tam vienkārši neticu, un ar to ir jāsadzīvo. Olimpiskā kustība ir pasaules sastāvdaļa, un nedrīkst akli domāt, ka tā pastāv pati par sevi. Tā darbojas savstarpējā mijiedarbībā.
— Pēc Soču olimpiskajām spēlēm tika runāts, ka Krievijai, pateicoties tām, ir izdevies uzlabot savu starptautisko politisko tēlu. Vai piekrītat?
— Es tam pilnīgi nepiekrītu. Pirmkārt, tas, kā cilvēki uztver olimpiskās spēles, pilnībā atkarīgs no tā, kā tās atspoguļo mediji. Ja kādā valstī televīzija vēlas prezentēt Soču vai Riodežaneiro spēles kā lielisku pasākumu, tad tā tas arī tiek uztverts, jo 99 procenti cilvēku spēles neapmeklē, bet gan vēro televīzijas ekrānos.
Soču olimpiskās spēles bija olimpiskās kustības katastrofa. Pirmām kārtām jau milzīgās korupcijas dēļ — tika iztērēts 51 miljards dolāru. Iepriekšējo spēļu rīkošanai iztērētā nauda ne tuvu nelīdzinājās šai summai. Šoreiz bija nepieciešams tik daudz, jo nauda vienkārši bira kabatās. Pēc Sočiem citas valstis atsakās rīkot spēles, jo tām vienkārši nav 51 miljarda dolāru, kas, secinot pēc Krievijas pieredzes, esot vajadzīgi, lai spēles organizētu. Krievi šmaucās ar dopingu, bet parastie skatītāji to neapzinās. Komandā bija daudz sportistu, kas nebija dzimuši Krievijā. Krievijas valdība vienkārši noteica, ka medaļas ir svarīgākas par morāli. Autoritārās valstīs olimpisko spēļu auditorija netiek uztverta kā visas pasaules ļaudis — tie ir tikai konkrētās valsts iedzīvotāji. Ķīna 2008. gadā vēlējās pārsteigt tikai savus iedzīvotājus — redz, mēs atvedām šo notikumu, mēs to sarīkojām, mēs pievērsām pasaules uzmanību Ķīnai, tāpēc ticiet mums! Tāpat rīkojās arī Vladimirs Putins — es to jums paveicu!
— Kā vērtējat sporta komercializāciju, kas arī nereti tiek kritizēta?
— Domāju, ka no tās ir neliels labums un liels ļaunums. Sponsoriem ir krietni vairāk varas, nekā vajadzētu, tomēr pluss ir tas, ka atlēti tagad var pelnīt pietiekami daudz naudas, lai turpinātu trenēties, paildzinot savu karjeru. Ne tik sen atlēti, kuri piedalījās olimpiskajās spēlēs, pat, iespējams, kļūstot par čempioniem, bija spiesti pamest sportu, lai pelnītu iztiku. Tagad, iegūstot sponsoru, var turpināt trenēties.
— Arī Latvijā ne gluži visi labākie sportisti piedalījās cīņā par ceļazīmi uz spēlēm, jo esot citi mači, citas sportiskās saistības. Vai tas nenoplicina olimpisko spēļu diženumu?
— Ir daļa sporta veidu — basketbols, teniss, golfs, bokss, futbols —, kuros ir lielākas sacensības. Tomēr pārējos sporta veidos olimpiskās spēles ir augstākā virsotne, līdz kurai vairums ļaužu nemaz nepievērš uzmanību, piemēram, savas valsts vieglatlētu vai peldētāju gaitām. Olimpiskajā basketbolā redzējām daudzus NBA spēlētājus. Ziemas olimpiskajās spēlēs līdzīgi ir ar hokeju — par spīti lielāku čempionātu esamībai, labākie satiekas uz olimpiskā ledus. Tas sportistiem tomēr kaut ko nozīmē. Kad teniss atgriezās olimpiskajā programmā, izcilā Štefija Grāfa, tajā pašā gadā uzvarot lielākajos tenisa turnīros, izcīnīja arī olimpisko zeltu. Toreiz viņa teica, ka olimpiāde viņai bija lielāks notikums nekā Vimbldona un citi mači. Kopš tā laika visi pasaules labākie tenisisti ir olimpiskajās spēlēs. Jo tās viņiem kaut ko nozīmē. Tā ir savas valsts goda aizstāvēšana, un tas ir krietni vairāk nekā reprezentēt tikai pašam sevi.
— Olimpiskās spēles pēdējā laikā ceļo pa lielām un ietekmīgām valstīm. Vai mēs vēl kādreiz varam sagaidīt olimpiskās spēles kādā mazākā valstī?
— Tas ir pārāk dārgi — vienīgais veids, kā mazākas valstis varētu uzdrošināties pieteikties rīkot spēles, ir tandēmā ar citām valstīm. Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un vēl arī Somijai būtu jāapvieno spēki, lai sarīkotu vasaras olimpiskās spēles, jo tās ir tik grandiozas, turklāt olimpisko objektu celtniecība ir sarežģīta. Daudzas valstis tos uzbūvē, bet tad objekti aiziet postā un valsts zaudē naudu. Nākamās vasaras olimpiskās spēles notiks Tokijā, bet pēc tam — Losandželosā vai Parīzē. Kāpēc? Jo tur jau ir vajadzīgie stadioni, viņiem ir infrastruktūra un, būtiski, arī pieredze. Sākt no nulles, kā to darīja Riodežaneiro, — nedomāju, ka to vēl kāds vēlas, jo tas nav uz labu valstij, kas spiesta tērēt milzīgu naudu. Es biju Rio spēlēs — viņi izmantoja olimpiskās spēles, lai attīstītu turīgos rajonus, bet ne nabadzīgos. Tur bija liela korupcija. Es domāju, ka olimpiskā kustība vēlētos izbēgt no kā tāda. Trīs nākamās spēles notiks Āzijā — Dienvidkorejā, Japānā un Ķīnā — tās ir valstis, kurām ir pieredze.
— Ieminējāties par Riodežaneiro nabadzīgo kvartāliem — favelām. Kā cilvēki tajās uztvēra olimpiskās spēles?
— Šie cilvēki no spēlēm neieguva neko. Brazīlijas tauta ir viena no jaukākajām visā pasaulē — patiesi! Saku to no savas pieredzes, jo esmu viesojies 55 valstīs. Brazīlieši bija tik draudzīgi, tik viesmīlīgi — viņi bija pelnījuši vairāk par to, kā nauda tika iztērēta. Olimpisko spēļu organizēšana ir sarežģīta, un varbūt jādomā tikai par atsevišķām valstīm, kas varētu tās rīkot, lai nauda netiktu nejēgā notriekta. Pagaidām es nezinu, kādā virzienā tas viss attīstīsies.
Uzņēmējs Genādijs MARIČEVSsastādījis un izdevis unikālu statistikas krājumus Who is Who at the Summer Olympics 1896—1992četros sējumos, Winter Olympics 1924—2002, atsevišķas grāmatas par spēlēm Sidnejā, Atēnās, Turīnā, Pekinā, Vankūverā, Londonā, kurās apkopoti visi rezultāti, visu dalībnieku CV un citi dati.
Viņš sarakstījis grāmatu par olimpiskā ordeņa īpašniekiem Olympic Order, kurai jau izdots otrs —papildinātais izdevums, pēc Itālijas un Ķīnas olimpisko komiteju pasūtījuma —ITA NOC —100 years of success un CHN NOC —Progress and Glory.
Kopā ar Aldonu Vrubļevski sagatavoti un izdoti pirmie divi Olimpiskās enciklopēdijas sējumi, kuros iespējams iepazīties ne tikai ar visas pasaules Nacionālajām olimpiskajām komitejām, starptautiskajām olimpisko sporta veidu federācijām, olimpiskajām spēlēm un olimpiskās kustības būtību, bet arī spilgtākajām personībām, kas to ietekmē.
Genādijs Maričevs ir Starptautiskās Olimpisko vēsturnieku savienības mūža biedrs.
