Latvijas karogs Riodežaneiro olimpiskajā stadionā
Lai arī cik ērkšķains bija mūsu paralimpiešu ceļš uz spēlēm Riodežaneiro, pasaule, ieskaitot banku Citadele, sadevās rokās un pāri okeānam mūsējie devās labi ekipēti un stingri motivēti attaisnot visu cerības. Bez ļimstošiem ceļiem, bez atrunām, ka tā nav mana diena, bez īpašām traumām…
Rezultāti 165 valstu un 4000 sportistu konkurencē pārspēja visas cerības — divas zelta un divas bronzas medaļas, kas izcīnītas vissīvākajās cīņās. Visu laiku veiksmīgākais starts paralimpiskajās spēlēs. Mūsu nelielā sportistu delegācija(11 sportisti) medaļu vērtējumā ierindojās 45. vietā.
PIRMAIS UN CETURTAIS ZELTS
Jau nākamajā dienā pēc krāšņās atklāšanas ceremonijas, kur daudzu uzmanību izpelnījās mūsējo Smiltenē darinātie linu auduma parādes tērpi, uz starta izgāja vistitulētākais mūsu paralimpietis Aigars Apinis, kuram šīs bija jau piektās spēles. Šoreiz Rio Aigara medicīniskā grupa sacentās tikai diska mešanā. Lodes grūšana izpalika, jo programma katrās spēlēs nedaudz mainās.
Sacensības sportistiem, kas sēž ratiņos, ir visai laikietilpīgas, jo ikkatram ar piecu sešu palīgu atbalstu ir jāiesēžas speciālā sacensību krēslā, rūpīgi jāpiesprādzējas, tad jāveic trīs metieni, lai pēc tam finālā to pašu veiktu vēlreiz. Tāpēc nepareizi ir uzskati, ka, startējot sešiem, astoņiem sportistiem, konkurence nav liela. Lai sacensības nekļūtu bezgalīgas, šajās disciplīnās pēc kvalifikācijas tiek atlasīti tikai labākie, praktiski visi veiksmes gadījumā ir medaļu kandidāti.
Lai arī Aigars pirms došanās uz Rio nejutās īsti vesels (neliela saaukstēšanās), spēļu dienā, pateicoties paša pieredzei, gribasspēkam un mūsu medicīniskā personāla (Sandra Rozenštoka, Signe Rinkule, Gunta Ozoliņa) pūlēm, visas nebūšanas tika noliktas malā, un Aigars uzvarēja pārliecinoši — 20,83 metri. Sudrabu ar 19,10 m izcīnīja viņa pēdējo gadu sīvākais konkurents polis Roberts Poljahimovičs.
Pēc starta Aigars jutās gandarīts par zelta medaļu (tā bija jau ceturtā, bet pavisam Aigars paralimpiskajās spēlēs kopš 2000. gada guvis septiņas medaļas), taču nedaudz neapmierināts bija par rezultātu, jo līdz viņa paša pasaules rekordam (21,44 m) nedaudz pietrūka. Augsti turot zelta medaļu, Aigars atzina, ka savu ir izdarījis, spriedzi sev un reizē arī komandai noņēmis, lai pārējie rāda, ko var! Pateicība arī Aigara nemainīgajai komandai — trenerim Aldim Šūpulniekam un fizioterapeitei Guntai Ozoliņai.
ZELTENES ZELTS
Atceros 2013. gadu, kad pasaules čempionātā Lionā Diāna Dadzīte, būdama līdzjutējas kārtā, treniņlaukumā smiedamās paklausīja šķēpmešanas treneres Ināras Aperānes (viņa trenē mūsu paralimpisko šķēpmetēju Eiropas rekordistu Dmitriju Silovu) uzaicinājumam paņemt rokās šķēpu un pamēģināt. Pieredzējusī trenere uzreiz pateica — tev jāmet šķēps!
Kaut arī Diāna profesionāli spēlē ratiņbasketbolu Vācijā, viņa nolēma pamēģināt. Pirmais, kas ierādīja šķēpa mešanu, sēžot ratiņos, bija Aigara treneris Aldis Šūpulnieks. Pēc tam, kad viņa nonāca Ināras Aperānes rokās, tika apgūti tehnikas smalkumi arī lodes grūšanā un diska mešanā. Tā lieta aizgāja, jo spēcīgā, talantīgā un ratiņbasketbolā uztrenētā sportiste ātri tuvojās pasaules trijniekam.
Tā kā Diānas dzīve praktiski jau sesto gadu rit Vāczemē, viņas turpmāko trenēšanu uzņēmās vācu treneris Zigfrīds Vegeners, kuram ir laba pieredze paralimpisko sportistu sagatavošanā. Šogad Eiropas čempionātā Diāna uzvarēja lodes grūšanā, bija otrā šķēpmešanā un trešā diska mešanā.
Rio spēlēs šķēpmešanā varēja tikai apbrīnot Diānas spēju koncentrēties, prasmi izšķirošajā brīdī sasniegt savu labāko rezultātu (23,26 m), kas reizē bija arī pasaules rekords viņas medicīniskajā grupā. Iepriekšējā rekordiste vāciete Martina Vilinga, kurai rit jau 57 gads, šoreiz palika otrā — 22,22 m.
Diāna pēc savas uzvaras neslēpa prieku un atzina, ka klusībā bija stingri nolēmusi reiz labot šo 1999. gadā sasniegto pasaules rekordu (22,71 m). Atcerēsimies, ka Diāna atklāšanas parādē bija mūsu karognesēja.
Diāna lieliski startēja arī diska mešanā, kur ar personisko rekordu Latvijai sagādāja vēl vienu medaļu — šoreiz bronzas (22,66 m). Uzvarēja ķīniete Fei Sja Dona — 25,03 metri.
CENTIMETRA MEDNIEKS
Vissmagāk nāca mūsu bronzas medaļa lodes grūšanā. Tikai par vienu centimetru pārspējot ceturtās vietas ieguvēju, to izcīnīja pieredzējušais Edgars Bergs — 14,55 metri. Jāatceras, ka tieši šo mērvienību — vienu centimetru — Edgars pērn zaudēja pasaules čempionātā Dohā, kur viņš kļuva par vicečempionu.
Edgaram, kuram tūlīt pēc panākuma Rio palika 32 gadi, jau ir liela pieredze un panākumi paralimpiskajās spēlēs. 2004. gadā Atēnās viņš ieguva sudrabu lodes grūšanā un bronzu diska mešanā, bet 2008. gadā viņš kļuva par vicečempionu lodes grūšanā. Londona diemžēl bija jāizlaiž visai smagas traumas dēļ. Iespējams, ka muguras operācija tomēr nedaudz atstāja savas sekas, neļaujot vēl labāk sagatavoties Rio spēlēm. Edgars trenējas sešas reizes nedēļā, vēl darbojas svaru zālē.
Interesenti, ka pēc veiksmīgā starta gaismā tika celti Edgara agrāk sacītie vārdi, ka uz Rio mēs nebraucam skatīties, kā citiem dala medaļas. Viņš ir vīrs, kas tur solījumus. Tiesa, Edgars ar savu rezultātu īsti apmierināts nebija, bet vainu citos vai blakus apstākļos nemeklēja, bet atzina, ka jātrenējas vēl vairāk un mērķtiecīgāk, lai beidzot tiktu līdz viscēlākajam metālam. Iespējams, ka to paveikt viņš mēģinās jau nākamā gada pasaules čempionātā Londonā.
Edgaram Rīgas lidostā bija arī viskuplākais sagaidītāju pulks, jo viņa dzīve rit Saldus pusē, kur viņš dzimis, bet treniņi Maijas Ukstiņas vadībā norit Jelgavā.
AUGAM!
Trešais veiksmīgākais mūsu sportists Rio spēlēs bija jātnieks Rihards Snikus, kas brīvās izvēles iejādē kopā ar savu zirgu King of Dance finišēja augstajā piektajā vietā. Lai gan Londonā Rihards bija ceturtais, par soli atpakaļ to nevar saukt, jo paralimpiskā jāšana pasaulē strauji attīstās. Arī viņa punktu kopsumma bija labāka nekā četrus gadus iepriekš.
Rihards, kuram smaids sejā nenozūd ne mirkli, ir apmierināts ar savu sniegumu un uzskata, ka, trenējoties augot un gan prātā, gan spēkā pieņemoties zirgam (viņš vēl ir ļoti jauns šim sporta veidam), lielākie panākumi gaidāmi nākotnē. Tā kā ikdienas dzīvē fiziskā brīvība Rihardam ir visai ierobežota, viņš vienmēr izceļ savus palīgus — vispirms treneri Olgu Šelleri, komandas vadītāju un dvēseli Darju Tihomirovu, zirgu masieri Zani Apeņu, nesavtīgo zirga īpašnieci Irinu Andrusu, kas zirgu bez maksas atvēlējusi Rihardam, tāpat kā Eiropas tūru zirga vedēju Kasparu Iesaliņu, arī savu vectēvu, kurš Rihardam ir ikdienas atbalsts. Patiess komandas sports.
DARĪJĀM, KO VARĒJĀM
Lai gan vieglatlētei Taigai Kantānei (7. vieta lodes grūšanā, ar personisko rekordu 11. vieta diska mešanā) un peldētājam Jānim Plotniekam (11. vieta peldējumā uz muguras), kuriem šīs jau bija otrās spēles, līdz medaļām aizsniegties neizdevās, viņi izdarīja visu, uz ko šobrīd spējīgi un bez cīņas nepadevās.
Iepriecināja mūsu debitanti loka šaušanā (treneris Eduards Lapsiņš stāsta, ka līdz šim neviens mūsu loka šāvējs nav startējis nedz olimpiskajās, nedz paralimpiskajās spēlēs) Ieva Melle un Gints Jonasts. Vispirms, startējot jaukto komandu pāra sacensībās, viņi astotdaļfinālā dažu neveiksmīgu trāpījumu dēļ gan zaudēja un ierindojās 13. vietā, taču Ieva parūpējās par augsto astoto vietu individuālajās sacensībās.
Pēc divu pretinieču pieveikšanas, ceturtdaļfinālā viņai uz līnijas blakus stājās poliete, vēlākā bronzas medaļās īpašniece. Ieva nepavisam nezaudēja bezcerīgi, kas dod optimismu turpināt iesākto ceļu loka šaušanā. Atceramies, ka Latvijas olimpiādē šovasar Ieva kļuva par čempioni arī veselo konkurencē.
Vīru starpā pēc ne visai veiksmīgajām kvalifikācijas sacensībām Gintam Jonastam pirmajā kārtā nācās sacensties ar ranga pirmo sportistu, un piedzīvotais zaudējums ļāva ierindoties vien 17. vietā, kas pieredzējušo šāvēju, protams, neapmierināja.
Sekmīgi ceļu uz Rio spēlēm sāka mūsu paukotāja Poļina Rožkova, kas izvirzījās pasaules vadošo sportistu pulkā, taču neilgi pirms spēlēm Krievijas sportistu protesta dēļ tika pārvietota (paralimpiskajā sportā tas gadās ne tik bieži) uz spēcīgāku grupu, kur pietrūka gan pieredzes, gan veiksmes un piecās cīņās izdevās gūt tikai vienu uzvaru, — dalīta devītā vieta.
Ugunskristības Rio bija mūsu jauktajai airēšanas komandai — daugavpiliešiem Žannai Cvečkovskai un Eduardam Pupelim, kuri iekļuva B finālā un kopvērtējumā izcīnīja 11. vietu. Sportistiem, kuri kopā sāka airēt tikai pavasarī, tas ir labs sasniegums un dod cerības turpināt iesākto, un pamazām kāpt augšup pa ranga kāpnēm. Turklāt mūsējie startēja nevis ar savu laivu, bet sacensību organizatoru sarūpēto, kas bija vismaz klasi zemāka par ierasto.
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, kas sacensības vēroja klātienē, par mūsējo startu ir ļoti gandarīta. Un ne tikai par medaļnieku veikumu, katrs četrgades lielākajam startam piegāja ar vislielāko atbildību un godam aizstāvēja mūsu sarkanbaltās krāsas. Tas, ka Riodežaneiro olimpiskajā stadionā divreiz skanēja mūsu himna, četrreiz mastā uzvijās Latvijas karogs, ir tam vislabākais apliecinājums. Paldies sportistiem un viņu atbalstītājiem!
