Vai Apinim būs sekotāji?

Vēl svaigā atmiņā Aigara Apiņa Londonas paralimpiskajās spēlēs izcīnītās medaļas un Riharda Snikus negaidītais sniegums iejādē. Daudzu bērnu un jauniešu ar invaliditāti klusais sapnītis tagad ir: „Gribu būt kā Apinis!” Kā to izdarīt, un ar ko sākt?

Stāsta Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas valdes priekšsēdētājaAija Kļaviņa.

— Ar ko sākt, ja bērns izlēmis pievērsties sporta gaitām un vecāki to atbalsta?

— Informāciju var iegūt Latvijas Paralimpiskās komitejas (www.lpkomiteja.lv), Latvijas Ratiņbasketbola sporta federācijas (www.ratinbasketbols.lv) un mūsu federācijas (www.asports.lv) mājas lapās.

Mūsu federācijā ir 36 juridiskie biedri — tie nav tikai klubi un bērnu un jauniešu centri. Tās ir gan biedrības, gan dienas centri, gan izglītības iestādes. Tās ir vietas, kurās ir entuziasti pedagogi un treneri, kas paralēli tiešajam darbam organizē papildu sporta nodarbības un pasākumus bērniem un jauniešiem ar invaliditāti.

Noteikti speciālistu būtu vairāk un sportošanas iespējas bērniem un jauniešiem ar invaliditāti lielākas, ja sporta skolās būtu īpašas sagatavošanas grupas bērniem ar invaliditāti. Mēs esam iesnieguši šādus priekšlikumus sporta politikas pamatnostādnēm, kuras šobrīd tiek izstrādātas nākamajam laika periodam.

Mums ir treneri, kas piesaista savām grupām bērnus ar invaliditāti, bet viņiem par šiem bērniem nemaksā. Vai arī šie entuziasti ir skolas pedagogi, kas šādi rīkojas fakultatīvajās nodarbībās. Bet jābūt juridiski noteiktām tiesībām organizēt sākuma sagatavošanas grupu bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un par to saņemt arī samaksu. Šobrīd pilnībā darbojas brīvprātības princips — vēlme ir, bet ir arī organizatoriskās problēmas.

Mēs cenšamies iesaistīt tās skolas, kurās mācās bērni ar invaliditāti, — Rīgas 66. vidusskolu, Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolu, Raiskuma sanatorijas internātpamatskolu. Ļoti svarīgi ir, lai bērns iespējami agri tiek iepazīstināts ar fiziskām aktivitātēm, gūst pozitīvu pieredzi un mīlestību pret sportu paņem līdzi dzīvē tālāk. Tas atkarīgs no tiem cilvēkiem, kuri ar bērnu ikdienā ir visvairāk kopā. Ja tāda entuziasta nav, ja vecākiem nav bijusi pozitīva pieredze sportā, tad diez vai viņi bērnam, kurš varbūt pats vēlas iesaistīties fiziskās aktivitātēs, meklēs šādas iespējas.

REHABILITĀCIJA VAI SPORTS?

— Līdz skolas vecumam vecāki bērna veselības labā cenšas darīt visu. Piemēram, ja tie ir kustību traucējumi, darīt visu, lai uzlabotu kustības. Tā vairāk ir medicīniska ievirze, rehabilitācija, terapija. Sākoties skolas laikam, vecāki no sociāli psiholoģiskā viedokļa jau ir pieņēmuši situāciju un bērna stāvokli vērtē mazliet citādi, ne vairs tik ļoti medicīniski. Tiek meklētas fiziskās aktivitātes, kas palīdzētu bērnam socializēties, attīstīt fiziskās spējas, apgūt pielāgotus sporta veidus, startēt vietējās un varbūt arī starptautiskās arēnās. Gluži nemanot, rehabilitācija pāriet sporta rehabilitācijā. Tad kādā brīdī jaunais cilvēks sajūt, ka fizisko kondīciju var uzlabot ne tikai līdz ikdienai nepieciešamajam līmenim, bet augstāk. Sākas ceļš uz sacensībām līdz — „o, es izpildīju kvalifikācijas normatīvu uz Eiropas vai pasaules čempionātu!”. Tas rada motivāciju un cerību varbūt kvalificēties pat paralimpiskajām spēlēm.

MŪSĒJIE LIELAJĀS ARĒNĀS

— Mums ir septiņi paralimpiskie sportisti, kas izaudzināti no bērna kājas. Edgars Bergs un Ingrīda Priede, kurus es atceros kopš pusaudžu vecuma. Liene Gruzīte, kas brauca pie mums uz nometnēm skolas gados, viņa bijusi arī Eiropas bērnu un jauniešu sporta nometnē. Jau agri viņa izjutusi to, ka ar sportu var paplašināt savu redzesloku, apgūt pasauli.

Arī Dmitrijs Silovs kā bērns piedalījies mūsu pasākumos. Tagad viņš kļuvis par Sporta pedagoģijas akadēmijas studentu. Šajā augstskolā mācās arī Ingus Pēterfelds, kas izpildījis pasaules čempionāta B normatīvu tāllēkšanā. Ar viņu strādāju pirmskolā. Ingum bija 5 gadi, un es biju viņa fizioterapeite. Sports viņu motivēja saglabāt fiziski aktīvo dzīvesveidu, un viņš izvēlējies trenera profesiju gluži tāpat, kā to dara viņa praktiski veselie vienaudži.

— Valsts finansējums? Kāds tas ir, un kam ar to pietiek?

— Šobrīd ar to pietiek, lai mēs gadā noorganizētu aptuveni 20 savus tradicionālos pasākumus gan reģionālā, gan valsts līmenī. Vēl mēs varam savus labākos sportistus aizsūtīt uz sacensībām, lai viņi varētu kvalificēties un pelnīt kvotas Latvijai dalībai paralimpiskajās spēlēs. Lielāku atbalstu saņem tie, kuri iekļuvuši mūsu paralimpiskajā vienībā.

Finansējums tagad ir krietni lielāks nekā pirms desmit gadiem, tas dod arī lielākas iespējas. Gribas ticēt, ka varēsim noturēsies un attīstīsies arī turpmāk. Kopš 1993. gada esam gājuši visādiem laikiem cauri, bet treknos gadus nekad neesam izjutuši. Tomēr nežēlojamies arī šobrīd, ka valsts mums par maz piešķir. Tāpat kā citām sabiedriskajām organizācijām, mums ir pieejamas projektu naudas, ir iespējas piesaistīt sponsorus. Valsts finansējums nepieciešams ikdienas darba nodrošinājumam.

PAR NĀKOTNI

Gribu redzēt sakārtotu sistēmu. Pirmām kārtām, lai šis pielāgotais sports bērniem un jauniešiem sporta skolās ir uz konkrētiem sporta veidiem orientēts. Vairāk es gribētu redzēt klubus cilvēkiem ar invaliditāti, kuros ir bērnu un jauniešu grupas. Nepieciešamas lielākas izvēles iespējas. Vispirms vispārējās fiziskās aktivitātes, kas organizētas klubos, kur ir bērnu invalīdu grupiņas. Vecāki ierodas ar savu bērnu, viņus sagaida speciālists, kas piedāvā iespēju aktīvi un veselīgi pavadīt laiku kopā ar citiem draugiem. Tas vairāk būtu tāds rekreācijas sports. Tie, kuri vēlas, tālāk nodarbojas ar kādu pielāgoto sporta veidu. Turklāt vajadzētu, lai savā dzīvesvietā no piecām aktivitātēm varētu izvēlēties vismaz to, kura vislabāk patīk.

Ceram atjaunot Lielo sporta svētku tradīciju. Tie mums kādreiz notika katru gadu, tagad — reizi piecos gados.

AIJAS KLUSAIS SAPNIS

Ir vēl kāda klusa iecere. Negribu to nosaukt par Murjāņu prototipu, bet arī Latvijā bērniem, kas nākotnē redz sevi sportā, būtu nepieciešama iespēja specializēties un mācīties nevis skolā bērniem ar invaliditāti, bet iekļaujošajā skolā. Tādas varētu būt vairākās Latvijas vietās, kur kopā mācās un trenējas gan praktiski veselie audzēkņi, gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Šie sporta veidi varētu būt basketbols, ratiņbasketbols, vieglatlētika, peldēšana, hokejs, kur vienu un to pašu sporta bāzi var izmantot kā vieni, tā otri audzēkņi.

Tā varētu būt arī skola ar profesionālu ievirzi — tu tagad mācies un trenējies šeit, bet pēc tam tev būs iespēja mācīties Sporta pedagoģijas akadēmijā, Latvijas Universitātē vai Rīgas Tehniskajā universitātē konkrētā programmā. Šobrīd jaunietis pats meklē kaut kur kaut ko. Tas būtu liels atbalsts jauniešiem un viņu ģimenēm. Arī sabiedrībai tas būtu pozitīvi. Vārds invaliditāte daļā sabiedrības izraisa tikai žēlumu — problēma problēmas galā —, bet tieši ar šādu mācību modeli mēs parādītu, ka dzīve nebeidzas 15—16 gadu vecumā, ja esi nonācis ratiņkrēslā.

Mums ir sava izglītības iestāde — mācību centrs A Sports, lai sagatavotu pedagogus darbam ar invalīdiem. Tā kā Latvijā tiek īstenota iekļaujošā izglītība, arī skolas ir ieinteresētas piesaistīt bērnus, lai saglabātu audzēkņu skaitu skolā un tā spētu pastāvēt. Bērni ir ar ļoti dažādām problēmām — gan sociālām, gan funkcionālām —, un skolotājam jāprot strādāt ar šiem audzēkņiem. Tādēļ mūsu federācija 2008. gadā izveidoja mācību iestādi, lai varētu īstenot tālākizglītības programmu kvalifikācijas paaugstināšanai sporta pedagogiem un treneriem. Mūsu programmā iekļauta sporta stundu organizēšana, plānošana un vadīšana bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Rudens un pavasara brīvlaikos organizējam četru dienu kursus par dažādām tēmām, pieaicinām arī ārzemju vieslektorus. Kursus beiguši jau vairāk nekā 300 speciālisti, tā apliecinot, ka šāda programma ir vajadzīga.

ESAM PATEICĪBU PARĀDĀ

Mūsu federācijas darbības 20 gadu laikā cilvēki ir nākuši un gājuši, jo pārsvarā šis darbs notiek pēc brīvprātības principa. Tomēr tie, kuri federācijā ir kopš pašiem pirmsākumiem, būtu pelnījuši ne tikai sabiedrības, bet arī valsts atzinību — piemēram, Ruta Kļaviņa jau 20 gadus vada Jelgavas invalīdu sporta un rehabilitācijas klubu Cerība, no kura nācis paralimpiskais medaļnieks Edgars Bergs un pasaules čempione Ingrīda Priede. Trenere Maija Ukstiņa jau 15 gadus trenē mūsu labākos vieglatlētus. Citi mūsu organizācijas lielākie balsti ir Natālija Peiraga un viņas meita Diāna Tukumā, Arta Salmiņa Liepājā, Inese Rudzīte Cēsīs, Sarmīte Ulanovska un Sandra Vilne Valmierā, Sarmīte un Ivo Končus Dobelē, Jevgeņijs Puhovs — sporta pedagogs Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolā.

Nez kāpēc pēc sarunas ar Aiju Kļaviņu optimistiski gribas dungot vecum veco Vintera ziņģi: „Un apiņi aug griezdamies…” Viss notiek, un lai piepildās Aijas iecere par iekļaujošo skolu ar sporta ievirzi izveidi un cerība par sporta sistēmas sakārtošanu, kur sporta skolās atradīsies vieta grupiņām bērniem un jauniešiem ar invaliditāti!

Aija KĻAVIŅA

Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas priekšsēdētāja

Dzimusi         1970. gadā Jelgavā

Izglītība: doktora grāds izglītībā, Virdžīnijas universitāte, ASV (2007. g.); maģistra grāds pielāgotā sporta izglītībā, Lēvenes universitāte, Beļģija (1997. g.); maģistra grāds sporta pedagoģijā, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (1995. g.)

Darbavieta: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Sabiedriskie pienākumi: Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Izglītības komisijas locekle, Starptautiskās Pielāgoto fizisko aktivitāšu federācijas Eiropas reģiona pārstāve, Eiropas Pielāgoto fizisko aktivitāšu federācijas sekretāre 

Sporta gaitas: trenējusies vieglatlētikā

Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu bērnu māte

Vaļasprieki: teniss, peldēšana, fiziskās aktivitātes kopā ar ģimeni