Sports pāri visam
Vairāk nekā 4200 sportistu no 166 valstīm — tāds bija Londonas paralimpisko spēļu mērogs. Bet paralimpiskais sports nav tikai metri, kilogrami un sekundes. Vispirms tas ir apliecinājums cilvēka iespējām. Ir pārsteidzoši redzēt, kā vīrs, kuram nav kāju, paceļ 240 kg svaru stieni, cik veikli peld sportists, kuram nav roku, kā neredzīgie spēlē futbolu, ar piespēlēm, sitieniem, māņu kustībām, kā maratonu ātrumā, kādā varētu labot Latvijas rekordu, skrien sportisti ar kustību traucējumiem.
Biju pārsteigts, cik ļoti kupls bija skatītāju pulks katrās sacensībās, pat priekšsacīkstēs. Vieglatlētikā vēl dienu pirms sacensību beigām tablo vēstīja, ka vieglatlētu sacensībās noraudzījušies 1 200 000 skatītāju. Angļi šīs spēles pārvērta par ģimenes sporta svētkiem, jo tribīnēs bija gan bērni, gan vecāki, gan vecvecāki.
Iespējams, ka skatītājiem, kuri nav pazīstami ar paralimpisko sportu, reizēm tas viss varēja likties neizprotami. Tikai ar laiku arī pats sevi pieķēru pie domas, ka vairs nepētu katra sportista traumētās ķermeņa vietas un ļaujos vienīgi sportiskajām cīņām.
Bija aizkustinoši vērot, kā sacenšas cerebrālo trieku pārdzīvojušie sportisti, kuri nespēj pilnībā kontrolēt savas kājas un rokas. Viņi īpašā sporta veidā Boccia (pa īpašu reni jāripina bumbiņas, kuras jāizvieto noteiktā kārtībā) izmanto pie galvas piestiprinātas vadīklas. Tādi unikāli skati, kas apliecina cilvēka iespējas, reizēm arī izdomu teju vai katrā sporta veidā. Piemēram, tenisā, kur sportists sēž ratiņos un spēlē ar vienīgo roku, bumbu servei viņš pamet ar veiklu kāju kustību.
Skaidrs, ka sports vispirms ir sacensība, taču jebkuram, kura ķermenim liktenis nodarījis pāri, šī ir lieliska iespēja dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi, justies noderīgam sev un citiem, redzēt pasauli, būt klāt krāšņos sporta sarīkojumos.
Arī paralimpiskais sports kļūst arvien profesionālāks, un varēja redzēt, ka lielās valstis nežēlo līdzekļus, lai tieši viņu pārstāvji gūtu pēc iespējas vairāk medaļu, taču reizē tas attīsta paralimpisko sportu. Jebkurā gadījumā jāatzīst, ka invalīdu pasaulē mazāk nekļūst.
Lieliski paralimpiešu saimē jutās mūsu nelielā sportistu komanda. Varonis, tāpat kā iepriekšējās spēlēs, protams, bija Aigars Apinis, kurš vispārliecinošāk demonstrē, ko sports var dot ratiņkrēslam piesaistītam cilvēkam. Aigars nenoliedz, ka sportu viņš uztver kā savu darbu, kurš jāpadara pēc iespējas labāk un godīgāk. Viņš aicina iesaistīties sportiskajā aktivitātēs pēc iespējas vairāk sev līdzīgo, jo visvieglāk (un reizēm arī bezcerīgāk) ir palikt vienam četrās sienās. Tas ir lieki, jo sporta pasaule ir atvērta visiem.
