BMX profesora balva

Ja kāds šai pasaulē kaut ko zina par BMX, tad tas ir holandietis Gerits Dūss. Viņš līdzdarbojies visos šī sporta veida būtiskākajos notikumos, kopš 1974. gada pazīst visus labākos sportistus. Geritu Dūsu pamatoti dēvē par BMX profesoru, un viņš ietekmējis šī sporta veida attīstību arī Latvijā.

Vasaras beigās viņš ieradās Valmierā, lai Mārim Štrombergam pasniegtu BMX universitātes speciālbalvu, kas pirms četriem gadiem izgatavota pasaulē pirmajam BMX olimpiskajam čempionam. Toreiz ceremoniju nācās atlikt, un tagad Gerits Štrombergu varēja sveikt jau kā pasaulē pirmo divkārtējo olimpisko čempionu. Starp citu, izteiksmīgās balvas pamatnei ir vēl divas brīvas malas.

Pēc svinīgās un sirsnīgās ceremonijas Latvijas BMX slavas zālē Valmieras Avotos Gerits Dūss laipni sniedza interviju Sportam.

— Jūs BMX no Amerikas atvedāt uz Eiropu. Kad un kā tas notika?

— BMX es ieraudzīju Amerikas Savienotajās Valstīs 1974. gadā, kad tur uzturējos kopā ar savu sievasbrāli, kurš bija profesionāls motobraucējs. Es biju viņa treneris un sākotnēji BMX uztvēru kā labu skolu bērniem, kas grib kļūt par motobraucējiem. 1978. gada pavasarī starptautisku motokrosa sacensību laikā Nīderlandes pilsētā Valkensvārdā mans dēls un viņa draugi ar īstiem BMX divriteņiem demonstrēja šo jauno sporta veidu. Tā paša gada oktobrī tika nodibināts Nīderlandes BMX attīstības fonds. Tā Eiropā bija pirmā BMX organizācija. Nākamajā gadā entuziasti no Francijas, Norvēģijas, Beļģijas, Lielbritānijas un Vācijas meklēja mani un interesējās, kā rīkot sacensības BMX. Noteikumus es biju atvedis no ASV.

— Esat piedalījies arī Starptautiskās BMX federācijas dibināšanā…

— Tas notika 1981. gadā, kad ASV uz sacensībām jau ierados kopā ar Nīderlandes BMX komandu. Nolēmām, ka mums vajadzīga sava vadoša pasaules organizācija. Šis sporta veids bija kļuvis pazīstams arī Japānā, Kanādā, Dienvidamerikā, Austrālijā. Trīs vīri ar nopietnu pieredzi motokrosā, vēl Džordžs Esers — viens no BMX dibinātājiem ASV, BMX pionieris Japānā Tadaši Inoue — 3. aprīlī nodibinājām Starptautisko BMX federāciju. Par prezidentu ievēlējām Eseru, un pirmajos gados štāba mītne atradās Pampanobīčā, Floridā. Lielākā darba daļa gan tika veikta manās mājās Nīderlandē, jo es biju gan ģenerālsekretārs, gan finanšu direktors. Šajos amatos pavadīju pirmos piecus gadus līdz nākamajām vēlēšanām. Savā sirdī esmu pionieris. Kad parādās rutīna, man nepieciešams jauns izaicinājums.

— Atceraties savu pirmo saskarsmi ar Latviju?

— Tā bija jauka. 1987. gadā es saņēmu ļoti interesantu vēstuli no Jāņa Siliņa, kurš, būdams riteņbraucēju treneris, tobrīd kursos Maskavā kādā bibliotēkā bija atradis brošūru par BMX, kurā kontaktiem tika minēta mana kā ģenerālsekretāra adrese. Joprojām mājās glabāju veselu kaudzi ar Siliņa kunga vēstulēm, kurās viņš lūdz padomus, kā veidot un attīstīt šo sporta veidu.

— Drīz jūs ieraudzījāt pirmos latviešu BMX braucējus dzīvajā. Kādi viņi izskatījās?

— Būšu godīgs. Viņi ieradās ar velosipēdiem, kas bija pašu rokām būvēti, izmantojot šosejas vai parastus ceļa divriteņus. Izskatījās, ka stūres var nolūzt pēc pirmā lēciena, galvās bija vienkāršas ķiveres. Nodomāju — vai man dieniņ, vai man dieniņ… Bet visu cieņu! Labi sapratu, kāda situācija Latvijā valda astoņdesmito gadu beigās, un varēju tikai apbrīnot latviešu entuziasmu. Turklāt notika ļoti strauja attīstība no šī visai interesantā stāvokļa līdz pavisam profesionālam līmenim.

1988. gadā Jānis Siliņš kādu laiku uzturējās Nīderlandē, pētot, kā tiek veidota BMX sistēma, organizētas sacensības. Gadu vēlāk pie manis SlaghārenāJānis atbrauca kopā ar Aldonu Vrubļevski, tika atrasta iespēja iegādāties pirmos rūpnieciski ražotos divriteņus, arī citu ekipējumu un kopš tā laika BMX līkne Latvijā aizgāja strauji uz augšu.

— Jūs esat bijis arī oficiāls Latvijas pārstāvis mums vēsturiskā brīdī.

— Jā, Latvijas BMX federācijas prezidents Aldons Vrubļevskis 1989. gadā mani pilnvaroja Latviju pārstāvēt kongresā, kurā tā tika uzņemta starptautiskās federācijas sastāvā.

— Tā BMX kļuva par pirmo mūsu starptautiski atzīto federāciju. Kaut gan pašas Latvijas valsts vēl nebija…

— Tā bija ļoti īpaša situācija, kaut gan tajā laikā man tas neienāca prātā.

— Latviju apmeklējat ceturto reizi. Kā vērtējat mūsu 25 gados izveidoto BMX sistēmu?

— Manuprāt, latvieši ļoti saistīti ar dabu. Kopā ar vēsturē piedzīvoto tas dod spēku. Gara spēku, gribasspēku, spēju koncentrēties — to apliecina tas, cik ātri jūsējie Eiropā iekļuva līderu pulkā. Entuziasms, kas ielikts jūsu BMX sistēmas attīstības pamatos ir galvenais virzītājspēks.

Jums ir divi miljoni iedzīvotāju, mazliet vairāk par 200 BMX braucējiem, kādas astoņas deviņas labas trases, un jums ir divas olimpiskās zelta medaļas! Vai var vēlēties vēl ko vairāk? Jūsu nelielā sistēma ir ļoti labi organizēta. Londonā pusfinālā cīnījās visi trīs Latvijas sportisti. Bet vienmēr jau var gribēt vēl labāk.

— Nīderlandē BMX sākās ar jūsu ģimeni, arī Latvijā tas ir izteikts ģimeņu sports. Vai citur pasaulē ir tāpat?

— Elites sportisti, protams, ir individuālas personības. Bet sākumu un pamatu visur veido ģimenes.

— Pirms Pekinas spēlēm, parādoties superkrosa trasēm elites braucējiem, BMX kļuva aizraujošāks un arī bīstamāks. Kāda ir jūsu prognoze tālākai attīstībai?

— Superkrosa trases elites sportistiem sasniegušas savu maksimālo robežu. Tajā pašā virzienā ejot tālāk, jau kļūs bīstami. Sportistu drošība ir galvenais. Pērn mūsu nacionālās sacensībās Papendālē bija izveidota skatītājiem ļoti atraktīva trase, bet daudzi sportisti tajā guva nopietnas traumas. Pēc tam Starptautiskajai Riteņbraukšanas federācijai UCI nosūtīju vēstuli, kurā ieteicu ieviest tehnisku regulējumu trasēm, šķēršļu izmēriem un izkārtojumam. Toreiz Papendāle trasē bija izveidota, tā dēvētā kaste — Box Jump, kuru iespējams pārvarēt, ja trasē esi viens pats, bet, ja blakus ir vēl septiņi, tad visiem to izdarīt nav iespējams pat teorētiski. Tā nedrīkst būt. Šādu šķērsli bija plānots būvēt arī Londonas olimpiskajā trasē. Labi, ka UCI manā viedoklī ieklausījās.

— Pasaules kausa un pasaules čempiona titula izcīņa notiek superkrosa trasēs. Par Eiropas medaļām sportisti cīnās standarta BMX trasēs. Vai tas nemazina mūsu kontinenta čempiona titula vērtību?

— Superkrosa trasēm ir augstāks starta kalns, kas ļauj pārsniegt pat 60 km/h. Turklāt gandrīz vienmēr šīs trases visā garumā ir ar nelielu kritumu. Standarta trasēs, lai iegūtu šķēršļu pārvarēšanai nepieciešamo ātrumu, ar pedāļiem jāstrādā daudz cītīgāk. Superkrosā nepieciešama labāka braukšanas tehnika, lai šķēršļus spētu pārvarēt lielākā ātrumā. Standarta trasei vajadzīga labāka fiziskā sagatavotība. Manuprāt, Eiropas čempiona titulu izcīnīt ir pat grūtāk. Starp citu, abu veidu trasēs vidējais ātrums ir vienāds un svārstās ap 40—42 km/h.

— Kāpēc Nīderlandes BMX braucēji Londonā tik labi sāka, izcīnot pirmo un trešo vietu taimtriālā jeb izsēšanas braucienā, bet finālā tāpat kā pirms četriem gadiem atkal palika bez medaļām?

— Būtībā viss ir otrādi. Neviens no viņiem neko negaidīja, jo abi sportisti iepriekšējās sezonās guva nopietnus savainojumus. Tāpēc arī pirmajā startā taimtriālā viņi nobrauca tik labi. Vērojot amerikāņus, austrāliešus, britus, arī latviešus, varēja manīt, ka viņi ir saspringti, jo no viņiem gaida medaļas. Finālā van der Bīzena un van Genta izcīnītā ceturtā un piektā vieta ir ļoti augsts sasniegums.

— Ir versija, ka BMX patiesībā dzimis jau piecdesmito gadu beigās Nīderlandē…

— Jā, tā ir taisnība. Nelielā pilsētiņā Nīderlandes vidienē jau 1956. gadā motobraucēja Heugtena dēli improvizētā trasē brauca ar ielas velosipēdiem, vienam pat bija piekonstruēts blakusvāģis. Šis fakts fiksēts amatieru kino. Sporta veidam dots pat nosaukums — BX jeb Bicycle Cross. Arī BX imitēja motokrosu, tomēr ar BMX mēs saprotam braukšanu ar īpaši konstruētu velosipēdu, kam ir 20 collu rādiusa riteņi. Un šāds BMX radās ASV.