Vai klusie ūdeņi ir tie dziļākie?

Gints Zunde un Krišs Kalniņš šovasar sakūla akadēmiskās airēšanas ūdeņus vārda tiešā nozīmē. Vispirms viņi jūlijā izcīnīja bronzas godalgu Eiropas junioru čempionātā, bet augustā no Plovdivas pārveda pasaules junioru vicečempionu titulu. Tiesa, līdz olimpiskiem mērķiem vēl jānodzīvo —abi tituli izcīnīti U-18 vecuma grupā, taču akadēmiskajā airēšanā cāļus skaita pēc U-23 meistarsacīkstēm. Cerīgi, ka uz to norāda abi medaļnieki.

Jebkurā komandu sporta veidā, lai gūtu panākumus, svarīgi ir vienam otru papildināt. Lai arī tukumnieks Zunde un ķeipenietis Kalniņš airē kopā trīs gadus un ne visu laiku, šķiet — viņi viens otru papildina jau kopš dzimšanas 1994. gadā: Kalniņš ir nācis pasaulē 12. martā, bet Zunde — 13.martā.

Mēs tiekamies Majoros, Murjāņu sporta ģimnāzijas filiāles airēšanas bāzē, un šī man ir viena no grūtākajām intervijām dzīvē. No zēniem vārdi jāvelk ārā kā ar spīlēm.

ZELTS NEBIJA ĒDIENKARTĒ

Vaicāti, kas īsti stāv aiz šīs medaļas, katrs no čempioniem atbild ar vienu vārdu. „Treniņi,” saka Gints. „Mērķtiecība,” viņu papildina Krišs. Jā, šie zēni nav runātāji. Viņi ir darītāji. Augumā raženais Gints izskatās pēc īsta spēka mitriķa, savukārt Krišs ir nedaudz mazāks, taču viņam piemīt sīksts skatiens. It kā puisim sejā būtu rakstīts: „Neceri, es nepadošos!”

Pasaules junioru čempionāts akadēmiskajā airēšanā notika Plovdivā. Tobrīd šajā Bulgārijas pilsētā valdīja milzīgs karstums. Tur ir speciāls airētājiem būvēts kanāls. „Mums ļoti patika tur airēt, jo kanālā nebija viļņu un nekāda sānu vēja. Mums ir grūti airēt viļņos,” iesāk Krišs.

Puiši kopā ar treneri pirms mačiem nosprauda mērķi: A fināls jeb, citiem vārdiem, iekļūt labāko sešniekā. Pēc ceturtdaļfināla parādījusies pirmā pārliecība, ka ir izredzes izcīnīt medaļu. Tālāk — pusfinālā — braucienā otrais labākais rezultāts nāca kā priekšvēstnesis. Mūsējie bija piekāpušies vienīgi airēšanas lielvalsts Vācijas duetam.

Finālbraucienā pēc pirmajiem 500 metriem, kad bija veikta ceturtdaļa distances, Gints un Krišs atradās trešajā vietā. „Tobrīd līdz medaļai šķita vēl tāls ceļš ejams, bet, kad sākām iet viņiem garām, sajutām — mēs varam!” Traucoties pretim godalgām, puiši apjautuši, ka nav ko trakot. Cīnījušies nevis par zeltu, bet sudraba noturēšanu. „Personīgi man zelts nelikās reāls,” nosvērti teic Gints.

Un Ginta skepsi var saprast. Par čempioniem kļuva pieminētais vāciešu duets: finālā sasniegtais Zundes/Kalniņa 6:35 ir atzīstams rezultāts, taču… „Pusfinālā mums veicās vēl labāk — 6:30, bet vācieši vienalga bija par piecām sekundēm ātrāki,” Krišs apstiprina vāciešu pārākumu.

OLIMPISKĀ U-23 KĀRTS

Piekritīsiet, zināms pamats jauniem, ambiciozākiem mērķiem puišiem ir ielikts. Taču par nākotnes plāniem gan Gints, gan Krišs runā izvairīgi. „Vēl jau nav, vajag nākamgad aizbraukt uz U-23 čempionātu. Tad jāskatās, kā mēs nostartēsim, un tad jau redzēs, kā būs ar olimpiskajām spēlēm,” Gints liek saprast, ka potenciāla raudze tiks mērīta nākamgad konkurencē ar trīs četrus gadus vecākiem airētājiem. „Galvenais — tikt uz to čempionātu.”

Puiši apzinās — pie tik lielas gadu (brieduma) starpības ar konkurentiem tikai izredzētajiem izdodas cīnīties par medaļām. „Ir, kas var pacīnīties,” ieskanas Kriša balss. Abi tēmē uz 8.—10. vietu. Viņu īstais U-23 čempionāts būs tikai pēc četriem gadiem…

Šobrīd Krišs un Gints mācās 12. klasē, tādēļ arī nākamais U-23 čempionāts viņiem ir kā karsts kartupelis galdā. Jāizlemj, ko darīt tālāk. Krišs paskaidro: „Protams, šis sudrabs mums daudz nozīmē. Ja būtu slikti nostartējuši, mēs pēc skolas nepaliktu airēšanā,” nākamajā vasarā abiem stāv priekšā īsts tagad vai nekad. Jo citādi šie talanti un, iespējams, olimpiskās cerības mums būs zuduši.

Kur tālāk ņemt finansējumu? Uz šo jautājumu viņi nespēj atbildēt. Prēmijas par panākumiem junioru čempionātā Latvijā nepiešķir. Labi, ka puišus atbalsta pašvaldības un pusi izdevumu sedz Olimpiskā vienība.

GĒNI UN PAMATI

Panākumu vēzienam pamatus puiši sākuši bruģēt relatīvi nesen. Abi airē tikai trīs gadus — kopš sākuši mācības Murjāņos —, turklāt Krišs pirms tam nav ne trenējies citos sporta veidos, ne gājis mūzikas skolā (tas airētājiem ievērojami attīsta ritma izjūtu, kas ir svarīga kopsolim uz ūdens). Gints pirms tam dzimtajā Tukuma pusē četrus gadus nodarbojies ar riteņbraukšanu.

Pirmajā brīdī var padomāt, ka šie spēcīgie zēni savās ģimenēs ir īsti sporta mohikāņi. „Tēvs bija airētājs,” negaidīti atklāj Krišs, vaicāts, kā viņš nonācis sportā, precīzāk — Murjāņu sporta ģimnāzijā. Savukārt Ginta brālis nodarbojies ar diska mešanu. Sportisku noskaņu Ginta ģimenē ienes arī māsas vīrs — viņš nodarbojies ar skriešanu, tagad aizraujas ar svarcelšanu.

Interesanti, ka abus čempionus atraduši Murjāņu sporta skolas treneri. Gints ātri iekritis acīs ar labo augumu. Savukārt, kad treneri gājuši vaņģot Krišu, viņš nemaz nav bijis skolā. Bet arī viņam, tāpat kā Gintam, likteni izšķīra acīm redzamās auguma dotības: „Mani ieteica skolas direktors. Es biju garākais klasē.”

CELSIM SVARUS, PELDĒSIM, SLIDOSIM

„Ko mums nozīmē Zinību diena? Viss sākās — skola, treniņi, gatavošanās nākamajai sezonai,” saka Gints. Ziemā puiši trenējas uz speciāla airēšanas trenažiera: „Arī skriesim, celsim svarus, peldēsim, slidosim,” papildina Krišs, „mājās man nebija ko darīt. Te vismaz var iet un trenēties.”

Starp citu, abi airētāji viens otru labi papildina arī citā kontekstā. Krišam krietni labāk veicas mācībās, bet Gints ir nedaudz fiziski spēcīgāks. „Sākumā Gints bija daudz spēcīgs,” Krišam ar darbu pārinieku izdevies iedzīt. Nebūtu korekti lietot teicienu: „Kam nav kājās, tam ir galvā, un kam nav galvā, tam ir kājās”, taču sajūtu līmenī viņi par sevi uzbur priekšstatu kā par saskanīgu tandēmu.

Puišiem domas dalās, kas ir visgrūtākais sezonas brīdis. „Marts, — kad ir atkal jāieairējas,” teic Krišs. Savukārt Gintam — kā pa kalniem un lejām: „Ir brīži, kad uznāk nogurums. Un tad tas atkal pāriet un parādās enerģija.”

Citi airētāji laivās ņem līdzi mūzikas atskaņotājus, bet Gints un Krišs nav starp viņiem. „Laiva var apgāzties…” Gints klausās dubsteru, bet Krišam patīk hiphops, latviešu mūzika. Gintam mīļākais mācību priekšmets ir vēsture, bet Krišam nav izteikta iecienītākā mācību priekšmeta, viņam ir svarīga latviešu valoda un matemātika, jo to visvairāk vajag.

Ieejot skolas foajē, uzrunā vēlējums jaunajā mācību gadā. Tā noslēgumā teikts: „Lai jautriem notikumiem pilns šis laiks!” Vaicāju čempioniem — kas īsti ir šie jautrie notikumi Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē? „Parasti ziemā… Ziemassvētku ludziņas, Popiela… Tie ir interesanti,” mēģina uzskaitīt Gints.

Internetā atradu šādu citātu: „Līdz pulksten 8 rītā airētājs ir izdarījis vairāk nekā vienkāršs cilvēks pa visu darba dienu.” Abi neizpratnē vaicā, kas ar to domāts? Jo laiki ir mainījušies — mūsdienās jauniešiem treniņi sākas pēc astoņiem. „Sākam ap plkst. 9.30. Vakarā uzreiz pēc stundām ir otrs treniņš,” airētāji trenējas dienā vidēji trīs četras stundas, noairējot līdz 12 kilometriem.

Jūtams, pirmās gaitas Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē puišiem bijušas pasmags. Krišs atceras. „Bija grūti iedzīvoties. Visi tādi lieli…” Gints paturpina: „Ar treniņiem bija normāli — kad apgūsti tehniku, tad ir labi. Tehniku joprojām turpinām slīpēt.”

BĪSTAMAIS GADS

Trenere Elita Krūmiņa:

„Pirms čempionāta cerības uz medaļām bija, bet pārliecības — nebija. Gints pavasara vēsajā gaisā uz ūdens saaukstējās, un nopietni trenēties sākām tikai aprīļa vidū. Mums ir ļoti agri jāsāk trenēties, dienvidnieki var trenēties visu gadu. Lēnām uzņēmām formu, nesanāca viss, kā gribējām. Tāpēc no Eiropas čempionāta izdevās pārvest tikai bronzu. Pēc tam jau Baltijas čempionātā apsteidzām igauņus, kurus kronēja par Eiropas čempioniem. Pasaules čempionātā zelts varēja būt pie lielas apstākļu sakritības. Vācijas duets ir pieredzējušāks, viens no viņiem jau pagājušogad kļuva par pasaules čempionu. Potenciāls Gintam un Krišam ir liels — gan augumi, gan funkcionālie rādītāji ir labi. Redzēs, kā būs, kad nākamvasar pabeigs 12. klasi, jo studijas ar sportu savienot ir grūti. Latvijā pastāv sistēma, kas izturības sporta veidos paredz atbalstu tikai tiem, kas ir kaut ko sasnieguši, un jaunajiem sportistiem finansējumu ir grūti dabūt. Labi, ka viņiem ir foršas pašvaldības, kas iespēju robežās sniedz atbalstu (Gintu atbalsta Tukuma pašvaldība, bet Krišu — Ogres pašvaldība). Attiecībā uz olimpiskiem mērķiem esmu ļoti, ļoti piesardzīga, jo tam ir vajadzīgs finansējums, un airētājiem briedums ir ap 26 gadiem — viņiem vēl priekšā astoņi gadi…”

TREŠĀ LIETA

Treneris Pēteris Neijs:

„Puiši ir daudzsološi. Man ir vislabākais iespaids par viņiem. Galvenais, kā potenciālu izdosies realizēt. Pieredze man ir liela, airēšanā esmu bijis visur, tāpēc varu droši teikt, ka turpinājums ir galvās… Šobrīd pa karjeras kāpnēm mēs esam uzkāpuši pirmo pakāpienu, un puišiem tas jāsaprot. Viņi var iet uz ļoti lieliem sasniegumiem. Trīs reizes jāpārspļauj pār plecu, lai nesakāpj galvās. Viens, kā ir ērti, pavisam cits — kā pareizi darīt… Par to gan mēs skaidrojāmies. Citi sportisti dažkārt nolemj, ka turpinās strādāt bez trenera, taču pieredze rāda, ka skatījumu no malas vajag. Protams, tas ir mūsu kopīgs darbs. Ziemā mēs mājai būvējam pamatus, vasarā — jumtu. Šoreiz vispirms Krišs kāju salauza, tad, tiklīdz noņēma ģipsi, satraumēja roku. Pēc tam Gints slimoja. Trešā vieta Eiropas čempionātā viņiem bija labs stimuls pirms pasaules čempionāta. Fiziskā sagatavotība viņiem ir. Tātad vajag vēl trešo lietu — darbu. Ir jāizpilda ne tikai treniņos uzdotais, bet sirsnīgi jāstrādā papildus. Rio spēļu laikā viņiem būs 22 gadi. Jā, airētājiem labākais vecums nāk vēlāk, taču pieckārtējais olimpiskais čempions Redgreivs pirmo titulu izcīnīja 18 gados. Protams, viņš ir izņēmums, bet visi olimpisko spēļu medaļnieki ir izņēmumi…”

Kristaps ZAĻKALNS

Gints ZUNDE

Airētājs, Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiāles 12. klases skolnieks

Dzimis: 1994. gada 13. martā Tukumā

Sportā: kopš11 gadu vecuma

Pirmais treneris: Zigurds Kanbergs (riteņbraukšanā)

Lielākie sasniegumi: 2012. gada PČ U-18 divniekos 2. vieta un EČ U-18 divniekos 3. vieta, 2011. gada EČ U-18 vieniniekos 6. vieta, PČ U-18 vieniniekos 5. vieta

Kino Atriebējs, Trūmena šovs

Krišs KALNIŅŠ

Airētājs, Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiāles 12. klases skolnieks

Dzimis: 1994. gada 12. martā Rīgā

Sportā: kopš15 gadu vecuma

Pirmā trenere: Elita Krūmiņa

Lielākie sasniegumi: 2012. gada PČ U-18 divniekos 2. vieta, EČ divniekos U-18 3. vieta, 2011. gada EČ U-18 divniekos — pārī ar Jāni Igo Niedziedzi — 6. vieta