Burvība, kas jānorūda
Kopš pērna gadā nogales Latvijas airēšanas saimei ir jauna prezidente — Renāte Līne. Iespējams, ka publiskajā telpā viņas vārds ne pārāk zināms, taču airētājiem Renāte ir gana pazīstama. Jaunībā viņa četriniekā kopā ar Indru Brinkmani, Ievu Kozlovsku un Ilzi Gunni pat aizcīnījusies līdz PSRS skolēnu spartakiādes sudraba medaļai, guvusi daudzus čempiones titulus Latvijas meistarsacīkstēs. Iepriekšējais no tiem izcīnīts… pērn un nepavisam ne Master konkurencē, kurā Renāte Līne regulāri gūst panākumus Eiropas un pasaules čempionātos.
Tiesa, astoņdesmito gadu beigu pārmaiņu laikos Renāte likusi airus malā un nodevusies ekonomikas studijām Latvijas Universitātē. Iespējams, ka airēšanā nesasniegtais kremtis tik ļoti, ka gadus divdesmit Līne no sporta turējusies pa gabalu. Tikai 2008. gada Ziemassvētkos, kādreizējās cīņubiedres Indras Brinkmanes mudināta, atkal sēdusies laivā. Tagad, startējot Master (vecmeistaru) klasē, gūtas medaļas pasaules un Eiropas čempionātos. Ziemas airēšanā Concept 2 trenažieros Līnei vienubrīd piederējuši pat divi pasaules rekordi savā vecuma grupā (šobrīd viens — minūtes airējumā). Tagad, būdama liela starptautiska uzņēmuma grāmatvede, sieva un divu meitu māte, Renāte Līne airēšanā trenējas trīs četras reizes nedēļā.
Kā nedaudz kuriozu prezidente min faktu, ka pērn kopā ar vecāko meitu Ēriku Liliju kļuvusi par Latvijas čempioni nepavisam ne vecmeistaru sacensībās. Prieks, bet reizē bēda par konkurences trūkumu. Latvijas Airēšanas federācijas prezidentei Renātei Līnei šī ir pirmā intervija, pirms kuras viņa atzīst, ka vadīt ne tik lielo Latvijas airētāju saimi, kura pēc 2000. gada nav bijusi pārstāvēta olimpiskajās spēlēs, bet kuras vēsturē ir arī olimpiskās medaļas, nav vienkāršs uzdevums. Taču ir apņēmība darīt maksimāli iespējamo, lai slavas laiki atgrieztos.
— Uzņemties vadīt sporta veidu, kuru televīzijā nerāda un kas mediju uzmanību piesaista labi ja pāris reizes gadā, šķiet, nav vienkārši?
— Pērnā gada pavasarī, kad par savu nodomu vairs nekandidēt uz federācijas vadītāja posteni paziņoja līdzšinējais prezidents Arnolds Laksa, vairāki airētāju saimes pārstāvji uzrunāja mani. Uzreiz atbildi nedevu, jo viena lieta ir pašai airēt, just visam līdzi, cita — vadīt sporta veidu, kas šobrīd nav populārāko Latvijas sporta veidu pulkā.
Organizatoriskās lietas galīgi svešas man nebija, jo iepriekšējā valdē biju revidente un federācijas problēmas un mantisko stāvokli zināju. Nav noslēpums, ka federācijās parasti par prezidentiem aicina sabiedrībā zināmas personas, kuru tēls, sakari un iespējas varētu palīdzēt uzlabot materiālo pusi. Tādi neatradās.
Kaut arī airēšanā šobrīd esmu iekšā līdz kaulam, uzaicinājumam ilgi nedevu pozitīvu atbildi, taču redzot, ka oktobra sapulcē nevienu neievēlēja, sapratu — man tas jāuzņemas.
— Decembrī, sākot pildīt šos sabiedriskos prezidentes pienākumus, sabiedrība no jums noteikti gaidīja solījumus…
— Skaļu solījumu nebija, jo labi saprotu, ka akadēmiskā airēšana nekad nebūs popularitātes kalngalā, tāpēc uz kuplu sponsoru pulku cerēt nevaram, bet valsts finansējuma pietiek tikai pašam nepieciešamākajam. Galvenais uzdevums nākamajos gados ir panākt, lai kāds mūsu airētājs atgrieztos olimpiskajā saimē. Viena spēcīga kandidāte jau mums ir — Elza Gulbe, kura pērn Eiropas čempionātā vieniniekos izcīnīja sudraba medaļu un kurai tikai pavisam nedaudz pietrūka, lai iegūtu tiesības startēt Rio spēlēs. Tas bija sāpīgi, bet man prieks, ka Elza, kurai drīz paliks 24 gadi, kas airēšanā vēl nav pat pilnbrieda vecums, pārdzīvojusi neveiksmi, atsāka cītīgi trenēties un šogad atkal ir gatava vislielākajiem izaicinājumiem. Līdz Tokijas spēlēm vēl gadi trīs, un ceru, ka Elza, arī kāds no tiem, kuri šobrīd vēl startē U-23 konkurencē, spēs sekmīgi cīnīties par olimpiskajām ceļazīmēm. Mūsu uzdevums ir sagādāt viņiem maksimāli labākos apstākļus, lai tas izdotos.
— Akadēmiskās airēšanas inventārs ir dārgs…
— Labas laivas nav lētas. Tādu mums daudz nav. Joprojām izmantojam kādreiz slavenās laivu rūpnīcas Dzintars laivas, kuras pārtrauca ražot deviņdesmito gadu sākumā. Protams, ka mūsdienās tās vairs nav konkurētspējīgas un noder vienīgi airēšanas iemaņu apgūšanai sportistiem, kuri vēl ir ceļā uz lielo sportu.
Iepriecina, ka mums izveidojusies cerīga sadarbība ar samērā jaunu, taču jau kvalitatīvu laivu ražotāju firmu Wintec. Daudzi pasaulē zināmi airētāji lieto šīs laivas. Uz labvēlīgiem noteikumiem pamazām paplašinās arī mūsu laivu parks. Par kontaktiem liels paldies Dainai Šveicai, četrkārtējai Eiropas čempionei pārairu divniekos. Viņa aktīvi darbojās starptautiskajā airēšanas federācijā (FISA), viņas sakari un vārds deva šo iespēju.
— Cik liela ir mūsu airētāju saime?
— Šobrīd ar akadēmisko airēšanu nodarbojas Jūrmalā — Lielupē un Majoros, kur atrodas Murjāņu sporta ģimnāzijas struktūrvienība. Vēl airē Jelgavā un Daugavpilī.
Rīgā, kur 1872. gadā dibināts Rīgas Airētāju klubs (viens no vecākajiem klubiem Eiropā!), šobrīd darbojas vien vecmeistari un amatieri. Arī es airēju šajā klubā. Visas sarunas par šā kluba darbības atjaunošanu augstākā sportiskā līmenī līdz šim beigušās bez panākumiem. Viens no maniem uzdevumiem būtu ieinteresēt Rīgas Domi piešķirt līdzekļus trenera štata vietai. Piemēri nav tālu jāmeklē, Lucavsalā sekmīgi darbojas smaiļotāji un kanoe airētāji. Tas ļautu mūsu sporta veidā vairāk iesaistīt Rīgas jauniešus, jo izbraukāt uz treniņiem Jūrmalā rīdziniekiem nav vienkārši. Reti kurā pilsētā pašā centrā ir tik piemērota vieta airēšanai. Tiesa, šādi sapņi bijuši daudzu gadu garumā…
Kad braucu pa Latviju, sirds sāp, redzot tik daudzas vietas, kur labi varētu airēt… Ventspils, Liepāja (tur drīz pēc Rīgas kluba, 1885. gadā, tika dibināts Liepājas zēģelētāju un airētāju klubs Nord), Ikšķile, tās ir tikai dažas vietas, kur varētu būt akadēmiskās airēšanas bāzes. Šobrīd mums LSPA mācās pieci seši airētāji, kuri drīz kļūs par treneriem. Darbavietas viņiem būs vajadzīgas. Tas ir vēlmju sarakstā.
Vēl man ir vīzija, ka mūsu sporta veidam par labu nāktu kluba sistēmas dibināšana, kur vienā saimē būtu jaunie airētāji, meistari, vecmeistari, amatieri, kuriem vienkārši patīk airēt, jo savā būtībā airēšana ir ļoti veselīgs sporta veids, kurā cilvēks saplūst ar dabu, bauda ūdens burvību. Jā, vasaras mums nav garas, bieži iznāk airēt aukstumā, lietū, brāzmainā vējā. Tad tā reizē ir rakstura rūdīšana, kas noder arī turpmākajā dzīvē.
Pagaidām Latvijā atšķirībā no daudzām citām valstīm ne pārāk populāra ir airēšana telpās Concept 2 trenažierī, bet interese aug. Starptautiski šādas sacensības notiek jau vairāk nekā desmit gadus. Tur ir dažādas iespējas, var sacensties distancēs, fiksēt rezultātu noteiktā laikā. Man vienu brīdi pat piederēja divi pasaules rekordi — 100 metros un vienas minūtes airēšanā. Šobrīd palicis rekords minūtes distancē. Otrs jāatgūst…
Nav noteikti jābūt airētājam, lai nodarbotos šādā veidā. Tas attīsta visu ķermeni (arī tā lejasdaļu), sadedzina kalorijas, nostiprina elpošanu. Šādas ierīces ražo arī mājas vajadzībām. Tās ir ļoti piemērotas vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošanai. Daudz universālākas nekā velotrenažieris.
— Vai treneru Latvijā pietiek?
— Patlaban it kā jā, bet, ja mums izdosies paplašināt airēšanas izplatību, tad jauni speciālisti būs nepieciešami. Visu cieņu pieredzējušajiem audzinātājiem, taču mūsdienās, kad viss strauji attīstās, jaunas vēsmas nepieciešamas arī trenera darbā. Iepriecinoši, ka tūlīt pēc sportista karjeras trenera gaitas sācis Dairis Adomaitis, kas sekmīgi startēja pasaules un Eiropas junioru sacensībās, kandidēja uz startu Londonas olimpiskajās spēlēs. Daugavpilī Ludmila Ivanova un MSĢ filiālē Majoros Kristīne Putniņa arī ļoti sekmīgi uzsākušas savas treneru karjeras.
— Vai viegli atrast airēšanai piemērotus jauniešus?
— Protams, ka manā jaunībā konkurence uz katru vietu treniņu grupā bija lielāka. Šobrīd praktiski ņemam visus, kas izsaka vēlēšanos. Viens — ir milzums daudz citas sportiskas un citādas nodarbes jauniešiem, otrs — arī bērnu Latvijā paliek mazāk.
Par laimi, airēšanā ir daudz un dažādas klases — vieninieki, divnieki, četrinieki, astoņnieki, pārairu un nepāra airu klases, vieglsvara ekipāžas, ar un bez stūrmaņiem. Ja airēšana patīk un ir vēlme trenēties, tad vietu sev var atrast.
Arī abas manas meitas — Ērika Lilija un Anna Rēzija trenējas airēšanā. Ērika šobrīd trenējas vieglāk, jo jābeidz 12. klase un jādomā par tālāko, bet jaunākā Anna treneru Sandras Bremzes un Guntas Rotšteinas vadībā trenējas ļoti nopietni.
— Kādas būs šāgada lielākās un mums nozīmīgākās sacensības?
— Startēsim pašmāju sacensībās, tradicionālajā Dzintaru airu regatē Traķos, Lietuvā, kas kā vienmēr notiek Jāņos, cīnīsimies jauniešu un junioru čempionātos Eiropā un pasaulē.
Jau maija beigās notiks Eiropas čempionāts pieaugušajiem, kurā startēs Elza Gulbe un vieglā svara vieniniekos Olga Svirska.
Pasaules čempionāts septembra beigās šogad notiks Floridā (ASV). Ceram — tas Latvijai būs veiksmīgs. Šī būs gara sezona. Arī man Master regate notiks septembrī gleznainajā Bledas ezerā — Slovēnijā.
Renāte LĪNE
Latvijas Airēšanas federācijas prezidente
Dzimusi: 1966. gada 17. aprīlī
Izglītība: Rīgas 36. vidusskola, Latvijas Universitāte
Sportā: no desmit gadu vecuma trenējusies vieglatlētikā (trenere Aina Alksne), 1981. gadā pievērsusies airēšanai (Jēkabs Šmits)
Lielākie sasniegumi sportā: PSRS skolēnu spartakiādes vicečempione, daudzkārtēja Latvijas čempione, Pasaules un Eiropas Master čempionātu laureāte, pasaules rekordiste (Concept 2) savā vecuma grupā
Darba gaitas: Uralchem Trading, grāmatvede
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu meitu māte
Vaļasprieki: airēšana, šūšana, adīšana
