Platforma un balsti
34 000 audzēkņu, kurus 40 sporta veidos gatavo 1600 treneru — skaitļos tik iespaidīgs ir sporta skolu darba apjoms, kura veikšanā netrūkst grūti risināmu problēmu. Visas 70 sporta skolas, kurām tagad pievienojušies trīs sporta klubi, kas īsteno licencētas profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, vieno Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padome (LSIIDP).
Maija beigās LSIIDP lēmējinstitūcija — biedru sapulce uz trim gadiem vēlēs jaunu valdi 15 locekļu sastāvā, kas savukārt izraudzīsies savu priekšsēdētāju. Jau vairāk nekā 10 gadus šos pienākumus pilda Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktore Diāna Zaļupe — zinošākā persona sporta skolu likteņstāstos.
— Vai sporta skolas var uzskatīt par Latvijas sporta platformu?
— Viennozīmīgi. Latvijā šī sistēma ir sevi pierādījusi, sporta skolas mainījušās laikam līdzi un spējušas saglabāt konkurētspēju ar sporta klubiem. Nekomerciālajos sporta veidos tās valstī veido jaunatnes sporta pamatu. Sporta skola būtībā ir pašvaldības jaunatnes sporta klubs. Tām ir pašvaldību atbalsts, vecāku līdzfinansējums, tiek piesaistīti sponsori, īstenoti dažādi projekti. Nevar teikt, ka sporta skola — tas ir slikti un neder, sporta klubs — tas ir labi. Mums patīk piesaukt igauņus. Viņi sporta skolu sistēmu sagrāva un tagad nemaz tik laimīgi nejūtas. Igaunijas jaunatnes sports ir uz zemākas pakāpes.
Mūsu vājākais punkts ir pārejas vecums, kad jaunietis ieguvis vispārējo vidējo izglītību, bet sportiskais briedums vēl tikai tuvojas un retais spēj gūt augstu sasniegumu sportam atbilstošus rezultātus. Jaunajā cilvēkā ieguldīts gan liels darbs, gan prāvi līdzekļi, kam drīzumā vajadzētu nest saldus augļus, bet process pēkšņi apstājas, jo studentu sportam augstskolās atbalsts ir niecīgs. Latvijas Sporta federāciju padomes stipendiju fonds arī ir neliels, un, ja jaunieti, kam jāuzsāk patstāvīga dzīve, neatbalsta ģimene, viņam no lielā sporta jāaiziet.
— Sporta skola tur neko nevar līdzēt?!
— Nedaudz var. Individuālajos sporta veidos sporta skolā var nodarboties līdz 25 gadu vecumam. Reāli līdz 23 gadiem arī daudzi trenējas. Problēma rodas tad, ja sportists maina dzīves vietu un dodas studēt, piemēram, no Liepājas uz Rīgu. Formāli viņš sporta skolu, kas tiek uzskatīta arī par mācību iestādi, ir beidzis un otrreiz tādā pašā iestāties nevar. Šī problēma nav atrisināta, par to mēs tieši patlaban diskutējam ar Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamentu. Sporta skolās augstākās sporta meistarības grupās apmācība paredzēta tikai vienu gadu. Vajadzētu trīs četrus gadus, jo runa ir par junioru un pieaugušo izlašu kandidātiem un dalībniekiem.
— Pašvaldību skaits Latvijā pārsniedzis simtu, sporta veidu arī kļūst arvien vairāk, kas notiek ar sporta skolām?
— Beidzies optimizācijas process. Lielajās pilsētās daudzas ir apvienojušās. Novados pa kādai nāk klāt. Jaunākās sporta skola atvērtas Dagdas un Viļānu novados. Protams, nav loģiski katrā mazajā novadā organizēt savu sporta skolu. Tāpēc tiek slēgti sadarbības līgumi. Ar vairākām pašvaldībām tādi ir Cēsīm, Kuldīgai, Talsiem, Ludzai, Liepājai un citiem centriem. Savukārt Limbažu un Salacgrīvas novadiem ir kopēja sporta skola. 110 novados un 9 pilsētās kopā ir 70 sporta skolas, tas apliecina to, ka pašvaldības šajā jomā spēj sadarboties.
— Kā ar sporta veidiem?
— Sporta skolās kultivē 40 sporta veidus, lielākoties olimpiskos. Vēl šahu, dambreti, orientēšanās sportu…
— Jaunie klāt nenāk?
— Tie vispirms cenšas organizēties klubos. Pie mūsu durvīm tagad klauvē triatlons.
— Kas nepieciešams, lai kādam sporta veidam tās atvērtu?
— Vispirms uzņēmīgi cilvēki, tradīcijas, bāze, kur ar to nodarboties, un licencēti treniņprogrammas īstenotāji — treneri.
— Bet pašvaldības sporta skolai algām naudu dod Izglītības un zinātnes ministrija. Budžets sen jau sadalīts!
— Iebildīšu federācijām, kas saka, ka sporta skolās neko nevarot mainīt. Ja visas minētās prasības izpildītas un līdz 1. oktobrim ministrijā iesniegts pieprasījums, tad no 1. janvāra var saņemt finansējumu. Jā, tas notiek esošā budžeta ietvaros. Tātad tam, kam sliktāki rezultāti, tiek paņemts nost, lai dotu tam, kas strādā labāk.
— Tā tas arī notiek? Vai tā nav tikai teorija?
— Tā ir prakse. Jau daudzus gadus kritēriji strādā dzelžaini. Nekur nav iezīmēts, ka vienmēr tik daudz naudas būs basketbolam, futbolam vai vieglatlētikai. Katru gadu sadale var būt citādāka.
— Sporta skolām ir divi saimnieki — pašvaldības un ministrija, savukārt trīs intereses, šajā procesā iesaistoties arī federācijām, kas ir attiecīgā sporta veida politikas īstenotājas valstī.
— Ministrija prasa izpildīt kritērijus, lai saņemtu finansējumu, pašvaldībai ir savs skatījums, kā savā teritorijā attīstīt jaunatnes sportu, federācijas vēlas, lai tiktu sagatavoti izlases kandidāti. Jā, esam triju kungu kalpi.
— Federācija jau nav nekāds kungs! Tā taču ar sporta skolām juridiski nekādi nav saistīta…
— Ir saistīta. Lai saņemtu ministrijas finansējumu un pašvaldības atbalstu, federācijai ir jāakceptē, ka attiecīgā treniņgrupa strādā pietiekami kvalitatīvi. Bez šāda akcepta naudas nav. Tātad federācijas ietekme ir.
— Pašvaldības varbūt vairāk vēlas, lai sporta skola veiktu sociālu funkciju?
— Kā kurā pašvaldībā. Ir daudzas, kas prasa gan rezultātus, gan ar tiem lepojas. Ventspilī pat ir uzstādījums, ka jāvinnē Rīga. Sociālo funkciju vairāk pilda interešu izglītība. Sporta skolā treniņgrupai katru gadu jāatbilst arvien augstākiem meistarības kritērijiem.
— Bet treneri paliek arvien sirmāki…
— … un skaistāki, bet ne jaunāki. Lai arī gadā algām tiek tērēta it kā liela summa — 14 miljoni, tie paredzēti aptuveni 1600 treneriem. Bet vidēji vienam trenerim pirms nodokļu nomaksas sanāk 590 eiro mēnesī. Ja kādam vairāk, tad citam vēl mazāk. Priecē vienīgi tas, ka, salīdzinot ar 2009. un 2010. gadu, kad krīzes dēļ sporta skolas palika gandrīz bez finansējuma un to dzīvību izvilka pašvaldības, audzēkņu skaits no 26 000 pieaudzis līdz 34 000. Tas liecina par vecāku izpratni, ka bērniem ir jāsporto. 1. septembrī, kad veras arī sporta skolu durvis, jauni audzēkņi plūst straumītēm. Lai arī valstī skolēnu nemitīgi kļūst arvien mazāk, sporta skolu audzēkņu skaits katru gadu konsekventi palielinās apmēram par tūkstoti. Mēs gan uzskatām, ka tas joprojām ir par maz, tā nav pat piektā daļa no visiem skolēniem. Mums vēl ir, kur augt un augt.
— Bet treneru jau tagad trūkst!
— Turklāt gandrīz vai katrā sporta skolā. Mazliet labāk ir Rīgā, bet dažviet reģionos situācija ir katastrofāla. Mēs varam piedāvāt darba vietas.
— Un arī algas?
— Diemžēl ne konkurētspējīgas. Varam maksāt mazāk nekā skolotājam vispārizglītojošā skolā, kam bērni pašam nav nodarbībām jāmeklē, nav jāstrādā ne sestdienās, svētdienās, ne vasaras brīvlaikā. Lai arī valsts tagad beidzot simtprocentīgi nosedz treneru algas, tie ir 680 eiro uz papīra par vienu slodzi, uz rokas — mazāk par 500. Pirms krīzes tikpat tika maksāts latos… Ir pašvaldības, kas saviem treneriem var atļauties piemaksāt, bet tādu ir mazākumā. Vairumam pašiem jāmeklē iespējas piepelnīties, strādājot bērnudārzos vai no rītiem par sporta skolotājiem skolās, par apsargiem un citos darbos.
Tāpēc arī ir tik maz sporta klubu, kas pretendē uz valsts finansējumu licencētu apmācības programmu īstenošanā. Par nodarbībām prestižajos sporta veidos vecāki paši var samaksāt vairāk. Un tad nav vajadzīgas arī akreditētas programmas.
— Velšanās uz bezdibeni. Kā to apturēt?
— Tikai ar konkurētspējīgu samaksu. Kamēr valstī nevarēsim pacelt uz augšu ekonomiku, tikmēr tā tas būs.
— Ko šajā lietā var palīdzēt LSIIDP?
— Esam visu lielāko sporta organizāciju, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbības partneri un spēlējam zināmu lomu valsts sporta politikas veidošanā. Sistēma ir smagnēja, bet, cik varam, tik darām. Sporta skolu direktoru padomi pārstāvu arī Latvijas Nacionālajā sporta padomē, kur tiek apspriesti visi būtiskākie jautājumi. Kopā ar IzM Sporta departamentu piedalījāmies jauna pedagogu darba samaksas modeļa izstrādē. Cenšamies treneru sertifikācijā ieviest jaunas vēsmas. Gribam panākt, lai sertifikāts būtu saistīts ar darba algas lielumu. Patlaban A vai B kategorija vairāk atgādina tikai goda nosaukumus, jo samaksa no tā nemainās un ir tāda pati kā C kategorijas trenerim. Mūsu uzskats, jo trenerim augstākas kategorijas sertifikāts, jo uz lielāku piemaksu viņam vajadzētu pretendēt. Bet treneri pielīdzināti vispārizglītojošo skolu pedagogiem ar viņu kvalitātes pakāpēm, kas neatbilst mūsu darba specifikai. Arī treneru gradācijai vajadzētu būt smalkākai. Patlaban 90 procentiem ir B kategorija. Nevar būt, ka tik daudzi strādā vienādā līmenī. Ja treneris par augstāku kvalifikāciju saņemtu vērā ņemamu kvalitātes piemaksu, tas jau būtu solis uz priekšu.
Sporta skolu direktoru padomei ir vēl divi darbības virzieni. 2012. gadā mēs nodibinājām Jaunatnes sporta fondu un noslēdzām sadarbības līgumu ar valsts ietekmīgākajām sporta organizācijām — Latvijas Olimpisko komiteju, Latvijas Sporta federāciju padomi, Sporta spēļu asociāciju un Latvijas Paralimpisko komiteju par valsts akciju sabiedrību ziedojumu sadali. Draudzīgi piecus gadus esam šo līgumu pildījuši. Saņemot Latvijas Valsts mežu ziedojumu, katru gadu varam atbalstīt 80—90 jaunos sportistus. Sākotnēji tie bija 1000 eiro, tagad līdz 800 eiro, kurus atlēts var izmantot treniņnometnei, dalībai sacensībās vai inventāra iegādei. Katra gada beigās, piedaloties arī izglītības ministram, svinīgi tiek godināti tie mūsu sportisti, kas Eiropas un pasaules čempionātos iekļuvuši labāko trijniekā. Pērn mums bija 30 tādu izcilnieku. Savulaik mūsu laureātu vidū bijusi gan Laura Ikauniece-Admidiņa, gan Artūrs Plēsnieks, gan Rebeka Koha…
Pateicoties Latvijas Valsts mežu ziedojumiem, varam attīstīt tālākapmācības sistēmu, ik gadu trijos četros semināros galveno uzmanību veltot sporta organizatoru izglītošanai. Savukārt reģionos rīkojam atsevišķas mācības treneriem.
Tālāks sapnis ir līdzīgi Kultūrkapitāla fondam izveidot valstī kopēju Sporta fondu, kurā nonāktu gan valsts, gan sponsoru nauda. Kopā varētu vieglāk pacelt valstiski svarīgus projektus.
Diāna ZAĻUPE
LSIIDP valdes priekšsēdētāja, Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktore
Dzimusi: 1957. gada 14. decembrī Rīgā
Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Pārtikas rūpniecības un mehanizācijas tehnikums (ekonomiste plānotāja), LSPA
Sportā: no 10 gadu vecuma, vispirms trenējusies basketbolā, pēc tam smaiļošanā (pirmais treneris Orests Ļebedevs)
Lielākie sasniegumi: Latvijas jaunatnes čempione smaiļošanā K-1 un K-2 klasēs, Dinamo Vissavienības jaunatnes čempione
Darba gaitas: Limbažu sporta skolas trenere (no 1977. g.), direktora vietniece (1988. g.), direktore (kopš 1990. g.)
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Sergejs Zaļupe bijis četrkārtējs PSRS čempions un izlases dalībnieks smaiļošanā, dēls Kristaps — olimpietis, 7. vieta K-2 1000 m kopā ar Kristu Straumi Pekinas spēlēs
Vaļasprieki: atpūta siltā klimatā
