Vēl viena airēšana

Vējš gaudoja kokos, viļņi no maziem vāliem cēlās arvien lielākos, un rīkotāji, saslējuši degunus ciklona plosītajās Somijas debesīs, saspringti vēroja skrejošos ziemeļu mākoņus. Arvis un Dagnis Iļjini, gatavojoties debitēt Eiropas mačos stāvairēšanā, pēc savas ilggadējo gludūdens kanoistu pieredzes nosprieda: “Viss skaidrs, tūlīt slikto laikapstākļu dēļ startu atcels.” Viņi kļūdījās par 180 grādiem. Organizatori gaidīja, kad pūtiens kļūs vēl stiprāks, viļņi vēl lielāki, lai tieši tad sāktu sacensības stāvairēšanā.

Jaunais sporta veids — Stand Up Paddle (SUP) prasa arī jaunus latviskus terminus. Mēs piedāvājam — stāvairēšana, airdēlis, airdēļotāji vai stāvairētāji. Citādi sarunvalodas sups un supisti mudina meklēt zupas terīni.

ZIEMA AIZ MOLIEM

Tagad Arvis trenējas Daugavas iztekā un priecājas par kuģiem, kuru dzenskrūves jaudīgi kuļ upes ūdeni: “Supā vajag viļņus, pret moliem tie atstarojas un nāk atpakaļ no visām pusēm, tas gluži tāpat kā tad, kad simt vīri startē stāvairēšanā. Ja šādos viļņos nespēj nostāvēt, tev sacensībās nav ko darīt.” Turklāt jāspēj ne tikai tajā putrā uz dēļa noturēties, bet arī dūšīgi airēt, izmantojot viļņu dotās hidrodinamiskās iespējas savā labā. “Tāpēc janvārī pārcēlos uz jahtklubu Auda,” paskaidro Arvis. “Visu ziemu pa jūru noairēju, katru rītu gāju ārā aiz moliem.” Pat nekādu superbiezo hidrotērpu neesot vajadzējis, ar trijnieku pilnībā pieticis. “Supā jau silti, visu laiku jākustas, jāairē!” Vienīgi kājās zābakus vilcis biezākus — no septiņu milimetru neoprēna.

Arvis ir vidējais no trim Valdemārpils brāļiem Iļjiniem, tagadējiem airētājiem. Ceturtais un vecākais — Edijs — sportošanai licis punktu. Dagnis pērn Rio spēlēs kanoe aizairēja līdz 13. vietai 1000 m distancē, visjaunākais — Dāvis — cer tikt vēl augstāk. Lai gan ar šo gadu airu dēlis pasludināts par prioritāti, Arvis joprojām treniņos izmanto arī savu kanoe laivu. Starp citu, jūnija sākumā Sudraba airos Limbažos klasiskajā airēšanā sacentās visi trīs Iļjini. Vieninieku sprintā Arvis finišēja tūlīt aiz Dagņa, bet divniekos Arvis kopā ar Dāvi uzvarēja. Savukārt pērnvasar, kad rumāņu un baltkrievu dopingotāji vēl nebija pieķerti un Dagnis atradās pirmais aiz olimpiešu svītras, viņš kopā ar Arvi izmēģināja spēkus Eiropas mačos stāvairēšanā tajā pašā ievadā aprakstītajā Somijā.

Šķiet, kas tur ko rūdītam kanoistam neuzvarēt savam dzimtajam visai līdzīgā sporta veidā, kas vēl tikai kūņojas ārā no bērnudārza?! Bet ir viena būtiska problēma — atšķirībā no sporta kanoe laivas dēlim jāairē gar abiem bortiem. “Gads pagāja, kamēr to apguvu, vēl gan drusku jūtu, ka kreisā nav manējā puse un īriens iznāk mazliet vājāks,” atzīst Arvis.

VISTA VAI OLA?

Par stāvairēšanas pirmsācējiem uzskata sērfotājus, kas, lai vieglāk tiktu līdz okeāna lielajai bangai, paņēma rokās airi. Tāpēc arī šo sporta veidu savā pārziņā pārņēmusi 1964. gadā dibinātā Starptautiskā Sērfinga asociācija (ISA), starp kuras 86 dalīborganizācijām ir arī Latvian SUP Association (LSUPA) — vienīgā no Baltijas valstīm. Kopš 2012. gada ISA rīko pasaules čempionātus arī stāvairēšanā. Šogad septembra sākumā tas pirmo reizi notiks Eiropā — Kopenhāgenā, programmā debitējot arī stafetei un klasiskajam 200 m gludūdens sprintam. “Tas ir tas, kam mēs gatavojamies,” uzsver Arvis.

Atbilstoši vēsturiskajai pēctecībai, daudzi labākie stāvairētāji nāk no viļņu sērfinga, kas bauda savas priekšrocības, airējot okeānu piekrastēs metrīgos viļņos. Bet arvien nopietnāku konkurenci viņiem izrāda bijušie smaiļotāji un kanoe airētāji. Būtībā jau šī būtu īstā disciplīna, ar ko uzšķilt aizrautības liesmu pagurušajās olimpiskajās regatēs, bet Starptautiskā Kanoe federācija attapusies tikai tagad, kad arī ISA kļuvusi par pilntiesīgu Starptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) locekli, jo Tokijas spēļu programmā pirmo reizi būs viļņu sērfings.

SAULE PĒC RĪTAUSMAS

Latvijā stāvairētāji no SUP Rīga, Surf Pro un Pāvilostas sērfkluba savu asociāciju (LSUPA) izveidoja 2014. gadā, par tās pirmo un joprojām vienīgo prezidentu ievēlot Normundu Barinovu, kurš informē, ka asociācija nule mainījusi nosaukumu un pārreģistrēta kā Latvijas Sērfošanas un SUP federācija, jo galu galā arī mums ir viļņu sērfotāji, kam nu ļauts nodoties olimpiskām cerībām.

Pašu prezidentu stāvairēšanā noveda burāšanai nelabvēlīgi laikapstākļi. Būdams aktīva dzīvesveida piekritējs, 42 gadu vecumā viņš ieradās Burusporta Ķīšezera pludmalē, lai sāktu apgūt vindsērfingu. Bet 2013. gada 1. jūlijā Rīgā valdīja bula laiks, un instruktors Kaspars Meņģelis, norādījis, ka ir absolūts bezvējš, piedāvāja pamēģināt airu dēli. Pēc trim dienām Normunds Barinovs jau startēja pirmajās sacensībās, bet decembrī Bic One Design pasaules čempionātā Puertoriko 1000 m distancē izcīnīja bronzas medaļu, kas Latvijai joprojām ir vienīgā starptautiskā godalga stāvairēšanā. Protams, šādi brīnumi iespējami tikai sporta veida rītausmā, bet nu jau saule uzlēkusi.

PRESTOL PIEGĀJIENS

Arvis Iļjins pirmo reizi airdēli ievēroja Itālijā, kur kāds draugs uzaicināja pamēģināt šo sporta rīku. Tā Arvim pēc pusotra gada pārtraukuma bija atgriešanās airēšanā. Tieši ap to laiku Oto Dzenis, kas agrāk kanoe divniekā bija airējis kopā ar nākamo olimpieti Miķeli Ežmali, bet tagad Prestol uzņēmumā aizrāvās ar sporta laivu būvi, bija dabūjis gatavu savu pirmo airdēli. Arvis ar to trīs nedēļas patrenējās un kļuva par Latvijas čempionu sprintā. “Tad arī sākām par šo lietu domāt nopietni, ziemā uzbūvējām pirmo sporta dēli, un tam jau bija pavisam cits ātrums, tiesa, arī nostāvēt uz tā bija grūtāk,” Arvis ar sajūsmu stāsta, ka Prestol no citiem ražotājiem ir atšķirīga koncepcija. Akcentējot savas saknes klasiskajā sērfingā, vadošās firmas savus airdēļus būvējot plakanus no putuplasta, kas tiek attiecīgi apstrādāts. Rīdzinieku no karbona līmētajiem dēļiem ar tukšumu vidū zemūdens daļa zināmā mērā līdzinās laivas dibenam. Tas palielina ātrumu, bet vienlaikus samazina stabilitāti.

Dažādiem laikapstākļiem lieto dažādus dēļus. “Re, šis ir perfekts gludūdenim,” Arvis rāda Prestol dēli, kam purns šaurs kā smailītei. “Ar to var airēt ātri, kamēr brauc visiem pa priekšu. Bet, ja esi barā, tad vajag dēli ar lielāku tilpumu priekšgalā, lai var aiz citiem uz viļņa sēdēt. Lielajās sacensībās cits citu tā velk, pierādīts, ka otrajam jau par 30 procentiem vieglāk, trešajam ceturtajam — vēl vairāk. To cenšamies apgūt, bet Latvijā grūti, man nav, aiz kā airēt. Tāpēc sacenšos kopā ar smaiļotājiem, smailīte gan veido daudz mazāku vilni nekā dēlis ar savu plato ahteri.”

AIRĒT KĀ… RITEŅBRAUKŠANĀ

Tā vien rādās, ka sacensības stāvairēšanā atgādina grupas braucienu riteņbraukšanā, kur komandām galvenais aizvējā savu līderi aizvest iespējami svaigu līdz brīdim, kad jāsāk izšķirošais finiša spurts. “Tā arī ir,” piekrīt Arvis Iļjins. “Pasaules mačos grūti cīnīties pret lielajām Starboard vai Naish komandām, kas darbojas pēc stingras vienotas stratēģijas un taktikas.” Arī augstākā līmeņa sacensības tāpat kā profesionālajā riteņbraukšanā tiek dēvētas par pasaules vai Eiropas tūrēm. Mūsu kontinentā šie mači notiek divpadsmit kārtās un vairāk iekšējos ūdeņos. Sešos pasaules tūres mačos, uz kuriem, iepriekš apliecinot savu meistarību, var tikt tikai ar īpašu uzaicinājumu, jau pavisam droši būs jāsacenšas arī, airējot okeāna viļņos. Ierastas sacensību vietas ir Havaju un Kanāriju salas, Austrālijas bangainā piekraste… Bet notiek arī itin daudzas citas komercsacensības, un atšķirībā no klasiskā kanoe maču dzīve airdēļotājiem rit intensīvāk un daudz jautrāk.

Nepilnus 20 kilometrus garajā maratonā kopējais starts nereti tiek dots pludmalē. Kāds simts vīru ar dēļiem padusēs metas ūdenī, lec tiem virsū un airē līdz bojai pret vilni, pēc tam līdz nākošajai bojai — pa vilni… Nesen Francijā pēc šādām atrakcijām okeānā cīņa turpinājusies, airējot upē pret straumi. Savukārt maijā Beļģijā Arvis startējis itin gludā ūdenī — četros apļos 14 kilometri.

Otrajā dienā ir sprints. Bet ne tuvu olimpiskās 200 m distances izpratnē, to arī dēvē citādi — par tehnisko disciplīnu. “Man tajā nācies airēt arī 20 minūtes,” nopūšas Arvis. “Parasti tā ir trīs četrus kilometrus gara distance ar daudziem asiem pagriezieniem. Airdēli atšķirībā no laivas var ļoti viegli pagriezt.” Nereti īsākā distancē šādu sprintu rīkojot kā aizraujošas izslēgšanas sacensības līdz sešiem finālistiem, kas sadala godalgas. Pērn Somijā šajā disciplīnā arī Arvis guvis pirmo panākumu, aizcīnījies līdz finālam, bet Dagnis palicis pusfinālā. Tikai tad pārējie ievērojuši, ka latvieši airē savādāk. Nevis kā īsteni supisti, uz dēļa kāju pēdas turot paralēli, bet, stāvot nelielā izklupienā, kā jau kanoisti.

Latvieši ir gatavi pierādīt, ka viņi vēl šo un to darīs citādāk un labāk. Būvēs savus dēļus un treniņos izmantos Latvijas olimpiskajā kanoe airēšanā gūto pieredzi. Eiropā pagaidām spēcīgākie esot dāņi, itāļi, francūži, kuru nacionālajā čempionātā vien šogad startējuši 200 stāvairētāji.

Latvijas meistarsacīkstēs pērn dalībnieku pulks jau bija lielāks par 40, kas mūsu apjoma valstij nepavisam nav tik maz. Šogad piektais mūsu čempionāts jūlija beigās Ventspilī notiks pēc ISA pasaules čempionāta programmas: Ventā 18 km maratons un 200 m sprints, jūrā 5 km tehniskais brauciens ar 8 pagriezieniem.

Daudzposmu maču sezonas garumā tradicionāli organizē Burusports. Visu veidu un stilu airētājus pie sevis līdz pat septembra beigām aicina Lucavsalas airēšanas seriāls. Pērn Valdis Kļaviņš sekmīgi noorganizēja Priedaines maratonu. Nēģu svētkos Carnikavā Dainis Pūka jau sesto gadu visus airdēļotājus aicina būt ātrākiem par Gaujas nēģiem. Tiek rīkotas arī citas sacensības, kurās visās cītīgi piedalās arī daiļā dzimuma pārstāves.

30 KM DIENĀ

Pasaules un Eiropas tūrēs airdēļi nedrīkst būt garāki par 14 pēdām (aptuveni 4, 30 m). Savukārt pasaules čempionāts notiek ar 12,6 pēdu (aptuveni 3,80 m) dēļiem. Garāki dēļi ātrāki. “Šie 14 pēdu dēļiem zaudē vidēji vienu kilometru stundā,” vērtē Arvis. Airi, kuram ir mazāka lāpstiņa nekā klasiskajā kanoe, parasti izvēlas 10 procentus garāku par augumu. Spuras lieto dažādas. Piemēram, lielos viļņos lielākas, startējot no krasta — mazākas. “Manai garākajai ir 35 cm,” norāda Iļjins. Obligāta ir kājsaite jeb līša, jo, pazaudējot dēli tālu no krasta, dzīvības apdrošināšanas polisē norādīto summu var nākties saņemt radiniekiem.

Varbūt aiznākamo olimpisko spēļu programmā būs arī stāvairēšana, Arvis sapņaini prāto, bet tuvākais mērķis ir pasaules čempionāta sprinta distance, kurai Prestol tiek būvēts īpašs, vēl šaurāks dēlis. “200 metru sprints stāvairēšanā būs pirmo reizi, viņi nezina, kā to īsti braukt, bet es kanoe airēšanā tieši biju sprinteris, ne maratonists. Savulaik Eiropas U-18 čempionātā finišēju piektais.”

Tāpēc Arvis Iļjins trenējas divas reizes dienā. Ja noairēti 30 kilometri, tā Arvim skaitās normāla diena. Pērn visā gadā noairējis gandrīz 5000 kilometrus. “Bija gara sezona, vēl 3. decembrī startēju Parīzē. Sēnā vienlaikus devās 600 dalībnieku, sākumā izvirzījos vadībā, finišēju 23. vietā. Pirmajai sezonai nav slikti.” Kad atgriezās, Latvijā jau viss aizsalis. Vienīgi jūra vaļā, tur tad arī turpinājis trenēties.

Šo sezonu maijā atklāja Eirotūres Beļģijas posma 14 km maratonā jau ar 11. vietu. “Nemācēju līderu desmitniekam ielēkt astē, man vajadzēja tajā nosēdēt un pēc tam finišā iet garām, bet paliku 10 sekundes aiz viņiem,” klāsta Arvis. “Tas man vēl jāapgūst, bet vienatnē to izdarīt nevar.”

Lai tas skan kā mudinājums pārējiem stāvairētājiem, censties tikt blakus Arvim Iļjinam.

Arvis IĻJINS

Valsts policijas darbinieks, Prestol SUP team airētājs

Dzimis: 1994. gada 21. decembrī Valdemārpilī

Izglītība: Valdemārpils vidusskola (mācījies arī MSĢ), mācās treneru kursos

Augums, svars: 172 cm, 75 kg

Sportā: no 7 gadu vecuma, pirmais treneris (kanoe) Zigurds Zujevs

Lielākie sasniegumi: kanoe: 2012. g. Eiropas junioru čempionātā 5. v. 200 m, 2011. g. pasaules junioru čempionātā 8. v. 500 m, 9. v. 200 m; SUP: 2016. g. Eiropas tūres posmā 6. v. sprintā. 2017. g. Eiropas tūres posmā 11. v. maratonā

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Hobijs: kanoe airēšana