Kāpēc spoža laiva zaudē peldspēju
Šogad pasaules junioru čempionātā pārairu divnieku laivu klasē par pasaules vicečempioniem kļuva šāgada Eiropas junioru čempionāta bronzas medaļu ieguvēji Gints Zunde un Krišs Kalniņš, pērnā Eiropas junioru čempione un pasaules junioru čempionāta bronzas medaļas ieguvēja Elza Gulbe šogad izcīnīja augsto piekto vietu pasaules U-23 čempionātā. Ir vēl vairākas jauniešu un junioru komandas, kas bijušas tuvu medaļām starptautiskā mērogā. Taču teju vienīgie pieaugušo vecuma airētāji Lauris Šīre un Dairis Adamaitis pavasarī nespēja kvalificēties Londonas olimpiskajām spēlēm, un nu jau Dairis izkāpis krastā, bet Lauris mēģina paspēt saairēties ar Mārtiņu Ļabi, lai pārstāvētu Latviju Eiropas čempionātā, kas no 14. līdz 16. septembrim notiks Itālijas pilsētā Varēsē. Vieniniekos tur startēs arī Jānis Timofejevs un Elza Gulbe, kura vēl nepavisam nav pieaugušo vecumā. Vai kāda no trim ekipāžām Varēsē spēs atzīmēties ar medaļu? Vai šie talantīgie airētāji spēs palikt sportā visu olimpisko ciklu līdz spēlēm Riodežaneiro? Atbilde uz šo jautājumu nav atkarīga tikai no viņu gribas.
Kādēļ Latvijā airēšana beidzas pēc junioru vecuma sasniegšanas? Kāpēc sportisti liek airus malā vai lūkojas citu valstu virzienā? Par to un citām nebūšanām stāsta Latvijas Airēšanas federācijas ģenerālsekretārs, Murjāņu sporta ģimnāzijas teritoriālās struktūrvienības Specializētā airēšanas sporta skola vadītājsJuris Šteinerts.
„Airēšana, izņemot vieniniekus, ir komandu sporta veids, kurā sportisti ir atkarīgi no komandas biedriem. Tādēļ, mācot bērnus airēt, tiek veidots arī komandas gars. Zināmā vecumā ir jāsasniedz attiecīgi rezultāti, jo vienīgais reālais finansēšanas avots ir Latvijas Olimpiskā vienība. Kritēriji ir ļoti augsti: piemēram, jauniešiem, lai pretendētu uz C sastāvu, jāiekļūst pirmajā trijniekā pasaules čempionātā. Gūstot šādu izcilu panākumu, sportists saņem 500 latus gadā un medicīnisko aprūpi. Bet šis sportists ir arī jāpaēdina un jāizgulda, par pārējo nemaz nerunājot. Latvijas Airēšanas federācijai stabila sponsora nav. Lai gan saskaņā ar Sporta likumu federācija atbild par sava sporta veida attīstību, papildu finansējumu piesaistīt mēs nevaram, bet nepieciešamas lielas summas.
Bija tā sauktais Murjāņu sporta ģimnāzijas olimpiskais sporta centrs, kurā perspektīvākie Murjāņu sporta ģimnāzijas absolventi varēja kādu brīdi dzīvot, trenēties un mēģināt sevi pierādīt U-23 līmenī, jo no 18 gadu vecuma momentā ielēkt U-23 līmenī gluži objektīvi nav iespējams. Arī vecāki ļoti racionāli skatās. Ja mēs, federācija, nevaram sportistu nodrošināt, jaunietim jāiet strādāt. Ja grib mācīties, tad stājas augstskolā. Tiklīdz tiek meklēta iespēja piestrādāt, ar treniņiem ir cauri. Tādēļ tāds centrs pie ģimnāzijas ir ļoti vajadzīgs. Sportists iestājas augstskolā, bet viņš vēl var turpināt airēt. Federācijai, saņemot pāris tūkstošus no Latvijas Sporta federāciju padomes, pietiek tikai sacensību sarīkošanai un medaļām. Sponsorus izdodas atrast tikai un vienīgi, pateicoties privātiem kontaktiem. Nesen veterāni meklēja sev naudu, lai varētu piedalīties pasaules čempionātā. Izsūtīja vairāk nekā 100 vēstules, atbildēja tikai piecas firmas, paziņojot, ka tuvākajā laikā neko neplāno sponsorēt. Pārējie pat neatbildēja.
VĀRDUS VAR TULKOT, CIPARUS SARĒĶINĀT
Nākamā problēma ir inventārs. Iedomāsimies situāciju, ka skolās nav burtnīcu, grāmatu, datoru, bet gribam izaudzināt augsti intelektuālu jauno paaudzi. Mums ir tāpat — ja gribam izaudzināt labi sagatavotus, konkurētspējīgus sportistus, ir nepieciešams atbilstošs inventārs. Līdzšinējais ir ļoti vecs, tiek izmantotas pat vairāk nekā 30 gadus vecas laivas. Prasām ministrijai minimālo finansējumu, bet atbildi nesaņemam. Finansējums ir palicis 2009. gada līmenī, bet cenas ir jau 2012. gada līmenī.
Jābūt valsts programmai, kur noteikts — mums vajag šo sporta veidu, mēs atbalstām, lai tas saglabātos.
Pa šiem gadiem nav iegādāta ne mašīna, ne treileris, ar ko transportēt laivas uz sacensībām. Par šiem jautājumiem ir ministrijai stāstīts, rakstīts, bet pretī — klusums. Vienkāršākā laiva, sērijveida vieninieks, maksā 1500 latu, sacensību laiva — pāri par 2600 latiem, augstākās kvalitātes — jau 6000—7000 eiro. Astoņnieks 40 000 eiro. Vajadzīgi laivu motori, degviela motorlaivām, līdzekļi remontiem. Peldbaseins jāīrē — es nevaru laist bērnus laivā, pirms neesmu pārliecinājies, ka viņi prot peldēt. Baseins vienu reizi nedēļā un zāle vienu reizi nedēļā, lai bumbu iemācās kaut rokās noturēt, vēl ko citu darīt — tas ir pats minimums.
Cipari ir nežēlīgi. Vārdus var tulkot šā vai arī tā, bet ar cipariem visu var izrēķināt. Piemēram, kopā ar Specializētās airēšanas sporta skolas dibinātājiem un naudas devējiem — Izglītības un zinātnes ministriju — vajadzētu sēsties pie galda un izrēķināt. Minimālās vajadzības ir zināmas, cenas — zināmas, nu tad skaitām, kāda summa gadā vajadzīga, lai skola spētu pastāvēt un pildīt tai uzticētās funkcijas.
Ar piestātnes īri jahtām un telpu nomu cenšamies arī paši pelnīt. Bet jābūt apstiprinātam cenrādim. Cenšamies to saskaņot ar ministriju, rakstām, ka jābūt tādām cenām, mums met atpakaļ. Mēs liekam līgumcenas — KNAB virsū, kāpēc darām tā un ne šitā.
KĀ IZDZĪVOT TRENERIM…
Ļoti būtisks ir treneru atalgojums. 250 latu mēnesī uz papīra… Ar šādu atalgojumu strādāt var tikai tad, ja tevi kāds uztur vai — ja ir citi ienākumi un trenera darbs ir hobijs. Protams, var teikt, lai treneri meklē, kur piestrādāt. Bet mums ir milzīgs darba apjoms — audzēkņi ir jāatrod, jāsavāc, jāatlasa, jānotur — tas paņem visu laiku. Var kādu sporta skolotāju piesaistīt, bet tikai sākuma līmenī, jo vēlāk arī trenerim jābrauc uz nometnēm, sacensībām, un tad darbs vispārizglītojošā skolā jāzaudē.
Esmu pret agro specializāciju. Ar bērniem jāstrādā, vispirms uzlabojot vispārējo fizisko sagatavotību, koordināciju, lokanību, jāmāca peldēt, lēkt, ķert, mest bumbu. Nevar uzreiz trenēt speciālos airēšanas elementus.
Labi zinām, cik treneru ir basketbolā un cik bērnu trenējas.Basketbols ir 35 sporta skolās, kurās trenējas sešarpus tūkstoši audzēkņu, treneru skaits — pāri par diviem simtiem. Kādreiz basketbolā bija atlase. Mātei 1,70 m, tēvam, 1,80 m — nu nebūs tur nekāds basketbolists. Tagad mātei 1,50 m, tēvam 1,55 m, bet treneris tur to bērnu, jo viņam vajag grupu nokomplektēt, lai algu saņemtu. Tāpēc mūsu basketbola klubiem jāpērk citvalstu spēlētāji un daudzās dažādu vecumu izlases neuzrāda pienācīgu sniegumu. Salīdzinoši airēšana bez Murjāņu filiāles ir trijās sporta skolās, audzēkņu skaits — 137, treneru skaits — 10. Bet mums ir medaļas, vismaz jaunatnes un junioru līmenī!
KĀPĒC JŪRMALAI JĀMAKSĀ PAR CITIEM?
Iegaumēt nosaukumu Murjāņu sporta ģimnāzijas teritoriālā struktūrvienība Specializētā airēšanas sporta skola cilvēkam no malas droši vien sagādā problēmas, kur nu vēl saprast tā nozīmi. Savulaik valdība izdeva rīkojumu, kurā bija noteikts, ka Izglītības un zinātnes ministrijas dibinātās sporta skolas jāpārveido par valsts aģentūrām. Pārveidoja. Bet uz trekno gadu beigām attapās, ka sporta skolu funkcijas īsti neatbilst valsts aģentūras funkcijām, kā arī jāveic optimizācija un jādomā, kur mūs likt. Tad nu gan mūs, gan Latvijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolu pievienoja Murjāņu sporta ģimnāzijai kā tās teritoriālās struktūrvienības.
Pašvaldības jau nemaz tā nealkst pārņemt šos dārgos sporta veidus un uzturēt kaut šajā pašā līmenī, dodot 130 000 latu gadā. Jūrmalā jauniešu nav tik daudz, lai mēs varētu nokomplektēt grupas, ir jāņem klāt Rīgas un Pierīgas bērni, kas veido aptuveni 80% mūsu skolas audzēkņu. Uzreiz jautājums — kāpēc Jūrmalai jāfinansē citu pašvaldību bērni?
Protams, mēs gribētu lielāku patstāvību, jo Murjāņu sporta ģimnāzijai un tās struktūrvienībām maciņš ir kopīgs un atrodas Sējas pagastā. Gribētos zināt savu finansējumu kaut nākamajam mēnesim. Pie manis nāk meistari, treneri, mācību daļa: ko darīsim, ko remontēsim, vai būs degviela, vai uz sacensībām brauksim? Es neko nevaru atbildēt.
Šis statuss ir neveiksmīgs. To visu varētu sakārtot. Labi iesākām sadarbību pērn septembrī, bet tālāk nekas nav virzījies. Un es palieku pie tā, ka strikti ir jāstāv ministrijai, jo ministrija ir skolas dibinātāja, naudas devēja, un ministrijai ir jāpasaka — būs tā un ne savādāk! Un tas ir jāpilda, jo mēs esam darbā. Runājam, nākam kopā, diskutējam, bet jāseko rīcībai! Vienkāršāk ir aizvērt durvis, un miers, bet tā jau nav izeja — te ir bērni un jaunieši, treneri, aktīva veterānu kustība un senas tradīcijas.”
PROGNOZE TUVĀKAJAM LAIKAM
Izglītības un zinātnes ministrija plāno, sākot no 2013. gada, apstiprināt katras Murjāņu sporta ģimnāzijas teritoriālās struktūrvienības un filiāles budžetu atsevišķi. Tādā veidā būs zināma skaidrība, ar kādu summu struktūrvienība varēs rēķināties.
Runājot par nepietiekamo budžetu:2013. gadā ģimnāzijai plānots budžeta līdzekļu pieaugums sadaļā Preces un pakalpojumi, tomēr tas tikai daļēji nosegs iepriekšējo gadu cenu pieaugumu. Tāpat šovasar no valsts budžeta programmas Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem piešķirti 8441 lati Specializētās airēšanas sporta skolas jumta rekonstrukcijai un remontam. Tomēr sistēmiski tas neko nemaina. Šobrīd nav cita risinājumaSpecializētās airēšanas sporta skolas statusam.Daudz kas būs atkarīgs no tā, kādi sporta veidi Murjāņu sporta ģimnāzijā turpmāk tiks attīstīti. Ģimnāzijas direktoram ir dots uzdevums nākt ar savu redzējumu un priekšlikumiem šajā jautājumā. Šajā procesā iesaistīsies arī ministrija un attiecīgās sporta organizācijas, ieskaitot Latvijas Airēšanas federāciju.
Jautājums — kad (un vai) redzēsim Latvijas karogu uzvijamies mastā apbalvošanas ceremonijās Eiropas un pasaules čempionātos airēšanā pieaugušajiem — paliek atklāts.
