Čempion, dod padomu!
Aigaru Apini intervē sporta fans, vienpadsmit gadus vecais Fricis Gustavs Alliks, puisis ar kustību traucējumiem, kurš šobrīd ir izvēles priekšā — ar kādu sporta veidu nodarboties. Kur nu vēl labāks padomdevējs kā trīskārtējais paralimpiskais čempions Aigars Apinis!
— Ko jūs ieteiktu darīt tādiem puišiem kā man?
—Jaudivus gadus pēc kārtas Ķeizarmežā notiek Paralimpiskā diena, uz kuru tiek uzaicināti bērni un jaunieši ar invaliditāti. Šajā pasākumā var pamēģināt tenisu, novusu, galda tenisu, basketbolu, izbraukt ar sporta ratiem, basketbola ratiem. Tagad aktīvi ar trīsriteņiem sāk braukt distancēs, pat pasaules čempionātā. Abi aizmugurējie riteņi velkošie, grūti vadīt, gandrīz ar līdzsvaru jābrauc.
Ieteiktu datorā, meklētājā, ieraktīt paralimpiskās spēles, paralimpiskie sporta veidi un meklēt, kur var darboties, iepazīties ar tādiem pašiem puišiem un meitenēm, braukt uz pasākumiem. Latvijas čempionātu vieglatlētikā vajag atbraukt noskatīties, tāpat mačus basketbolā, sēdvolejbolā. Mājaslapā www.lpkomiteja.lv tagad ievietota visa informācija, vajag sekot līdzi. Varbūt kaut kas aizķeras.
— Kā jūs pats izvēlējāties sev sporta veidu, ar kuru nodarboties? Vai kāds ieteica? Vai bija kādi testi, pēc kuriem noteicāt, ka ir vērts ar šo sporta veidu nodarboties un būs panākumi?
— Mana mamma bija 2. grupas invalīde un 1995. gadā aizvilka mani uz Ogres invalīdu spēlēm. Sanāca tā, ka tur bija Aldis Šūpulnieks. Viņš mani apskatīja un teica, ka varētu kas sanākt. Vieglatlētika tajos laikos bija vispieejamākā — varēja grūst lodi, varēja mest disku, bija speciāls statīvs, savs krēsls jāuztaisa, es visu laiku ņēmu to līdzi uz sacensībām. Tā tas turpinājās.
Man pirmās paralimpiskās spēles bija 2000. gadā Sidnejā — dabūju āķi lūpā, un līdz šim brīdim tas tur ir. Liktenis saveda mūs kopā. Mans treneris ir mūsu sporta fanātiķis, viņš tikai ar sportu dzīvo. Piezvani viņam trijos naktī un paprasi, kāds tur rezultāts, viņš — „o, tāds un tāds!”. Ļoti stingrs treneris — dzert tu nedrīksti, pīpēt nedrīksti, režīms tev jāievēro. Bet tajā pašā laikā treniņnometnē treneris ir draugs, labs paziņa, ar kuru var izrunāties, pakasīties par kādu tēmu. Tādu cilvēku kā Aldis tagad maz gadās, viņš pirmos gadus bez jebkāda atalgojuma strādāja.
Tagad Paralimpiskā komiteja dod iespēju: ja jaunietis grib, viņš var pamēģināt ratiņbasketbolu, peldēšanu, loka šaušanu, vieglatlētiku, adaptīvo jāšanu, lai saprastu, kas ir piemērotākais. Mēs ar Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti pārrunājām, ko darīt, lai savā kustībā iesaistītu jaunus cilvēkus. Izdomājām: ja ģimene ir ar mieru, tad slēdz divpusējo līgumu — iegulda ģimene, ieguldām mēs, lai nebūtu tā, ka iegulda, iegulda un tad — ai, man apnika! Jābūt kaut kādai atbildībai, jo izmaksas ir pamatīgas.
— Cik sver jūsu sporta rīki — lode un disks? Vai grūti ar tiem darboties, vai nevar dabūt traumas šajās disciplīnās?
— Profesionāls jautājums! Sportisti iedalīti vairākās medicīniskajās klasēs, īpaša komisija nosaka, kurai atbilsti un ar kādu inventāru tev jāstartē. Man, piemēram, traumēti kakla skriemeļi, vēdera prese, muguras prese, pirksti, tāpēc man pielāgota divus kilogramus smaga lode un kilogramīgais disks, lai varētu normāli strādāt un lai negūtu traumu. Traumas pārsvarā ir no pārslodzēm, kurās neiztur locītavas.
Man lielākoties viss jādara ar rokām — sevi jāapkopj, jātrenējas, jābrauc ar ratiem, jāgrūž lode, jābrauc ar mašīnu, jābrauc iepirkties. Ja ir treniņnometnes, tad pēc iespējas visu laiku kāds treneris vai mana masiere uzņemas šefību pār mani — stumda, ved —, jo rokas jāsaudzē.
Kad gatavojos 2011. gada pasaules čempionātam ziemas periodā, man rokas locītava bija sabeigta, pleca locītava arī, knapi izvilku. Tas bija tāpēc, ka pusotru, divus gadus netiku uz rehabilitāciju. Tagad cenšos tādu kļūdu vairs nepieļaut — atbraucu no Londonas un prom uz sanatoriju atpūsties, nervu stresu noņemt — tur izmasē, salabo, paņemu vitamīnu kursu.
— Cik bieži un kā trenējaties, kas veido treniņu programmu?
— Treneris veido, reizēm es pats. Tad gadās kaut ko par daudz vai par maz izdarīt. Ir divi treniņi dienā — slodzes treniņš, veiklības treniņš, izlocīšanās. Treniņnometnēs gandrīz katru dienu ir masāža. Ziemas periodā es reizi nedēļā braucu uz baseinu olimpiskajā centrā, saunu.
Šobrīd man ir tas līmenis, kad ar svariem jau daudz vairs nevar panākt. Pildbumbas, stiepšanās, veiklības vingrinājumi, ātrums jātrenē, jo ļoti liels ātrums vajadzīgs — it sevišķi lodē. Ja esi sagatavojies, ieguldījis darbu, tad uz sacensībām brauc kā uz eksāmenu, un ja esi pārliecināts, tad to eksāmenu vari nolikt, tev sanāk.
Galvenais — tam, ko dara, ir jāpatīk. Sportists ir kā mašīna: ko liek, to dara. Ja liek un tu nedari, tad arī nekas nebūs. Individuālā veidā tu nevienu citu nevainosi. Lai gan smejamies, ja veicas, tad sportists malacis, ja neveicas, tad treneris vainīgs.
— Vai ēdat tikai veselīgu pārtiku?
— Pie tā ļoti piedomājam, kad esam treniņnometnēs. Nedrīkst pieēsties, bet ir jāēd vairākas reizes dienā. Nedrīkst ar pilnu vēderu iet un startēt. Ēdienkarti cenšamies sabalansēt, lai būtu gaļa, zivis, dārzeņi, sevišķi salāti. Sulas jādzer svaigi spiestas, nevis no pakām. Nometnē likām meitenēm spiest ķirbju sulu ar burkāniem un āboliem — tas labi iekšas iztīra un uzlabo imūnsistēmu. Divus gadus lietoju Salaspilī ražotu skuju ekstraktu — veselības dzērienu HO-FI. Un divus gadus es neesmu nopietni nokritis. Protams arī vitamīni, uztura bagātinātāji vajadzīgi. Ar ēdienu jau it kā visu var uzņemt, bet tad sanāk, ka tev visu laiku ir jāēd. Bet tā tu paņem pirms treniņa pulverīti, sajauc ar pienu, izdzer un viss.
— Par ko fanojat?
— Man patīk Rīgas Dinamo. Man bija tas gods iemest šogad sezonas atklāšanas spēlē ripu, tas bija ļoti emocionāls brīdis — visi skatītāji piecēlās un aplaudēja man. Būtībā jau emocijas ir tās, kuru dēļ mēs sportojam. Enerģiju dod cilvēki, kas atbalsta. Dinamo atbalsta cilvēkus ratiņkrēslā — biļete nav jāpērk, tā nepieciešama tikai pavadītājam. Smuki — pie paša stikla var skatīties mačus, un hokejisti mūs jau zina un pamāj ar roku.
— Kā atpūšaties?
Patīk pamakšķerēt, ja ir laba vieta un kompānija. Patīk paceļot ar mašīnu — uz Lietuvu, Igauniju aizbraukt, palikt mašīnā vai teltī pa nakti. Protams, pie draugiem, paziņām aizbraukt, arī pabūt vienam — pie jūras, pārdomāt dzīvi. Emocionāli atpūšos sanatorijā, bet fiziski jau sanatorijā atpūsties nevar, tur ir procedūras, skriešana, vingrošana, vakarā vēl pasēdēšana. Es atpūšos tikai tad, kad esmu izdarījis savu darbu — pēc olimpiādes.
Daudz brīvā laika paiet, braukājot pa skolām, sniedzot intervijas, tas paņem spēku un enerģiju. Es cenšos nekad neatteikt. Nesen biju Hanzas vidusskolā — ļoti interesanti ar bērniem runāties.
— Vai spēlējat datorspēles, varbūt citas konsoles — wii vai xbox; sporta spēles?
— Ar datoriem un visām spēlēm esmu uz jūs, es neaizraujos, esmu no citas paaudzes. Manos laikos bija tāds džoistiks un Mario skrēja, un vilks ķēra olas. Es pat neesmu ne draugos, ne feisbukā, tāpēc, ka tas daudz laika aizņem. Vismaz šobrīd mani tas nevilina.
— Par nākamajiem mērķiem sportā — kādi tie ir?
— Tagad atpūta, pēc tam atkal uz treniņiem, nākamgad, jūlijā, pasaules čempionāts Lionā, Francijā. Mērķi ir ļoti secīgi — pasaules čempionāts, Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts un paralimpiāde. Katru gadu ir mērķis, uz kuru tiekties, un laiks paiet ļoti ātri.
— Kur tērēsiet nopelnīto 100 000 latu naudas balvu?
— Man kāds žurnālists pajautāja, kur es tērēšot savu laimestu. Viņš stipri kļūdās — tas nav nekāds laimests, tas ir 12 gadus sūrā grūtā darbā nācis. Tad viņš man atvainojās. Naudu iztērēt ir ļoti vienkārši, bet es esmu traks, gribu jaunu kvadraciklu laukos. Es vēlos tādu, lai ir drošs, jo gribu izbraukāt laukos mežu, kur bērnībā esmu skrējis, un tādu, lai mums ar brāli noder ziemā laukos sniegu izšķūrēt, aizbraukt, kaut ko atvest, tādu bezceļiem paredzētu — pārnesums automātiskais, ar starterīti. Pirms trim gadiem biju nopircis vienu ķīnieti, bet tas katru dienu lūza, gadījās, ka aizbraucu kaut kur un palieku, jo nevaru vairs iedarbināt. Vēl viens mērķis ir laba mašīna. Pēc jaunā gada braukšu uz Vāciju meklēt sev jaunu mašīnīti. Man tagad ir mersedess, arī jauno gribu mersedesu. Tepat rokas vadību ieliksim iekšā. Jaundubultos cilvēkiem, ja ir uzziņa par invaliditāti, ik pēc diviem gadiem auto pārbūvē pa velti — valsts atmaksā rokas vadības montāžu. Tas ir arī stimuls bērniem un jauniešiem, kādreiz pašam varēs būt tiesības un varēs pārvietoties, tāpēc jāstudē Ceļu satiksmes noteikumi. Man mašīna ir manas otrās kājas, un tai jābūt lielai, drošai, ērtai. Tai jābūt arī uzticamai, jo bez mašīnas es neesmu nekas. Man ir vieni rati, man jābrauc iepirkties, man jābrauc uz trenažieriem, man jābrauc visur. Pārējo naudiņu ieguldīšu, jo sportā tu nezini, kā būs. Tāpēc nepieciešama neliela drošība aizmugurē.
— Vai plānojat kaut ko darīt pēc sporta gaitu beigšanas? Iecerēta trenera karjera vai kāds bizness?
— Vairāk domāju Paralimpiskajā komitejā darboties, tagad esmu viceprezidents. Mēs šogad strādājam pie noteikumiem, lai izveidotu tādu kā Uļas fondu, un sportistam, kas beidz paralimpisko karjeru, pienākot zināmam vecumam, varētu maksāt pensiju. Piemēram, Lietuvā olimpiskajiem un paralimpiskajiem čempioniem, kad viņi aizgāja no sporta, vienu laiku bija 1000 eiro. Šitāda nauda plus invalīda pensija, plus vēl kaut ko padomā klāt un burvīgi. Es cīnīšos par to, jo sportists atdevis sevi, un nav jau mums tādu sportistu tik daudz. Pagaidām krāšu vecumdienām, startēšu līdz Rio spēlēm 2016. gadā, un tad jau redzēs. Tagad ar mūsu naudas balvu pielīdzināšanu olimpiešiem ir motivācija sportistiem un ģimenēm ieguldīt, ja tu, ar patiku darbojoties, vari nopelnīt.
— Par kuru medaļu ir vislielākais prieks?
— Pirmo reizi dabū zeltu — ir! Otro reizi — ir! Nu un trešo dabūt — tā ir ļoti liela nasta uz pleciem.
Lielākais prieks ir par otro zelta medaļu — Pekinā, jo tur mēs bijām citās grupās samainīti, bija ļoti daudz konkurentu, man bija seši metieni, un es tiku finālā. Pēc piektā metiena biju otrais, sestajā metienā kļuvu par līderi, bet man vēl divi konkurenti palika. Klusībā domāju: „Medaļa jau ir! Medaļa ir!” Un tad es sadzirdēju kādu fanu: „Latvija! Aigar! Aigar!” Tas man iedeva motivāciju, pats sev iebukņīju, un tā man bija vislabākā medaļa.
— Tātad arī līdzjutēji dod spēku?
— Es nekur nebiju izjutis tik labu attieksmi pret atlētiem kā Londonā. Kad izej stadionā un visi tev aplaudē, tu jūties novērtēts, jūties vajadzīgs. Emocijas, pašlepnums un pašcieņa paceļas vēl augstāk. Uz ielas līdzjutēji skrēja klāt: „Malacis! Mēs redzējām, ko tu izdarīji!” Latvijā cilvēki kautrējas. Lai gan pēc šāgada kampaņas viss mainījies. Par to paldies Citadelei, kas uzņēmās šo kampaņu veidot — ar kādu prieku un aizrautību cilvēki to darīja! Svarīgākais — lai tas, ko dari, tev patiktu, un tā ir visās jomās. Tikai jārod motivācija un jākustas, jāiet, jāstrādā. Ja ir grūti, nekad nedrīksti palikt viens, dusmoties, gruzīties — tad visādas domas prātā nāk un vari lielus mēslus sastrādāt. Labāk visas emocijas izlikt sportā, nevis prātot par to, ko citu lai pasāk. Un tas ir svarīgi kopš mazotnes — gads, divi, ieiesies, un tu vairs nevarēsi apstāties.
Tā ka, Frici, jāsāk iet uz baseinu, uz trenažieru zāli, skriet… Arī dambrete un šahs jāspēlē — prāta un loģikas spēles nepieciešamas, lai vispusīgi attīstītos. Un nāc uz mūsu pasākumiem!
