Savas dzīves stūmējs
Ivars Bērzups ir trīskārtējs olimpietis bobslejā — 1984. gadā Sarajevā PSRS četriniekā — 6. vieta, 1988. gadā Kalgari PSRS četriniekā — 5. vieta, 1992. gadā Albērvilā — Latvijas četriniekā — 14. vieta. Viņš daudzkārt uzvarējis pasaules labāko stūmēju sacensībās, 11 gadus startējis pasaules lielākajās bobsleja sacensībās.
Ivars Bērzups dzimis Rūjienā, audzis Smiltenē, sportam nopietni pievērsies tikai 16 gadu vecumā, kad pārcēlies uz Rīgu, sācis mācīties Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Tad arī sācis trenēties vieglatlētikā. Neguvis dižus panākumus ne šķēpmešanā, ne sprintā, viņš krasi izmainīja savu sportisko dzīvi, kad kādās tehnikuma sacensībās viņu uzrunāja bobslejistu treneris Jānis Vanuška. Ātrums bija, svars arī, un puisis sāka darboties bobsleja vasaras treniņnometnē. Ivars stāsta, ka tolaik vēl par bobsleju neko daudz neesot zinājis, taču treniņi iepatikušies un rezultāti strauji uzlabojušies gan sprintā, gan pats pieņēmies spēkā. Toreiz viņš pirmo reizi izjutis, ko nozīmē speciāli muskuļu vingrinājumi, jo Vanuškas vadībā ātri ticis vaļā no muguras sāpēm, kas puisi mocījušas labu laiku.
Uz panākumiem nav bijis ilgi jāgaida. Pēc divu mēnešu cītīgiem treniņiem jaunie puiši tikās pirmajās pārbaudes sacensībās, kur piedalījās tālaika PSRS un Latvijas labākie sportisti. Ivars atceras, ka sākumā mute bijusi vaļā, kad ieraudzījis spēcīgos krievu puišus, mūsu pašu izlases dalībniekus, kuri lepni staigājuši tālaika sapņu Adidas apģērbā un sporta apavos. Testa vingrinājumos, ātri pārvarējis pirmo biklumu, jaunizceptais bobslejists pieveicis vienu pēc otra, ierindojoties trešajā vietā un atstājot aiz sevis jau divus gadus bobslejā rūdītos Jāni Skrastiņu un Rihardu Kotānu. Izlases treneris Rolands Upatnieks galvu vien nogrozījis un vecajiem izmetis, ja netrenēsieties, šis lauku puika jūs no izlases izēdīs. Viņi izlasē palika, Ivars izkonkurēja vairākus citus spēcīgus sportistus un pierakstījās uz palikšanu. Ivars atceras, ka PSRS izlasē sešus gadus pēc kārtas nebija izlaidis nevienu treniņu, kaut reizēm veselības likstas būtu ļāvušas palikt gultā.
Tiesa, līdz visaugstākajām medaļām Ivaram neizdevās aizsniegties, taču divās olimpiskajās spēlēs, startējot Jāņa Ķipura un Māra Poikāna ekipāžās, viņš ierindojās labāko sešniekā, Poikāna divniekā 1986. gadā ieguva Pasaules kausu, nopelnīja tolaik prestižo starptautiskā sporta meistara nozīmīti, ieguva balvu kā pasaulē stiprākais stūmējs. Savas sporta gaitas Ivars Bērzups beidza 29 gadu vecumā jau kā Latvijas olimpietis.
Ivars BĒRZUPS
Dzimis 1963. gada 19. janvārī Rūjienā
STATUSS
Toreiz: Profesionāls sportists, kura nodarbošanās tolaik apzīmēja ar dažādiem ar sportu saistītiem amatiem
Tagad: Uzņēmējs, rīcības cilvēks
AUGUMS
Toreiz: 1,83 m
Tagad: 1,83 m
SVARS
Toreiz: 83 kg
Tagad: 100 kg
FIZISKĀ SAGATAVOTĪBA
Toreiz: Viss, kā pieklājas bobslejistam — 100 m — 10,54, augsti rezultāti spēka vingrinājumos
Tagad: Arvien labāki rezultāti 10 km skrējienā (Rīgas Nordea maratonā — 81. vieta savā vecuma grupā), 170 kg spiešanā guļus, svaru stieņa celšana no grīdas līdz gurniem — 250 kg
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Precējies, dēls Edvards
Tagad: Ir dzīvesbiedre Dace, divas meitiņas — Aleksandra (7) un Marlēna (4) un dēls Edvards (25)
INVENTĀRS
Toreiz: Sporta gaitu sākumā nācās iztikt ar kedām, universālām naglenēm (kas der visam un neder nekam). Pirmie kaut cik nopietnie sporta apavi man bija PSRS izlases sastāvā, tā sauktās krievu Adidas, kas varbūt bija labas iesildīšanās vingrinājumos, bet ne nopietnās treniņu nodarbībās un sacensībās. Kad pirmo reizi tiku uz ārzemēm, Vācijā iegāju sporta veikalā un par savu dienasnaudu nopirku pirmos nopietnos sporta apavus. Nekas, ka pēc tam kādu laiku nācās iztikt ar līdzpaņemtiem pārtikas krājumiem. Tūrista brokastu diēta.
Tas mums nebija jaunums, jo savu valūtu centāmies pārvērst dažādās ārzemju mantās, kuras tālaika Padomju Savienībā varēja labi pārdot, jo veikali bija tukši. Mums nebija sliktas algas (pēc tālaika mērauklām) un tirdzniecības darījumi ienesa labu peļņu, taču tas viss bija uz riska robežas, jo neko daudz oficiāli ievest nedrīkstēja. Domāju, ka šīs iespējas tolaik bija labs stimuls, lai nopietni nodarbotos ar sportu.
Bobslejā, kas Latvijā tikko sāka attīsties, vēl bija eksperimentu laiks un nācās braukt ar visdīvainākajiem bobiem. Atceros, ka četriniekā mēs laidām ar Vefā ražotu četrinieku, tā saukto baļķi, kurš bija no viena gabala un pa vidu nelocījās. Virāžās braucām uz vienas slieces, uz izdzīvošanas robežas. Tagad šāds skats būtu vājprātīgs, taču toreiz tā bija norma. Tāpat kā ārstēšanās slimnīcā pēc visdažādākajiem negadījumiem. Cik pats neesmu lauzis kaulus…
Tagad: Šobrīd, kad pieejams visdažādākais sporta inventārs, bez speciālistu padoma neiztikt, jo katrai sportiskai vajadzībai ir domāts savs inventārs, dažādas blakuslietiņas. Tagad, piemēram, zinu, cik ērtas ir speciālas elastīgas zeķītes, kuras piemērotas garo gabalu skriešanai.
Liekas, ka arī bobsleja inventāra ražošanā viss ir zinātniski izrēķināts, lai sportistiem nebūtu jālauza galva par boba specifiskajām kaprīzēm, bet visu uzmanību varētu pievērst rezultātiem. Tiesa, urdošie prāti tāpat domā, lai atrastu ko labāku, agrāk neizmantotu. Vienīgi noteikumi ir visai stingri un lieli fantāzijas lidojumi vairs netiek pieļauti.
MĒRĶI
Toreiz: Man sportā mērķis ir bijis tikai viens — censties kļūt labākajam, spēt koncentrēties izšķirošajam mirklim. Stūmējam bobslejā tas ir apmēram metri piecdesmit, kurā jāliek viss treniņos padarītais.
Varbūt vienmēr tas neizdevās, taču sevi nekad neesmu īpaši taupījis un vienmēr esmu centies izdarīt visu, uz ko esmu tobrīd bijis spējīgs. Savu maksimālismu reizēm piebremzēju PSRS izlases koptreniņos, kas bija īsta gaļasmašīna, kurai cauri izkļuva tikai visspēcīgākie un izturīgākie. Tur bija jāmāk vienmērīgi sadalīt spēkus, lai pirms vissvarīgākajiem testa vingrinājumiem nebūtu galīgi izpumpējies.
Ļoti gribēju nokļūt uz olimpiskajām spēlēm, kas man izdevās trīs reizes. Tiesa, pēdējā bija uz jautājuma zīmes. Tolaik atjaunotās Latvijas izlases bobslejistus vadīja mans bijušais cīņubiedrs Jānis Skrastiņš. Trenējāmies un gatavojāmies pēdējiem pārbaudes vingrinājumiem, lai noskaidrotu tos, kas brauks uz olimpiskajām spēlēm. Par savu vietu jutos drošs, jo biju labā formā. Tramīgs paliku, kad visi gāja pie drēbnieka piemērīt formas, bet mani neaicināja. Prasīju Jānim, kas notiek. Viņš tikai novilka, ka viss esot skaidrs un neko neteica. Kad stingri uzstāju, ka jābūt testa braucieniem, viņš atteica, ka cits stūmējs — Grundmanis — viņam liekoties spēcīgāks. Nepiekritu un kategoriski uzstāju, ka tas ir jāpārbauda.
Beidzot Jānis negribīgi nozīmēja pārbaudes dienu. Biju tik nikns, ka sāncensim neatstāju ne mazākās cerības un ieņēmu savu vietu olimpiskajā sastāvā. Starp citu, uz Albērvilu tā arī aizbraucu bez olimpiskās formas. Uz atklāšanas ceremoniju aizņēmos cepuri un mēteli un savu formu saņēmu tikai pēc atgriešanās Rīgā.
Man tolaik bija jau 29 gadi un pēc pēdējām neveiksmīgajām sacensībām Šveicē, Sanktmoricā, kad aizlidojām pa gaisu (laikā nenobremzējām) un piezemējamies sniegā, metu sportam mieru un sāku dzīvi no jauna.
Tagad: Principi, kas mani vadīja sportā, darbojas joprojām. Visam, ko daru, cenšos atrast motivāciju un paveikt to pēc labākās sirdsapziņas. Cita lieta, ka tas ne vienmēr izdodas, jo ārējie apstākļi dažkārt visu izrīko pēc saviem ieskatiem. Nenoliegšu, ka pirmskrīzes laikā arī es par daudz uzņēmos. Gribēju izdarīt visu, lai savas ieceres piepildītu, jo ar mani bija saistīti arī citi cilvēki, bet diemžēl viss mainījās un daudz ko zaudēju. Tagad rosīgi darbojos sievas biznesā (kosmetoloģija), kur esmu grāmatvedis, jurists, šoferis, miesassargs, krāvējs, fotogrāfs utt. Cenšamies, un tā lieta iet aizvien labāk.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Viss bija pakļauts sportam, un režīmu noteica treneris. Treniņi divreiz dienā, treniņu nometnēs — trīsreiz. Nekam citam laika nebija, un mēs arī nebūtu spējīgi, jo spēka pietika tikai sportam.
Tagad: Dzīvojam Berģos, mežs ir netālu, tāpēc pēdējā laikā pievēršos skriešanai. Skrienu divreiz nedēļā. Vēl spēlēju futbolu, pirms vairākiem gadiem kļuvu par Latvijas amatieru čempionu hokejā, spēlēju vienā maiņā ar slaveno dinamieti Mihailu Abalmasovu, nodarbojos ar vēl citām aktivitātēm
Vienu brīdi gatavojos airēt un piedalīties veterānu mačos, jo man bija ļoti labi rezultāti specifiskos airētāju vingrinājumos, kur noderēja mans spēks. Tomēr līdz ūdenim netiku, jo airēšana man tomēr ir svešs sporta veids.
Vienu brīdi manas biznesa lietas gan nomāca sportotprieku, bet pēc laika sapratu, ka man kļuvis grūtāk dzīvot. Labi justies tomēr ir svarīgāk nekā materiālas lietas.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Gribētos, lai visi cilvēki ir atklāti un patiesi. Diemžēl tā nav — daudzi saka vienu, bet rīkojas citādi. To esmu piedzīvojis gan sporta gaitās, gan tagad. Tas liek būt piesardzīgam, paļauties vairāk uz saviem spēkiem, mazāk gaidīt no citiem.
Tagad: Vērtību skala daudz nav mainījusies.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Par problēmām, it sevišķi neatrisināmām, mēģināju daudz nedomāt. Vienkārši gāju uz priekšu. Trenējos, centos sacensībās. Priecājos, ka biju viens no mūsu labākajiem stūmējiem.
Lietus, sniegs, dažādas ķibeles nav tavas vainas dēļ. Viss reiz atrisināsies, ja vien nenolaidīsi rokas.
Tagad: Visu cenšos izdomāt racionāli, meklēt izeju no jebkuras situācijas. Ne vienmēr esam paši vainīgi, ir blakusapstākļi, kas to pastiprina. Tas nenozīmē vieglprātību, kuru ne vienmēr var attaisnot. Jācenšas domāt uz priekšu, paredzēt nākamo gājienu. Domāju, ka gandrīz visi krīzes gados dabūja mācību.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Visi 11 sportā pavadītie gadi.
Tagad: Jauka sieviete blakus, manas meitas, kuras prasa daudz laika un patīkamas rūpes.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Sports ir sports, un katrai neveiksmei ir izskaidrojums. Lielākā neveiksme droši vien bija meningīts 1990. gadā, kad vairākus mēnešus biju ārā no aprites (ārsti gan draudēja ar pusgadu). Bet tiku galā, kaut biju zaudējis 10 kg svara. No PSRS izlases mani gan atskaitīja, jo krievu treneris neparko negribēja ticēt, ka nelietoju nekādu ķīmiju, jo krievu sportistiem ar zālēm bija pilni skapīši.
Tagad: Nedomāju, ka man ir pieminēšanas vērtas neveiksmes. Ja kaut kas nav izdevies, tad vaina ir jāmeklē sevī.
VAĻASPRIEKI
Toreiz nekas cits, izņemot sportu, tagad nekas cits, izņemot darbu, ģimeni un sportu. Dzīve tāpat ir saturīga.
