Krietnais Kareivis Ulmanis ar svaigu pasaules bronzu ķešā

Ja prāts nestos uz jokiem, varētu teikt, ka nu sekos stāsts par to, kā savulaik pagalma fizorgs, uzvārdā Ulmanis, ar diskotēkām zapiņu nopelnīja un Pekinā 3000 ķīniešiem latviešu valodu mācīja. Tomēr šī būs pavisam nopietna saruna ar Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāru, Latvijas stājhokeja, sēdvolejbola un ratiņbasketbola izlašu dalībnieku un vienkārši šarmantu vīrieti Andri Ulmani.

Lai gan jau agrā bērnībā ļauna slimība Andra ķermeni daļēji paralizēja, viņš ir Latvijas izlases dalībnieks trijos sporta veidos. Pats pirmais bijissēdvolejbols, ar ko viņš sācis nodarboties jau 1984. gadā. Tagad sirdij tuvāks esot hokejs. „Jau bērnībā sētā aizgāja tā, ka es biju vārtsargs, tagad arī esmu vārtsargs gan amatieru līgā, gan Latvijas stājhokeja izlasē,” ne bez lepnuma sarunu sāk Andris Ulmanis. „Komandu sporta veidi mani saista un interesē vairāk, jo dodu priekšroku darbam kolektīvā.”

— Individuālie sporta veidi nav pat mēģināti?

— Ir gan mēģināti. Jaunībā gan lodi grūdu, gan šķēpu metu. Tomēr pamata sporta veidi ir stājhokejs — tas ir tas pats, kas hokejs, tikai cilvēkiem ar invaliditāti —, paralimpiskie sporta veidi — sēdvolejbols un ratiņbasketbols. Ratiņbasketbolu spēlēju Latvijas čempionātā Rīgas komandā, vienkārši palīdzu, jo pēc medicīniskās klasifikācijas vēl varu piedalīties, kaut gan paliek jau smagi. Bet tāds jau man dzīvesveids — sports palīdz strādāt un otrādi — darbs palīdz sportam. Treniņprocess vairāk kā amatierim: trīs reizes nedēļā hokejs, vienu reizi volejbols, vienu reizi ratiņbasketbols un brīvdienās — spēles. Papildus mājās darbojos ar velotrenažieri. Pastāvīgi jāveic medicīniskā kontrole, jo šajā vecumā slodzes ir jāsabalansē, lai sportošana nekaitētu veselībai.

— Vai treniņi dažādās sporta spēlēs netraucē cits citam?

— Volejbolā it kā varētu gribēties satvert bumbu, jo hokejā ripu un basketbolā bumbu ķer, bet volejbolā nedrīkst. Nesaku, ka esmu profesionālis, bet, kad aizeju uz konkrēta sporta veida treniņu, pārslēdzos un varu teikt, ka volejbolā palīdz hokeja vārtsarga reakcija. Tā ka viens otram netraucē, pat palīdz attīstīt dažādas maņas un reakciju.

— Kas ir inline hokejs, ar kuru arī tavs uzvārds tiek saistīts?

— Tas ir vasaras hokejs, kurā puiši uz skrituļslidām spēlē hokeju ar bumbiņu. It kā telpu hokejs, kas Latvijā ir jau gadus trīs. Mani uzaicināja Jelgavas hokejisti, kas zina, ka Ulmanim vasarā ir nostalģija pēc hokeja. Tad nu reizi mēnesī pildu vārtsarga funkcijas. Tas ir kā savdabīgs atpūtas veids, bet vienlaikus arī labs treniņš reakcijai.

— Spilgtākie sportiskie sasniegumi un notikumi, kas īpaši palikuši atmiņā.

— PSRS čempionātā sēdvolejbolā 1989. gadā izcīnītā bronzas medaļa. Tas bija Alma-Atā (tagad — Almati), tālu — eksotiskajā Kazahstānā, Medeo stadionā. Latvijas izlase apspēlēja vairākus grandus, varējām tikt finālā, bet pusfinālā zaudējām igauņiem. Trešajā setā bijām vadībā ar 15:14, tad viens no mūsu zēniem iesita laukumā, bet tiesneši parādīja, ka autā. Sākās varens skandāls, bet bronzas medaļas mēs tomēr dabūjām.

Pagājušajā gadā vinnējām Eiropas čempionātā stājhokejā. Tur bija tādas kuluāru cīņas par medicīnas klasifikācijām! 2009. gadā Eiropā izcīnījām sudrabu.

Un visbeidzot — Pekinas paralimpiskās spēles, kurās piedalījos kā komandas menedžeris. Tas bija tik iespaidīgi! Tur nokļūt cilvēkam ar invaliditāti — tas tiešām ir liels sasniegums. Aigars Apinis, kas paralimpiskajās spēlēs startējis jau trīs reizes, var to apliecināt.        

— Tev un pārējiem puišiem no Latvijas stājhokeja izlases kaklā kārtas pavisam svaigas pasaules čempionāta bronzas medaļas.

— Šogad pasaules čempionāts stājhokejā notika Somijas pilsētā Tamperē. Nupat, maija sākumā, tur pulcējās labākās stājhokeja izlases no Kanādas, ASV, Somijas un Latvijas. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ nevarēja ierasties Čehijas un Krievijas komandas. Pirms izšķirošās cīņas par bronzas medaļām ar ASV izlasi Latvijas komandas ģērbtuvē tika izteikts sauklis: „Aiz mums ir tikai Zemgale, un bez medaļām mums no Somijas atpakaļceļa nav!” Pagarinājumā uzvarēja Latvijas vīri.

— Ulmanis — Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs. Kas šajā amatā jādara?

— Mans uzdevums ir panākt, lai cilvēks ar invaliditāti, kurš grib sportot, atrastu savu nišu mūsu 13 sporta veidos. Lai viņš pamazām sāktu darboties un piedalītos, vispirms Latvijas čempionātos, pēc tam starptautiskajās sacensībās, Eiropas, pasaules čempionātos, tiektos uz paralimpiskajām spēlēm. Tas ietver sevī darbu ar valsts institūcijām, vēstuļu rakstīšanu, nogādāšanu, budžeta sastādīšanu sadarbībā ar izpildkomiteju un mūsu prezidenti Daigu Dadzīti. Jākontaktējas ar dažādām invalīdu sporta organizācijām, starptautisko un Eiropas paralimpisko komiteju, dažādu sporta veidu starptautiskajām federācijām.

Sadarbība ar sponsoriem ir uz maniem pleciem — ar to jāstrādā katru dienu, jāpieslēdz personīgie un dažādu pašvaldību kontakti. Tas ir ikdienas darbs, kas man sagādā prieku — to es varu teikt par tiem gadiem, kuros esmu menedžējis sportu oficiāli vai neoficiāli. Ne vienmēr viss norit gludi, jo pašreiz grūti laiki valstī ir gan sportā, gan citās jomās. Tad nu man jāpierāda, ka sportam cilvēkiem ar invaliditāti vajadzētu pievērst vairāk uzmanības— kaut vai tādēļ, ka mūsu sportistiem vairāk jānopūlas, lai nokļūtu uz treniņiem un sacensībām. Tas ir ikdienas darbs, meklējot risinājumus, lai sports cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā būtu pieejams, dzīvotu un attīstītos.

— Latvijā esot aptuveni 120 000 cilvēku ar invaliditāti. Vai notiek kādas akcijas, kampaņas, lai šos cilvēkus arvien vairāk pievērstu sportošanai?

— Mums ir aptuveni simts izlases līmeņa sportistu, regulāri klubos un federācijās nodarbojas vēl apmēram trīstik. Daudzus cilvēkus izkustināt no ikdienas lielajām problēmām ir ļoti grūti. Finansējums paralimpiskajam sportam ir ļoti mazs, tomēr ir cilvēki, kas ar savu entuziasmu un apņēmību strādā un meklē kontaktus, meklē tos sporta veidus, ar kuriem varētu nodarboties. Piemēram, sēdvolejbols bija pavisam apsīcis, vīriešu komanda divus gadus vispār neko nedarīja, tad nu pagājušajā pavasarī es uzņēmos vadību, un atkal atgriezās vecie spēlētāji.

Ir arī kādi 2—3 jaunie puiši, un viss atkal notiek. Arī ratiņbasketbolā vairāk tiek iesaistīti bērni un jaunieši. Vairāk Cēsīs un Valmierā, kur aktīvi darbojas izpilddirektors Aigars Miklāvs.

Stājhokejā pats meklēju puišus, kas spēlējuši hokeju, kam tagad ir kādas traumas. Ļoti piestrādājām pie Latvijas Paralimpiskās komitejas mājas lapaswww.lpkomiteja.lv, kas tagad ir tāda dzīvīgāka un informatīva, tajā var gūt sapratni, ko un kā darīt, ja vēlies nodarboties ar konkrētu sporta veidu.

— Kā cilvēkam ar invaliditāti atrast piemērotāko sporta veidu? Piedāvājumi visdažādākie, pat karatē un cigun.

— Arī taekvondo. Ir divi ceļi — cilvēks guvis traumu dzīves laikā vai ieguvis invaliditāti kopš dzimšanas vai agrīnā bērnībā. Ja jaunietis pirms traumas sportojis, tad ir vienkāršāk, jo viņam ir priekšstats par sporta veidu un sportošanu. Vai arī tāds scenārijs — spēlējis rokasbumbu, pēc amputācijas saprot, ka sēdvolejbols būs viņam piemērotāks. Ar hokeju ir sarežģītāk, jo slidot tomēr jāmāk. Un ne katrs ir slidojis. Sevišķi, ja kaut kas noticis ar kāju, tad viss jāmācās no jauna, lai gan organisms jau parāda — kā. Mums ir daži džeki, kas pirms traumas nav mācējuši slidot, bet tagad slido ar protēzi! Arī riteņbraukšana ir pieejams sporta veids — šobrīd gan Latvijā ir tikai viens riteņbraucējs.

Vispieejamākie veidi ir vieglatlētika un peldēšana, bet tie ir individuālie sporta veidi, kas psiholoģiski ir smagāki. Es apbrīnoju Aigaru Apini par viņa paralimpiskajām zelta medaļām un rekordiem, jo tas ir darbs ar sevi — ikdienā piespiest sevi iet uz trenažieru zāli, vingrot, piespiest trenēt tehniku… Komandu sporta veidā kolektīvs uzmundrina — tur ģērbtuvē kaut kādi jociņi, uz laukuma viens otru uzvelk. Tas ir savādāk, interesantāk. Bet individuāli ir smagi. Taču peldēšana palīdz visiem sporta veidiem — palīdz atjaunoties un palīdz sevi uzlādēt un vispusīgi fiziski sagatavot.

Daudz kas atkarīgs no tā, vai ģimene un skola veicina sporta nodarbības. Ja ģimenē ir sportiski vecāki, tad viņi ievelk bērnu sportā. Man tagad ir piemērs — Kārlis Zemītis. Vecāki ir fizioterapeiti, saistīti ar volejbolu. 12 gadu vecumā es pirmo reizi viņu uzrunāju, bet tagad, 19 gadu vecumā, viņš atnāca pie mums. Viņam sēdvolejbols pēc klasifikācijas neder, bet viņš ar savu cīņassparu grib šo šķērsli pārvarēt un spēlēt. Ir tādi gadījumi.

— Kā sadzīvo ar savu invaliditāti?

— Nav ne kompleksu, ne pārdzīvojumu. Ko Dievs devis, par to esmu pateicīgs. Kā jau visi bērni sāku staigāt pirms gada vecuma. Aptuveni pusotra gada vecumā diezgan smagi saaukstējos. Tolaik bija tās obligātās poliomielīta potes. Pēc tās man radās komplikācijas — paralizēja ķermeņa apakšējo daļu. Tā nonācu līdz invaliditātei. Pēc vairākām operācijām Maskavā (tur slimnīcā sabiju gandrīz 2 gadus) es atkal varēju staigāt, un jau 2. klasē skolā gāju uz sporta stundām. Ar sporta skolotāju vienojāmies, ka daru visu to pašu, ko veselie bērni. Arī ārpus skolas biju aktīvs un savas mājas pagalmā vienaudžiem organizēju visādus hokeja, rokasbumbas, šķēpmešanas un minifutbola mačus. Var teikt, ka visas tās sporta pasākumu organizēšanas man asinīs jau kopš bērnības — mana dzīve un sports jau kopš mazām dienām ir kopā. Par to, kas esmu un ko varu darīt, esmu pateicīgs saviem vecākiem. Mani vecāki jaunībā paši bija aktīvi sportisti, un bez viņu atbalsta un milzu rūpēm nekas nebūtu noticis.

— Citāts no kāda meiteņu foruma internetā: „Nekad nav bijusi saskarsme ar cilvēkiem ar invaliditāti, tāpēc man jautājums: vai būtu jāizturas nedaudz citādi vai tomēr tāpat kā pret jebkuru citu? Stāstu situāciju — sportoju, redzu, ka atbrauc cilvēks ratiņkrēslā, un man pēkšņi ir tik nepārvarama vēlme ar viņu iepazīties, bet to neizdarīju, jo man likās, ka cilvēks varētu dusmoties, ka varbūt pievēršu uzmanību tikai tāpēc, ka viņš ir nedaudz citādāks utt. Iespējams, ka viņš negrib, lai viņu ievēro.Bet viņš tāds jauns, simpātisks un muskuļots…”Ko tu ieteiktu šai meitenei?

— Ar cilvēku ratiņkrēslā vajag runāt un tikties tāpat kā ar jebkuru citu cilvēku. Viss atkarīgs no tā, kā tu pats sevi nostādi — vai esi noslēgts sevī vai atvērts, vai tev ir vai nav kompleksu. Mēs esam tādi paši cilvēki kā visi, tikai savādāk pārvietojamies — viens ratiņkrēslā, cits ar kruķiem, cits ar kādu spieķīti, cits pieklibodams, un tā ir vienīgā atšķirība. Lai tikai meitene iet klāt puisim un runā, tad jau redzēs, turklāt, ja tas notiek sporta zālē, tad vispār nekādiem kompleksiem un šaubām nevajadzētu būt.

— Cik stundu diennaktī tev būtu nepieciešams, lai paspētu visu bez steigas un stresiem, esot mierā un harmonijā ar sevi un apkārtējo ietekmi?

— Godīgi runājot, man tā harmonija un miers galīgi nav vajadzīgs. Man nepatīk brīvdienas. Gulšņāšana, dīka televizora skatīšanās vai grāmatas lasīšana — tas nav priekš manis. Kad es slimoju (tiek imitēta spļaušana pār plecu trīs reizes), tad ir tā, ka gribas lauzt ārā sienas, lai tik varētu kaut kur izkustēties. Man ierastāks ir straujš un sportisks dzīves ritms, un tas ir super! Kamēr vari, tikmēr kusties. Tas ir mans moto. Droši vien kādreiz no tā cieta ģimene, tāpēc arī varbūt nebija īsti, kā vajag. Bet tajā pašā laikā nevaru neko pārmest, cilvēki mani ir atbalstījuši, gan bijusī sieva, gan dēls Krišjānis, kuram jau 17 gadi. Dēls tagad man brauc līdzi uz visiem treniņiem, palīdz gan ratiņbasketbolistiem un hokejistiem, gan volejbolistiem, perfekti pārzina visu, kas kuram attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs. Tā ka viņš arī man izaugs par menedžeri (Andris smejas, bet sejā atspoguļojas neviltots lepnums).

— Kādi Ulmanim ir vaļasprieki?

— Patīk mūzika — to es klausos mašīnā. Sarakstu gabalus, kas man patīk, fleškā un mašīnā klausos. Vairāk klausos krievu mūziku, tā vairāk tāda dvēseliskāka. No latviešiem patīk Dakota, Līvi, patīk Aiša ar Opus Pro, no ārzemniekiem Queen, Pink Floyd. Agrāk sekoju visiem mūzikas jaunumiem līdzi, jo vasarās medicīnas skolas laikos diskotēkas vadīju, bija vajadzīgi papildu ienākumi. Tos varēja gūt, organizējot diskotēkas. Tā es vienā vasarā pusi zapiņa nopelnīju. Toreiz tas maksāja 2700 rubļu. Pusi iedeva mamma, otru pusi varēju pielikt klāt pats.

Patīk kino, bet uz kinoteātriem neeju. Kinoteātrī Forum Cinemas par stāvvietu vien trīs reizes vairāk jāsamaksā nekā par pašu kino biļeti. Es labāk paņemu kādu disku un paskatos mājās. Klasiskie krusttēvi (triloģija The Godfather) man patīk un tādi trillerīši ar saturu, arī romantika, kad sliktāks garastāvoklis, taču tāds man reti — arī Mūzikas skaņas(The Sound Of Music). Grāmatas gan, godīgi saku, lasu reti. Tikai tad, kad slimoju. Varbūt vajadzētu palasīt biežāk, bet nesanāk. Desmit dienas biju sanatorijā — prezidente piespieda, teica, ka jāatpūšas, — tad es palasīju.

— Kā ar sportistu izklaidēm?

—Klasiski pēc uzvarām tiek liets kausā šampanietis, bet es sēdvolejbolistus pats vedu ar mikriņu, un man tas relax iet secen. Taču es priecājos par saviem džekiem, ka viņi var tā atlaist bremzes pēc saspringtiem mačiem.

Pekinas paralimpiskajās spēlēs, kur es braucu līdzi komandai kā izpilddirektors, uz stadionu gāju just līdzi. Paņēmu Latvijas karogu, uztinu uz abiem kruķiem un fanoju — Ulmaņa balsi diezgan labi varēja dzirdēt. Arī lielajā Pekinas stadionā, kad Apinis vinnēja, visi dabūja dzirdēt. Kad sēdvolejbolā atbalstīju mūsu meitenes, ķīniešu publika to mūsu sarauj! ātri iemācījās. Kādi 3000 ķīniešu tur tribīnēs bija. Kad mūsu meitenes spēlēja par 7. vietu ar Japānu, es nobļāvos, savus karogus vicinādams: „Sā-rauj!” Ķīnieši piebalsoja: „Sā-jauj! Sā-jauj!” Mūsu meitenes saprata, un pēdējos trīs setus vinnējām — viss kārtībā!

— Kādi ir Ulmaņa tuvākie un tālākie sapņi?

— Es vēlos, lai uz 2016. gada paralimpiskajām spēlēm Riodežaneiro aizbrauc kāda sporta spēļu komanda. Uz nākamajām ziemas spēlēm Sočos kērlingisti vēl var paspēt kvalificēties. Šogad hokeja Zvaigžņu spēles laikā Arēnā Rīga runāju ar KHL prezidentu Aleksandru Medvedjevu un Maskavas ACSK prezidentu, KHL direktoru padomes vadītāju Vjačeslavu Fetisovu, lai Krievija parāda iniciatīvu un stājhokeju iekļauj paralimpisko spēļu programmā kā paraugsporta veidu. Tad mēs varētu aizbraukt un demonstrēt — tas būtu ideāli. Ratiņbasketbols šobrīd ir C grupā, mēs varētu pacelties uz B grupu, izcīnīt kādu wild card, un Latvijas puikas varētu aizbraukt uz Rio. Sēdvolejbolā ir sarežģītāk, jo konkurence ir milzīga. Mēs netrenējamies tik profesionāli, lai varētu iekļūt pirmajā divniekā Eiropā, kas kvalificējas uz Rio. Šobrīd topā ir Bosnija, Vācija, Krievija — viņi trenējas divas reizes dienā un saņem par to naudu. Tas ir profesionāls darbs. Lai Dievs dod pēc gadiem četriem mums arī tādas iespējas!

Andris ULMANIS

Sportists, Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs

Dzimis: 1965. gadā Dobelē

Izglītība: Rīgas 41. vidusskola, Rīgas 2. medicīnas skola

Sportā: gandrīz trīsdesmit gadus, nodarbojas ar stājhokeju, sēdvolejbolu, ratiņbasketbolu

Lielākais sasniegums: Eiropas čempions stājhokejā (2011. gadā)

Darba vieta: kopš 2006. gada — Latvijas Paralimpiskā komiteja

Pienākumi: Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs, Latvijas Invalīdu sporta federācijas ģenerālsekretārs, Latvijas Stājhokeja federācijas izpilddirektors, Latvijas invalīdu sēdvolejbola Asociācijas cilvēkiem ar kustību traucējumiem LISVA prezidents.

Ģimenes stāvoklis: šķīries, tēvs dēlam Krišjānim