Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sudraba kalējs

Latvijas florbola čempionāta finālsērijas izšķirošās spēles papildlaikā triumfēja Lielvārdes spēlētāji, taču līdzās varoņiem — Jānim Jansonam un zelta vārtu autoram Tomam Akmeņlaukam — īpašu atzinība saņēma arī sudraba komandas Ķekava vārtsargs Ivars Dišereits. 20 gadu veco RTU studentu Dišereitu šajā pavasarī var droši nosaukt par sudraba kalēju, jo pirms nedēļas šādas raudzes medaļas tika izcīnītas arī SELL studentu spēlēs Somijā.

Komandu sporta veidos bieži apgalvo, ka izšķirošajās cīņās par medaļām vissāpīgāk ir palikt otrajā vai ceturtajā vietā, jo tad turnīrs jāpabeidz ar zaudējumu. Topošais arhitekts Dišereits par šādu turnīru iznākumu traģiskus komentārus nesniedz un uzsver, ka svarīgāk ir spēlēt lieliskā kolektīvā, ar to domājot Ķekavas komandu, kurā Dišereits nonāca pagājušā gada vasarā pēc FK Rīga un FK Jūrmala pārstāvēšanas.

Latvijas studentu līgas čempionātā Dišereits ticis arī pie vārtiem, taču ne kuriozā veidā — Ivars devies cīņā kā laukuma spēlētājs.

„Tā kā RTU studentu izlasi pārstāv arī Lielvārdes vārtsargs Ingars Ivanovs, tad, lai vienam no mums nevajadzētu sēdēt malā un garlaikoties, es izvēlos būt par laukuma spēlētāju. Man patīk florbols arī ārpus vārtiem. Savulaik FK Rīga rindās pat aizvadīju sezonu Triobet Florbola līgā kā laukuma spēlētājs,” atklāj Dišereits.

SEV NEBŪTU DEVIS BALVU

Latvijas Florbola savienība par AVEX mēneša spēlētāju martā bija atzinusi Lielvārdes pārstāvi Tomu Akmeņlauku, kurš bija čempionāta zelta vārtu autors. Atzinība par aprīli tika sezonas izšķirošās epizodes it kā antivaronim — Ķekavas vārtsargam, kurš Akmeņlauka metienu neatvairīja.

„Arī man tas bija pārsteigums, jo tradicionāli tiek izcelti uzvarētāju uzbrucēji. Iespējams, pats sev nebūtu pasniedzis šo balvu, jo atceros dažas epizodes, kurās noteikti būtu varējis nospēlēt labāk,” spriež Ivars. „Pusfinālā gandrīz visas spēles laukumā bija Jānis Bramanis, kurš arī iesāka finālsēriju, piedaloties Ķekavas zaudējumā ar 5:12. Lai arī turpmāk vārtu sargāšana tika uzticēta man, skaidrs, ka tik lielā vārtu birumā liela daļa vainas jāuzņemas arī komandai kopumā. Mēs slikti iesākām finālsēriju, it kā automātiski apstiprinot, ka Lielvārdei pienākas favorītu statuss. Pēc tam jau viss mainījās.”

Lai arī Ķekavas vārtsargs saka, ka kopš cīņas par zelta medaļām jau pagājusi vesela mūžība, taču viņa atmiņā palikušas pāris epizodes, kurās vajadzējis nosargāt vārtus.

„Sērijas ceturtajā spēlē pēc pirmajiem diviem periodiem rezultāts bija neizšķirts — 3:3. Bija skaidrs, ka šajā mačā uzvarēs komanda, kura gūs nākamos vārtus. Noteikti varēju neielaist ceturtos vārtus. Beigu beigās Lielvārde uzvarēja ar 6:3. Savukārt no septītās spēles palicis atmiņā ceturtais vārtu zaudējums, kad Jānis Jansons izpildīja griezto metienu. Tas noteikti bija ņemams! Tobrīd rezultāts kļuva 1:4,” savas kļūmes uzskaita Dišereits. „Ne vienmēr izdodas uzminēt uzbrucēja ieceri, tādēļ tikai pēc videoieraksta noskatīšanās secināju, ka labāk bija palikt vārtos. Tobrīd biju pieņēmis lēmumu izlēkt no vārtiem, lai patraucētu uzbrucējam. Tomēr Akmeņlaukam izdevās gūt vārtus – ne ar stipru, bet precīzu metienu.”

KOPĀ AR ĶEKAVU UN ČAKU NORISU

Latvijas čempionāta regulāro sezonu Ķekava pabeidza piektajā vietā, tādēļ nevar uzskatīt play-off par nesekmīgu.

„Zaudējums septītās spēles papildlaikā nav pilnībā uztverams kā sāncenšu meistarības pārākums. Lielvārdes pusē bija arī veiksme, kas ļāva pretiniekiem gūt izšķirošos vārtus. Tajā pašā laikā arī mēs nevaram sūdzēties par veiksmes trūkumu, jo, iespējams, ka statistika būtu pārsteidzoša, cik reizes Ķekavai izdevies atspēlēties! Ja vēl pieskaita trīs uzvaras izslēgšanas turnīra četros papildlaikos….”

Pēc debijas virslīgā FK Rīga sastāvā Dišereitam nācās vienu sezonu aizvadīt pakāpi zemākā turnīrā.

„Spēlēšana FK Jūrmala rindās vairāk bija piespiedu kārtā, jo tobrīd izjuka FK Rīga,” atgādina Ivars. „Kopā ar Rīgas komandu bijām atgriezušies no pirmās līgas uz eliti, 2010. gada pavasarī izcīnījām trešo vietu regulārajā čempionātā. Izslēgšanas turnīrā gan tālāk par ceturtdaļfinālu neizdevās tikt, taču otrās sezonas virslīgā vairs nebija. Līdz ar to nācās sev rast pielietojumu Jūrmalas komandā, ar kuru sekmīgi izdevās izcīnīt ceļazīmi uz eliti. No florbola karjeras viedokļa sezonu FK Jūrmala nevērtēju diez ko augstu, jo bija citas nodarbes ārpus florbola, spēlēšanai veltīju tikai brīvo laiku. Līdz ar vairākiem Jūrmalas komandas spēlētājiem pagājušajā vasarā pārgājām uz Ķekavu.

Šā gada sudraba vienībā pulcēti gan pieredzējuši spēlētāji, kuri savulaik izbaudījuši šīs komandas slavas gadus, gan jaunie talanti.

„Ātri izveidojās labs kolektīvs. Ja paturam prātā neņemt līdz uz treniņiem vai spēlēm negatīvo, kas noticis darbdienas laikā, tad iespējams baudīt pozitīvu atmosfēru. Lai arī pēc sastāva Ķekava tika uzskatīta par vienu no favorītēm, vispirms izveidojās saliedēta komanda, pēc tam — panākumi. Vai var būt citādi, ja katru nedēļu trīs reizes tikāmies treniņos un papildus vienā vai divās spēlēs,” ģimenisko atmosfēru raksturo Ivars.

Interesanti, ka uz Ķekavas sezonas sākuma formām, kā arī Dišereita profilā draugos.lv nozīmīga loma atvēlēta slavenajam amerikāņu aktierim un kauslim Čakam Norisam.

„Čaks Noriss ir interesants un jautrs vīrs. Tieši tādēļ draugos.lv esmu citējis daudzas ar viņu saistītas atziņas. Sakritības pēc arī Ķekavas komanda izvēlējusies par simbolu Čaku Norisu. Un man prieks, ka arī citiem komandas florbolistiem ir līdzīga dzīves uztvere,” vēl ko kopīgu atrod Ivars.

RUDENĪ STUDENTS, NE FLORBOLISTS

Ķekavas vārtsargam ir Latvijas U-19 izlases spēļu pieredze, taču pagaidām vēl kandidēšanu uz lielo izlasi nākšoties atlikt.

„Nākamais nozīmīgais starts Latvijas izlasei būs līdzdalība 2012. gada decembrī pasaules čempionātā Šveicē. Bet nākamajā mācību gadā pirmo semestri esmu iecerējis studēt Somijā, tad arī uz kādu laiku nāksies iztikt bez florbola,” skaidro Dišereits. „Līdz ar to pat labi, ka vēl neesmu kandidātu pulkā, jo tā tikai jauktu prātu treneriem un varbūt sarežģītu dzīvi citiem vārtsargiem. Esmu spēlējis Latvijas U-19 izlasē un kādreiz noteikti vēlētos iekļūt arī lielajā valstsvienībā. Pašreiz gan svarīgākas ir studijas, taču noteikti izmantošu iespēju arī Somijā spēlēt florbolu.”

Regulārās sezonas laikā florbols tika spēlēts piektdienu vakaros un brīvdienās, bet finālu laikā spēļu kalendārs bija saspringtāks.

„Regulārā čempionāta laikā prioritāte bija studijas RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, bet sezonas izšķirošajos brīžos jau dzīves ritmu noteica florbola finālsērija. Līdz ar to tagad nākas saraut iekavēto. Atceros, ka vēl starp ceturto un piekto finālspēli līdz četriem naktī līmēju maketu vienam no iesniedzamajiem darbiem universitātē,” naksnīgo gatavošanos stāvēšanai vārtos neslēpj Dišereits, kurš florbolu spēlēs arī vasarā.

„Spēlēšu brīvās dabas turnīros, bet par nākamās sezonas plāniem ir daudz neskaidrību. No studijām Somijā atgriezīšos tikai decembra vidū. Ja kādam florbola klubam būšu nepieciešams, tad noteikti atkal stāšos vārtos. Ja nu manam bijušajam klubam FK Rīga izdodas izveidot labu komandu ar daudziem maniem bijušajiem paziņām startam pirmajā līgā? Par procesiem šajā klubā būšu informēts, jo Lido vasaras līgā visdrīzāk būšu FK Rīga vārtsargs. Labāk jau dotos cīņā kā laukuma spēlētājs, jo vasaras karstumā nav diez ko komfortabli spēlēt vārtsarga ekipējumā,” brīvdabas florbola īpatnības izceļ Dišereits.

LABĀK ĶERT, NEVIS MEST

Sporta spēlēs vārtsargi bieži cieš no laukuma spēlētāju tieksmes bumbu dabūt vārtos par katru cenu..

„Protams, rokas cieš, taču par laimi lūzumi nav bijuši. Florbolā vārtos cimdus izmantoju tikai tad, kad ziemā sporta zālē ir visai zema temperatūra — tas palīdz iesildīt pirkstus. Savukārt bumbiņu atsišana ar ķiveri jau ir kļuvusi par savdabīgu refleksu. Studentu mačos Somijā pat gadījās kuriozs. Vēl pirms spēles iesildīšanās laikā komandas biedri izdarīja metienus, bet vienu no tiem atvairīju ar galvu. Vienīgi biju piemirsis, ka neesmu vēl uzlicis ķiveri…”, ar smaidu atceras Dišereits.

Iespējams, kāds izcils vārtsargs par tādu kļuvis tikai pēc tam, kad piespiedu kārtā no laukuma spēlētāja ielikts vārtos, taču ar Ivaru bijis citādi.

„Florbolā nokļuvu pirms kādiem gadiem septiņiem, pateicoties māsīcai, kura bija Rīgas lauvu sastāvā. Ar Latvijas izlases florbolistes Anetes Šeinas starpniecību nokļuvu pie trenera Valda Lūša FK Rīga. Jau no bērnības bija ierasts, ka stājos vārtos gan futbolā, gan ielu hokejā, tādēļ tikai loģiski bija kļūt par vārtsargu arī florbolā,” skaidro Ivars.