Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 258/259 Piedzīvojums

Atpūties savādāk…

'

Viens no Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas iniciatoriem, publicists Andris Stavro, 23. aprīlī nevarēja piedalīties LOK deviņdesmitgades svinībās Rīgā, jo viņam tajā laikā bija jādodas uz treniņu. 58 gadus vecais vīrs gatavojās Eiropā garākajam 310 kilometru airēšanas ultramaratonam, kuram starts bija paredzēts septiņos vakarā. Tieši tad, kad Rīgā Splendid Palace notika svinīgais pasākums, pieredzējušais airētājs centās pieradināt savu ķermeni pie nenormāli ilgstošām slodzēm, kas sākas vakaros un turpinās gandrīz divas diennaktis.

Ledus Alaukstā pie viņa mājas Vecpiebalgā tad vēl nebija izkusis, un airēt varēja tikai Gaujas augštecē vai Amatā. Jau trešo pavasari pēc kārtas Vecpiebalgas Airēšanas biedrība piedāvāja vienā paņēmienā noairēt pa Gauju 310 kilometrus no Lejasciema līdz pašai jūrai. Pērn Andris Stavro, kas jaunībā bijis PSRS čempions airēšanas slalomā, šajā nežēlīgajā izturības sacensībā ar trāpīgu nosaukumu Gauja XXL, kas jau kļūst leģendārs, finišēja ceturtais. Šāda vieta neglābjami mudina mēģināt vēlreiz…

„Slavenākie airējumi notiek Amerikā un Kanādā,” uz jautājumu par šādu maratonu hierarhiju, atbild Andris Stavro. „Bet Eiropā Gauja XXL tiešām ir garākais.”

TUR NOTIEK TRAKAS LIETAS

Leģendāri ir 740 kilometri pa Jukonu, Kanādas ziemeļrietumos, no Vaithorsas līdz Dausonai Aļaskas pierobežā. „Riktīgais Džeka Londona gabals,” uz romantisma saikni norāda Stavro. „Viņš visas tās vietas aprakstījis. Šis airējums radies, Klondaikas zelta drudža simtgadi pieminot. Finišs Dausonā ir tieši pie Klondaikas ietekas Jukonā.”

Šajā maratonā ļauj piedalīties tikai simt laivām. Organizatori apzinās, ka par vēl vairāku dalībnieku drošību viņi nespēs gādāt. „Tā ir milzīga upe, kurā nedrīkst apgāzties,” turpina latviešu airētājs. „Ūdens ir ļoti auksts. Tur organizatori visiem liek iegaumēt: „You have five minutes”. Ja esi nokļuvis ūdenī, tev piecās minūtēs jātiek krastā, citādi var sākties hipotermija. Bet starp krastiem vietām tur ir divi kilometri, upē neskaitāmas salas, starp kurām grūti atrast pareizāko ceļu. Brīžiem pilnīga laimes spēle, kurā daži cenšas izmantot iepriekš sastādītas locijas un GPS. Bet austrietis, gludūdens airēšanas olimpietis Heincs Rodingers, kuram jau vairāk par 70 gadiem un kurš piedalījies visos Jukonas maratonos, brauc bez kartes un bez kompasa. Uz jautājumu, kā tu zini, kur airēt, viņš atbild vienkārši: „Vienu gadu braucu gar kreiso krastu, otru — gar labo.” Manā iepriekšējā Jukonā pirms trim gadiem es viņam pat zaudēju. Tur visādi ļaudis sapulcējas. Ir tādi, kas nespēj finišēt. Netiek līdz galam, un viss. Nākamajā reizē viņi atkal ir klāt un mēģina vēlreiz.”

Airētājus vienmuļajā apvidū pavada motorlaivas, viņi tiek uzmanīti arī no gaisa. Vienalga, laivā obligāti līdzi jābūt līdzekļiem, kas ļauj izdzīvot vismaz divas diennaktis. Neveiksminiekus ir ne tikai grūti atrast, viņiem ne vienmēr var arī viegli piekļūt. Lai gan maratons notiek pašā vasaras vidū — jūnija pēdējā nedēļā —, airētāji pieredzējuši arī sniegputeni, un naktīs temperatūra zem nulles nav nekāds retums.

Jukonas maratonistu pulkā nebūt nav tikai bijušie airētāji. „Ir tādi, kas Everestā kāpuši,” stāsta Andris, kas šajās sacensībās startējis trīs reizes pēc kārtas. „Piedalās Savienoto Valstu izlases dalībnieki distanču slēpošanā. Vienu es vinnēju! Anglis Kriss Džeksons, kas startē arī Gaujā XXL, pērn divpadsmit mēnešos noskrēja divpadsmit maratonus. Viens dalībnieks bija pārairējis pāri Atlantijas okeānam. Ir dažādu piedzīvojumu sacīkšu dalībnieki… Visi, kas meklē kaut ko nebijušu.”

Latvieši tajā kļuvuši labi pazīstami. Ne tikai tāpēc, ka piedalās regulāri. Mūsējie dažādās laivu klasēs izcīnījuši arī godalgas. Andris Stavro, kurš šo maršrutu veicis trīs reizes, 2008. gadā kajaku konkurencē finišējis ceturtais. „Nobraucu piecdesmit stundās, normāls rezultāts. Varēju arī ātrāk, bet apmaldījos, iebraucu Vaitriverā. Tur ļoti ātri var apmaldīties — pietekas, labirinti, grūti izstāstīt… Tur notiek trakas lietas. Reiz arī es aizmigu un apgāzos.”

Jukonas ultraairējumā obligāti jāpiestāj divās atpūtas vietās. Vispirms pēc 350 kilometriem uz septiņām stundām, pēc 500 kilometriem vēl uz trim stundām. Tur straume ir tik ātra, ka vietām iespējams veikt pat 20 kilometrus stundā. Gaujā visiem krastā vismaz uz pusstundu atvilkt elpu jākāpj pēc 106. un 214. kilometra.

Ir arī 1500 jūdžu airējums pa Jukonu, bet tajā obligāta prasība katru nakti gulēt vismaz sešas stundas.

Pilnīgā nonstopā airējot 340 jūdzes pa Misūri Kanzasā. „Vēl ir slavens Teksasas Water Safari,” zina teikt Andris. „Tajā katram dalībniekam, ne katrai laivai, bet dalībniekam (!) jābūt savam pavadītājauto. Tur laikam reāli var pazust.”

GAUJAS BĀZIENS, SALACAS MAUCIENS…

Latvijā sākuši ar simt kilometriem. Latvijā garairēšanas izplatībā lielākie nopelni laikam ir klubam Campo. Tā rīkotais Gaujas bāziens noticis arī pa citām upēm. Savas uzdrošināšanās jūsmas dzīti, airētāji dodas ultramaratonos un rallijreidos pa dažādiem maršrutiem, tajos iekļaujot arī ezerus.

„Jaunu pavērsienu radīja Māris Smilga, kurš izdomāja, ka Salacu visā garumā vajadzētu mēģināt noairēt vienā naktī,” atceras Stavro. „Tagad starts katru gadu tiek dots 21. augustā deviņos vakarā Burtnieku ezerā, kur iztek Salaca. Rezultāti aug šausmīgi. Tagad labākie deviņdesmit kilometrus līdz jūrai noairē ātrāk par deviņām stundām.” Šis pasākums pazīstams kā Salacas mauciens.

Ļoti populārs ir igauņu organizētais 100 kilometru airējums pa Vehandu upi — no Viru līdz Peipusa ezeram pie Krievijas robežas. „Šogad uz kopējā starta stājās 880 dalībnieki, gandrīz pustūkstotis laivu! Lietuvieši, gribēdami visus pārsist, novembrī, nenormālā aukstumā taisa 170 kilometru nakts braucienu pa Neri — no Viļņas līdz Kauņai.”

KĀ CIBIŅŠ UZ CELMA

Kāpēc jāairē pa nakti? „Es nezinu!” brīnās arī Andris. „Man pat liekas, ka pērn vairāk sacensību bija pa nakti nekā pa dienu. Tā laikam interesantāk.”

„Īsti normāli jau tas nav,” atzīst airētājs. „Kam iepatīkas, tie ar to saslimst. Tajā ir kaut kas tāds narkotisks. Simt kilometru vēl nav nekas. Bet garākos gabalos, es nezinu, kas organismā izdalās, bet halucinācijas ir neizbēgamas. Vispār tas ir diezgan traki.”

„Šajā sporta veidā ir trīs lielākās briesmas,” Andris Stavro kļūst analītisks. „Aukstums, miegs un bads. Es arī savā trešajā Jukonā dabūju hipotermiju. Tas notiek ļoti neparedzami. Organisms vairs nespēj uzturēt ķermenim nepieciešamo siltumu. Kā ar nazi nogriezts, un tu pēkšņi jūties kā Cibiņš uz celma.

Miegs ir briesmīgs. Kad kofeīns vairs nelīdz, tam nav nekādu pretlīdzekļu. Lai neapgāztos, jābrauc malā un jāiet gulēt. Citas izejas nav.

Ar badu vēl daudzmaz var cīnīties. Visi jau iepriekš plāno un kalkulē, ko un kā ēdīs. Nav jēgas laivu kraut pilnu ar ēdamo, jo jārēķinās, ka ar vienkāršu pārtiku nevar atjaunot tik ilgstoši un intensīvi tērēto enerģiju.”

„Šādu maratonu skaistums ir mentāls,” atzīst airētājs. „Vispirms ir izaicinājums — tu to varēsi vai nevarēsi? Ja vari, tad iestājas narkotiskais gribu vēl. Vēl lielāku gabalu, vēl grūtāku maršrutu… Tad airēt arī pa nakti, tad airēt vēl ātrāk. Ātrums baigi nokauj. Kad sāc cīnīties par vietām, tas kļūst ļoti, ļoti savādāk.

Tā ir milzīga slodze ne tikai sirdij. Arī locītavām, saitēm… Jānostiprina viss aparāts, kas tevi kustina. Mugura, kājas, kas arī nemitīgi tiek kustinātas. Vai vispār kāds spēj iedomāties, ko nozīmē atspiesti papēži. Sāpes ir vājprātīgi nenormālas. Jāpieradina dibens pie trīsdesmit stundu ilgas sēdēšanas.

Katras sacīkstes ir milzīgs notikums, satraucošs piedzīvojums, katru reizi citādāks. Tu nevari paredzēt, kā tas beigsies, kas notiks, kā būs… Ļoti forši ir tam visam gatavoties. Tu esi spiests veselīgāk dzīvot, ir, ar ko nodarboties. Pēc tam uz ilgu laiku dabū pamatīgu tonusu. Protams, kādu brīdi neko tādu vairāk negribas darīt. Tad atkal sāk gribēties, un tu atkal sāc štukot, ko vēl un kā vēl? Labāku airīti, vieglāku laivu… Socializācija, protams, arī notiek. Līdzīgi domājošie sapulcējas. Distancē jau tu viņus tikpat kā nesatiec, bet pirms starta un kādu arī pēc finiša. Baigi prīmā!”

„Latvijā ir nepārspējami foršas upes,” Andris uzsver. „Tās ir skaistas, tīras, dažādas. Šādām izdarībām absolūti ideālas! Poļi par Gauju ir vienkārši sajūsmā. Tā pati Salaca naktī — kas var būt skaistāks?!”

 

Lai redzētu, kā tas patiesībā izskatās, Sports ar fotoaparātu devās līdzi LOK atjaunotājam uz 2012. gada Gauju XXL

 

ANDRA STAVRO KOMENTĀRI

Līdz finišam 310 kilometri.Ar šo amerikāņu Epic laivu es divreiz nobraucu pa Jukonu. Īpatnējs surfski un gludūdens kajaka krustojums. To projektējuši divi čempioni, viens gludūdens airēšanā, otrs — braukšanā pa jūras viļņiem. Demokrātiska laiva, kā radīta Jukonai. Pirkta Vankūverā.

Garums — 5,80 m, var pārvadāt lidmašīnās. Svars — 20 kg. Divi hermētiski mantu nodalījumi. Ērta un ietilpīga — esmu diezgan smags. Garajos airējumos komforts ir ļoti svarīgs. Patiesībā sevi jālutina, ja to nedarīsi, beigts būsi ļoti ātri. Laivā jājūtas labi, nekas nedrīkst spiest vai berzties.

Ar šādu laivu eskimosu apgriezienu uztaisīt nav iespējams. Ja apgāžas, lien no laivas ārā un peld kopā ar to uz krastu. Var tikt atpakaļ laivā arī uz ūdens, bet to galvenokārt dara jūrā, izpumpē ūdeni un airē tālāk. Kad aizmiegot apgāžas, pamostas zem ūdens. Tas ir ļoti interesants moments. Tad neko. Jārauj nost priekšauts un jākāpj ārā.

Jukonā bija nepatīkami. Tajā brīdī nesapratu, kur es atrodos, cik tālu ir krasts. Par laimi, krasts bija tuvu. Kopš tā laika airi ar īpašu gumijotu auklu sienu pie laivas.

Tieši no Londonas maratona.Brits Kriss Džeksons Lejasciemā ieradās tūlīt pēc Londonas maratona, kuru noskrējis divās stundās piecdesmit. Pilnīgi traks. Savā mājaslapā viņš ārkārtīgi talantīgi apraksta savas halucinācijas, kuras piedzīvojis airēšanas ultramaratonos. Piemēram, pa Gauju pret Ādažiem viņam virsū braucis okeāna laineris, no krasta uzmākušies lāči. No tiem Kriss atgaiņājies, metot Power Bar batoniņus.

Arī pērn Kriss Gaujā apgāzās un kontrolpunktā pēc pirmajiem simt kilometriem ieradās nākamās dienas vidū. Nebija cerību, ka viņš laikus tiks līdz galam, un organizatoriem vajadzēja viņu noņemt no trases. Kriss bija izvēlējies Gauju kā treniņupi Jukonai. Ar airēšanu viņam iet daudz grūtāk nekā ar skriešanu. Jukonā viņš brīnumainā kārtā finišu tomēr sasniedza.

Dzīvesvietas maiņa.Laivas somā tiek saliktas enerģētiskās želejas, termoss ar buljonu, vēl šis tas… Tu esi kā kosmonauts. Pie mutes ir dzeršanas sistēma, starp kājām — čurāšanas sistēma, rokas stiepiena attālumā — ēšanas sistēma. Uz divām diennaktīm pārcelies uz autonomu dzīvi laivā. Tas nav joks, visam jābūt savās vietās. Lūkās, kurām airējot klāt netiek, glabājas sausās drēbes — lielos daudzumos vilna, guļammaiss, viss, ko lieto avārijas gadījumos.

Un viens sālīts gurķis. Jādzer daudz, nedrīkst pieļaut, ka organisms atūdeņojas. Tu svīsti un tērē nenormāli daudz kaloriju. Šoreiz dzēru ļoti maz. Uz simt kilometriem man līdzi bija tikai divi litri sporta dzēriena. Karstākā laikā vajadzētu piecus litrus, aptuveni puslitru stundā. Bet slāpes mazina arī enerģētikas želejas.

Dzerot man nav jāizlaiž airis no rokām, jo lietoju pie vestes piestiprinātu speciālo caurulīti. Varu irties visu laiku. Tas nav mazsvarīgi.

Sporta dzēriens ir labs līdzeklis pret čurāšanu. To dzerot, deviņarpus stundas airēju pa Gauju un nečurāju. Normāls rezultāts. Ja tomēr rodas mazā vajadzība, šim nolūkam ir īpaša pudele. Lielā parasti nepiesakās, jo viss, ko tu apēd, aiziet enerģijas ražošanai, pāri nepaliek gandrīz nekas.

Klasika ir sālīts gurķis. To ņemu līdzi ļoti bieži. Enerģētikas batoniņi un želejas tomēr ir saldeni un apšķebina dūšu. Tad viens sālīts gurķis ir pašā reizē. Iepriekš vairāk ēdu batoniņus, tagad — želejas. Rēķins vienkāršs — viena želeja stundā. Pirms starta apēdu vairākas proteīna tāfeles. Svarīgi nenodzīvoties līdz badam. Airējot neko citu vairāk nelietoju. Normālu ēdienu — tikai abos obligātajos pārtraukumos. Nedrīkst sevi vēl apgrūtināt ar gremošanu.

Ir vīri, kas brauc bez lukturiem.Paļaujoties uz dzirdi un nolasot upes skaņu signālus. Šļakstās vilnis, tātad tur ir akmens… Tādā veidā gan zaudē ātrumu. Šauboties pirms lēmuma pieņemšanas, tu paliec lēnāks. Labs lukturis palīdz uzturēt tempu. Turklāt bez tā elementāri var apmaldīties arī Gaujā. Salas, pietekas, vecupes… Pērn pēc kļūdas, lai tiktu uz pareizā ceļa, krietnu gabalu nācās airēt pret straumi. Tāpēc šogad man bija pamatīgs lukturis un es jutos ļoti labi. Lietuvā prasa, lai arī laivas pakaļgalā būtu neliels mirgulis. Apgāžoties var arī pazaudēt laivu. Tad tumsā vieglāk to atrast

Divpadsmit punkti izdzīvošanai. Sacensību vadītājs Didzis Sedlenieks pēc divpadsmit punktu saraksta pārbauda, vai laivā ir viss nepieciešamais inventārs. Līdzi jābūt gan ūdensdroši iepakotam sausam apģērbam, guļammaisam un mobilajam telefonam, gan produktiem siltas pārtikas pagatavošanai, rīkiem uguns iekuršanai un katliņam. Tiek prasīta arī telts vai nojume. Es to aizstāju ar šo alumīnija folijas maisu. Tajā, ielienot ar guļammaisu, trīs stundas var justies komfortabli jebkuros laika apstākļos. Tā es gulēju Jukonā. Bet pēc trim stundām uz folijas sāk kondensēties ūdens, tu pamazām paliec slapjš, un tas nokauj.

Izvēlies pats savu XXL! Pirmo reizi tika piedāvāta iespēja izvēlēties distances garumu. Airēt 50, 100 vai 150 kilometrus un pēc tam domāt, ko darīt tālāk. Tas iedrošināja.Šie puiši startēja ar pašgrebtu eglesvienkoci un paštaisītiem koka airiem. Baigie malači. Viņi godam finišēja pēc 50 kilometriem un tālāk airēja savam priekam.

Poļu flote Gaujā.No kreisās: visgarākais polis, saukts par Milimetru. Pērn viņš tumsā ieskrēja kokā, izlauza roku un nefinišēja, ko ļoti pārdzīvoja. Šogad viņš mērķi sasniedza astotais, kādas septiņas stundas pēc manis. Blakus — jaunpienācējs Arturs Mihaļskis, kas pastāstīja, ka, gatavojoties Gaujai, vienā paņēmienā esot noairējis 400 kilometru pa Vislu. 310 kilometriem pa Gauju viņam bija nepieciešamas gandrīz 40 stundas. Trešais ir Pjotrs Rosada, viens no stiprākajiem poļiem, pērn Gaujā atairēja otrais. Šogad pirms nedēļas Vehandu maratonā viņš finišēja vienpadsmitais. Igaunijā viņš bija atstājis tik daudz spēka, ka Latvijā pēc 150 kilometriem pie Valmieras bija spiests izstāties. Ceturtais ir slavenais Kaziks jeb Kazimežs Rjabinskis, kurš pagājušogad Gaujā vinnēja un kurš poļiem ir izturības sportu leģenda, par kuru viņi sajūsminās. Poļiem ir sacīkstes ar ārkārtīgi aizraujošu nosaukumu — Debil. Tajās jāveic 150 kilometri pa mazām upītēm, kuras pilnas ar aizsprostiem un sakritušiem kokiem. Laivas tiem jāvelk pa apakšu vai arī jānes pa krastu. Tā viņi tur cīnās vismaz diennakti. Poļi aicina, lai pamēģinot mēs arī. Bet pagaidām Debilā neviens latvietis nav piedalījies. Bet vajadzētu, protams. Pērn Gauja bija tik skarba, ka pēc uzvaras Kaziks rakstīja, ka Debil, salīdzinot ar Gauja XXL, esot štrunts.

Kaziks ir laivu konstruktors un būvētājs. Viņš brauc ar paša rokām izgatavotu Kayman Riders kajaku. Šogad pasūtījumu esot bijis tik daudz, ka nepieticis laika trenēties.

10. kilometrs, forsēts temps.Šādās sacīkstēs pirmo stundu laikā noskaidro attiecības un aptuveni sadala vietas. Pēc tam ātrumi izlīdzinās. Visi kļūst diezgan līdzīgi. Tad grūti kādu panākt un apdzīt, ja viņš, protams, nenolūst.

Tuvcīņa. Pirms tam Kaziks airēja aiz manis. Te bija skaidrs, ka viņš nolēmis no manis aiziet. Bija jāizšķiras, ko darīt — iet līdzi, kausēt viņu nost? Varbūt tā ir tikai provokācija un tik spēcīgs šogad viņš nemaz nav. Kādu laiciņu paturēju viņam līdzi, tad atsāku airēt savā tempā un laidu viņu prom. Kaziks panāca līderu grupiņu un attiecību skaidrošana turpinājās tajā. Viss beidzās ar to, ka Arnis Kalniņš un lietuvietis LinasAdrenalinas, kurš necieš, ka ar viņu kāds cīnās, divniekā aizbrauca prom no poļiem Kazika un Rosadas, bet viņam astē iesēdās vēl viens lietuvietis — Daiņus Jaramins. Esmu piektais, igauņu divnieks vēl ir aiz manis.

Mans airēšanas stils šajā vietā ir krimināls, jo galvā citas rūpes —upe līkumaina, atstraumes spēcīgas, laiva gara. Jāizvēlas ļoti precīza trajektorija, lai visu laiku airētu pa straumi. Ja no tās izbrauc ārā, uzreiz kļūsti lēns, un burtiski sekundēs tev citi var aizbraukt garām.

Igauņi Uko Korge un Tīna Hodakova bija ļoti stipri. Abi ir airēšanas treneri. Uko pērn, airējot vieniniekā, pēc 200 kilometriem bija absolūts līderis, bet muguras sāpju dēļ viņam nācās izstāties. Tīnai šis bija pirmais Gauja XXL. Viņa ir vinnējusi vienu Salacas maucienu, iegūstot nosaukumu Sieviete-Lauva. Te viņi gāja līdzi Kazikam un cerēja nelaist prom arī Adrenalinas.

Par maz banānu.Pirms starta poļi izteicās, ka uzvarēs Pjotrs Rosada, kurš pirms nedēļas finišēja vienpadsmitais Vehandu maratonā Igaunijā. Pērn Gaujā viņš bija otrais ātrākais, šogad Valmierā izstājās.

 

Visi vēl smaida. Arnis & Adrenalinas. Lins Samaška, Lietuvā pazīstams kā Adrenalinas. Priekšā — plaša profila latviešu piedzīvojumu meklētājs Arnis Kalniņš. Uzvarēja pirmajā Gauja XXL, pērn zaudēja poļiem, šogad nolēma braukt kopā ar lietuvieti. Priekšplānā lietuvietis Daiņus Jaramins, kurš atbrauca otrais, pārliecinoši uzvarot vieninieku konkurencē.

Visi vēl smaida. Gaujmalietis. Jeb astrologs Juris Kauliņš. Pērn viņš izstājās Strenčos. Šogad pie Strenčiem esot sajutis, ka atkal ir pagalam. Sēdējis krastā, ilgi domājis un tad zvanījis pavadītājiem, lai viņu savāc. Cik es ar citiem aprunājos, visiem tajā vietā palicis slikti.

Visi vēl smaida. Igaunis Tomass Orasons, kurš apgāzās vēl pirms starta. Viņš finišēja sestais, pāris stundas pēc manis. Igaunijā ir ļoti attīstīta šādiem ekstrēmiem braucieniem paredzētu laivu ražošana. Interesants viņu Oceanspirit kajaks.

Visi vēl smaida. Kriss Džeksons.Viņš drīz pazaudēs airi un dabūs krūmos pārlaist nakti. Pēc tam no koka un pannas, kas viņam bijusi līdzi, Kriss uztaisījis jaunu airi, kas drīz salūzis. Tomēr viņš nopludinājies līdz Virešu vai Gaujienes tiltam, kur kāds izstājies dalībnieks viņam aizdevis savu airi. Saprotot, ka līdz finišam kontrollaikā Džeksons nepaspēs, viņš kādu gabalu pavests uz leju ar mašīnu, bet pēc tam tālāk airējis pats un pēc 36 stundām Carnikavā bijis klāt.

Visi vēl smaida. Gatis Krūze no divnieka Niknie tumsas pelikāni. Šī ekipāža pērn uzvarēja sacīkstēs Viļņa—Kauņa. Šogad Gatis nolēma braukt vieniniekā un savā klasē finišēja astotais.

Visi vēl smaida. Jānis Balodis, kurš rīko Rīgas airēšanas maratonu.2. jūnijā visi atkal airēs no Juglas caur Ķīšezeru, pa Daugavu, gar Operu pa kanālu… Apmēram 50 kilometru apli. Jānis pieteicies šogad divniekā startēt Jukonā. Ja ir tāds mērķis, Gaujā viņš nedrīkstēja izstāties. Bet viņš izstājās…

 

Pirmā obligātā pusstunda krastā. Kad pēc 106 kilometriem starpfinišā, Spicrāmī, vēl ieraudzīju Kaziku — un tas nozīmēja, ka es viņam nezaudēju vairāk par pusstundu —, mana interese par šīm sacīkstēm stipri pieauga. Pašsajūta vēl samērā laba, ēstgriba lieliska. Mugurā atkal sausas drēbes, laivā jaunas dzērienu pudeles, un viss — jāiet atpakaļ… Tūlīt klāt bija arī igaunis. Šādos braucienos ļoti grūti kontrolēt aizmuguri. Airē, airē, airē, un pēkšņi kāds jau ir blakus. Tas nozīmē, ka viņš tev iet garām.

Kajakā agri vai vēlu parādās ūdens.Pienes ar kājām, caur drēbēm sasūcas, sākumā kādu brīdi lija lietus. Kajakā tu visu laiku šļaksties. Lai gan priekšauts ir ūdensnecaurlaidīgs, desmit stundu laikā mitrums laivā nonāk caur kreklu, apģērbu. Es uzskatu, ka tik vēsā laikā mugurā jāvelk vilna. Apģērbam ir jāelpo. Nedrīkst sasust, jo agri vai vēlu tu viscaur paliec slapjš. Ūdeni no laivas dabū ārā ar šādu pumpi.

Sestā rīta stunda.Esmu jau ceļā. Tuvākie konkurenti uzņem kalorijas un sausumu. No igauņa Orasa (otrais no kreisās) biju nobijies. Bet nākamajos simt kilometros viņš no manis atpalika par trīs stundām.

Gaujmalietis dodas pretī liktenim.Viņš vēl nezina, ka Strenčos viņu gaida bedre, no kuras izkļūt neizdosies. Asistē Jānis Blanks, kurš kopā ar Arni Kalniņu ir pirmās Gaujas XXL čempions. Šogad viņš paziņoja, ka nebrauks. Jānis Blanks ir mākslinieks un nedrīkst sakropļot rokas. Viņš bija atbalsta grupā, kas palīdzēja daudziem.

Latvietis un lietuvietis igauņu laivā.Arnis Kalniņš un Adrenalinas — Lins Samaška ar Tahe Marine expedition karbona laivu, kas pieredzējusi arī Jukonu, pēc 160 kilometriem jau bija visai pārliecinošā vadībā.

Desmit vai divsimt kilometru…Kazika sejas izteiksme nemainās. Noairēti desmit, simts vai divsimt kilometru. Te viņam aiz muguras jau pusdistance. Savā pārliecinošajā tempā viņš tuvojas Valmierai.

Pēc 170 kilometriem tu vairs neesi nekāds slalomists.Pirms gada, būdams airēšanas slalomists, es Valmieras slaloma trasē apgāzos. Apgāšanās ļoti atsvaidzina, bet šogad es to vairs negribēju piedzīvot. Dienu pirms starta no Valmieras man piezvanīja Valdis Vanags un teica, ka ūdens līmenis ir ļoti augsts, mākslīgi veidotā trase pārplūdusi un gluda. Lai tik droši braucot pa vidu. Kad tuvojos trasei, krastā jau ieraudzīju poli Rosadu, kas grieza slapjo džemperi. Diennakts laikā ūdens līmenis bija nokrities par pusmetru, un krācēs valdīja haoss. Laiva ir gara, šķērsstraumēs uz to dažādos virzienos iedarbojas dažādi spēki, un nav iespējams uzminēt, kurš būs tas stiprākais. Viss notiek ļoti nenoteikti. Mani iesvieda labā krasta atstraumē. Par laimi, zināju, ka tāda ir, un attiecīgi rīkojos, apbraucot saliņu pa tā dēvēto labo zarnu.

Idejas tēvs.Gauja XXL galvenais rīkotājs Didzis Sedlenieks, fantastisku un mistērisku stāstu rakstnieks, nodibinājis Vecpiebalgas airēšanas biedrību un visu šo jezgu sacēlis.

 

214. kilometrs, ne izkāpt, ne nostāvēt. Cēsīs aiz Raiskuma tilta otrajā obligātajā atpūtas vietā paša spēkiem gandrīz neiespējami izkāpt no laivas. Vestibulārais aparāts jau diezgan sabojājies. Ceļoties kājās, reibst galva. Jukonā atpūtas vietās visus aiz padusēm velk ārā no laivām. Pēc 24 stundu airēšanas tu nevari ne izkāpt no laivas, ne arī uzreiz nostāvēt uz kājām. Smieklīgākais, kad krastā esi mazliet atguvies, tev atkal gribas apsēsties. It kā nebūtu sēdējis…

Vēl simt kilometru…Šajā sportā gan nevajag domāt par attālumu, tas nokauj. Daudz patīkamāk domāt par laiku. O, pēc desmit stundām es tikšu pirtī un pie alus! Kas ir desmit stundas? Tīrais nieks. Uzsvilpo, un būsi drīz klāt!

Skaidrs, ka stabili esmu trešajā pozīcijā. Tas, protams, uzmundrina. Bet māc bažas, vai visas organisma sistēmas līdz galam izturēs.

Mati taisni.Skats no Siguldas tilta. Elkonīši jau pie sāniņiem. Tas ir neizbēgami, normāla airēšana beigās nesanāk. Muskuļi pārslogoti, un tu meklē, kā vieglāk. Arī abi igauņu treneri, kas Raiskumā mani sagaidīja un palaida garām, bet pēc tam atkal ap 250. kilometru apdzina… Kad redzēju, kā viņi divniekā airēja, man tā smiekli nāca. Protams, pats izskatījos tikpat tizls.

Mati taisni tāpēc, ka ap sešiem vakarā kaut kur aiz Līgatnes apgāzos. Man palika tā forši, silti, saulīte sāka spīdēt vēl vairāk un… pamodos zem ūdens. Peldēju uz malu, bet krasts stāvs, upe pārplūdusi, koki piekrastē saskaloti, nav daudz vietu, kur izkāpt. Peldēju pa straumi kādus pārsimt metrus, nemaz īpaši nesteidzos, nebija slikti peldēt, ļoti labi atžirgu. Beigās gan noņēmos kā bebrs pa dūņām, bet atradu normālu vietiņu, izpumpēju no laivas ūdeni, rausos atpakaļ un airēju tālāk.

Viena problēma radās — bija aizpeldējušas abas dzēriena pudeles. Domāju, ko nu darīt, bet pakalkulēju, ka termosā vēl ir buljons, ka man ir caurulīte, ar kuru varu dzert arī no upes, un ir pēdējā rezerve — divas Red Bull kārbas, no kurām lūpas sāku apslapināt, kad bija palikuši pēdējie trīsdesmit kilometri. Šajā braucienā dzēru pārsteidzoši maz.

Otro reizi pretī naktij.Pēc stundām četrām drīz pēc pusnakts pārsimt metru pirms Tallinas šosejas tilta pār Gauju tumsā ieraudzīju izgaismotu boju. Lielu kā vertikāls policista zizlis. Domāju — normāli — laikam Carnikavā no jūras kuģi nāk iekšā, tātad viņiem tiek norādīts fārvaters. Prātoju, kā man tai bojai garām jābrauc. Nolemju, airēšu gar labo pusi. Pēkšņi pie bojas parādās divi veči un skatos — viņiem ūdens tikai līdz potītēm. Jābrauc nost, citādi uzsēdīšos uz sēkļa! Bet šie to boju sāk man nest virsū. Bļauju — ko jūs darāt, mēs tūlīt saskriesimies! Un vienā mirklī vairs nav ne bojas, ne veču, nekā nav — tikai melna tumsa.

Finišs Carnikavā, pēcpusnakts lietišķība.Cilvēki, kas nav gulējuši divas diennaktis un noairējuši 310 kilometrus, rāmi diskutē par laivu stūres iekārtu konstrukcijām. Kaziku pēc finiša ar Gauja XXL ātrāko laivu Melno Bertu iepazīstina Arnis Kalniņš.

Laime un nogurums.Igauņi Tīna Hodakova un Uko Korge finišē pusstundu pēc pusnakts, izcīnot ceturto vietu absolūti un otro divnieku vērtējumā.

Uzvarētāji un viņu Melnā Berta.Arnis Kalniņš un Linas – Adrenalinas. 310 kilometri pa Gauju 25 stundās. Fenomenāls rezultāts un distances rekords. Viņi ir pilnīgi traki!

Laimes brīdis.Lai kādi mēs arī izskatītos, finišā esam ļoti, ļoti laimīgi. 310 kilometri 29 stundās un divās minūtēs. Prieks par to. Un vēl trešā vieta vieninieku konkurencē. Nevienu mirkli es nepārtraucu airēt. Tobrīd es teicu: „Nekad vairāk!”

Pagaidām man negribas trešo reizi pēc kārtas braukt Gauja XXL. Labāk kādu citu distanci. Varbūt Vehandu 100 kilometrus…

Pieticības skaistums.Kad zini, ka galā būs pirts un alus, no kura pirms sacensībām mēnesi varonīgi esi atteicies, tas arī mobilizē. Pirts — tā ir štelle. Kaut gan pēc 310 km karstumu nejūt…

Pusdivos naktī sauszemes dzīvē.Kad Andris Stavro vismaz ārēji bija atgriezies sauszemes dzīvē, viņam tika pasniegts Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Aldona Vrubļevska parakstīts Atzinības raksts par stāju un vīrišķību LOK atjaunošanā piedaloties, kā arī sudraba jubilejas monēta 100 gadu olimpiskajās spēlēs.

 

Andris STAVRO

Publicists, piedzīvojumu meklētājs

Dzimis: 1954. gadā Rīgā

Izglītība: Elkšņu četrgadīgā skola, Ikšķiles pamatskola, Rīgas 6. vidusskola, LU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļa

Sportā: kopš bērnības, pamatsporta veids airēšanas slaloms

Lielākie sasniegumi: 1979. gadā PSRS čempions airēšanas slalomā, daudzu airēšanas maratonu dalībnieks un godalgotu vietu ieguvējs, 2008. gadā finišējis ceturtais 740 km airējumā pa Jukonu

Darba gaitas: izdevniecībās, žurnālu redakcijās, reklāmas aģentūrās. Sarakstījis grāmatas Skijorings, Laivā pa upēm, Vainšteins — pasaules čempions, Koraļļu pils, Aleksandrs Laime un viņa zelta upe

Ģimenes stāvoklis: : precējies, divu bērnu tēvs