Pa straumei nepeldēšu
Enerģiski emocionāls, vadot spēles, azartiski oriģināls ikdienas darbā, aktīvi atklāts sociālajos tīklos — treneris Kaspars Mājenieks ir viegli pamanāms gan basketbola zālēs, gan citā vidē un neatstāj vienaldzīgus ne skatītājus, ne funkcionārus. “Skrienot pēc rezultāta, piemirstam, ka neviens, izņemot pašu treneri un audzēkņus, pēc desmit gadiem neatcerēsies, kura komanda U-13 vai jebkurā citā grupā kļuva par čempioni. Toties atcerēsies trenerus spēlētājiem, kuri tikuši NBA vai Eirolīgā,” šī Kaspara tēze izklausās pēc jaunā trenera credo, kuram tiek sekots arī, nu jau otro gadu pēc kārtas vadot Latvijas U-16 meiteņu izlasi.
NO REZERVISTU SOLIŅA TĀLĀKĀ GALA
Latvijas basketbola sabiedrībā trenera Mājenieku vārds pa īstam pirmo reizi ieskanējās no Gulbenes puses, pēdējos sešus gadus to lielākoties dzirdam no Liepājas, bet patiesībā Kaspars ir dzimis rīdzinieks. Un gandrīz dzimis basketbolists.
“Mamma spēlēja, tētis spēlēja un tiesāja — man taču nebija citas izejas, kā sešu gadu vecumā sākt trenēties pašam. Sākumā, protams, Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolā, jo vecāki bija vefieši — strādāja rūpnīcā un aktīvi piedalījās tās sporta dzīvē. Pēc tam Valtera Basketbola skolā, kur biju vienā grupā ar tādām personībām kā Gatis Jahovičs, Renārs Zeltiņš, Artūrs Šēnhofs… Tik cienījamā sabiedrībā izcelties bija grūti, un man tas neizdevās. Komandā biju starp tālākajiem rezervistiem. Bet gribējās palikt basketbolā un, mācoties astotajā klasē, jau izdomāju, ka gribu būt treneris,” Kaspara ceļa pirmie soļi nav bijuši ļoti oriģināli.
Tā sagadījies, ka dažu gadu laikā ar viņa komandu pastrādājuši septiņi astoņi treneri, katrs atstājot savas pēdas puišu prasmēs un raksturos. Šajā galerijā Kaspars personības pievilcības dēļ īpaši izceļ Ziedoni Jansonu, kurš pratis gan uzturēt disciplīnu, gan ļāvis izpausties spēlētāju radošajam garam. Savu reizi pat ieklausījies padsmitnieku puišu idejās, kā vislabāk būtu nospēlējama konkrētā epizode.
Toreiz spēlētājs Kaspars pats zīmējis un partneriem kopējis kopīgi izdomāto sadarbību shēmas. Tagad treneris Mājenieks liek lietā savulaik saprasto atziņu, ka nodarbības laikā spēlētājam nepietiek vienkārši izpildīt uzdevumu — visu laiku jācenšas domāt līdzi un jāsaprot, kāpēc treneris liek izpildīt vienu vai otru vingrinājumu. “To prasu gan no savām dāmām, gan puišiem. Basketbolā lielas uzvaras nevar izcīnīt, tikai automātiski izpildot trenera uzzīmētās sadarbības. Spēlētājam jāprot pareizi novērtēt situāciju, atrast pretinieku vājās vietas un tās mērķtiecīgi izmantot. Tātad laukumā jāprot domāt. Tas nav viegli, bet bez šīs prasmes neiztikt.”
ZEĻĻA GADI GULBENĒ
Trenera darbā Kaspars roku izmēģinājis, tiklīdz sācis studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un kopš tā laika praksē pauzes nav bijis. Studiju gados vadījis LSPA otro komandu, grupas Siguldas sporta skolā un basketbola skolā Rīga. “Biju viens no retajiem, kam uzreiz izdevās apvienot teorijas studēšanu ar praksi, turklāt strādājot ar dažādu vecumu un sagatavotības spēlētājiem. Tagad saprotu, ka tā bija milzīga priekšrocība.”
Kad mācības tuvojās beigām, nācies izvēlēties starp piedāvājumu palikt Rīgā un strādāt biznesa augstskolas Turība basketbola klubā vai doties uz Gulbeni. Ieklausoties pieredzējušos padomdevējos (paldies Daigai un Ziedonim Jansoniem!), izvēle kritusi uz otro variantu, izraisot BJBS Rīga direktora Gunta Šēnhofa pārmetumu. Sak, neviens normāls treneris no Rīgas nepārceļas uz laukiem — parasti notiek tieši otrādi.
“Uz to man bija skaidra atbilde: es neesmu kurš katrs un pa straumei nepeldu! Agris Galvanovskis pēc ilgiem Gulbenē nostrādātiem gadiem bija devies strādāt uz Ventspili. Lielās komandas vadību pārņēma Arvis Steckis, bet es viņam varēju palīdzēt un arī strādāt ar sporta skolas vecākajām grupām, kurās bija vairāki talantīgi puiši, tostarp arī Ingus Jakovičs. Gulbenē pa īstam nostājos uz savām kājām. Arī sapratu, ko lielā komanda gaida no savas jauniešu sistēmas.
Patiesībā, jaunatnes treneriem pēc iespējas biežāk vajadzētu doties praksē uz pieaugušo komandām. Tikai tā var pa īstam pamanīt un novērtēt, ka lielai daļai jauno spēlētāju trūkst pamatzināšanu un prasmju. Mēs, treneri, jau mazākajās grupās liekam spēlētājiem izpildīt daudzpakāpju kombinācijas vai liekam aizsardzībā stāties čupā, nevis iemācām pamatlietas — spēli viens pret vienu, precīzas piespēles, tehniski pareizus metienus, agresīvu aizsardzību, pareizu kustību laukumā bez bumbas. Esam pārāk tendēti uz rezultāta sasniegšanu jau šodien, nedomājot, ko tas nodara audzēkņiem gan fiziski, gan emocionāli. Labākie spēlētāji spēlē neadekvāti daudz, un sākas apburtais loks — viņi zemapziņā sāk taupīties, nav gatavi fiziski un emocionāli darboties uz 100 procentiem, viņiem nav laika trenēties un sāk pazust dzirkstele, kas var novest pie tā, ka jaunais un perspektīvais spēlētājs, beidz spēlēt 18 gadu vecumā. No otras puses, komandas 9—12 spēlētājiem, kuri aiz līderu muguras netiek uz laukuma, ar laiku apnīk sēdēt uz rezervistu soliņa, viņi aiziet prom no basketbola, un vecākajās grupās komandā paliek 5—7 spēlētāji, kuriem jāturpina spēlēt 35 un vairāk minūtes!”
Idilli Gulbenē skarbi pārtraukusi krīze, kas ne tikai uz pusi apcirpusi algu, bet arī piespiedusi Kasparu pusgadu nodzīvot internātā, kopā ar audzēkņiem. Ar sportisko gandarījumu par Jaunatnes līgas U-17 grupā izcīnīto trešo vietu, bronzas mačā sagraujot BJBS Rīga vienību, vien tomēr bija par maz.
LIEPĀJNIEKS AR PIEREDZI AUSTRUMOS
Lūkojoties pēc nākamās darbavietas, interesantākais piedāvājums nācis no Liepājas puses. Pieaugušo komandas vadību uzņēmās Agris Galvanovskis, pirmos soļus trenera darbā spēra Artūrs Štālbergs, bet Kasparam Mājeniekam uzticēts darbs ar Liepājas Lauvu otro sastāvu un Jaunatnes līgas vecākās grupas puišiem, kā arī trim meiteņu komandām. Piedevām iespēja aktīvākos un motivētākos jauniešus no rītiem trenēt individuāli.
Tagad Kaspars atzīst, ka vienubrīd laikam pārvērtējis savus spēkus, uzņemoties par daudz. “Bija laiks, kad treniņzālē nodzīvoju no septiņiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā. Man patika tas, ko daru, un fiziskā spēka pietika, bet sāku just, ka krājas negatīvā enerģija, kas centās lauzties ārā visdažādākajos veidos. Sportā un basketbolā var atrast pietiekami daudz treneru izdegšanas piemēru ar sliktām sekām, un es negribēju kļūt par vienu no tādiem gadījumiem. Par laimi, nāca negaidīts priekšlikums pastrādāt Kazahstānā, par ko esmu pateicīgs savam aģentam Raivim Ušackim. Tāpat paldies jāsaka sporta skolas direktoram Artūram Košeļevam, kurš saprata situāciju un ļāva braukt.”
Kazahstānā pirmais šoks bijis fakts, ka ar divu stundu darbu dienā alga bijusi lielāka nekā tolaik Liepājā. Remdējis miega badu un izstudējis TV programmu, Kaspars sācis skatīties pēc iespējām rīkot papildu treniņus jaunajiem talantiem, taču iniciatīvu apslāpējis piemērotu telpu trūkums. Komandai bija aizliegts uz Kazahstānas čempionāta spēlēm lidot ar lidmašīnu, kaut arī tuvākie sāncenši bijuši atrodami 1000 kilometru attālumā. Toties uz ārzemju ceļojumiem nekādi liegumi neattiecās, tāpēc Aktavas jauniešu komanda piedalījusies Eiropas Jaunatnes basketbola līgas turnīros un braukājusi uz Turciju, spēlējot ar Stambulas superklubu jauno maiņu. “Man tas gads ļoti noderēja bateriju uzlādēšanai. Varēju sakārtot veselību un pamācīties. Kad pēc gada Artūrs Košeļevs izteica aicinājumu pabeigt sezonu Liepājas vīriešu komandas galvenā trenera statusā, nešaubījos, ka šo iespēju gribu izmantot. Šķiršanās nebija gluda, savu pasi no Aktavas policijas iecirkņa dabūju ārā ar viltību un savu spēlētāju palīdzību, bet viss beidzās veiksmīgi.”
TRAKĀ DEBIJA
2012./2013. gada sezonas otrā daļa, kuras laikā Kaspars Mājenieks vadījis Liepājas/Triobet komandu, paša galvenā varoņa vārdiem sakot, bijusi traka. Neveiksmīgi aizvadītā sezonas pirmā daļa liepājniekus bija nostūmusi LBL čempionāta tabulas lejasgalā, liekot izvēlēties starp sastāva atjaunināšanu, domājot par nākotni, vai maksimālu visu iespēju sasprindzināšanu, lai lūkotu tomēr panākt aizejošo izslēgšanas turnīra vilcienu. Virsroku guvis maksimālisms, taču noskatītais mednis tomēr palicis kokā — līdz kārotajai sestajai vietai sezonas izskaņā pietrūka trīs uzvaru.
Piedzīvojumu un pārdzīvojumu detaļās Kaspars neieslīgst, var tikai noprast, ka jaunajam trenerim pirmais lielais eksāmens iznācis skarbs. “Tikai atbraucis sapratu, kur esmu iepinies. Sastāvs bija raibs — gan labi spēlētāji un pozitīvas personības, gan cilvēki, kas pamatīgi bojāja mikroklimatu, paši nesaprotot, ko grib izdarīt basketbolā un dzīvē.”
Par tā laika kvintesenci kļuva interneta sensācija — videosižets, kurā redzams, kā Liepājas komandas spēlētāji pēc galvenā trenera prasības uzkopj Olimpiskā centra tualeti. Auditorijas viedokļi krasi atšķīrās, lielai daļai uzskatot, ka jaunais treneris pārcenties.
“Ar video iznāca neforši,” Kaspars ir gatavs atzīt kļūdu, taču precizē, ka grēku nožēla attiecas tikai uz pašu sižeta publicēšanas faktu. Kad operators paudis vēlmi to izdarīt, Kaspars pieteicis, lai prasot atļauju pašiem varoņiem, un uz vārda noticējis, ka spēlētāji esot piekrituši. “Nenožēloju, ka liku sakopt to, ko viņi paši iepriekš bija piecūkojuši. Par savām izdarībām jāatbild. Taču publicēšana bija nevajadzīga un novērsa uzmanību no galvenā — necieņas pret līdzcilvēkiem. Vispār jaunais basketbolists ārpus laukuma — tā ir īpaša tēma. Nepiemērotība dzīvei, neprasme tikt galā ar elementārām sadzīves lietām… Cenšoties sākt liela spēlētāja karjeru, puisis nokļūst svešā pilsētā, kur vecāku vairs nav pie sāniem, un apjūk. Dažam esmu mācījis gan ēst taisīt, gan veļasmašīnu ieslēgt. Un jutis, ka šāda palīdzība tik un tā paliek nenovērtēta. Tagad ar savu laipnību cenšos neuzmākties, bet arī neatsaku, ja tā nepieciešama.”
Pusgads pie komandas stūres nav mazinājis Kaspara apņēmību stūrēt vēl, taču arī nav laupījis realitātes izjūtu. “Pēc horoskopa esmu Auns, turklāt diezgan tipisks — bieži skrienu ar pieri sienā. Pēc tās pussezonas biju gatavs turpināt darbu, bet arī sapratu — ja priekšā būs treneris, kuru cienu un no kura varu mācīties, labprāt strādāšu kā viņa palīgs. Kaut desmit gadus. Kad Liepājas komandu pārņēma Uvis Helmanis, tā bija milzīga veiksme gan Liepājai, gan man. Tāpat kā Agra Galvanovska atgriešanās. Viņiem ir ļoti interesantas idejas un metodes. Viņi turpina mācīties paši un motivē savus palīgus, palīdzot attīstīties. Ieguvums ir milzīgs.”
AR MEITENĒM VIEGLĀK
Starp citiem Latvijas jaunajiem basketbola treneriem Kasparu īpašu dara viņa darbs ne tikai ar puišiem, bet arī meitenēm. Pirmā pieredze Gulbenē iekrāta teju vai nejauši. Sporta skolā meiteņu grupas nebija, bet mazās gulbenietes gribējušas trenēties, un Kaspars piekritis palīdzēt. Uz pirmo nodarbību atnākušas apmēram 30 jaunkundzes, no kurām 14 izturējušas trenera uzdoto darba ritmu un pēc diviem gadiem varējušas itin cienījami spēlēt skolu turnīros un rajona mačos. Pēc pārcelšanās uz Liepāju jaunais treneris vispirms palīdzējis trenerei Līgai Alilujevai, tad pārņēmis viņas grupas un nu jau nevar pamest iesākto pusratā.
“Ar meitenēm strādāt savā ziņā ir vieglāk nekā ar puišiem. Džekiem gribas paspīdēt, kaut ko izdarīt, par spīti trenerim vai vecākiem. Meitenes nav tik sportiski motivētas un bieži vien dara nevis sevis, bet gan kāda cita — vecāku vai trenera — dēļ. Protams, basketbolā bez pašiniciatīvas neiztikt, tāpēc jāatrod pareizais piegājiens, lai motivētu un izvilktu no spēlētājas visu, uz ko viņa ir spējīga. Process nav viegls. Bet attieksme un degsme, ar kādu darbojas, piemēram, 2001. gadā dzimušo spēlētāju komanda, pretī iedod milzīgu enerģiju un profesionālo gandarījumu. Augumu ziņā esam īsta rūķu komanda, garākā spēlētāja ir saspēles vadītāja Paula Kļeščova, bet ar darbu, uzņēmību un cīņassparu esam izcīnījuši otro vietu VEF LJBL. Lai cik grūti būtu savienot pienākumus Liepājas vīriešu komandā, Latvijas U-16 izlasē un sporta skolā, tādu komandu nespēju pamest.”
2015. gada sezonā U-16 meiteņu izlases galvenā trenere Līga Alilujeva uzaicināja Kasparu palīgos, un treneru kolektīvs, kurā darbojās arī pieredzējušais Ainārs Čukste, cits citu papildinot, komandu aizveda līdz piektajai vietai Eiropas čempionātā un ceļazīmei uz pasaules U-17 meistarsacīkstēm. “Kaspars nebaidās pateikt savas domas, reizēm šķiet pārāk skarbs. Viņš bija sliktais policists un ļāva man būt labajai. Jā, reizēm starp mums bija strīdi un asumi, bet zinu, ka viņš no sirds cenšas palīdzēt, nevis kaut ko vērpj aiz muguras,” atceras galvenā trenere.
Pagājušajā sezonā katrs šī triumvirāta dalībnieks vadījis savu izlasi, un rezultāta ziņā abi jaunie treneri nav spējuši tuvoties Čukstes sasniegtajai 4. vietai ar U-18 izlasi. Kaspara Mājenieka vadītā U-16 komanda Eiropas čempionātā finišēja 10. vietā, atstājot iespaidu par pilnībā neizmantotajām iespējām. Apmierināts ar sasniegto nebija arī pats treneris, taču atšķirībā no daža pieredzējušā kolēģa viņš uzmanību vērš nevis uz taktiskām kļūmēm esošā potenciāla izmantošanā, bet gan uz nepieciešamību palielināt iespēju arsenālu. “Sapratu, ka eju pareizajā virzienā. Bija sagatavots plašs sadarbību arsenāls, no kura čempionātā izmantojām tikai dažas, jo pietrūka izpildījuma kvalitātes. Tātad īpaši jāstrādā pie individuālās meistarības uzlabošanas. Un jāmācās spēlēt maksimāli agresīvi. Izlasē katrai jābūt gatavai īsā laika sprīdī parādīt visu, ko prot, un dot maksimālu pienesumu komandai.”
OTRAIS PIEGĀJIENS
Trenerim Mājeniekam ir iespēja praksē gūtās atziņas un pieredzi likt lietā, otro gadu pēc kārtas vadot U-16 izlasi, turklāt šoreiz darbā iesaistoties jau kopš sezonas sākuma.
“Paldies Basketbola savienībai, kas U-16 izlasei nodrošina iespēju piedalīties Latvijas—Igaunijas līgas čempionātā un paldies Agrim (Liepājas/Triobet komandas galvenajam trenerim Agrim Galvanovskim), kurš dod zaļo gaismu darbam arī šajā frontē.”
Pirmā pieredze — 35:100 spēlē ar valsts vicečempionēm Vega 1/Liepāja — nav nedz samulsinājusi, nedz arī mazinājusi apņēmību. “Zināju, ka pret pieredzējušajām Liepājas komandas līderēm viegli neklāsies. Meitenēm tā bija laba pieredze un norāde, cik daudz vēl jāstrādā. Skaidrs, ka būs ļoti grūti cīnīties arī ar TTT Rīgu un vēl dažām labākajām komandām, toties pēc tādas skolas pret vienaudzēm būs gan lielāka pārliecība, gan plašāks meistarības arsenāls.
Spēles gan būs tikai saldais ēdiens. To kalendārs plānots tā, lai pirms katra brīvdienās paredzētā mača būtu iespēja trenēties. Piedevām būs īpaši sabraukumi tikai treniņiem. “Lielāko uzmanību pievērsīsim individuālās meistarības attīstīšanai, radinot spēlētājas uzņēmīgi un agresīvi darboties gan uzbrukumā, gan aizsardzībā,” Kaspara Mājenieka vārdi nedaudz disonē ar Latvijas meiteņu pieredzējušāko treneru tradicionālajām tēzēm par nepieciešamību slīpēt komandas taktiku, lai Eiropas čempionātā būtu, ko likt pretī fiziski stiprākajām un individuāli meistarīgākajām sāncensēm. “15—16 gadu vecumā jau nopietni jādomā par regulārajiem individuālajiem treniņiem, tāpēc aicinu visas spēlētājas meklēt un izmantot iespējas. No savas puses dosim visu nepieciešamo informāciju un ieteikumus. Pašām jāgrib strādāt, lai progresētu — tad iespējas būs.”
Kaspars MĀJENIEKS
Basketbola treneris
Dzimis: 1983. gada 23. martā Rīgā
Izglītība: Rīgas Teikas vidusskola, LSPA
Sportā: trenējies Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolā Valtera Basketbola skolā un Krištopana Basketbola klubā
Darba gaitas: basketbola treneris; strādājis Siguldas, Rīgas, Gulbenes un Aktavas (Kazahstāna), joprojām strādā Liepājas Sporta spēļu skolā; 2013. gada sezonas otrajā pusē bijis Liepāja/Triobet galvenais treneris, kopš 2013. gada rudens — otrais treneris; Latvijas U-16 meiteņu izlases treneris (2015. g.) un galvenais treneris (2016. g.)
Lielākie panākumi: ar Gulbenes puišu komandu 3. vieta LJBL čempionātā U-15 grupā (2008. g.) un U-17 grupā (2010 g.); ar Liepājas meiteņu komandu 2. vieta VEF LJBL čempionātā U-15 grupā (2016. g.)
