Dukuri un Kubertēns

 

Savu pirmo un vienīgo olimpisko zelta medaļu Pjērs de Kubertēns izcīnīja 1912. gada spēlēs Stokholmā, ar Odu Sportam uzvarot literārajā konkursā. O, Sport, Dievu prieks, dzīves spēks… Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs. Kā pirms 100 gadiem Odā paustās domas un atklāsmes sasaucas ar šodienas lielo sportu?

 

Kubertēns pārlaiku sarunā tiekas ar pasaules skeletona līderiem olimpiešiem Martinu un Tomasu Dukuriem, kā arī viņu tēvu un treneri Daini Dukuru.

 

I O, Sport, Dievu prieks, dzīves spēks, tu radies tik

pēkšņi šai pelēcībā, kur kūsā mūsdienu esības

nepateicīgais darbs, izniri gluži kā starojošs

vēstnesis no sen aizgājušajiem laikiem — no tiem,

kad cilvēce smaidīja! Un kalnu galotnes

apvij lēkts, kura gaisma apspīd tumšu mežu

noklāto zemi.

Martins Dukurs:

Iekams nebija sasniegumu, sports šķita visai pelēks. Tu malies, malies un kulies, kulies, bet nekādu rezultātu. Tāda pelēcība! Bet, kad beidzot gūsti pirmo panākumu, dabū pirmo dzirksteli, rodas pavisam cita motivācija un cits gandarījums, tad tiešām „gaisma apspīd tumšu mežu noklāto zemi”.

Bet tagad pēc lielām uzvarām manī iestājies emocionāls tukšums. It kā būtu jāpriecājas, bet visu krāsu emocijas izdzīvotas jau iepriekš, un sajūta ir dīvaina.

Visdrūmāk jutos Vankūveras spēlēs pēc izcīnītās sudraba medaļas. Nākamā diena Vistlerā bija lietaina un pelēka. Sēdēju un prātoju, ka man it kā vajadzētu priecāties. Pirms gadiem diviem tika nosprausts mērķis — olimpiskā medaļa. Te tā ir, turklāt sudraba! No priekiem būtu jālec gaisā, bet visas emocijas bija palikušas ļoti grūtajā trasē un ļoti grūtajā cīņā. Tikai pēc divām dienām sāku atkal uzlādēties un beidzot baudīt darba augļus.

Tomass Dukurs:

Es daru to, kas man patīk. Un tas man dod prieku, viennozīmīgi. Es nebūtu tik laimīgs, ja man vajadzētu diendienā sēdēt kādā birojā.

Mēs strādājam ne tikai sev, bet arī skatītājiem. Sports pārvērties lielā industrijā un komercializējies. Tas pacēlis mūs lielos augstumos, un, iespējams, mēs ar saviem sasniegumiem varam sagādāt prieku līdzjutējiem, uzmundrināt tos.

Dainis Dukurs:

Sports ir dzīves spēks, piekrītu. Bet neesam no tumšiem mežiem iznākuši, un dzīve nav tik pelēcīga arī bez sporta, kā Kubertēnam licies pirms 100 gadiem. Ir arī citas sfēras, kurās cilvēki var sevi apliecināt.

 

II O, Sport, tu esi Skaistums! Tu esi arhitekts ēkai, kas

cilvēka miesa, — tā var kļūt zema vai cēla atkarībā no

tā, vai zemup to grūž nelāgas vēlmes vai veselīga

piepūle augšup ceļ. Nekāds skaistums netop bez

līdzsvara un bez proporcijām, un tu esi neuzveicams

pavēlnieks vienam un otram, jo tu radi harmoniju,

kustībām dāvā ritmu, tu dari spēku graciozu un

piešķir spēku tam, kas ir trausls!

Martins:

Profesionālais sports ir sava veida skaistums — filigrāns mehānisms, kurā katram sīkumam ir sava nozīme. To patiešām var salīdzināt ar arhitekta celtu ēku, kurā viss ir sabalansēts. Jābūt gan harmonijai ģimenē, gan pozitīvai gaisotnei komandā, gan gudram darbam treniņos un ar mūsu tehniskajiem līdzekļiem, gan atbilstošam dzīvesveidam. Bet šī būve ir trausla. Tiklīdz kāds sīkums netiek realizēts, tā var sākt ļodzīties.

Tomass:

Skeletons nav arhitekts tikai miesai. Tas pilnveido maņas, izjūtas, asina prātu. Manuprāt, lielākais skaistums ir pašā cīņā, kas mums rit sekundes simtdaļās.

Dainis:

Kad cilvēks ar sportu nostiprina savu ķermeni, viņš arī mentāli kļūst stiprāks. Mūsdienās gan ir sporta veidi, kuros arhitekts pārcenšas un miesai jau dara ļaunumu. Sports tāpat kā zāles jālieto pareizajās dozās. Pārcensties nevajadzētu.

 

III O, Sport, tu esi Taisnība! Tā pilnīgā vienlīdzība,

kuru cilvēki velti cenšas iedibināt,

ap tevi rodas pati. Neviens nespēj kaut par vienu

centimetru palielināt augstumu, kuru spēj pārvarēt,

ne par minūti saīsināt savu skriešanas laiku.

Vienīgi viņa fiziskie spēki un morālās īpašības kopā

nosaka veiksmi.

Martins:

Pats pēdējais vārds šajā pantā ir veiksme. Bet tai ir ārkārtīgi liela nozīme. Tu vari būt gan fiziski, gan psiholoģiski visspēcīgākais, bet tik un tā bez veiksmes palikt zaudētājs.

Veiksme katram ir pēc nopelniem. Ja šajā dienā sacensībās man neveicas, tad ir arī bijis iemesls, par ko saņemu pērienu. Šķiet, ka viss ir rakstīts tur augšā, es nāku vienkārši izpildīt. Profesionālo sportu pārsvarā saista ar fizisku spēku, bet patiesībā prāts, galva tajā ir ļoti nozīmīga. Ja muskuļi ar prātu nestrādā kopā, tad tie ātri paliek mīksti.

Tomass:

Mums tiesneši nevērtē braukšanas stilu, uzvarētāju nosaka hronometrs. Tas ir taisnīgi. Ātrums, spēks, veiklība, gudrība transformējas sekundēs. Diemžēl ir sportisti, kas lieto dopingu vai šmaucas ar ekipējumu. Bet viņi ir mazākumā. Turklāt diezin vai krievu skeletoniste Orlova maz zināja, ka pasaules čempionātā brauc ar viltota marķējuma sliecēm. Tās viņas skeletonam uzlika treneri. Skumji, ka mūsu sportā tiek izmantotas tādas metodes. Visi brauc ar mopēdiem, bet viens pēkšņi ar motociklu…

Dainis:

Lens Ārmstrongs parādīja, ka Sports ne vienmēr ir Taisnība. Sāpina tas, kas notika šosejas riteņbraukšanā. Kad Ārmstrongs Tour de France vinnēja smagākos kalnu posmus, likās, ka viņš ir ģeniāls, ka viņš tik daudz un tik gudri strādā, ka jau kļuvis gandrīz par pārcilvēku. Vēl fonā viņa vīrišķīgā cīņa ar ļaunu slimību… Tik daudzi cilvēki viņam ticēja! Beigās izrādās, ka viņš bijis krāpnieks. Turklāt ne tikai viņš vien.

Es gribu, lai sports ir tīrs no dopinga, no tehniskām viltībām. Lai Sports patiešām ir Taisnība. Šis mērķis vēl nav sasniegts.

 

IV O, Sport, tu esi Drosme! Visa muskuļu piepūles jēga

izteikta vārdā: uzdrīkstēties. Kam der muskuļi, kālab

justies stipram un veiklam, ja uzdrīkstēšanās nav?

Bet drosmei, kuru tu iedves, nav nekā kopīga ar

to pārgalvību, ar kādu piedzīvojumu meklētājs visu

atstāj gadījuma ziņā. Tā ir apdomīga un izsvērta

drosme.

Martins:

Sports ir sava ķermeņa izpētīšana un pārvaldīšana. Ja bokseris sit stipri, bet aplami, rezultāta nav. Bet, ja katras muskuļu šķiedras spēku spēj virzīt pareizajā virzienā, rezultāts var būt pārsteidzoši labs. Ikvienam darbam jābūt ar konkrētu mērķi, bezjēdzīga enerģijas tērēšana rezultātu nedod. Tagad savu ķermeni jūtu un pārvaldu daudz labāk nekā pirms gadiem pieciem. Turklāt vienas receptes visiem nav. Mēs katrs esam veidoti atšķirīgi. Redzot siluetu vien, pēc starta ieskrējiena var pateikt, kurš skeletonists tas ir.

Idejām gan jābūt trakām, un jābūt arī drosmei tās pārbaudīt. Nekur nav noasfaltēts ceļš uz panākumiem. Katram tas jābūvē pašam. Šajā darbā oriģinālas idejas ir ļoti noderīgas.

Es varbūt neesmu ļoti pārgalvīgs, bet ietiepīgs gan. Ja būšu iezīmējis mērķi, bet ceļš uz to būs bīstams, daudz neņemšu to vērā, bradāšu bailēm pāri un sitīšos uz priekšu. Ne velti pēc horoskopa esmu Auns.

Tomass:

Mūsu sporta veidā varbūt vajag vairāk drosmes nekā, piemēram, distanču slēpošanā. Īstenībā skeletonā drosme ir vajadzīga pirmajos mēnešos, līdz tiek pāri bailēm no trases. Pēc tam sāk braucienus baudīt un izjust. Ja tas neizdodas, ja visu laiku brauc un baidās no sasitumiem un kritieniem, tad nav lielas jēgas turpināt. Bet drosme ir dažāda. Ir skeletonisti, kas teicami brauc pa trasi treniņos, bet sacensībās netiek galā ar saviem nerviem. Viņi it kā nebaidās no trases un ātruma, bet baidās no cīņas, no konkurentiem. Tam viņiem nepietiek drosmes.

Dainis:

Tā ir ne tikai drosme iziet arēnā, drosme sacensties. Sports attīsta harmoniskāku cilvēku, kurš arī ikdienā kļūst pašapzinīgāks, drošāks un drosmīgāks. Viņš uzdrīkstas arī citās dzīves jomās atbildēt lielākiem izaicinājumiem.

 

V O, Sport, tu esi Gods! Nosaukumiem, kurus tu piešķir,

nav nekādas vērtības, ja tie iegūti citādi,

nevis pilnīgi godīgi un taisnīgi. Tas, kurš ar kādu

viltīgu paņēmienu pamanījies krāpt savus biedrus,

piedzīvo kaunu sirds dziļumos, bīdamies nievājošā

epiteta, ko lietos kopā ar viņa vārdu, ja blēdība

atklāsies.

Martins:

Sporta un tā lielākā foruma — olimpisko spēļu — medaļas cena mūsdienās ir tik augsta, ka cilvēki gatavi iet pat negodīgus ceļus. Nedomāju, ka es justos laimīgs, ja medaļas būtu izcīnītas krāpjoties.

Tomass:

Man nebūtu nekāda prieka par titulu, kuru būtu ieguvis negodīgi. Ar godīgu cīņu tu gūsti konkurentu cieņu.

Dainis:

Atkal jāatgriežas pie vilšanās, ko rada krāpšanās sportā. Ja sabiedrība pret blēžiem būs neiecietīga, tikai tad piepildīsies Kubertēna novēlējums tādiem sportistiem piedzīvot „kaunu sirds dziļumos”. Šābrīža situācijā mani ļoti aizskāruši vācu treneri, kas strādā ar krievu komandu, viltojot marķējuma zīmes uz slidām. Šie vīri zaudējuši cieņu manās acīs. Tās ir konkrētas personas, bet ne Vācijas izlase vai tās treneri.

Godīga cīņa dara godu arī valstij, kuru sportists pārstāv. Skeletonā mēs varam Latvijas karogu pacelt augstāk par visiem citiem. Un tas ir liels Gods.

 

VI O, Sport, tu esi Prieks! Tavam aicinājumam miesa

atbild ar prieku, un acis smaida; asins rit naski,

palojot plūst pa artērijām. Domu apvārsnis tapis

skaidrāks un dzidrāks. Tu spēj pat rūpju nomāktos

priecināt, dāvājot glābiņu — kādu izklaidi

skumstošajiem, kurpretī laimīgajiem tu ļauj

izgaršot dzīvesprieku visā tā pilnībā.

Martins:

Sports mani kā cilvēku gan pēris, gan slavējis un audzinājis. Tiekoties ar bērniem skolās, stāstam, ka katram jāatrod kāda nodarbe — jādzied, jādejo vai jāsporto, kas palīdz pilnveidoties. Sports, iespējams, visvairāk liek iesākto pabeigt, norūda gribu un ķermeni. Tādu psiholoģisko teroru, kādu esmu izjutis olimpiskajās spēlēs, ikdienā neatrast. Toties esmu guvis neatsveramu pieredzi, morāli kļuvis stiprāks. Mentālo guvumu no sporta vērtēju augstāk nekā fizisko sagatavotību.

Sportā gūstu divējādu prieku. Gan par sasniegto rezultātu, gan par to, ka esmu iepriecinājis līdzjutējus un skatītājus. Tā ir fantastiska sajūta, kad cilvēki nāk klāt un saka: „Paldies, tu mani tik pozitīvi uzlādēji!” Šis atbalsts ir ne mazāk svarīgs kā finansiālais. 9. martā uz mūsu pasākumu Siguldā atnāca tik daudz cilvēku, dzirdēju tik daudz labu vārdu, guvu tik lielu pozitīvu emociju strāvojumu. Fantastiski!

Tomass:

Ja tu labi fiziski jūties, dzīvo pilnvērtīgāk. Man pēc rīta treniņa diena ir vieglāka. Ieteiktu visiem dienu sākt ar izkustēšanos.

Dainis:

Ja dari to, kas priecē dvēseli un dod gandarījumu, tad rīkojies pareizi. Ja tas kļūst par nemitīgu slogu, tad jādara kas cits. Esmu redzējis, kā mani sportisti finišā staro, ne tikai priecājoties par sasniegto rezultātu vai izcīnīto vietu. Lelde treniņbraucienā finišējusi, uz ceļiem spiegdama. Domāju, ka viņa trasē sasitusies, izrādījās, ka gluži otrādi — padevies lielisks brauciens. Trasē paveiktais izsaucis tādas emocijas, izraisījis tādu prieku! Tas rāda, ka esam uz pareizā ceļa. Dvēsele priecājas par paveikto — tas ir īstais gandarījums.

 

VII O, Sport tu esi Auglība! Tu ej pa taisniem un

cēliem ceļiem, pilnveidojot rases, norūdot slimīgos

dzietus un novēršot trūkumus, kuri cilvēces pilnību

apdraud. Un tu atlētam iedves vēlmi redzēt ap sevi

augam dēlus, možus un stiprus, kas sekotu viņam

arēnā, savukārt nopelnot slavas laurus.

Martins:

Sports neapšaubāmi nodrošina veselīgas nācijas veidošanu. Diemžēl Latvijā to nejūtu. Visus pārņēmis naudas laikmets.

Savukārt manā dzīvē šobrīd pārliecinoši dominē sports. Cenšos prātu nodarbināt arī ar citām lietām, lai nenojūgtos 24 stundas diennaktī, domājot tikai par skeletonu. Bet īsti nekam citam laika neatliek. Nākas upurēt ģimeni, sāktos biznesus.

Tomass:

Sports nav tikai mūsu profesionālais skeletons, ko visi skatās pa televizoru. Svarīgi katram atrast savu mazo ikdienas sportu — slēpot, skriet, spēlēt. Bērnībā esmu apguvis visus pagalma sporta veidus — futbolu, hokeju, volejbolu, basketbolu. Darījām visu, katru dienu kaut ko. Joprojām ar brāli starpsezonā spēlējam hokeju un florbolu.

Katram vajadzētu uzturēt savu ķermeni normālā formā, lai bez problēmām spētu pildīt ikdienas funkcijas. Kaut vai auto nomainīt sasistu riteni vai istabā pārbīdīt dīvānu.

Mans dēls ir ļoti sportisks, neapturams kā enerģijas zaķis. Mājās man regulāri nākas stāvēt vārtos, pa mani mētā ar ripām. No treniņiem kalnu slēpošanā pārgājis uz hokeju.

Dainis:

Septītais pants man atbilst pilnībā. Man ir paveicies „redzēt ap sevi augam dēlus, možus un stiprus”. Faktiski man paveicies dubultā — arī savus mazbērnus redzu tādus pašus. Viss sākas ģimenē. Kopā ar sievu audzinot dēlus, vispirms gan mēs gribējām, lai viņi būtu izglītoti, harmoniski attīstīti. Tam sekoja pārējais. Protams, aktīvā dzīvesveidā mēs dēlus ievirzījām no mazotnes, bet nebija uzstādījuma kļūt par sportistiem. Mācījām vienkārši pareizi skriet, peldēt, bumbu spēlēt… Tas ir katru vecāku pienākums fiziski sagatavot savus bērnus dzīvei.

 

VIII O, Sport, tu esi Progress! Lai tev kalpotu krietni,

cilvēkam vajag pilnveidot sevi gan miesā, gan garā.

Tu liec viņam ievērot pilnīgu tīrību, sargāties no

jebkādām pārmērībām. Tu viņam māci gudrus

likumus, kas piešķir pūliņiem jēgu, nekaitējot

veselībai un tās līdzsvaram.

Martins:

Profesionālajā sportā, lai progresētu, tu nereti nodari kaitējumu veselībai. Ja sāp, tu tomēr trenējies, ja ķermenis vairs negrib klausīt, tu kāp tam pāri.

Kopumā progress ir tas, kas uztur pie dzīvības. Jāmēģina iet uz priekšu, lai arī reizēm varbūt iznāk divi soļi atpakaļ, bet tu esi kustībā un vari atkal doties uz priekšu. Stagnējot, tu iemiedz, un viss apstājas.

Tomass:

Pilnīga taisnība par pārmērībām. Nav runa tikai par alkoholu un trakām ballēm. Cenšos izvairīties arī no situācijām, kurās var gūt traumas. Pa tramplīnu ar snovborda dēli nelēkāju.

Sezonā mums vispār nekam citam nav laika. Svētdien beidzas vienas sacensības, pirmdien dodamies uz nākamajām. Tā četras nedēļas no vietas un gandrīz trīs mēnešus pēc kārtas. Ritms ir dzelžains, un tas prasa arī veselīgu režīmu. Varbūt vienīgi reizēm kādu makdonaldu uzēdam par daudz, bet abi ar Martinu esam tādi, ka no tā diži nepampstam.

Dainis:

Progresa dēļ jau mēs trenējamies. Lai kļūtu ātrāki, stiprāki, lai sasniegtu augstākas virsotnes. Sports veicina arī tehnoloģiju progresu, arvien pilnveidojot ekipējumu, inventāru. Mūsu sporta veidā spilgtākais piemērs ir Rolands Upatnieks, kurš pasaules bobslejā ienesa pilnīgi svaigas vēsmas. Mēs arī skeletonā katru sezonu cenšamies atrast kaut ko jaunu, kaut ko labāku. Ne tikai uzlabojot inventāru, bet arī treniņu metodiku.

Kaut gan tas tehniskais karuselis ir dārgs un nogurdinošs. Veidot neskaitāmus slidu komplektus, locīt, meklēt kaut ko jaunu, eksperimentēt… Entās reizes lētāk un daudz taisnīgāk būtu visiem braukt ar vienādām slidām. Pirms sacensībām rīkotāji noliek 30 identiskus komplektus, stundu pirms starta notiek izloze, sportists dabū savējās, pieskrūvē skeletonam, uzliek kofu un aiziet! Lai cīnās atlēti, nevis dzelži zem kamanām.

 

IX O, Sport, tu esi — Miers! Tu dibini laimīgas saites starp

tautām, tuvinot tās iegrožotā spēka pielūgsmē, kad tas

vadāms un valdāms, un valdnieks pats sev. Caur tevi

pasaules jaunatne mācās cienīt pati sevi un dažādu

tautu atšķirības top par pamatu laipnai un mierīgai

sacensībai.

Martins:

Profesionālais sports nav miers. Uz olimpiskajām spēlēm neviens nebrauc nodarboties ar solidaritāti. Katram ir savi mērķi. Arī tie, kas netēmē uz medaļām, par savām vietām cīnās bez žēlastības.

Bet skeletonā man naidnieku nav. Es viņiem novēlu to pašu, ko viņi man.

Tomass:

Skeletonistu sabiedrība ir visai pastāvīga, un ar gadiem sadraudzējamies. Ne tikai ar konkurentiem, bet pat dažiem viņu treneriem. Braucam ciemos. Pie mums šogad bijuši šveicieši, grieķis, austrāliete. Pats esmu daudz kur aicināts. Tagad braucu ciemos pie viena ASV fizioterapeita. Esmu bijis ciemos pie krievu kamaniņu braucējiem… Tas paplašina redzesloku.

Konkurenti mēs esam tikai trasē. Pirms vai pēc tam necenšamies cits citam ieriebt. Bet ar tiem, kas cīnījušies negodīgi, gan vairs draugs nebūšu.

Dainis:

Ja cīņa notiek tikai stadionā vai trasē, nevis politikā vai izmantojot aizliegtas metodes, tad Sports ir Miers. Tiklīdz tiek sperts kāds sānsolis, līdzsvars zūd.

 

PIERASTĀ UNIKALITĀTE

 

Jau sen aizmirsies patiesībā ne tik senais 2009. gada pavasaris, kurā Latvijas skeletona šefs un abu mūsu līderu tēvs Dainis Dukurs aizvadīto sezonu novērtēja pieciem vārdiem apaļiem kā olimpiskie riņķi: „Mēs jūtamies kā nopērti suņi…” Nākamajā pavasarī Martins Dukurs izcīnīja savu pirmo Pasaules kausu, kuram nu blakus nolikti vēl trīs. Tomass Dukurs PK sezonu beidza spožās sudraba pozīcijās.

„Sajūta ir laba,” šopavasar atzīst Dainis Dukurs. „Mūsu mērķis bija izcīnīt divus globusus. Ieguvām abus lielākos, iepriekš bija pirmā un trešā vieta. Tagad ir pilna kolekcija.” Dainis pamāj uz savu kabineta darbgaldu, uz kura lietišķas nekārtības vidū ierindā izslējušies trīs dažādu izmēru kristāla globusi. Tikai tad, kad tie pacilāti un aplūkoti, nāk atskārsme, ka esi starp izredzētajiem, kam tā gluži vienkārši saujā ļauts pasvārstīt Pasaules kausu — sportā otru cēlāko trofeju aiz olimpiskā čempiona zelta medaļas. Turklāt Dukuriem ir plaša izvēle — Martins var piedāvāt visu četru iepriekšējo sezonu lielos globusus, vecākajam brālim Tomasam ir pagājušā gada mazais par trešo vietu kopvērtējumā un šāgada vidējais. Tik daudz, ka jau… pierasts. Pierasts pie unikalitātes. Nevienā citā sporta veidā un nekādos laikos Pasaules kausa izcīņā latvieši nav guvuši šādus panākumus. Un arī visā skeletona pasaulē tikai Martins Dukurs lielo kristāla globusu spējis iegūt četrus gadus pēc kārtas.

Pagājušajā sezonā Martins uzvarēja astoņos no deviņiem PK izcīņas posmiem. Tiesa, triju sekundes simtdaļu dēļ Sanktmoricā viņš trešo reizi pēc kārtas neieguva pasaules čempiona zeltu, paliekot sudraba pozīcijās. „Martinam bija veselības problēmas, kļūda starta numuru izvēlē, slikta braukšana — viss sakrita… Tā ir vienīgā sacensība sezonā, ar kuru neesmu apmierināts,” atzīst Dukurs seniors. „Arī noslēdzošais posms Sočos bija okei, ja neskaita vienu Tomasa kļūdu. Bet tajā labais ir tas, ka Tomasam trases lejasdaļā ātrums beidzot bija tāds pats kā Martinam. Šis ieguvums ir pat lielāks par trešo vietu, kuru kļūdas dēļ pazaudējām. Tā kļūda ir zināma un skaidrs, kā to labot. Daudz trakāk, ja neslīd, un tu nesaproti, kāpēc. Cīnies, meklē, nevari atrast un nevari trāpīt.”

„Bēdīgi ir tad, ja nesaproti, kāpēc nav rezultāta,” tēvam un trenerim piekrīt Martins. „Es visām pagājušās sezonas neveiksmēm, kuru nemaz nebija daudz, zinu iemeslus, varu izskaidrot, kāpēc tā notika. Bet galvenais — tendences trasē paliek labākas, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, sperts vēl viens solītis uz priekšu, lai arī pārējie pievilkušies tuvāk. Visi attīstās un pieliek. Kopumā sezonu vērtēju pozitīvi. Esmu ļoti pamierināts ar komandu, ar gaisotni tajā, ar katra attieksmi. Man katram jāsaka liels paldies. Viss tika izdarīts godam.”

Arī Tomass aizvadīto sezonu vērtē ar pluszīmi, pat uzsver: „Esmu ļoti apmierināts, sperts solis uz priekšu, Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā otrā vieta, Eiropas čempionātā medaļa, varbūt nesekmīgi startēju pasaules čempionātā Sanktmoricā, bet no 10 sacensībām vienmēr kādās veicas sliktāk. Soču trasi apguvu, uzķēru, kā tajā jābrauc… Viss ir kārtībā.”

Dainis CAUNE

 

Martins un Tomass Dukuri pirmsolimpiskajā sezonā

Pasaules kausa izcīņā

Leikplesidā   1. Martins Dukurs, 2. Tomass Dukurs

Pārksitijā       1. Martins Dukurs, 4. Tomass Dukurs

Vistlerā          2. Martins Dukurs, 3. Tomass Dukurs

Vinterbergā   1. Martins Dukurs, 5. Tomass Dukurs

Laplaņā         1. Martins Dukurs, 3. Tomass Dukurs

Altenbergā    1. Martins Dukurs, 4. Tomass Dukurs

Kēnigzē         1. Martins Dukurs, 5. Tomass Dukurs

Īglsā   1. Martins Dukurs, 3. Tomass Dukurs

Sočos            1. Martins Dukurs, 5. Tomass Dukurs

 

PK kopvērtējumā   

1. Martins Dukurs (Latvija) 2010 p

2. Tomass Dukurs (Latvija) 1746

3. Aleksandrs Krokels (Vācija) 1636

4. Aleksandrs Tretjakovs (Krievija) 1632

5. Franks Rommels (Vācija) 1499

6. Eriks Nīlsons (Kanāda) 1368

Pasaules čempionātā

1. Aleksandrs Tretjakovs (Krievija)

2. Martins Dukurs (Latvija)

3. Sergejs Čudinovs (Krievija)

4. Eriks Nīlsons (Kanāda)

5. Franks Rommels (Vācija)

5. Džons Deilijs (ASV)

8. Tomass Dukurs (Latvija)

 

Eiropas čempionātā

1. Martins Dukurs (Latvija)

2. Aleksandrs Tretjakovs (Krievija)

3. Tomass Dukurs (Latvija)