Spēks kopībā
Latvijas Airēšanas federācijai — jauns prezidents! Arnolda Laksas vārds retajam ir svešs. Eksbaņķieris, bijis 8. Saeimas deputāts, daudzu biznesa projektu dalībnieks. Ne jau visi zina, ka Arnolds savulaik bijis viens no Latvijas labākajiem akadēmiskajiem airētājiem vieninieku klasē, kurš sekmīgi startējis PSRS junioru sacensībās.
Arnolds Laksa labprāt piekrita sarunai, kaut gan atzina, ka pilnvaras darbībai prezidenta postenī apstiprinātas tikai maijā un ar jaunā sabiedriskā amata pienākumiem viņš vēl joprojām iepazīstas.
— Kas jūs izvirzīja šim amatam?
— Mani uzrunāja vairāki ar šo sporta veidu saistīti cilvēki, arī treneri, kuri acīmredzot manī saskatīja šim amatam atbilstošas īpašības.
Nav tā, ka piekritu uzreiz, bija krietni jāpadomā. Iespējams, ka Hokeja vai Basketbola federācijas prezidenta tituls daudziem liekas gana prestižs, taču nedomāju, ka tāda pievilcības aura ir arī Airēšanas federācijas prezidenta amatam.
Jau pirms trīsdesmit gadiem (Arnolds drīz svinēs savu 50 gadu jubileju) beidzu savas aktīvā sportista gaitas, pēc tam sportā biju tikai kaislīgs dažu atsevišķu sporta veidu vērotājs, piemēram, iespēju robežās cenšos noskatīties tenisista Ernesta Gulbja reizēm fantastiskās spēles, pasaules un Eiropas čempionātus futbolā, hokejā un basketbolā. Diemžēl airēšana nav tas sporta veids, ko bieži rāda televīzijā, un tam tik ļoti nevar sekot līdzi, olimpisko spēļu reportāžas gan cenšos noskatīties.
Pats sportoju tikai prieka pēc un nekādu sporta organizāciju durvis nebiju virinājis. Savulaik spēlēju badmintonu, hokeju, tenisu, basketbolu. Tagad jau daudzus gadus spēlēju golfu, jo dinamiskajos sporta veidos azarts un aizrautība ir saglabājusies gluži kā jaunības gados, bet locītavu saites un meniski diemžēl uzvedas pavisam citādi…
Vēlmi pamēģināt vēlreiz ieiet sporta pasaulē caur citām durvīm šoreiz atviegloja mana jaunā darba slodze, sekmīgi pabeidzu vienu no biznesa projektiem un man tagad ir vairāk brīva laika, ko varētu veltīt šim sabiedriskajam darbam. Neapšaubāmi, ka savu lomu nospēlēja arī pavisam neracionāla nostalģija pēc tālajiem airētāja gadiem.
— Kāpēc pats tik ātri beidzāt savas airētāja gaitas?
— Tiesa, es airēju tikai līdz 19 gadu vecumam, jo tad bija jāizšķiras — nenoteikta nākotne sportā vai iespēja mācīties, apgūt profesiju, veidot karjeru. Starp citu, šis kritiskais vecums ir nozīmīgs brīdis jaunajiem talantīgajiem sportistiem arī šodien. Pēc skolas beigšanas ir jāuzdod sev šie svarīgie jautājumi par turpmākās dzīves prioritātēm — saistīt to ar sportu, kas, nopietni trenējoties, prasa daudz laika, prombūtni no mājām, atteikšanos no daudz kā jauniešiem tik ierastā, vai domāt par savas nākamās darba dzīves pamatu nostiprināšanu.
Domāju, ka tas jo aktuālāk ir mūsdienās, kad vēl lielāka loma ir materiālajam pamatam. Ja tev nav sporta stipendijas (parasti nav, jo izpildīt augstos kritērijus pārejas vecumā var retais) vai turīgu vecāku, tad ziedot visu sevi sportam ir gandrīz neiespējami.
Domāju, ka tas ir arī mans kā federācijas prezidenta pienākums palīdzēt atsevišķiem talantīgiem un perspektīviem sportistiem rast motivāciju un vēlmi palikt lielajā sportā.
Varbūt, ka man savā laikā arī pietrūka šā atbalsta un iedrošinājuma turpināt sportot… Savas airētāja gaitas 1981. gadā beidzu pie olimpiešu trenera Rolanda Sproģa. Iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā. Vēl gan kādu laiku airēšana sapņos rādījās, pēc gada pat mēģināju atsākt airēt astoņniekā, tomēr nekas prātīgs vairs nesanāca…
— Kādi bija pirmie iespaidi pēc ievēlēšanas prezidenta amatā?
— Tradicionālie, visi gaida, ka jaunais prezidents nāks ar naudas maisu un atrisinās visus sasāpējušos materiālos jautājumus. Daži ar emocionālo inteliģenci neapveltīti treneri pat pirms balsojuma mēģināja noskaidrot precīzu naudas summu, kuru es iemaksāšu federācijas kontā. Tas bija aizvainojuši, vai tiešām finanses ir vienīgais, kas vajadzīgs šim sporta veidam?
Es nenoliedzu, ka naudas klātbūtne visās dzīves jomās ir vajadzīga, tā nomierina, dod iespēju attīstīties, taču nepiekrītu, ka tas ir izšķirošais.
Akadēmiskajai airēšanai, kas ir dārgs sporta veids, turklāt nav komerciāls, naudas nekad nebūs pietiekami. Tāpēc es vispirms gribu šajā sporta veidā noteikt prioritātes, balstoties uz tām iespējām, kas jau šobrīd ir pieejamas. Protams, arī finanšu ieņēmumi ir jāpalielina.
— Kur redzat iespēju rast papildu finansējumu?
— Viens ir sapņot, otrs — reāli domāt, kur naudu gūt. Vispirms jāprot racionāli izmantot to, kas ir.
Ilgtermiņa mērķi ir vairot airēšanas popularitāti, panākt, lai šis veselīgais sporta veids aptvertu arī tos, kuri vēlas ar airēšanu nodarboties ne tikai augstu rezultātu vai materiālu labumu dēļ. Lai nu kas, bet tautas airēšanai Latvijā ir daudz iespēju. Bet tas nevar notikt vienā dienā, pat ne manu prezidenta pilnvaru laikā. Piekrītu sava kolēģa — Kanoe federācijas prezidenta Ērika Loka — domām, ka reiz būtu jāizveido nopietns airēšanas centrs Rīgā, jo šeit tomēr ir vislielākās iespējas paplašināt airētāju pulku.
Bāzes un sacensību kanāla izveide Rīgas centrā, tajā pašā daudz apspriestajā Lucavsalā, dotu iespējas airēšanas sportu padarīt komerciālāku, skatāmāku, lai par to interesētos masu mediji, utt.
Protams, ļoti svarīga ir augstu sasniegumu gūšana, kas radītu pamatotu interesi par šo sporta veidu. Turklāt airēšanas sports tad varētu cerēt arī uz daudz lielāku valsts palīdzību visdažādākajās izpausmēs.
Jebkurā gadījumā jau šobrīd jāmeklē atbalstītāji, pirmām kārtām arī bijušie airētāji. Pats esmu gatavs dot savu artavu, taču lielas cerības uz sponsoru atbalstu likt nevaram, jo, kā jau teicu, mēs neesam komerciāls sporta veids, kur ieguldītā nauda uzskatāmi nāktu atpakaļ.
— Vai akadēmiskās airēšanas šābrīža sāpju punkti ir apzināti?
— Pamazām visu izzinu, bet īpašu pārsteigumu man nav. Trūkst moderna inventāra, it sevišķi iesācējiem. Nav pārāk iepriecinoši, ka jaunieši vēl braukā ar PSRS laikos ražotām Dzintara laivām.
Ir problēmas ar laivu pārvadāšanu, jo piemērota transporta nepietiek. Šis jautājums ir jārisina sarunās ar privātajiem atbalstītājiem un atbildīgajām valsts institūcijām. Lielāku efektu šādu mērķu sasniegšanā noteikti dos sekmīgi uzsāktā kooperācija ar Kanoe federāciju.
Šādas un līdzīgas problēmas varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču gribu teikt, ka mums ir milzīga priekšrocība, kuras daudziem sporta veidiem nav, — mums ir Murjāņu sporta ģimnāzijas airēšanas filiāles Jūrmalā — Lielupē un Majoros. Esmu ticies ar ģimnāzijas pārstāvjiem, un ceram, ka šo struktūrvienību darbību varam tikai nostiprināt un pilnveidot. Vienlaikus arī veicinot sadarbību starp visiem airēšanā iesaistītajiem spēkiem. Nav noslēpums, ka federācijas biedru kopdarbība šobrīd nav paraugs, kā jāstrādā kopīga mērķa labad.
Būtu tikai apsveicami, ja par murjāņiešiem kādā sportistu karjeras posmā kļūtu visi perspektīvākie mūsu valsts jaunie airētāji, neatkarīgi no dzīves un treniņu vietas. Tiekoties ar Daugavpils treneriem, nonācām pie kopīgas izpratnes, ka viņi labprāt gatavotu jaunos sportistus Murjāņu sporta ģimnāzijai, ja zinātu, ka viņu devums ir nepieciešams un gaidīts. Neskatoties uz Daugavpils treneru apskaužamo entuziasmu, pacietību un profesionālo sagatavotību, izaudzināt starptautiskas klases sportistus Daugavpilī, Stropu ezera bāzē, nav iespējams, vismaz šobrīd ne. Ne tikai tāpēc, ka ledus ezeros nokūst vēlāk. Toties sekmīgi strādāt, atlasīt perspektīvus airētājus, sniegt viņiem airēšanas pamatus — tas būtu viņu galvenais uzdevums. Tāpat jāpanāk, lai arī iespējamo panākumu gadījumā, ne materiāli, ne morāli netiktu aizmirsti pirmie sportistu treneri.
Kopā ar ļoti profesionālo un pieredzējušo Murjāņu sporta ģimnāzijas vadību vēlamies panākt, lai mācīties un sportot Murjāņos jaunajiem sportistiem, airētājus ieskaitot, būtu prestiža lieta. Tā ir mana un federācijas lielā atbildība, lai pienācīgi tiktu izmantots tas, kas mums jau šobrīd ir dots.
— Viens no sporta veida attīstības kritērijiem ir līdzdalība olimpiskajās spēlēs. Trīs pēdējās olimpiskajās spēlēs mūsu airētāji nav startējuši…
— Nedomāju, ka mums tādu sportistu nebija. Iespējams, ka nebija radīti visi nepieciešamie apstākļi, lai labākie šīs tiesības izcīnītu. Domāju, ka ļoti svarīga ir šo perspektīvo sportistu motivēšana palikt lielajā sportā. Ne vienmēr šis ir tikai naudas jautājums.
— Jūtu, ka jūs ar solījumiem pārlieku nebārstāties. Kam būtu jānotiek, lai pēc gadiem četriem varētu teikt — labi pastrādājām?
— Par galveno es tomēr uzskatu federācijas biedru sadarbības kopējās gaisotnes uzlabošanu. Jāpanāk, lai visiem būtu vienoti mērķi, kas kalpotu izvēlētā sporta veida attīstībai. Tad arī augstus rezultātus varēs sasniegt daudz vienkāršāk un ātrāk.
Jebkurā gadījumā, sākot šo darbu, neesmu nolēmis ieņemt federācijas vadītāja krēslu pārāk ilgi. Man vienmēr ir bijis svarīgi sasniegt izvirzītos mērķus pārskatāmi īsā laika periodā. Man gandarījumu vienmēr dod sasniegtais rezultāts, nevis bezgalīgs process. Ja darbs neveiksies tā, kā esmu iecerējis, ja nevarēšu palīdzēt savam sporta veidam, tad pats ierosināšu sasaukt kopsapulci un meklēt jaunu federācijas prezidentu. Ceru, ka pirmajos gados tas nebūs nepieciešams un es gūšu gandarījumu, pildot savus pienākumus.
Arnolds LAKSA
Uzņēmējs, Latvijas Airēšanas federācijas prezidents
Dzimis: 1963. gada 20. jūnijā
Izglītība: Salaspils 1. vidusskola. Latvijas Universitātes vadības un ekonomikas fakultāte
Darba gaitas:bijis Latvijas Krājbankas prezidents, 8. Saeimas deputāts, Rīgas Universālā termināla valdes priekšsēdētājs
Sporta gaitas:akadēmiskajā airēšanā trenējies no 15 gadu vecuma
Treneri:Vineta Muižniece (Balode), Rolands Sproģis
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni, pieci mazbērni
Vaļasprieki:golfs, ceļošana, makšķerēšana, dažādi lauku darbi īpašumā Latgalē
