Pirmā Latvija bendija izlase 1927.—1932. gadā
Latvijas Bendija federācija gatavojas mūsu valstsvienības kārtējam startam pasaules bendija čempionātā, kas šosezon plānots 2020. gada martā — aprīlī Irkutskā, Krievijā. Daudzus gadu desmitus bendijs jeb hokejs ar bumbiņu ir palicis ar ripu spēlētā hokeja ēnā. Taču tā nav bijis vienmēr. No 20. gadsimta sākuma līdz pat 30. gadu pirmajai pusei Latvijā bendijs bija viens no populārākajiem ziemas sporta veidiem. Mums bija sava valstsvienība jau pirms gadiem 90.
Līdzīgi kā daudzās citās zemēs Eiropas ziemeļos, austrumos un centrālajā daļā, arī Latvijas teritorijā par pirmo izvēli spēlei uz ledus bija kļuvis bendijs. Faktiski tā bija vienīgā izvēle, tādēļ pāris gadu desmitus pie mums bendiju visbiežāk dēvēja vienkārši par hokeju. Pagājušā gadsimta sākumā tolaik Krievijas impērijā ietilpstošajā Rīgā bendiju spēlēja vairākās sporta biedrībās, piemēram, Kaiserwald, Siegfried, Union.
PAT PILTENĒ, MALNAVĀ UN PRIEKUĻOS
Ar jaunu sparu bendija norises turpinājās pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara, kad Latvija bija izcīnījusi savu brīvību. 1922./1923. gada sezonā tika aizvadīts pirmais Latvijas bendija čempionāts un par pirmo valsts čempionvienību kļuva Rīgas Airētāju Klubs (vācu Rigaer Ruder-Club jeb RRC). Bendija popularitāte un izplatība valstī steidza milzu soļiem. To spēlēja ne tikai Rīgā, bet arī Bauskā, Cēsīs, Jelgavā, Malnavā, Piltenē, Priekuļos, Rēzeknē, Slokā, Smiltenē, Tukumā, Valmierā, Vecaucē, Ventspilī un citviet. Piemēram, Daugavpilī un Liepājā norisinājās savi pilsētas čempionāti bendijā. Tolaik par ievērojamāko kluba komandu mūsu valstī kļuva Latvijas Sporta biedrības vienība, kas arī izcīnīja visvairāk valsts čempionu titulu — sešas reizes (1926., 1928., 1929., 1930., 1932. un 1933. gadā). Spēcīgas komandas Rīgā bija arī Rīgas Airētāju Klubs, Rīgas Futbola Klubs, Rīgas Vanderers, Jaunekļu Kristīgā Savienība, Latvijas Universitātes Akadēmiskā Sporta Biedrība, Universitātes Sports, Armijas Sporta Klubs.
Mūsu bendijisti savu meistarību izkopa galvenokārt Latvijas čempionātā, taču arvien lielāka interese gan pašiem sportistiem, gan skatītājiem bija par starptautiskām sacīkstēm. Nu ļoti gribējās redzēt, ko mūsējie spēj pret tuvākiem vai tālākiem kaimiņiem. Dažkārt 20. gadsimta 20.—30. gados Latvijas vienības uzspēlēja bendiju arī pret Vācijas, Padomju Savienības, Somijas komandām, bet visbiežāk pretiniekos bija Igaunijas sportisti. Mūsu ziemeļu kaimiņi bendijam bija pievērsušies ļoti nopietni un mērķtiecīgi. Sākumā sacentās klubu un pilsētu komandas, studentu un skolēnu izlases, bet 1927. gadā tika aizvadīta Latvijas bendija izlases pirmā oficiālā spēle. Jāpiebilst, ka tolaik bendijā vēl nenorisinājās pasaules čempionāti un katra šāda draudzības spēle bija valsts un attiecīgā sporta veida prestiža jautājums. Kopumā 20.—30. gados Latvijas bendija izlase aizvadīja tikai četras oficiālas valstsacīkstes, un katra no tām bija liels notikums Latvijas ziemas sporta dzīvē.
“MŪSU SPORTAM LIELS IEGUVUMS”
Pirmā Latvijas bendija izlases spēle norisinājās 1927. gada 13. februārī Tallinā, prom no pašmāju sporta kritiķu un savu skatītāju acīm. Pirmais starts tika gaidīts ar satraukumu. Igauņi tika pamatoti uzskatīti par bendija lietpratējiem. Tallinā hokeja turnīri norisinājās jau Pirmā pasaules kara laikā, kad mūsu zemi bija sašķēlusi frontes līnija. Igaunijas bendija meistarsacīkšu uzskaite sākās no 1920./1921. gada sezonas, t. i., divus gadus pirms mūsu nacionālā čempionāta. Igauņu bendijisti šad tad savas prasmes slīpēja spēlēs pret saviem ziemeļu kaimiņiem — somu sportistiem. Turklāt Igaunijas bendija izlasei tā nebija pirmā spēle, viņi jau iepriekš bija spēlējuši pret Somijas valstsvienību.
Mūsu bendija ekspertu rindās satraukumu pirms spēles radīja ne tikai apziņa par pretinieka nopietnību, bet arī tik pazīstamās bažas par sastāva komplektāciju. Šķita, ka Latvijas valstsvienību nebija izdevies nokomplektēt iespējami spēcīgākajā formā. “Mūsu komanda aizbrauca vakar ne tik stiprā sastāvā, kāda tā bija izraudzīta, jo daži spēlētāji nebija dabūjuši atvaļinājuma, bet dažs ir slims,” spēles dienā ziņoja avīzes Latvis sporta rubrika.
Iepriekšējā vakarā mūsu sportisti ar vilcienu bija devušies uz Tallinu un 13. februāra pēcpusdienā devās laukumā aizstāvēt Latvijas krāsas. Svinīgajā atklāšanā tika atskaņotas abu valstu himnas un teiktas uzrunas. Mūsu valstsvienību cīņā veda tās kapteinis Miķelis Bormanis. Spēle mūsējiem sākās ar aukstu dušu — jau pašā spēles sākumā ar lielu centību spēlējošie igauņi guva vārtus un pēc dažām minūtēm pārsvaru dubultoja. 0:2 bija savlaicīgs atgādinājums par pretinieka apņēmību. Pirmā puslaika 18. minūtē pie pirmā panākuma tika arī mūsējie. Vēsturiski pirmo Latvijas bendija izlases vārtu guvumu bija īstenojis uzbrucējs Harijs Fogels. Maisam gals bija vaļā! Pēc dažām minūtēm rezultātu izlīdzināja Arturs Timpers. Vēl pēc brīža Timpers guva vārtus vēlreiz, bet Arvīds Jurgens panāca 4:2. Tagad igauņi bija pārsteigti un izbrīnīti — Latvijas izlases uzbrukums bija panācis četrus vārtu guvumus 15 minūšu laikā. Ar 4:2 arī noslēdzās pirmais puslaiks.
Otro puslaiku igauņi sāka ar straujiem uzbrukumiem, cenšoties atgūt zaudēto. Aculiecinieki atzina, ka Igaunijas valstsvienība “bija veikla tehniski, jauka kombinācijā”, tādēļ mūsu puišiem nenācās viegli. Apmēram pēc trīsdesmit minūtēm, kas straujā un sīvā cīņā bija aizvadītas otrajā puslaikā, igauņi tika pie vārtu guvuma trešo reizi. Mūsējiem izdevās piebremzēt pretinieku ofensīvu, un, par sarūgtinājumu mājiniekiem un viņu līdzjutējiem, spēles beigās Jurgens vēlreiz guva vārtus.
Latvijas bendija izlases pirmā valstsacīkste bija noslēgusies ar uzvaru — 5:3! Mūsu izlases kapteinis Miķelis Bormanis ar lepnumu pa tālruni no Tallinas ziņoja avīzei Brīvā Zeme: “Jaunā uzvara ir mūsu sportam liels ieguvums, jo līdz šim hokejā [t. i., bendijā] stāvējām daudz zemāk par savu kaimiņu.” Tiesa, nākamajā dienā, 1927. gada 14. februārī, notikušajā Rīgas—Tallinas bendija izlašu spēlē mūsējiem nācās atzīt graujošu talliniešu pārākumu ar 1:7.
PAR DAUDZ ZVAIGŽŅU
Nākamajai Latvijas—Igaunijas bendija izlašu spēlei bija jānorisinās pēc gada — 1928. gada 4. februārī mūsu laukumā. Sporta draugu interese bijusi ievērojama. “Kas uzvarēs? Lai gan, jāatzīstas, par bendi interese mūsu sporta cienītājos nav tik liela, kā par futbolu, tomēr latvju sporta gods šīs dienas spēlē uz ledus ir ne mazāk lielā mērā uz spēli kā vasarā futbola laukumā,” pirms spēles rakstīja avīze Latvis. Neiztika arī bez iznākuma prognozēšanas, kas lielā mērā izrietēja no mūsu valstsvienības panākuma pirms gada: “Tātad uzvarēt mēs mākam un arī šoreiz mācēsim, ja mums nebūs nekādu nejēdzīgu klizmu, kas aizkavētu pārspēt pretinieku, ko šogad teic stipri spēcīgāku nekā pag. gadā. Bet pretnieks tomēr nav neuzvarams savu tiesu arī tāpēc, ka arīdz mūsu spēks nebūt nav mazumā gājis, bet gan pieņēmies. Protams, ja mums nelaimējas, galīgi neveicas, tad var gan gadīties, ka zaudējam, jo pretinieks ir tiešām spēcīgs un spējīgs, bet — mēs gribam un mums jāvar uzvarēt arī šoreiz Rīgā tāpat kā pagājušās cīņas reizē Tallinā.”
Spēles dienā, 4. februārī, Latvijas Sporta Biedrības slidotavas klājs Valdemāra ielā 65/67 (tagad — Rīgas 49. vidusskolas teritorijā) bija spoguļgluds. Apstākļi ideāli, un, šķiet, sastāvs bija komplektēts no labākajiem. Atskanēja valstu himnas, Igaunijas pārstāvis piemiņai pasniedza sudraba kausu, sekoja komandu sveicieni. Mūsējie: “Sveiks! Lai dzīvo!” Igauņi: “Elagu!”
“Sākas liela sporta cīņa. Sprakšķ cietais ledus no 22 spēlētāju enerģiskiem skrējieniem,” rakstīja Jaunākās Ziņas. Ritmu centās noteikt Igaunijas bendijisti. “Igauņu komanda jau no sākuma pārgāja straujā uzbrukumā un ātri, noteikti turās visu laiku mūsu vārtu tuvumā. Aizsargiem un Skujam darba pilnas rokas. Skuja ar savu balles ķeršanas veiklību rādīja brīnumus,” ziņoja avīze Latvijas Kareivis. Pateicoties Latvijas izlases vārtsarga Pētera Skujas darbībai, vārti spēles sākumā palika nosargāti. Taču Igaunijas izlase turpināja tikpat neatlaidīgi un atklāja spēles rezultātu. Pēc brīža mūsējie izlīdzināja. Spēle turpinājās punkts punktā. Arvīds Jurgens panāca 2:1, pēc tam igauņi izlīdzināja. Pēc Harija Fogela piespēles Jurgens atkal izvirzīja Latviju vadībā — 3:2, un igauņi 40. minūtē izlīdzināja. Dinamiski aizvadītais pirmais puslaiks noslēdzās ar neizšķirtu 3:3.
“Otro puslaiku mūsējie sāka ļoti strauji. Šķita, ka igauņus sasitīs galīgi, bet tas tikai “šķita”. Palēnām igauņi atspieda mūsējos,” rakstīja avīze Latvijas Kareivis. Latvijas uzbrukums atslāba, bet igauņi arvien biežāk izlauzās cauri mūsu vienības aizsardzībai, kas sporta žurnālistu skatījumā “vairs nesaņēma vajadzīgo pabalstu no pussargu līnijas”. Pēc otrajā puslaikā nospēlētām 10 minūtēm igauņi izvirzījās vadībā, tad salīdzinoši īsā laikā iemeta vēl divreiz, un puslaika vidū mūsējie bija iedzinējos jau ar triju vārtu starpību — 3:6. Avīzes Latvis sporta apskatnieks par spēles gaitu ziņoja, ka “igauņu veicīgi vieni pēc otriem gūtie vārti tā samulsināja latvju komandu, ka tā it kā paira saspēlē un, kad attapās, tai nemaz neveicās atdabūt zaudēto”. Latvijas izlases uzbrukums bija zaudējis intensitāti un arī veiksmi. Vairākās bīstamās situācijās neizdevās izmantot labas izdevības. Mūsu komandai pietrūka saskaņotas rīcības, it īpaši uzbrukumā, turpretim Igaunijas valstsvienība cīnījās vienoti. “Igauņu aizsargi un pussargi spēlēja kopīgi, ar ko stipri pabalstīja uzbrucējus. Pēdējie savukārt bij vienmēr tur, kur vajadzēja. Mūsu uzbrucēji centās spēlēt solo,” skaidroja Latvijas Kareivis.
Otrā puslaika 30. minūtē igauņi rezultātu palielināja līdz 3:7. Kaut arī pēc minūtes mūsējie atbildēja ar vārtu guvumu, spēles gaitu lauzt neizdevās. Spēle beidzās ar 4:7. Pēc spēles bargu kritiku saņēma gan spēlētāji, gan izlases sastāva komplektētāji. Bendijisti saņēma pārmetumus par spēli uz savu roku un aizrautības trūkumu. Kritiku saņēma arī uzbrucējs Arvīds Jurgens, kurš šajā spēlē bija guvis trīs vārtus. Vienu vārtu guvumu bija panācis Artūrs Timpers. Taču tika atrasti arī atzinīgi vārdi, un šoreiz tie salīdzinoši vienprātīgi tika veltīti aizsargiem un vārtsargam. “Labāko atsauksmi var dot par aizsardzību, Brašmans, Pantels un vārtsargs Skuja bija īstie vīri savā vietā,” vērtēja avīze Latvis.
Savukārt izlases sastāva veidotāji saņēma pārmetumus par pārāk zvaigžņota sastāva izvēli. Salīdzinājumam tika izmantota nākamajā dienā, 1928. gada 5. februārī, aizvadītā Rīgas—Tallinas bendija izlašu spēle, kurā mūsējie uzvarēja ar 5:3. Rīgas bendija izlases sastāvā no 11 valstsvienības spēlētājiem bija iekļauti tikai četri — vārtsargs, abi aizsargi un viens uzbrucējs. Svaigi spēki bija trīs pussargi un četri uzbrucēji. “Abas šīs ledus hokeja (bendi) spēles deva labu pamācību komandu sastādītājiem, kā vienmēr nevar vis reprezentējošā komandā likt spēlētājus ar slaveniem vārdiem, bet arī jānovērtē pareizi citu “mazāku” spēlētāju spējas. Valsti šoreiz reprezentēja visi šī sporta veida “slavenākie” vīri, bet nedeva cerēto. Pirmo puslaiku spēlēja ātri un enerģiski, bet otrā atslāba, sāka savā starpā ķildoties un taī laikā pretinieks guva vārtus pēc vārtiem.
Pilsētas komanda turpretim šoreiz sastāvēja no mazāk “svarīgiem” sportistiem, un lai uzvarētu, bij jācenšas: tiem par godu jāsaka, ka viņi bij daudz centīgāki par valsts komandas spēlētājiem un tādēļ kā atzinību saņēma tiešām nopelnīto uzvaru,” tika secināts avīzes Brīvā Zeme sporta rubrikā. Īpaši veiksmīgs pilsētu sacīkstē bija Andrejs Jessens, kurš guva trīs vārtus.
KATASTROFA TALLINĀ
Kad bija jāgatavojas 1931. gada 22. februārī Tallinā paredzētajai trešajai Latvijas—Igaunijas bendija izlašu spēlei, mūsu valstsvienībā noskaņojums bija cerīgs. Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) atlasīja optimālo sastāvu, izlases kapteinis bija Miķelis Bormanis, bet par menedžeri iecēla līdzšinējo izlases spēlētāju un LZSS Bendija-hokeja sekcijas vadītāju Aleksandru Liepiņu. “Mūsu pārstāvis A. Liepiņš vakar izteicās, ka viņš un tāpat arī ekspedīcijas dalībnieku viss lielais vairums ir optimistiski noskaņoti, jo esot pārliecināti, ka uzvara ir iespējama. Tomēr esot liels jautājums, vaj tiešām izdošoties atzīmēt uzvaru, jo arī igauņiem esot savas zināmas labas izredzes. Laba priekšspēle sacīkstei ar Latviju Igaunijai ir bijusi mērīšanās spēkiem ar Somiju. Gan Igaunija cietusi smagu zaudējumu, bet totiesu labi veicies Tallinnas—Helsinku sacīkstē, kas beigusies neizšķirti,” pirms spēles informēja avīze Latvis. Igaunijas izlase pirms nedēļas bija viesojusies Somijā, kur piedzīvoja pamatīgu sakāvi ar 0:10 pret somiem, taču Helsinku—Tallinas bendija izlašu spēle bija beigusies ar pieklājīgu 4:4.
Latvijas valstsvienības nebūšanas sākās jau Rīgā. Salīdzinoši īsu laiku pirms došanās ceļā noskaidrojās, ka trīs spēlētāji — divi aizsargi un viens no vadošajiem uzbrucējiem Ēriks Pētersons — uz Tallinu nebrauks. Dažu stundu laikā nebija iespējas aizstāt trūkstošos, un Latvijas izlase devās ceļā ar 12 vīriem sastāvā — diviem vārtsargiem un 10 laukuma spēlētājiem. Tas nozīmēja, ka laukuma spēlētājiem būs jācīnās bez maiņas, jo laukumā jādodas 11 vīriem, ieskaitot vārtsargu. Turklāt nācās aizsargu sastāvu nokomplektēt, pārgrupējot citas pozīcijas. “Mūsu vienība izbrauca uz Tallinu stipri nospiestā gara stāvoklī,” konstatēja avīze Latvijas Sargs.
Brīvdabas ledus laukumu uzturētājiem bija neiespējami cīnīties ar mainīgajiem laika apstākļiem un katrreiz nodrošināt labu ledus kvalitāti, tādēļ šoreiz spēle Tallinā norisinājusies uz ļoti slikta ledus. Taču tāds tas bija abām sāncenšu vienībām. Jau no paša spēles sākuma Igaunijas izlases spēlētāji uzsāka straujus uzbrukumus, atspiežot mūsējos aizsardzībā. “Sevišķi sparīgus uzbrukumus attīstīja igauņi sākumā, turot spēli galvenokārt latvju laukuma pusē. 1. puslaikā mūsējiem nācās vest tikai aizsargāšanās cīņu, kas tomēr pretiniekam ļāva atzīmēt 5:0 rezultātu. Mūsu komandas uzbrucēju pasākumi atdūrās uz ļoti nopietnu igauņu aizsargu pretestību, kurus pārspēt ne reizi neizdevās,” par spēles gaitu rakstīja Jaunākās Ziņas. Igauņi demonstrēja savu pārākumu visās spēles komponentēs — saspēlē, taktikā, tehniskajā izpildījumā un individuālās divcīņās. Rezultāts neizpalika — pirmajā puslaikā igauņi bumbiņu Latvijas izlases vārtos raidīja piecas reizes! “Dažus retus mūsu uzbrucēju izrāvienus ātri likvidēja igauņu aizsargi,” ziņoja laikraksts Pēdējā Brīdī, un pēc pirmā puslaika rezultāts nebija glaimojošs — 0:5.
Spēles turpinājumā igauņi joprojām dominēja, taču vairs ne tik izteikti kā pirmajā puslaikā. Latvijas valstsvienības spēlētāji nu jau sapratās nedaudz labāk. “Otrā puslaikā spēle nedaudz izlīdzinājās un latvji biežāk apdraudēja pretinieku vārtus. Panākumi tomēr izpalika — šī nebija laimīga diena mūsu spēlētājiem,” informēja Jaunākās Ziņas. Turpretim igauņiem ar rezultativitāti viss bija kārtībā, un viņi mūsu vārtos bumbiņu raidīja vēl trīs reizes. Tuvojoties spēles izskaņai, rezultāts bija pagalam bēdīgs — 0:8. Taču palikt bez vārtu guvuma mūsējie ļoti negribēja un neatlaidīgi centās panākt goda vārtus. Spēles noslēgumā, minūtes 10 līdz tās beigām, tas izdevās latviešu uzbrucējam Andrejam Jessenam, un sacīkste beidzās ar 1:8. Cita bēdīga ziņa bija tā, ka spēles gaitā savainojumus guva un slimnīcā tika nogādāti pa vienam spēlētājam no abām komandām. Igaunijas valstsvienības sportistam bija traumēta kāja, bet Latvijas izlases spēlētājam Tautmīlim Ūdrim — ar nūju savainota galva. Ūdris zaudēja samaņu un tika nonests no laukuma. Taču, par laimi, savainojums neizrādījās tik smags, ka jau nākamajā dienā Ūdris varēja startēt tradicionālajā Rīgas—Tallinas izlašu spēlē.
Zaudējumu ar 1:8 Latvijas sporta draugi un prese vienbalsīgi vērtēja kā katastrofu. Kā galvenais iemesls tika atzīts plānoto aizsargu trūkums, un, protams, neaizbraukušie sastāva spēlētāji saņēma nopēlumu. Taču arī šoreiz neliels mierinājums bija Rīgas—Tallinas bendija izlašu spēle nākamajā dienā, 1931. gada 23. februārī. Todien ledus bija labāks, un arī mūsu sportisti demonstrēja labāku sniegumu. Variēt ar sastāvu bija iespējams minimāli, un tas tika darīts — pilsētu izlašu spēlē valstsvienības vārtsargu Pēteri Skuju aizstāja Voldemārs Štūls. Pēc graujošā zaudējuma pretinieki un skatītāji neticēja, ka mūsējie būs kaut cik nopietns pretinieks pilsētu sacīkstē. Taču Rīgas izlase uzvarēja ar 4:2. Visas četras reizes vārtus guva talantīgais uzbrucējs Andrejs Jessens. “Pilsētu sacīkstes iznākums ir, protams, latvjiem patīkams, mazs gandarījums par valstu sacīkstē ciesto lielo zaudējumu un atdod ticību, ka latvju bendi arī tomēr ir ko vērts un ko spēj sacensībā ar igauņu bendi,” rakstīja avīze Latvis. Savukārt Jaunākās Ziņas informēja: “Komandas dalībnieki izsakās, ka valstssacīkstē smagam zaudējumam bijis gadījuma raksturs.” Tomēr pilsētu izlašu spēle netika skaitīta valstsvienības oficiālo spēļu kontā, kur tobrīd aktuālais rezultāts palika 1:8.
DRAUDU BRĪŽI UN ŠĀVĒJI
Līdzšinējā pieredze bendija valstsacīkstēs Latvijas sporta ekspertiem lika būt piesardzīgiem pirms abu izlašu ceturtās savstarpējās spēles, kas bija paredzēta pēc gada — 1932. gada 6. februārī Rīgā. Latvijas sporta prese sprieda, ka gribētos uzvaru, bet “apmierinātu arī tāds rezultāts, kas liecinātu, ka vienība ir godam cīņā pastāvējusi”. Respektīvi, lai vismaz nebūtu graujošs zaudējums. Spēles likme bija Latvijas bendija prestižs. “Katrā ziņā, it visu mūsu sporta cienītāju pienākums ir atbalstīt ar savu klātbūtni sacīksti, kur spēlē ir Latvijas bendi sporta “būt vaj nebūt”, jo atkal nepatīkami zaudēta cīņa nozīmētu Latvijas bendi sporta bojāeju tāpēc, ka tad sāktu zust ticība, ka arī mēs ko spējam, t. i., tik daudz, kā uzvarēt — igauņus, kas sagatavojušies atkal triumfēt. Latvijas vienība to nedrīkst pielaist,” pirms spēles rakstīja avīze Latvis.
6. februāra vēlā pēcpusdienā Latvijas Sporta Biedrības laukumā Valdemāra un Sporta ielu stūrī sāka pulcēties skatītāji. Spēles sākums bija noteikts plkst. 15.00. Labi ledus apstākļi solīja, ka spēlētājiem nevajadzētu būt problēmām demonstrēt savu meistarību. Orķestris nospēlēja abu valstu himnas, amatpersonas sveica spēles dalībniekus, norisinājās tradicionālā fotografēšanās pirms spēles, un cīņa varēja sākties. Šoreiz Latvijas izlasi cīņā veda kapteinis Alfrēds Pantels. Vārtos vietu ieņēma Voldemārs Štūls.
Spēles ievads bija nedaudz nervozs un saraustīts. Sākumā vairākus bīstamus uzbrukumus izveidoja igauņi. “Tie daudzas reizes apdraudēja mūsu vārtus un, tikai pateicoties mūsu aizsargu uzmanīgai un taktiski pareizai spēlei, igauņu uzbrukums palika bez rezultāta,” par spēles gaitu rakstīja avīze Brīvā Zeme. Taču pakāpeniski iniciatīvu pārņēma mūsu bendijisti, un veidojās jūtams Latvijas izlases spiediens. Mūsējie attīstīja spraigu uzbrukumu, un, spēlei turpinoties, mūsējo pārsvars tikai pieauga. “Latvji pastāvīgi sagādāja draudu brīžus igauņu vārtiem, bet ieņemt tos nekādi neveicās, jo izdevīgā brīdī, kad vajadzēja nākt izšķirošam šāvienam, vienmēr gadījās kāda klizma, aizkavēšanās vaj nesaskaņa, kuras dēļ pajuka viss labi ievadītais pasākums. Nesekmējās pat tad, kad vārti bija sarga atstāti, tā teikt “tukši”, un vajadzēja tikai mazliet vairāk veiklības, ātruma, attapības, un Latvija būtu vadošā lomā arī iegūto vārtu ziņā,” ziņoja Latvis.
Kaut arī laukumā dominēja mūsējie, pie vārtu guvuma tikt neizdevās. “Krīt mums par labu vairāki stūra sitieni, kas tomēr rezultātu nedod. Ap puslaika vidu igauņu vārti tiek apšaudīti no dažādiem attālumiem un stāvokļiem, bet tie liekas nav ieņemami,” rakstīja Brīvā Zeme. Pirmajā puslaikā stūra sitienu skaita attiecība 7:1 par labu mūsējiem. Žurnālisti sprieda, ka Latvijas izlases uzbrucēji neprata izmantot to lielo atbalstu, ko uzbrukuma veidošanā saņēma no saviem aizsargiem un pussargiem. Puslaika beigās Latvijas izlases uzbrukums nedaudz atslāba, bet igauņi arvien biežāk un bīstamāk izrāvās līdz mūsu vārtiem. Pretinieku caurgājienus veiksmīgi neitralizēja Latvijas valstsvienības aizsargi un vārtsargs, taču vienu epizodi igauņi prata izmantot. “Gadījās kļūmīga situācija latvju vārtu priekšā: bija sakrituši kaudzē vairāki spēlētāji, un igaunim Kovitam šai burzmā paveicās no tuvākā tuvuma ieraidīt bumbiņu vārtos. Tā neiešāvās vis ātri, bet lēni ieripoja,” vārtu zaudējumu no burzmas aprakstīja avīze Latvis. Pirmais puslaiks noslēdzās ar šķietami neloģisku 0:1 igauņu labā.
Otro puslaiku Latvija iesāka ar nedaudz pārgrupētu uzbrukuma līniju. Malējais uzbrucējs Ēriks Pētersons tika pārcelts uz centru Eduarda Veinberga vietā, kā arī uzbrucēju rindas papildināja Aleksandrs Liepiņš. Sporta žurnālisti atzina šādas izmaiņas par lietderīgām, un to arī apliecināja rezultāts. Uzbrukums bija kļuvis dzīvīgāks un mērķtiecīgāks. “Nu trieciena spēks bija īsti graujošs. Jau pašā sākumā nāvējoši sparīgs latvju uzmākums pārvarēja visus šķēršļus, un pretinieka vārti bija ieņemti! Un tūliņ vēlreiz! Abos gadījumos veiksmīgais šāvējs bija dedzīgais uzbrukuma vadītājs Pētersons,” ziņoja Latvis. Ar diviem precīziem metieniem Latvija īsā laika sprīdī bija izvirzījusies vadībā — 2:1. Mūsējie turpināja “viesuļveidīgu uzbrukumu”, un tagad vārtus guva Andrejs Jessens — 3:1.
Igauņu vienībā šajā situācijā valdījis apjukums, un kādā epizodē no vārtu zaudējuma viņi glābās ar pārkāpumu. 11 metru soda sitienu Jessens tomēr raidīja garām vārtiem. Šī epizode nedaudz piebremzēja Latvijas uzbrucēju spiedienu, un igauņi, gūstot vārtus, rezultāta starpību samazināja līdz minimumam — 3:2. Panākums Igaunijas valstsvienību iedvesmoja, un tās spēlētāji sāka uzbrukt enerģiskāk un bīstamāk. Taču mūsējie prasmīgi aizsargājās, turklāt šī bija Andreja Jessena lielā diena. Puslaika turpinājumā Jessens guva vārtus vēl divas reizes, un spēle beidzās ar 5:2 Latvijas izlases labā.
Pēc uzvarētas spēles bija arī vairāk uzslavu. Prese vienprātīgi slavēja valstsvienības aizsargus Alfrēdu Brašmani un Alfrēdu Panteli, pussargu līnijā tika izcelti Harijs Fogels un Andrejs Krisons, bet no uzbrucējiem — Andrejs Jessens un Ēriks Pētersons. Brīvā Zeme sprieda, ka Jessens “varētu kļūt par vienu no mūsu labākiem uzbrucējiem, ja viņš atmestu nevajadzīgo bumbas vadāšanu un neaizmirstu, ka bez viņa uz laukuma vēl ir desmit spēlētāju un ka tikai ar saspēli un piespēlēm var gūt panākumus”. Šoreiz pārmetumi Jessena individuālajai spēlei šķita nevietā, jo ar trijiem vārtu guvumiem viņš bija viens no galvenajiem uzvaras vaininiekiem. Šoreiz Rīgas—Tallinas bendija izlašu spēle bija neliels mierinājums igauņu sportistiem. Nākamajā dienā, 1932. gada 7. februārī, aizvadītajā galvaspilsētu izlašu spēlē tika fiksēts neizšķirts 4:4.
POST SCRIPTUM
Latvijas bendija izlase starpkaru posmā paguva aizvadīt tikai četras oficiālas valstsacīkstes, un 1932. gada 6. februāra spēle izrādījās pēdējā uz vairāk nekā 70 gadiem. Jau drīzumā bendiju ledus laukumos izkonkurēja Kanādas hokejs — ar ripu. 1932./1933. gada sezonā tika aizvadīts pēdējais Latvijas čempionāts bendijā. Turpmāk bendiju vēl uzspēlēja gan Rīgā, gan ārpus tās, bet vairs ne valsts čempionāta līmenī. Hokeju ar bumbiņu oficiālajā programmā ieviesa pirmajā padomju okupācijas sezonā — 1940./1941. gadā un turpināja spēlēt arī pēc Otrā pasaules kara. Dažas desmitgades tika aizvadīts Latvijas PSR bendija čempionāts. Panākumi bija arī Padomju Savienības līmenī. Rīgas komanda ODO (krievu ОДО — Окружной Дом Офицеров; latviskoti AVN — Apgabala Virsnieku Nams) 1953. gadā PSRS bendija čempionātā izcīnīja 2. vietu. Kad 1955. gada februārī tika dibināta Starptautiskā Bendija federācija, Latvijai vairs nebija savas valsts un valstsvienības.
70.—80. gados interese par bendiju bija būtiski noplakusi, un šajā tūkstošgadē, atjaunojot Latvijas bendija izlasi, viss bija jāsāk no nulles. Ja trīsdesmitajos gados Latvijā sāka piekopt hokeju ar ripu, balstoties uz bendijā izkoptām iemaņām, tad 21. gadsimta sākumā parāds bija jāatdod — Latvijas jauntapušie bendijisti savu prasmju pamatu ir ielikuši hokejā. 2005. gadā tika nodibināta Latvijas Bendija federācija. 2006. gadā Latvija tika uzņemta Starptautiskajā Bendija federācijā, bet 2007. gadā Latvijas bendija izlase startēja savā pirmajā pasaules čempionātā B grupā. Bet tas jau ir cits stāsts.
LATVIJAS BENDIJA IZLASES SPĒLĒTĀJI 20. GS. 20.—30. GADOS
Miķelis Bormanis – 1927 – 1928 – 1931 – — – 3 spēles
Alfrēds Brašmanis – 1927 – 1928 – 1931 – 1932 – 4 spēles
Harijs Fogels – 1927 – 1928 – 1931 – 1932 – 4 spēles –
Felikss Groblis – — – — – 1931 – 1932 – 2 spēles
Andrejs Jessens – — – — – 1931 – 1932 – 2 spēles
Arvīds Jurgens – 1927 – 1928 – — – — – 2 spēles
J. Kalniņš – — – — – 1931 – 1932 – 2 spēles
Nikolajs Karlsons – 1927 – — – — – — – 1 spēle
Jānis Kļaviņš – — – — – 1931 – — – 1 spēle
Andrejs Krisons – — – — – — – 1932 – 1 spēle
Aleksandrs Liepiņš – 1927 – 1928 – — – 1932 – 3 spēles
Alfrēds Pantels – 1927 – 1928 – 1931 – 1932 – 4 spēles
Ēriks Pētersons – — – — – — – 1932 – 1 spēle
Pēteris Skuja – 1927 – 1928 – 1931 – — – 3 spēles
Voldemārs Štūls – — – — – — – 1932 – 1 spēle
Arturs Timpers – 1927 – 1928 – — – — – 2 spēles
Tautmīlis Ūdris – — – — – 1931 – 1932 – 2 spēles
Emīls Urbāns – 1927 – 1928 – — – — – 2 spēles
Eduards Veinbergs – 1927 – 1928 – 1931 – 1932 – 4 spēles
Hermanis Zaļums – — – 1928 – — – — – 1 spēle
