Kur bija pazudis Treimanis?
Visu oktobri un vēl novembra pirmo nedēļu Latvijas futbolā plosījās vietēja rakstura vētra: kausa izcīņas pusfināli un fināls, savukārt futbola klubs Rīga vairākās kārtās nevarēja uzlikt pēdējo punktu uz sezonas i, lai otro gadu pēc kārtas sevi apstiprinātu čempionu godā. Kā jau tam jābūt, fanu, treneru un mediju uzmanības centrā bija spēļu vadītāji — tiesneši. Taču arī tajās spēlēs, kuras tiesāja pavisam jaunie vai ne vairs jaunie futbola likuma sargi, gan spēlētāji, gan fani ievēroja, ka gandrīz mēnesi laukumā nebija redzami labākie — Andris Treimanis, kā arī asistenti Haralds Gudermanis un Aleksejs Spasjoņņikovs.
Plašākas informācijas trūkums un nezināšana vienmēr veicina baumu rašanos un izplatīšanos. Taču šaurāks zinātāju loks, lai kā centās, noslēpumu saglabāt nespēja — Andris Treimanis un viņa asistenti veselu mēnesi bija Brazīlijā, kur tiesāja pasaules U-17 čempionāta spēles, finālu ieskaitot.
JŪS VARAT MŪS PĀRSTEIGT…
“Jau bērnībā, kad puikas sadalījās komandās, kurām paši izvēlējāmies nosaukumus, visi gribēja saukties Brazīlija. Zinājām, ka tur dzimst un aug pasaulē labākie futbolisti. Mūsu domās tā bija tāla sapņu zeme,” sarunu sāk FIFA 1. kategorijas tiesnesis Andris Treimanis. “Par to, ka Brazīlijā futbolu spēlē visi un visur, pārliecinājāmies, jau sperot pirmos soļus šajā zemē. Braucot ar autobusu pa galvaspilsētas ielām, ievēroju, ka pat daudzajos volejbola laukumos bumbu spēlē… ar kājām un puikas taisa gandrīz vai akrobātiskus cirka numurus.”
— Vai atcerējāties, ka arī Latvijas valstsvienība pēc Brazīlijas Futbola federācijas ielūguma 1999. gada jūnijā viesojās šajā futbola Mekā un spēlēja Kuritibas pilsētā 30 000 skatītāju klātbūtnē (0:3). Toreiz uzvarētāju sastāvā bija tādas zvaigznes kā Dida, Kafu, Roberto Karloss, Ronaldu (nejauciet ar Portugāles slavenību Krištianu Ronaldu)…
— Varbūt tā bija sagadīšanās, taču pirmais cilvēks, ko satikām stadionā, bija neviens cits kā dzīvā leģenda Ronaldu — pasaules čempions, kādreiz tik slaidais un ātrais vārtu guvējs, tagad solīds kungs. Toreiz pret Latvijas komandu viņš guva trešos vārtus.
— Kā tikāt pie iespējas tiesāt pasaules čempionāta spēles?
— Jau februāra beigās Katarā notika FIFA seminārs, kura dalībniekiem tika paziņots, ka tiesāšanai paredzēti divi čempionāti: U-20 Polijā vai U-17 Brazīlijā. It kā U-20 varētu uzskatīt par prestižāku čempionātu, bet katrs tiesnesis būtu laimīgāks pabūt futbola lielvalstī. Un mūsu brigādei laimējās. Brazīlijā bija 24 valstu brigādes, bet no Eiropas tikai piecas — Zviedrijas, Bulgārijas, Serbijas, Rumānijas un Latvijas. Dzīvojām galvaspilsētā Braziljā, kura uzcelta klajā laukā tikai pirms gadiem 60.
Mazliet dīvains, nepierasts likās turnīra kalendārs. Rēķini, kā gribi, būs labi, ja iznāks viena spēle nedēļā. Ko darīsim pārējās dienās, par to mums galvas jālauza nebija. Vadītāji visu bija izdomājuši — trenēsimies, analizēsim savas un citas spēles, gatavosimies nākamajām, ja tādas vispār būs. Bija zināms, ka pēc astotdaļfināla Brazīlijā paliks tikai četras brigādes. Kuras? Nu, protams, tās, kas labāk būs sevi parādījušas. Tāpēc īpaši svarīga bija debija, jo pirmās spēles iespaids ir noteicošais, lai dabūtu otro.
FIFA Tiesnešu komitejas loceklis Valentins Ivanovs no Krievijas, kas savulaik tiesājis visaugstākā līmeņa un grūtības spēles un mums jau sen labi pazīstams ar savu humoru un lektora meistarību, mūs mierināja: „Man pasaules klubu kausa izcīņā nācās gavēt 14 dienas un tad pēkšņi — bija jātiesā fināls!” Tas mums bija vājš mierinājums, taču atgrieza reālajā situācijā, jo nezaudējām cerību, ka, tiekot finālspēlē, izjutīsim pozitīvas emocijas kā kompensāciju par saraustīto tiesāšanas ritmu.
Futbola tiesnešu hierarhijā pastāv nerakstīts likums: kas nav sekmīgi izturējis starptautisku jaunatnes čempionātu (no U-17 līdz U-21), tas Čempionu līgā pie svilpes netiek. Tāpēc šajos jaunatnes turnīros nekas nenotiek kā tūrisma braucienā, bet gan kā stingra sporta režīma nometnē. Ar futbola pasaulē pazīstamākajiem apmācības un fitnesa speciālistiem, izmantojot augstākās tehnoloģijas, futbola laukumā tika modelēta tiesnešu darbība spēles atsevišķās epizodēs. Turpat uz vietas notiek tiesnešu darbības analīze pie ekrāniem utt. Tādi tiesāšanas veterāni kā Šveicē dzīvojošais itālis Masimo Buzaka, FIFA Tiesnešu komitejas bijušais priekšsēdētājs Luidži Kollina, šīs komitejas loceklis Valentins Ivanovs no Krievijas un citi eksperti caurskatīja un analizēja tiesnešu darbību pēc katras treniņspēles, deva padomus. Gaisotne bija draudzīga, bet stingri lietišķa.
No 32 (!) Brazīlijā pavadītajām dienām pirmā nedēļa tika veltīta aklimatizācijai, jo spēles (un treniņi) notika augstkalnes apstākļos — 1600 m virs jūras līmeņa.
— Visnopietnāko pieredzi droši vien guvāt pašu tiesātajās spēlēs ceļā uz finālu.
— Pirms mūsu brigādes spēlēm mani iesaistīja kā ceturto tiesnesi mačā, ko vadīja Ķīnas tiesneši. Pirms spēles ģērbtuvē skanēja tikai ķīniešu tautas mūzika, nekādu sarunu. Nenocietos un galvenajam tiesnesim vaicāju, kāda būs sadarbība, kādi norādījumi. No atbildes nopratu, ka nekādi. Arī tā bija jauna pieredze. Bet visvērtīgākā, protams, bija tā, kad strādājām visi trīs kopā. Čīles—Haiti spēlē iepazinām Čīles futbolistu taktiku un raksturu Pēc tam astotdaļfinālā (Brazīlija—Čīle) iepazināmies ar potenciālajiem finālistiem — turnīra mājiniekiem. Bija arī informācija un priekšstats par otru finālistu — Meksiku. Viņi ir jauni, ātri, fiziski spēcīgi un godkārīgi jaunieši, kas jau šādā agrā vecumā daudzos Eiropas klubos spēlē pamatsastāvos, gūst vārtus un pelna miljonus.
— Uz finālspēles tiesāšanu noteikti pretendēja vairākas brigādes…
— Ar mums konkurēja vēl triju valstu brigādes. Sāncenšiem pat bija lielāka pieredze kā Dienvidamerikas, tā Eiropas turnīros, bet uzticējās mums. „Jūs varat mūs pārsteigt,” novēlēja Masimo Buzaka. Gatavojoties spēlei, no pārlieka sasprindzinājuma atslābināties palīdzēja Ivanova profesionālie tiesnešu jociņi ar melnā humora nokrāsu. „Varbūt tev tomēr labāk atteikties no fināla?” viņš pēkšņi mani parāva aiz piedurknes. “Tu sevi astotdaļfinālā (Brazīlija — Čīle 3:2) jau apliecināji, bet finālā vari zaudēt reputāciju…”
Bija arī citi atsvaidzinoši notikumi. Dzirdēju sarunu starp diviem UEFA oficiālajiem darbiniekiem no Šveices. “Vai tu esi pārliecināts, ka fināla tiesneši ir no Latvijas? Man gan liekas, ka no Lietuvas, bet varbūt, ka es kļūdos…” Un abi pētīja atšķirības mūsu valstu nosaukumos. Savukārt Haraldam Gudermanim vaicāts, kāpēc viņa valsts komanda šajā turnīrā nepiedalās. Haralds paskaidrojis, ka mūsējie nav uzvarējuši kvalifikācijā. “Brīnos gan. Vācieši taču vienmēr spēlējuši tik labi,” vaicātājs rezumējis.
Vēlāk nospriedām, ka mēs, latvieši, arī ne velna nezinām, piemēram, par Zālamana salu valsts futbolu, bet viņi spēlēja pasaules čempionāta grupu turnīrā!
KUR SAULE NENORIET UN KUR TĀ LEC
Par finālspēli Andris nav daudzrunīgs, taču apmierināts gan, kā jau cilvēks, kas godam izpildījis savu pienākumu. Zaudētāji — meksikāņi un viņu treneri klaji izrādīja savu neapmierinātību kā ar tiesāšanu (11 m sitienu viņu vārtos), tā ar rezultātu (2:1 Brazīlijas labā). Viss kā lielajā futbolā.
“Es jau savā pirmajā spēlē (Čīle—Haiti) dabūju pa pilnam izjust azartisko, ambiciozo futbolistu spēles un attieksmes specifiku,” stāsta Treimanis. “Visas komandas, it īpaši tās, kuras nebija favorītu skaitā, maksimāli mobilizēti cīnījās par katru bumbu un atšķirībā no rūdītiem profesionāļiem ļoti maz saspēlējās laukuma vidū, bet deva priekšroku garām piespēlēm pa taisno uz pretinieka vārtiem. Kaut vai haitieši. Viņi skrēja līdz spēku izsīkumam un nespēkā krita. Cēlās un cīnījās kā mūža pēdējā, galvenajā spēlē. Reizēm viņu temps mani raustīja no viena soda laukuma līdz otram.
Finālspēlē skatītāju bija pilns stadions. Protams, visi (izņemot meksikāņus) bija par Brazīliju. Puslaiks beidzās 0:0 ar nelielu, bet brazīliešu pārsvaru. Otrajā — Meksika vadībā (1:0). Videoinspektors man ieteica pārbaudīt epizodi meksikāņu soda laukumā. Nolēmu, ka 11 m sitiens — 1:1. Minūtes astoņas pirms pēdējās svilpes brazīlieši izcīnīja otros — uzvaras — vārtus un kļuva par pasaules čempioniem. Meksikāņi dažādās formās un valodās apstrīdēja manis piešķirto 11 m sitienu viņu vārtos, taču bez pamata, jo lēmumu apstiprināja videosistēma.”
Apbalvošanas ceremonijā mūsējiem galvenais bijis FIFA prezidenta Džanni Infantino rokasspiediens un īpašās pasaules čempionāta finālspēles tiesnešu medaļas. Noslēgumā tradicionāli banālais, bet futbola sabiedrību un fanus intriģējošais jautājums par taviem nākotnes plāniem?
“Mūsu plānus vai tiesneša pienākumus noteic divas organizācijas — UEFA un FIFA,” skan lietišķa atbilde. “Decembris droši vien paies ne tikai Ziemassvētku un Jaunā gada zīmē, jo futbolā turpināsies Čempionu un Eiropas līgu grupu spēles, turnīri un citi pasākumi. Bet gribas arī atpūsties, nokārtot darba vietas maiņu un labi sagatavoties jaunajai Latvijas futbola sezonai un, protams, starptautiskās sezonas turpinājumam. Janvārī Malagā (Spānija) atkal notiks FIFA tiesnešu seminārs, februārī TOP tiesnešu treniņi un mācības. Futbola zemē saule nenoriet nekad.”
Būs jauni treniņi, jauni semināri, būs jaunu un vairs ne tik jaunu tiesnešu — kandidātu atlase. Konkurence būs liela un īpaša, jo 2020. būs arī olimpiskais gads. Katru olimpisko spēļu noslēgumu vainago futbola turnīra fināls pie pārpildītām tribīnēm neatkarīgi no dalībnieku vecuma limita (U-23 plus divi šo vecumu pārsniegušie). Katrā ziņā tas būs gados jauno futbolistu turnīrs, kuru spēles vadīs ne tikai rūdīti tiesāšanas vilki, bet arī debitanti. Par piedalīšanos olimpiskajā turnīrā uzlecošās saules zemē Japānā sapņot nav liegts nevienam, ne sportistam, ne tiesnesim. Taču starp sapņiem un augstiem mērķiem ir liela atšķirība. Saldu sapni var pārtraukt jebkura modinātāja zvans. Bet augstu mērķi var sasniegt tikai ar maksimālu gatavošanos, par spīti pašam sev un konkurentiem.
„Ja aizvadītās sezonas sākumā kāds profesionāls zintnieks man būtu pareģojis, ka gada beigās tiesāšu spēli Brazīlijā, šādu ziņu es uzņemtu ar ironiju un vīpsnu, apmēram tā, it kā mani aicinātu lidot kosmosā.” sarunu pabeidz Andris Treimanis.
