Mūsu futbols 2019
Lai gan šogad Latvijas valstsvienība turpināja uzstādīt jaunus antirekordus, mūsu futbola līdzjutēji vismaz varēja izbaudīt aizraujošus Latvijas klubu Eiropas mačus, bet īpaši skarbas cīņas mūsu futbolā noritēja ārpus laukuma — varas kabinetos. Žurnāls Sports, kā ierasts, atskatās uz pagājušo Latvijas futbola sezonu, atceroties galvenos varoņus un notikumus.
GADA FUTBOLISTS: Mārcis Ošs
Ja Latvijas valstsvienība cieš vienu zaudējumu pēc otra, tad skaidrs, ka noteikt valsts labāko futbolistu nav vienkāršs uzdevums. Tomēr daži mūsu spēlētāji prata izcelties pat uz šī bēdīgā fona. Simboliski, ka Eiropas čempionāta atlases pēdējā mačā vienīgo prieka brīdi mūsu faniem sagādāja aizsargs Mārcis Ošs, ar rezultatīvu sitienu nodrošinot Latvijas izlasei uzvaru 1:0 pār Austriju. 28 gadus vecais Ošs no mūsu futbolistiem arī klubu karjerā ticis vistālāk, būdams Šveices Superlīgas vienības Neuchatel Xamax pamata spēlētājs. Šveices čempionātā Mārcis šogad arī ir izcēlies ar četriem vārtu guvumiem. Jāpiebilst, ka Latvijas izlasē Ošs spēlēja ne tikai sev ierastajā aizsardzības centrā, bet tika izmēģināts arī balsta pussarga pozīcijā.
Par otru nopietnāko pretendentu uz Latvijas labākā spēlētāja godu uzskatāms 34 gadus vecais vārtsargs Pāvels Šteinbors, kurš šogad beidzot kļuva par valstsvienības pirmo numuru, spēlējot vairāk par agrāko izlases pamatvārtsargu Andri Vaņinu. Lai gan valstsacīkstēs Šteinboram ļoti bieži nācās vilkt bumbu no vārtu tīkla, vairākos mačos Pāvels rādīja reakcijas brīnumus, lai rezultāts nebūtu vēl nepieklājīgāks (spilgtākās viņa spēles bija Izraēlā un Polijā). Ikdienā Šteinbors veiksmīgi spēlē Polijas ekstraklases klubā Gdiņas Arka.
Vēl īpaši jāpiemin ir aizsargs Kaspars Dubra, kurš vienīgais no mūsu futbolistiem spēlē Eiropas līgas pamatturnīrā. Gada pirmo pusi Dubra aizvadīja Kazahstānā, bet vasarā viņš pievienojās pagājušās sezonas Ukrainas bronzas medaļniekiem Oleksandrija, kur Kaspars ir pamata spēlētājs.
GADA JUBILĀRS: Andris Vaņins
Latvijas izlases oktobra Euro 2020 kvalifikācijas spēle ar Poliju bija īpaša mūsu pieredzes bagātajam vārtsargam Andrim Vaņinam, kurš aizvadīja jau 100. maču valstsvienības rindās. 39 gadus vecais Šveices superlīgas kluba Zurich pārstāvis Vaņins kļuva par astoto Latvijas futbolistu, kurš sasniedzis prestižo 100 valstsacīkšu robežu — pirms tam to paveica Vitālijs Astafjevs (pavisam 167 izlašu spēles), Andrejs Rubins (117), Juris Laizāns (113), Imants Bleidelis (106), Mihails Zemļinskis (105), Māris Verpakovskis (104) un Igors Stepanovs (100). Tuvākajā laikā šim mūsu leģendu astotniekam papildinājums nav gaidāms, jo neviens no pašreizējiem Latvijas izlases futbolistiem pat netuvojas simboliskajam skaitlim 100 — no šogad valstsvienības krāsas aizstāvējušajiem spēlētājiem visvairāk izlases maču iekrājis pussargs Oļegs Laizāns (54 spēles). No vēl spēlējošajiem futbolistiem vistuvāk 100 izlašu maču robežai ir 35 gadus vecais pussargs Aleksejs Višņakovs (81 spēle), taču viņš šogad vairs netika aicināts uz valstsvienību.
Ilūkstē dzimušais un augušais Andris Vaņins valstsvienībā debitēja jau pirms 20 gadiem, turnīrā Kiprā spēlējot mačā ar Slovākiju (1:3), taču pēc tam vairākus gadus Vaņins tikai šad tad piedalījās pārbaudes spēlēs, bet pa īstam Latvijas izlases pamata vārtsarga lomā viņš iejutās 2007. gadā, spīdoši debitējot Eiropas čempionāta atlases turnīrā, kad Latvijas izlase Rīgā ar 1:0 uzvarēja Ziemeļīriju. Pēc tam Vaņins uz ilgiem gadiem kļuva par valstsvienības pirmo numuru, tikai šogad šo pozīciju atdodot par pieciem gadiem jaunākajam Pāvelam Šteinboram — šajā Euro 2020 atlases ciklā Vaņins aizvadīja vien trīs spēles.
Vaņins piecas reizes atzīts par gada labāko Latvijas futbolistu (2008., 2013., 2015.—2017. g.), kas ir labākais rādītājs mūsu futbolistu vidū. Savas futbola gaitas Andris sāka dzimtajā pilsētā, bet pirmo atzinību viņš izpelnījās, spēlējot FK Ventspils rindās, kur trīs reizes pēc kārtas kļuva par Latvijas čempionu un virslīgas labāko vārtsargu. Kopš 2009. gada Latvijas izlases vārtsargs spēlē Šveicē (vispirms septiņus gadus klubā Sion, bet nu jau ceturto sezonu — Zurich).
GADA SPĒLE: Riga FC—FC Kobenhavn
Šovasar Eiropas kausu izcīņā negaidīti tālu tika nu jau divkārtējā Latvijas čempionvienība Riga FC, kam pietrūka tikai vienu gūto vārtu, lai tiktu Eiropas līgas pamatturnīrā, kur līdz šim Latvijas komanda spēlējusi tikai vienu reizi — 2009. gadā to iespēja FK Ventspils.
Rīdzinieku šā gada Eiropas piedzīvojumi gan sākās neveiksmīgi — Čempionu līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā Latvijas čempioni divreiz spēlēja 0:0 ar Īrijas spēcīgāko klubu Dundalk, piedzīvojot neveiksmi izšķirošajā 11 m sitienu sērijā. Par laimi, Čempionu līgas priekšsacīkšu neveiksminieki iegūst iespēju turpināt cīņu Eiropas līgas kvalifikācijā, kur rīdziniekiem veicās krietni labāk. Vispirms Riga FC sensacionāli divu spēļu summā apspēlēja Polijas čempionus Piast Gliwice (2:3 izbraukumā un 2:1 savā laukumā), bet tad arī tika galā ar Somijas titulētāko klubu HJK (1:1 Rīgā un 2:2 Helsinkos). Tādējādi Latvijas galvaspilsētas klubs nonāca vienas kārtas attālumā no Eiropas līgas pamatturnīra. Tiesa, pēdējais šķērslis bija visaugstākais — Skandināvijas tradicionāli spēcīgākais klubs, Dānijas čempioni FC Kobenavn.
Pirmajā play-off kārtas mačā Kopenhāgenā rīdzinieki nelaimīgā kārtā zaudēja ar 1:3, trešos vārtus ielaižot jau otrā puslaika kompensācijas laikā. Lai gan izredžu tikt tālāk bija maz, mūsu līdzjutēji bija noticējuši Rīgas komandai — atbildes mačs Skonto tribīnēs pulcēja septiņus tūkstošus skatītāju. Tādējādi tā kļuva par ceturto apmeklētāko visu laiku Latvijas klubu mājas spēli — iepriekš tik daudz skatītāju uz Eirokausiem Rīgā sanāca pirms 10 gadiem, kad FK Ventspils spēlēja Eiropas līgas pamatturnīrā, bet rekords tika uzstādīts 1997. kad pārpildītā Daugavas stadionā pie Skonto viesojās slavenā Barcelona (ap 12 tūkstošiem skatītāju). Riga FC attaisnoja līdzjutēju cerības, aizvadot iedvesmas pilnu spēli un saglabājot intrigu līdz pat cīņas pēdējām sekundēm. Mača 75. minūtē Riga FC brazīliešu leģionārs Felipe Brizola nodrošināja uzvaru 1:0, cīņas beigās rīdzinieki sarīkoja pēdējo ofensīvu, taču dāņi nosargāja sev vajadzīgo rezultātu. Tomēr arī rīdziniekus negribējās saukt par zaudētājiem, jo Latvijas čempionvienība bija pierādījusi, ka var cienījami izskatīties uz Eiropas skatuves.
Šogad Eiropas līgā prieka brīžus piedzīvoja arī abi Kurzemes klubi — FK Ventspils pārvarēja pat divas kvalifikācijas kārtas, apspēlējot Albānijas Teuta Durres (3:0, 0:1) un Maltas Gzira United (4:0, 2:2), bet vēlāk piekāpjoties Portugāles Guimaraes (0:3, 0:6), savukārt FK Liepāja pieveica Minskas Dinamo (1:1, 2:1), pēc tam zaudējot zviedru Norrkoping (0:2, 0:1). Vienīgi RFS dalība Eiropas mačos aprobežojās ar divām spēlēm, jo rīdzinieki dramatiskā veidā otrās spēles pēdējās minūtēs piekāpās Slovēnijas Olimpijai (3:2, 0:2).
GADA PĀRSTEIGUMS: Latvija—Austrija 1:0
Euro 2020 kvalifikācijas cikla izskaņā Latvijas valstsvienība sagādāja sensāciju, Rīgā ar 1:0 pārspējot Austrijas izlasi un tādējādi pārtraucot 17 spēļu sēriju bez uzvarām — iepriekšējo reizi mūsu futbolisti uzvaras priekus bija baudījuši vien 2018. gada vasarā, Baltijas kausā ar tādu pašu rezultātu pārspējot Igauniju. Protams, nevar nepieminēt, ka austrieši jau bija izcīnījuši ceļazīmi uz finālturnīru, tāpēc Austrijas izlases galvenais treneris Franko Foda nolēma neņemt līdzi uz Latviju septiņus vadošos spēlētājus ar galvenajām zvaigznēm Marko Arnautoviču, Dāvidu Alabu un Marselu Sabiceru priekšgalā, līdz ar to Daugavas stadiona laukumā devās tikai trīs no ierastajiem austriešu pamata spēlētājiem — aizsargs Aleksandrs Dragovičs, centra pussargi Julians Baumgartlingers un Stefans Ilsankers. Tomēr jebkurā gadījumā austrieši bija neapšaubāmi mača favorīti — pietiek minēt, ka mūsu pretiniekiem starta vienpadsmitniekā bija deviņi Vācijas bundeslīgas spēlētāji.
Latvijas izlasē par mača galveno varoni kļuva Mārcis Ošs, kurš otrajā puslaikā guva uzvaras vārtus. Zīmīgi, ka jau pirmajā puslaikā Ošs bija tuvu vārtu guvumam, trāpot ar bumbu pa vārtu pārliktni. Savukārt vārtsargs Pāvels Šteinbors pirmo reizi savā izlases karjerā neielaida nevienus vārtus, nospēlējot visu maču.
GADA NEVEIKSMINIEKI: Latvijas valstsvienība
Šogad Latvijas futbola draugiem visvairāk pārdzīvojumu un smagu brīžu radīja mūsu valstsvienība, kas aizvadīja sliktāko spēļu ciklu vēsturē, Euro 2020 kvalifikācijas turnīrā piedzīvojot deviņus zaudējumus pēc kārtas, turklāt vairākkārt atzīstot pretinieku pārākumu ļoti pazemojošā veidā. Lielākā sagrāve tika piedzīvota Austrijā — 0:6, bet vēl šokējošāka bija kapitulācija ar 0:5 savā laukumā Slovēnijai. Bēdīgākais, ka lielākajā daļā šo maču cīņas liktenis bija izšķirts jau spēles sākumā — sešos no 10 atlases cikla mačiem Latvijas izlase pēc pirmā puslaika zaudēja ar vismaz divu vārtu starpību, bet regulāri visiem skatītājiem viss kļuva skaidrs jau pirmā puslaika vidū (piemēram, mačos ar Austriju viesos un Poliju mājās Latvijas izlase ielaida divus vārtus jau pirmajās 13 minūtēs, bet savā laukumā pret Ziemeļmaķedoniju — pirmajās 17 minūtēs). Neliela medus karote lielajā darvas mucā bija vienīgi uzvara 1:0 pēdējā spēlē pār Austrijas eksperimentālo sastāvu. Par Latvijas izlases šā gada sniegumu vislabāk liecina līdzjutēju reakcija — cikla beigās uz mačiem turpināja nākt vien pāris tūkstoši skatītāju, bet oficiālajos valstsvienības mačos tik tukšas tribīnes nebija bijušas kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Skaidrs, ka Latvijas izlase grupā pārliecinoši palika pēdējā vietā ar drausmīgu gūto un zaudēto vārtu attiecību — 3:28. Šis bija mūsu sliktākais cikls vēsturē — tikai otro reizi Latvijas izlase palika pēdējā vietā (iepriekš vēl Euro 2016 kvalifikācijā), izcīnot vismazāk punktu. Vārtu gūšanas prieku mūsu valstsvienībā izbaudīja tikai pussargs Vladimirs Kamešs un Mārcis Ošs, bet vēl reizi pretinieki raidīja bumbu savos vārtos.
Pēdējo trīs gadu laikā tā jau bija otrā tik iespaidīgā zaudējumu sērija — 2016./2017. g. Latvijas izlase arī cieta deviņas neveiksmes pēc kārtas (toreiz šī neveiksmju sērija sākās galvenā trenera Mariana Pahara darba laikā, bet turpinājās Aleksandra Starkova vadībā).
Šogad Latvijas valstsvienību vadīja serbu izcelsmes treneris no Slovēnijas Slaviša Stojanovičs, kuram ir līgums par Latvijas izlases vadīšanu vēl uz diviem gadiem. Latvijas izlases vadība visu gadu atradās labākā sastāva meklējumos, tāpēc šogad valstsvienības rindās spēkus izmēģināja 32 spēlētāji, bet valsts galvenajā komandā debitēja septiņi futbolisti — aizsargi Antonijs Černomordijs un Armands Pētersons, pussargi Kristers Tobers, Daniels Ontužāns, Boriss Bogdaškins, un Aleksejs Grjaznovs, kā arī uzbrucējs Ēriks Punculs.
GADA VIESI: Polija ar Robertu Levandovski
Šogad Latvijas futbola cienītājiem bija iespēja klātienē redzēt arī pasaules augstākas klases zvaigzni — oktobrī Polijas valstsvienības sastāvā Rīgas Daugavas stadionā spīdēja izcilais uzbrucējs Roberts Levandovskis. Minhenes Bayern uzbrukuma līderis mačā ar Latvijas izlasi nodemonstrēja savu lielmeistara klasi, gūstot visus trīs vārtus un nodrošinot poļiem uzvaru 3:0.
Šajā rudenī Levandovskis demonstrē rezultativitātes brīnumus, gūstot vārtus gandrīz katrā mačā, it īpaši spilgti spēlējot Čempionu līgā, kur Vācijas bundeslīgas labākais snaiperis piecos mačos guvis 10 vārtus. Polijas izlasei līdzi uz Rīgu bija atbraukuši arī vairāki tūkstoši līdzjutēju, kuri parūpējās par īpašu atmosfēru Daugavas stadionā. Levandovskis kļuva par kārtējo pasaules futbola superzvaigzni, kuru latviešu futbola draugi varējuši redzēt klātienē — agrāk dažādos laikos Rīgā spēlējušas tādas futbola leģendas kā portugāļi Krištianu Ronaldu un Luišs Figu, spāņi Andress Injesta, Ksavi un Peps Gvardiola, zviedrs Zlatans Ibrahimovičs, bulgārs Hristo Stoičkovs, itālietis Roberto Badžo, nīderlandietis Ronalds Kūmans. Diemžēl nākamgad mēs augstākās klases spēlētājus pie sevis neredzēsim, jo nākamais ir Nāciju līgas spēļu gads, bet Latvijas izlase ir jau nolaidusies tik zemu, ka spēlēs vienā kompānijā ar Eiropas pundurvalstiņām.
Jāpiebilst, ka Levandovskis izcēlās ar vārtu guvumu arī pirmajā spēlē ar mūsu izlasi martā Varšavā, kad poļi uzvarēja 2:0. Tā spēle Latvijas valstsvienībai arī bija īpaša, jo Polijas galvaspilsētā uz maču bija sanākuši vairāk nekā 51 tūkstotis skatītāju, kas ir visu laiku Latvijas futbola apmeklētības rekords. Iepriekš Latvijas izlases apmeklētākās spēles bija 1997. Glāzgovā ar Skotiju un 2014. gadā ar Nīderlandi, kas tribīnēs pulcēja vairāk nekā 47 tūkstošus skatītāju.
GADA CĪŅA: LFF kongresi
Šis bija īpašs gads mūsu futbola funkcionāriem un Latvijas Futbola federācijas biedriem, kuriem gada laikā nācies piedzīvot piecus (!!!) LFF kongresus. Kā vienā no šīm kopā sanākšanas reizēm trāpīgi pasmējās UEFA pārstāvis Tjerī Favrs — futbola laukumā Latvijai neveicas, toties kongresu rīkošanā mēs esam neapšaubāmi čempioni. Šīs nu jau ļoti regulārās futbola sabiedrības sanākšanas parasti izvēršas arī par īstu šovu ilgu stundu garumā, kad daudzi izmanto iespēju padalīties ar savām pārdomām par visdažādākajām lietām, brīžiem neiztiekot arī bez asām vārdu apmaiņām.
Pēc ceturtā kongresa oktobrī, nenostrādājis pat pusotru gadu, no Latvijas Futbola federācijas prezidenta amata bija spiests šķirties bijušais valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs. Atgādināšu, ka Gorkšs par Latvijas futbola saimniecības vadītāju tika ievēlēts tikai pagājušajā aprīlī, LFF biedru balsojumā pārspējot Latvijas Telpu futbola asociācijas vadītāju Vadimu Ļašenko. Ņemot vērā, ka toreizējā Gorkša uzvara bija pavisam minimāla (56 no 110 balsīm jeb precīzi 50 % + 1 balss), jau tad varēja paredzēt, ka Gorkšu jaunajā amatā negaida viegla dzīve.
Tā arī notika. Jau februārī tika savākts nepieciešamais LFF biedru parakstu skaits, pieprasot ārkārtas LFF kongresa sarīkošanu, lai lemtu par Gorkša atbilstību prezidenta amatam, taču opozīcijas pirmais apvērsuma mēģinājums izgāzās, jo kongresā divreiz vairāk biedru nobalsoja pret prezidenta atcelšanu (87 pret 42).
Pavisam drīz, jau aprīlī, notika kārtējais LFF kongress, kurā vairāki LFF valdes biedri paziņoja par atkāpšanos no pienākumu veikšanas (LFF valdi pameta Māris Verpakovskis, Žoržs Tikmers, Vladimirs Žuks, Juris Keišs un Aleksandrs Starkovs), tāpēc jūnijā tika sasaukts vēl viens ārkārtas kongress, lai ievēlētu jaunu LFF valdi (atbrīvojušās vietas LFF valdē ieņēma Arturs Gaidels, Jānis Engelis, Sergejs Kovaļovs, Egons Brants un Anastasija Kučinska). Drīz pēc tam LFF ģenerālsekretāra amatu pameta Edgars Pukinsks, kurš iepriekš darbojās tandēmā ar Gorkšu, taču izrādījās, ka ne uz ilgu laiku.
Ar to gan vēl viss nebija galā un, lai arī jau pēc pusgada bija paredzētas kārtējās LFF prezidenta vēlēšanas, tomēr oktobrī atkal tika pieprasīta Gorkša demisija, turklāt šoreiz šo vēstuli bija parakstījusi jau puse no visiem LFF biedriem (69 no 137). Otrais prezidenta gāšanas mēģinājums izdevās — balsojumā piedalījās 129 biedri, no kuriem par prezidenta atstādināšanu nobalsoja 67 (bija nepieciešamas vismaz 65 balsis). Gorkšs bija tikai ceturtais LFF prezidents vēsturē — uzreiz pēc neatkarības atgūšanas pirmos gadus federāciju vadīja Vladimirs Ļeskovs, tad uz vienu gadu vadību pārņēma Modris Supe, bet kopš 1996. gada gandrīz 22 gadus LFF prezidents bija Guntis Indriksons. Pēc šāda iznākuma LFF ģenerālsekretāra amatā atgriezās Pukinsks, pagaidām kļūstot par federācijas vadītāju, bet jaunām LFF prezidenta vēlēšanām, kā jau iepriekš bija plānots, jānotiek nākamajā aprīlī. Tiesa, decembra vidū, jau pēc šī raksta tapšanas, tika sasaukts vēl viens ārkārtas LFF kongress, lai pieņemtu jaunus LFF statūtus
