Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 142 Čempions

Spēle ar spoguli

Viena no labākajām
Latvijas galda tenisistēm Antra Vīnerte pēc gandrīz četru gadu pārtraukuma
šogad atsāka aktīvās sporta gaitas. Martā 23 gadus vecā spēlētāja izcīnīja
trešo vietu Latvijas čempionātā, bet jūnijā triumfēja Latvijas II olimpiādē.
Jaunajā sezonā Antra spēlēs Spānijas spēcīgākās līgas komandā Sansebastjanas Atletico.
Pauzes laikā jaunajai
spēlētājai piedzima divi bērniņi. Antra Latvijas reitinga tabulās joprojām ieņem
otro vietu aiz treneres Olgas Kartuzovas, bet pasaules reitingā, kurā nav
atrodams viņas treneres vārds, ir visaugstāk no latvietēm. Jau oktobra sākumā,
kad Sanktpēterburgā notiks Eiropas čempionāts, Vīnerte kopā ar Latvijas izlasi
varēs izmēģināt spēkus starptautiskajā arēnā. Viņa ir apņēmusies sasniegt
jaunas virsotnes.

– Cik daudz laika
vasarā veltīji galda tenisam?
– Daudz laika iznāca
dzīvot pa mājām un cīnīties ar bērniem. Pēc uzvaras Latvijas olimpiādē
Ventspilī bija miera periods, jo tur biju tā pārmocījusies, ka pēc tam kārtīgi
saslimu. Tiklīdz fināls beidzās, ar mani bija cauri. Es neesmu tādā fiziskā
formā, lai izturētu visu turnīru bez problēmām. Finālā nācās atdot visus
spēkus. Kādreiz varēju spēlēt nedēļu no vietas.– Kad īsti atsāki
trenēties?
– Tikai septembrī.
Mans iepriekšējais treniņu partneris Raimonds Lasmanis tagad ir tēva godā, un
viņam vairs neatliek laika galda tenisam. Sazvanos ar citiem spēlētājiem, lai
atrastu savstarpēji labvēlīgus treniņu laikus. Arī mana trenere Olga Kartuzova
kopā ar mazajiem sportistiem bija projām turnīros.Šobrīd vēlreiz tiek
pārtaisīts mans inventārs, un tad jau treniņi atsāksies pilnā sparā.

– Olga Kartuzova
ir tava vienīgā trenere?

Jā, es nekad mūžā
neesmu mainījusi treneri. Esmu uzlabojusi tehniku, aizbraucot uz Zviedriju, bet
tajā pašā laikā mana trenere vienmēr bijusi Olga Kartuzova. Neuzskatu, ka lēkāšana
no viena trenera pie cita, dod kaut ko labu. Man paveicās, ka sāku pie ļoti
labas treneres. Viņa mani ļoti labi pazīst. Latvijas olimpiādes laikā, kad viņas
nebija klāt, zvanīju Olgai un prasīju, kā man spēlēt ar attiecīgo pretinieci.

– Un kad dosies uz
Spāniju?

– Pirmo kārtu man vajadzēs
izlaist, jo tā sakrīt ar Eiropas čempionātu. Nākamā kārta, ko es plānoju
spēlēt, būs tikai decembrī. Es dzīvošu Latvijā, kur trenēšos un piedalīšos
vietējos turnīros, bet uz Spāniju braukšu. Tur paredzētas sešas tūres, un katru
reizi dzīvošu tur divas nedēļas.

– Cik spēcīgs ir
tavs jaunais klubs?

– Spānija nav no tām
spēcīgākajām galda tenisa valstīm. Es nemeklēju klubu, kur man vajadzētu bieži
braukt. Nevaru ar visu ģimeni pārvākties uz Spāniju.

Klubā es būšu pirmais
numurs. Man būs jābrauc vinnēt visas spēles. Varbūt nāksies vēl kādu kārtu
izlaist, jo primārais man ir izlase.

Man vēl nav tādas
fiziskās sagatavotības, lai uzreiz varētu spēlēt augstā līmenī. Vajag
atgriezties pamazām. Aktīvi ar sportu taču nenodarbojos gandrīz četrus gadus.

– Kā atradi, kur
spēlēt?

– Man māsa Inta dzīvo
Spānijā. Veselības problēmu dēļ viņa galda tenisu jau kādu laiku nespēlē, kaut
arī skaitās Atletico klubā. Māsa uz turieni aizbrauca pirms trīsarpus
gadiem trenēt mazos bērnus, dzīvo tur joprojām un atpakaļ uz Latviju vēl nepošas.

– Klubs kontrolē,
kā trenējies?

– Nekontrolē. Tā ir mana
atbildība. Viņiem svarīgs ir rezultāts. Par treniņiem domāju pati, bet viņi
nodrošina mani ar inventāru.

– Tikai ar galda
tenisa spēlēšanu nepietiks, lai uzlabotu fizisko formu?!

– Es uzturu aktīvu
dzīvesveidu. Daudz braucu ar riteni, skrienu. Aizeju uz trenažieru zāli, it
īpaši, kad vairāk spēlēju galda tenisu. Svaros vajag trenēt kreiso ķermeņa
pusi, jo galda tenisistiem bieži vien ir problēmas ar muguru. Bieža parādība ir
arī plecu asimetrija. Jāmēģina trenēt otru ķermeņa pusi, kura, spēlējot galda
tenisu, netiek izmantota.

– Kā attīstījās
tava sportistes karjera?

– Liels paldies jāsaka
maniem vecākiem. Tēvs mani un māsu ļoti labi trenēja. Pirmajās sacensībās
skriešanā es piedalījos, kad man bija pieci gadi. Jau tad ļoti patika braukt ar
riteni.

Tāpēc, aizejot uz
galda tenisu, es uzreiz varēju pievērsties sporta veidam, jo man bija laba
fiziskā sagatavotība. Mūsdienu bērnu fiziski ir diezgan vāji. Jaunajiem, kas
nāk uz zāli, paiet pusgads, kamēr viņiem iemāca kontrolēt savu ķermeņu.
Pietupieni, palēcieni, lecamaukla. Kādreiz tas bija pats par sevi saprotams,
tagad tā ir problēma.

Tajā laikā es biju
jaunākā un vājākā Olgas Kartuzovas audzēkne. Galda tenisistiem treniņnometnes
parasti beidzās jūlijā. Kamēr augustā visi atpūtās, es pie spoguļa taisīju
galda tenisa imitāciju. Tādā veidā ļoti labi var redzēt savas kļūdas. Kad
septembrī atsāku spēlēt, jutos ļoti labi. Oktobrī Liepājā notika Latvijas U-21
čempionāts, kurā es 12 (!) gadu vecumā negaidīti paliku otrā, kaut arī neviens
necerēja uz manu iekļūšanu desmitniekā. Uzreiz pēc tam Rīgā notika viena no
Eirolīgas kārtām, un es debitēju Latvijas pieaugušo izlasē. Nākamajā gadā
izlasē vairs netiku. Manā vietā spēlēja Elīna Kogane. Bet, sākot ar 14 gadu
vecumu, regulāri spēlēju Latvijas kadetu, junioru un pieaugušo izlasēs.

– Kad aizbrauci
spēlēt uz Zviedriju?

– Aizbraucu 2001.
gadā. Tas bija otrais gads, kad uz turieni brauca kāds no Latvijas galda
tenisistiem.

Pirmo gadu trenējos
Čēpingā, kur ir internacionālā galda tenisa skola, un paralēli spēlēju
Stokholmas komandā Angby, kas ir Zviedrijas lielākais un viens no
spēcīgākajiem klubiem. Ar mani kopā trenējās Mikaels Apelgrēns (viena no
lielākajām Zviedrijas galda tenisa zvaigznēm – R. P.).

Nākamajā gadā es
spēlēju turpat, bet vairāk laika pavadīju Latvijā. Mēģināju savilkt galus
skolā. Izlaidu gadu, kad biju Čēpingā. Nācās izlaist arī nākamo gadu, jo netiku
līdzi mācību tempam.

Spēlējot Stokholā,
man bija sponsors Nils Sandbergs, kurš bija Angby kluba dibinātājs. Viņš
mani aizveda uz Pro Tour posmu Brazīlijā, jo Latvija tajā laikā nebija
finansējuma tādiem turnīriem. Man bija ļoti laba dubultspēļu pāriniece
ungāriete Ambruza, ar kuru mēs vinnējām dubultspēļu turnīru. Individuāli es
paliku sestā. Tas bija mans pēdējais nopietnais turnīrs pirms pārtraukuma.

– Ko darīji
pārtraukumā?

– Vēl pirms lielās
pauzes triumfēju 2004. gada Latvijas čempionātā, kurā es pat nebiju plānojusi
piedalīties. Māsa brauca no Zviedrijas piedalīties Latvijas čempionātā, un es
viņai palīdzēju trenēties. Pēc triju nedēļu treniņiem es jutos tik labi, ka
pieteicos čempionātam un uzvarēju. Biju emocionāli atbrīvota, man nebija nekāda
stresa. Dzīvojot Zviedrijā un atbraucot uz Latvijas turnīriem, ir diezgan liela
spriedze, jo visi skatās, kādu klasi tu rādīs. Toreiz neviens no manis
neko negaidīja.

Pārtraukumā es
netrenējos, taču dažreiz uzspēlēju, kad treneris palūdza aizstāvēt Latvijas
Universitātes godu vai piedalīties Latvijas komandu čempionātā. Pie mums
līmenis nav tik augsts, lai es ar savu turnīra pieredzi – pat
nesportojot – nevarētu normāli nospēlēt universitāšu mačos vai komandu
sacīkstēs. Tā kā spēlēšu Spānijā, komandu mačos Latvijā piedalīties vairs
nevarēšu.

– Kāpēc pārtrauci
spēlēt?

– Pēdējā gadā pirms
pārtraukuma es neaizbraucu uz Eiropas junioru čempionātu. Pirms tam piedalījos
vienmēr, bet, kad biju vecākajā un spēcīgākajā gadā, netiku aizsūtīta. Pat nezinu
– kāpēc. Federācijai mani vajadzēja tikai pieteikt, jo sponsors no Zviedrijas
bija ar mieru visu apmaksāt.

Gatavojoties Eiropas
čempionātam, biju turnīrā Luksemburgā. Ungāriete, ar kuru kopā triumfējām
dubultspēlēs Brazīlijā, junioru čempionātā izcīnīja trešo vietu. Biju tā
apvainojusies, ka no Rīgas pārvācos uz Saulkrastiem un vairs nespēlēju.

Nepatīkami to
atcerēties. Jā, komanda bija vāja, taču es biju vecākā un stiprākā. Varēju
braukt arī viena. Bez pieteikuma uzrakstīšanas federācijai vēl vajadzēja
atvēlēt telpas, kur trenēties. Nebrauktu taču bojāt sev nervus, ja nebūtu
gatava.

– Ko ģimene domā
par tavu atgriešanos sportā?

– Atbalsta. Bez
ģimenes atbalsta nevarētu spēlēt. Mani bērni šobrīd neapmeklē bērnudārzu, jo to
vēl remontē, bet cita nav. Ģimene mobilizējas, lai pieskatītu bērnus. Meitas
krustmāte brauca pie manis pat uz sporta zāli, jo bērni sākumā uztraucās, kur
esmu palikusi. Viņa ar abiem bērniem zāles stūrī spēlējās ar rotaļlietām, kamēr
es trenējos.

– Bet par to, ka
tu spēlēsi tik tālu no mājām?

– Arī atbalsta. Viņi
saprot – ja es gribu spēlēt, tad ir jāspēlē. Nevar gribēt vinnēt Latvijas
čempionātu, ja tev tas ir vienīgais turnīrs sezonā. Izlases mačos arī gribu
labāk nospēlēt. Tā ir mana sirdslieta, un es bez tās nevaru.

Domāju arī kādu reizi
bērnus paņemt līdzi uz Spāniju ciemos pie māsas.

– Kā veicas ar
izglītības iegūšanu?

– Esmu mūžīgajos
akadēmiskajos atvaļinājumos Latvijas Universitātē, kur mācos par sporta
pedagogu. Nu jau laikam februārī būs jāatsāk mācīties. Mācījos labi, taču
pabeigusi esmu tikai pirmo semestri. Atsākt mēģinājusi esmu jau divreiz.
Pagaidām nevaru tik daudz laika atņemt bērniem.

Augstskola
sportistiem nāk pretī. Universitāti neesmu pievīlusi, vienmēr esmu tās godu
aizstāvēji sporta sacensībās. Pat tad, kad meitiņai vēl bija tikai trīs nedēļas…

 

vizītkarte

Antra Vīnerte

galda tenisiste

Dzimusi         1985. gada 4. februārī Rīgā

Spēlējusi       Latvijā
LU; Zviedrijā Engby, Danningland; tagad Spānijā, Sansebastjanas Atletico

Izlasē Latvijas
pieaugušo izlasē debitēja 12 gadu vecumā; spēlējusi arī kadetu un junioru
izlasēs

Sasniegumi  2008.
gadā trešā vieta Latvijas čempionātā, 2004. gadā pirmā vieta LČ, pirms tam
četrkārtēja sudraba medaļas ieguvēja LČ, daudzkārtēja LČ komandu sacensībās.

Pirmā vieta
dubultspēlēs kopā ar ungārieti Ambruzu, sestā vieta individuāli Pro Tour posmā Brazīlijā

Reitingā        2.
vieta Latvijas reitingā, 507. vieta pasaules ITTF rangā

Ģimene          vīrs Ivars, dēls Miks Ulrihs, meita Adele

 

Raitis PURIŅŠ