Galvas mēs turējām stingrāk

Piektdien Siguldā sākas Latvijas jaunatnes
ziemas olimpiāde. Pirmie startē kamaniņu braucēji, kas trijās dienās izcīnīs
pirmās olimpiskās medaļas. Sportistus cīņā vadīs olimpiskās bronzas medaļas
ieguvēja tālajā 1980. gadā Ingrīda Amantova, kas jau 35 gadus ir mūsu kamaniņu
sportā.Saruna ar Ingrīdu
Amantovu risinājās Siguldas kamaniņu trasē, kur Ingrīda strādā kopš trases
pirmsākumiem.– Vai var teikt, ka šī skola ir kamaniņu
sporta būves pamatakmens?– Visa pamatā jau ir
bērni, mums patlaban ir 58 audzēkņi, kas mērķtiecīgi gatavojas turpināt mūsu
kamaniņu braucēju tradīcijas. Mēs esam vienīgā vieta Latvijā, kur bērni var trenēties
kamaniņu sportā. Mums ir septiņas vecuma grupas, kurās trenējas bērni no visas
Latvijas – pat tik attālām vietām kā Rēzekne.- Treniņi notiek Siguldā. Kā bērni izbraukā
uz treniņiem?– Protams, ka no
attālākajām vietām katru dienu uz Siguldu nebrauksi, tāpēc lielais vairums
bērnu dzīvo šeit pat internātskolā, jauniešu viesnīcā Laurenči, un mācās
Siguldas 2. pamatskolā, Siguldas ģimnāzijā, arī Siguldas 2. vidusskolā.Ir tādi, kas ik dienu
brauc no Rīgas un arī no citām tuvākajām vietām. Man jāsaka liels paldies
vecākiem, kas savu bērnu sportošanai velta tik daudz laika un uzmanības un spēj
izvadāt viņus uz treniņiem.Arī es dzīvoju Rīgā,
tāpēc nekad tukšā nebraukāju, vienmēr kāds audzēknis līdzi.Protams, ka tas nav
tik viegli, kā aizbraukt ar tramvaju uz treniņu, tāpēc, lai trenētos, tās
kamaniņas stipri jāmīl.– Kā vispār bērni uzzina par kamaniņu sportu?– Nedomāju, ka
kamaniņbraukšana ir tik eksotisks sporta veids, ka neviens par to neko nezinātu.
Liels nopelns ir TV translācijām, kad mēs vienmēr liekam subtitrus par bērnu
uzņemšanu treniņgrupās.Arī pati daudz
braukāju pa skolām, stāstu, rādu, aģitēju. Neteikšu, ka mums ir milzīga izvēle,
bet pietiekami lielas audzēkņu grupas savācam.

– Vai tu uzreiz redzi, ka tā meitene vai zēns
ir dzimis kamaniņu braucējs?

– Tad vajadzētu no
tūkstošiem izraudzīties dažus. Skaidrs, ka mums gribas redzēt fiziski attīstītus,
mērķtiecīgus bērnus, bet tādi jau atnāk reti. Pašiem vien jāaudzina. Parasti
pirmajās vasaras treniņnometnēs es uzņemu visus, tas ir, 20-30 audzēkņus. Pēc kāda
laiciņa jau lielākā daļa atbirst, jo viss nav tik skaisti, kā izskatās televīzijā.
Tas ir dabiski, jo kamaniņu sportā paliek tikai tie, kas savā veidā saslimuši
ar šo sporta veidu.

Atkritējus nevainoju,
pat cienu tos, kas laikus godīgi atzīst, ka tas nav viņu sporta veids. Bieži
vien paiet divi trīs gadi, un tad jaunietis pēkšņi pasaka – atvainojiet, bet es
vairs netrenēšos, man ir citas intereses. Tas ir sāpīgāk, jo tomēr ieguldīts
pamatīgs darbs. Dažkārt paši redzam, ka jaunietis it kā trenējas, bet ne no
sirds. Tagad pat – atskaitījām divus puišus, kas ar savu attieksmi vairāk traucēja
citiem, nevis mērķtiecīgi trenējās.

– Vai palicējus vilina lielais sports?

– Nedomāju, ka visi
sapņo par pasaules čempionātiem, olimpiādēm, bet mums ir pietiekami daudz
sacensību, ārzemju braucienu, lai bērniem būtu, pēc kā tiekties, un skolas gadus
varētu pavadīt sportojot un mācoties.

– Citi saka – uz ārzemēm tagad jau aizbraukt
var katrs un tas vairs nav stimuls…

– Varbūt rīdziniekiem
(no 58 tādu mums ir pieci), bet mums ir ļoti daudz lauku un mazpilsētu bērnu,
kuriem nemaz neizdodas tikt tālāk par savu dzimto vietu. Vasarā, kad rīkojām
nometni Ventspilī, daži pirmo reizi redzēja jūru. Domāju, arī tas, ka pārstāvi
Latviju, nav mazsvarīgi. Turklāt mēs izcīnām labas vietas, un daudziem tas liek
trenēties vēl neatlaidīgāk.

– Vai bērnus neizbiedē pirmie kritieni,
nobrāzumi?

– Tie, kas grib
redzēt sevi kamaniņu sportā, saprot, ka bez tā grūti iztikt. Nezinātājiem tas varbūt
liekas briesmīgi, bet tik traki jau nemaz nav – arī krist ir lietderīgi un tas jāmāk.

Protams, ka raksturs
jāaudzina – savas bailes ir katram. Atceros, ka arī man savulaik pirms starta bija
tāds viegls drebulis, kņudoņa. Domāju, ja kādam vispār nav bail, viņš nemaz
nevar normāli nobraukt – nespēs koncentrēties. Varbūt nezinātajam liekas,
ka tikai jāieskrienies un kamanas pašas tevi ved, bet tā nemaz nav – mēs vadām
kamanas, nevis otrādi. Ir jāprot valdīt pār savu ķermeni, jāpazīst katrs savs
muskulis, lai acumirklī spētu pieņemt pareizāko lēmumu un nobrauktu lejā pa
vistaisnāko ceļu.

– Tev ir iespējas salīdzināt kamaniņu sportu
vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Vai daudz kas ir mainījies?

– Domāju, ka nekāda
revolūcija nav notikusi – tāpat trenējamies, braucam. Varbūt inventārs kļuvis nedaudz
citādāks, bērnu gados tagad ir stingri noteikts kamanu svars katram vecumam.
Manā laikā tā nebija. Kas bija – ar to braucām.

Mainījušies esam mēs
paši. Man liekas, ka šobrīd ne tikai bērni, bet mēs visi vairs neesam fiziski
tik stingri kā kādreiz – dzīve paliek komfortablāka. Mēs savulaik vienā treniņā
pa trasi mierīgi nobraucām piecas sešas reizes, tagad ne vairāk par divām, trīs
jau ir par daudz. Bet tā jau ir visu valstu sportistiem.

Kā jau sacīju – jauniešu
sports no vecākiem prasa arī nedaudz lielāku atbalstu. Savulaik par visu gādāja
valsts un bērnam bija tikai jātrenējas. Nedomāju salīdzināt kamaniņbraukšanu ar
dārgajiem sporta veidiem, mums par trenēšanos nav jāmaksā, bet dažkārt ir
jānopērk kāds cimdu pāris, kombinezons, bet tas nav pārāk dārgi. Turklāt par
mūsu vajadzībām cenšos runāt ar pašvaldībām, un parasti tās savējiem palīdz.

– Kāpēc pati sāki nodarboties ar kamaniņu
sportu?

– Tāpat kā tagad – man
bija trīspadsmit gadu, uz skolu Cēsīs atnāca treneris Andris Miezītis un
uzaicināja. Tas toreiz bija samērā jauns sporta veids, bet šo to jau zinājām. Manās
dzimtajās Cēsīs bija pirmā kamaniņu trase – Cīrulīšos -, starptautiskus panākumus
guva Tiliks, Ķuzis, Bremze, Kriķis. Viss jaunais vilināja, un gribējās
pamēģināt.

Pašā sākumā bijām kādas
četrdesmit meitenes, bet pamazām pēc katra treniņa daudzi atkrita. Vēlāk izturēja
kādas padsmit meitenes, bet beigās no mana iesaukuma
palikām piecas.

– Kas tevi tā piesaistīja, ka paliki?

– Iespējams, mans
raksturs – esmu tāda spītīga, neatlaidīga. Mani aizskāra tas, ka pirmajos
treniņos nevarēju novaldīt kamanas. Treneris toreiz par treniņiem un startiem
lika atzīmes, un man pienācās divnieks. To es nevarēju pieļaut!

Atceros, mēs sākām ar
skrituļkamanām. Visi tās virāžiņas brauc normāli, bet man kamanas iet grāvī.
Saku trenerim – ko jūs man te iedevāt, tādas kamanas jau nevar novaldīt. Viņš
pasmējās un teica, lai ņemot citas. Atkal grāvī. Tas uzsita tādu spītu un
vēlēšanos izprast tās niķīgās kamanas, ka es jau jūnijā biju Latvijas izlasē.

Vispirms es pamatīgi
centos izprast kamanu uzbūvi. Atceros, ka ar melnu muti un skrūvgriezi rokās
kamanas izjaucu līdz pēdējai detaļai. Kad bija skaidrs, kā tas viss darbojas,
tad arī aizgāja.

Tiku PSRS izlasē un
1980. gadā startēju olimpiskajās spēlēs Leikplesidā. Man toreiz bija 19 gadi,
un es nebiju guvusi nekādus lielus panākumus, taču izturēju pēdējo atlasi un
aizbraucu. Olimpiāde pagāja kā viens zibsnis, un tikai pēc kāda laiciņa
sapratu, ka esmu izcīnījusi bronzas medaļu. Toreiz par čempioni kļuva mūsu Vera
Zozuļa, astotā bija Astra Rībena.

1984. gadā Sarajevā
paliku ceturtā, kas PSRS laikos tika uzskatīts gandrīz par neveiksmi.

Protams, žēl, ka
nestartēju 1988. gadā Kalgari. Man bija 27 gadi, jutos fiziski un garīgi
nobriedusi, biju pirmais numurs, bet…

– Netiki izlasē?

– Nepaņēma… Toreiz
bija sākusies atmoda, Vilnis Baltiņš centās panākt mūsu Olimpiskās komitejas
darbības atjaunošanu (kaut Latvija vēl nebija neatkarīga), mēs, virkne
sportisti, šo ideju atbalstījām. Kādam, kas lēma par PSRS olimpiskās vienības
sastāvu, tas likās pietiekami, lai mani ieskaitītu nodevēju kārtā.

Tā viss beidzās, man
piedzima pirmā meita, vēlāk otrā, un trasē vairs neatgriezos, un ar Latvijas
karogu man tā arī neizdevās startēt.

– Kad pēdējo reizi nobrauci ar kamanām?

– O, pavisam nesen – veterānu
mačos. Gāja labi, ja patrenētos (smejas) varētu vēl mačos startēt.

Vienīgi distances
lejasdaļā kakls vairs galvu neturēja – ar roku bija jāpalīdz. Tagad jau brauc
ar tādām karabīnītēm, kas pietur galvu.

Nerunāšu par zāles
krāsu savā jaunībā, bet galvas mēs turējām stingrāk.

Ingrīda Amantova

kamaniņu braucēja,
trenere

Dzimusi          1960. gada 21. jūnijā Cēsīs

Izglītība            Cēsu 1. vidusskola, Latvijas Valsts
fiziskās kultūras institūts

Darba gaitas skolotāja, bērnudārza audzinātāja, kopš 2000.
gada Valsts aģentūras Latvijas bērnu un
jaunatnes kamaniņu sporta skola direktore un trenere

Lielākie panākumi    1080. gada ziemas olimpisko spēļu
Leikplesidā (ASV) bronzas medaļa, 1984. gada ziemas olimpiskās spēlēs
Sarajevā – 4. vieta. Trīskārtēja PSRS čempione. 1998. gadā apbalvota ar
Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīmi

Treneri            Andris Miezītis un Valdis Tiliks

Ģimenes stāvoklis    precējusies, ir divas meitas

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

–