Gargabalnieks virāžā
Klusi un
neuzkrītoši kamaniņu sports Latvijā šogad aizvada savu četrdesmitgadi. Svētku
uguņošana paredzama sacensību trasēs, svinības pēc sezonas. Jau otro sasaukumu
Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents ir Atis Strenga.- Nav nekāds
brīnums, ja bijušie sportisti kļūst par federāciju prezidentiem. Treneri – retums…– Kas tikai dzīvē
negadās! Vēl studējot fizkultūras institūtā, biju pārliecināts, ka dzīvi saistīšu
ar vieglatlētiku. Bet radās iespēja izvēlēties – vairot padomju armijas
varenību kazarmās vai… trenēt armijas kamaniņu braucēju fizisko sagatavotību.
Šis pirms tam nepazīstamais sporta veids ātri ievilka savā sabiedrībā. Laikam
arī tāpēc, ka esmu visai apzinīgs. Ja ko apņemos darīt, tad cenšos to paveikt
nopietni. Daudz laika esmu šim sportam veltījis – arī tagad, kad par darbošanos
tajā algu nesaņemu.– Latvijas
kamaniņu sportam šogad – četrdesmit! Cik gadu tu esi prezidents?– Šis laikam būs
kāds astotais gads.- Vai tad šajā
tūkstošgadē nevarējāt atrast nevienu miljonāru, kurus parasti cenšas pierunāt
šādiem posteņiem?– Nav mūsējais ne
elites, ne biznesa sporta veids…– Tādā jau nauda
vēl vairāk jāliek iekšā!– Bet ārā jau tā
nenāk! Mēs nevaram pārdot ne sportistus, ne vēl ko citu… Latvija nav tā
valsts, kurā kamaniņas būtu VIP sporta veids, kā tas ir Vācijā, Austrijā vai
Itālijā. Mums šajā ložā ir dažas sporta spēles.– Prezidentu
lielākoties ievēl ar domu – viņš mums dabūs naudu!– To dabūt kļūst
arvien grūtāk.– Tev ir talants
dabūt naudu?– Kamaniņu sports
lielākoties balstās uz valsts finansējumu – Izglītības un zinātnes ministrija,
Olimpiskā komiteja, olimpiskā vienība… Jā, mums ir ļoti izcili labvēļi, bet
viņi palīdz citādi, ne tik tieši ar finansēm. Esam tehnisks sporta veids. Ļoti
laba sadarbība mums izveidojusies ar Latvijas finieri, pie viņiem īstenojam
savas tehniskās novitātes. Ar instrumentiem, bez kuriem būtu kā bez rokām, mums
jau ilgstoši palīdz Bosch, uzticami partneri ir Volkswagen
dīleri Auto Īle un Herbst. Māris Īle Mārtiņam Rubenim mašīnu lietošanā
bija piešķīris, vēl pirms viņš izcīnīja olimpisko medaļu. Sezonas laikā varam
izmantoto divus viņu autobusus. Mums tas ir nozīmīgs atbalsts.
– Kā tu pats sev
pelni naudu, lai varētu atļauties būt prezidents?
– Ne sportā.
Uzņēmējdarbībā, kas saistīta ar plastikāta karšu ražošanu. Vēl esmu valdes
priekšsēdētājs autoskolā, trešais biznesa virziens, kas patlaban apsīcis, ir
celtniecība. Sportā es tērēju savu laiku un savu naudu. Iesākts ir, jāiet kopā
ar šo vezumu.
– Kas bija tavi
skolotāji kamaniņu sportā?
– Pasaules čempions
Dainis Bremze. Iemeta mani kā kucēnu dīķī. Tas bija laikā, kad mūsu kamaniņu
sports vēla augstāko slavas vilni. Vera Zozuļa nule bija kļuvusi par olimpisko
čempioni, Ingrīda Amantova Leikplesidā izcīnījusi bronzas medaļu. Es daudz
runāju ar sportistiem, citiem treneriem. Ilgu laiku Latvijas izlasē strādāju
kopā ar Edvīnu Guršponu, Valdi Ķuzi, Juri Kokarēviču – tā mums bija noturīga
brigāde. PSRS izlasei, lai gan treniņi bieži vien ritēja pēc izdzīvošanas
principa, bija arī daudzas vērtīgas metodes, ko izmantot. Piesaistījām
speciālistus no Fizkultūras institūta, visu laiku mācījāmies. Tāpat to dara
šodienas treneri. Kamaniņu sportā nav vienas noteiktas dogmas, kuru ievērojot,
var kļūt par čempionu. Viss notiek mainībā.
– Tu arī esi
kaut ko jaunu ienesis? Varbūt vispārējā fiziskā sagatavotībā eksistē kāds
Švarca, kā tevi draugi dēvē, vingrinājums?
– Nezinu gan.
Savulaik vasarā treniņos pa Limbažu stadionu skrējām stafeti, par kociņu
izmantojot, papīrmalkas baļķi. Kamaniņu trasē arī ķermenis tiek turēts
sasprindzinājumā, vienlaikus statiskā un dinamiskā slodze. Toreiz Limbažos mēs
visādi eksperimentējām.
– Pats arī esi
kādreiz ar kamanām pa trasi lejup nobraucis?
– Jā, Cēsīs
Cīrulīšos pat vairākkārt. Vienreiz arī Siguldā. Man nevar pārmest, ka nekad
neesmu sēdējis kamanās.
– Kā mainās
kamaniņu sports?
– Arvien būtiskāks
kļūst eksplozīvais spēks startā. Izdevīgi tiem, kam garākas rokas. Ja tādās
īsās trasēs kā Insbrukā, startā zaudē sekundes desmitdaļu, tad lejā vairs nav
ko darīt.
Pašas kamanas it kā
nav sarežģītas. Aptecētājs jeb korpuss, divas slieces un divi kronšteini – viss,
piecas šķietami vienkāršas detaļas. Bet nianšu ir ļoti daudz. Stiprinājumu
vietas – ar kādām skrūvītēm? Likt buksītes, nelikt? Starp aptecētāju un
kronšteinu likt cietu vai mīkstāku gumiju… Variantu ļoti daudz. Viss jāatrod
eksperimentējot. 1998. gadā zelta medaļas likteni sievietēm pēc četriem
braucieniem izšķīra divas sekundes tūkstošdaļas. Mūsu sporta veids laikam ir
vienīgais, kurā rezultātu fiksē ar šādu precizitāti. Tas vien norāda, cik liela
nozīme ir sīkām niansēm.
Vāciešiem ir
milzīga mašinērija, kas iesaistīta tehnikas izstrādē. Mēs arī esam iesākuši
dažas programmas ar Polimēru institūta zinātniekiem, arī ar metāliem mazliet
strādājam, dažādas ziedes skatāmies…
– Vai tad
kamaniņu sportā drīkst smērēt slieces?!
– Jā, drīkst. Tikai
sildīt nav ļauts. Slieču temperatūra nedrīkst būt piecus grādus siltāka par
kontrolslieci. Slapjā laikā, sniegputenī ziede palīdz. Krieviem ir labas, savas
pusslepenās. Vienubrīd varējām tās pamēģināt. Tagad atkal prātojam, kā tām tikt
klāt. Vāciešiem ir kāda sava ķīmija, par kuru nevienam nav nekādas skaidrības.
Iepriekšējā pasaules čempionātā Oberhofā, viņi startēja ar visvēsākajām
sliecēm. Visi jau cenšas noturēties tuvu atļautajiem plus pieciem grādiem, bet
visiem vāciešiem bija tikai mazliet virs plus viena grāda.
– Atšķirībā no
bobsleja slieču materiāls jums nav standartizēts?
– Nē. Varam
izmantot jebkuru materiālu.
– Tad jums ir
daudz iespēju!
– Daudz iespēju
prasa daudz finanšu. Bet reizēm svarīgākas ir svaigas idejas, netradicionāls
domu gājiens. Šobrīd treneri, mehāniķi kopā ar Mārtiņu Rubeni nopietni strādā
pie vairākām novitātēm.
– Izskatās, ka
Vācija, Itālija un Austrija nekad nebūs panākamas…
– Kāpēc? Turīnā
medaļa mums bija.
– Kas tad vēl
bez nosauktajiem pēdējos divdesmit gados tikuši pie olimpiskās medaļas?!
– Vēl krievs
Demčenko Turīnā.
– Tātad vācieši,
itāļi, austrieši, viens krievs, viens latvietis un viss!
– Vēl amerikāņi
divniekos.
– Vēl viena
supervalsts!
– Kanādieši tagad
ļoti cer uz medaļu…
– Nav nodoms
ierobežot tehnoloģiju dāvātās priekšrocības?
– Ir runas par
materiālu ierobežošanu kā bobslejā. Bet ne jau tas ir galvenais! Mēs arī ņemam
tās pašas Gasser firmas slieces, kuras izmanto austrieši un itāļi. Viss
atkarīgs, kā tās pielāgo katram sportistam, kuriem ir dažādi augumi. Meistarība
ir katram sportistam kopumā radīt piemērotāko kamanu, kas der tikai viņam.
– Kādreiz
vairākkārtējais olimpiskais čempions Hakls ar savu mazo, drukno augumu izteikti
atšķīrās no pārējiem. Tagad līderi ir augumos līdzīgāki?
– Cīgelers ar
Demčenko ir vienādi, Rubenis mazliet īsāks, Millers – garāks, Eihorns – mazāks.
Nav tāda viena standarta.
Jaunajās un ātrajās
trasēs daudz svarīgāka par sportista garumu un svaru ir spēja tās precīzi
izbraukt. Starts un prasme noturēties pareizajās trajektorijās. Ātrumi ir
milzīgi. Jaunajā olimpiskajā Vistleras trasē treniņrežīmā tiek pārsniegti 140
km/h! Redzēs, kas vēl būs pavasarī, kad trases vienmēr kļūst ātrākas, jo
saulīte piekausē, pielīdzina ledu.
– Kādi vēl triki
bez komandu stafetes tiek gatavoti iekļaušanai sacensību programmā?
– Sprints. Pērn
Siguldā jau izmēģinājām, šogad jau būs viena Pasaules kausa izcīņas posma
programmā. Šajā disciplīnā nevis sportists pats iedarbina hronometru, bet gan
notiek otrādi – vārtiņi atsprāgst, un sekundes sāk ritēt… Reakcijas pārbaude
startā, pārējais – kā parasti. Olimpiskajās spēlēs pagaidām viss paliek bez pārmaiņām.
Runā, ka 2018. gadā programmā varētu būt Naturbahn jeb braukšana ar
tautas kamanām pa dabiskām trasēm.
– Kā savulaik
Cīrulīšos?
– Nē. Tā vairāk
līdzinās braukšanai pa kalnu ceļu. Virāžas veidotas tikai no grunts un sniega.
Alpos ļoti populārs sports.
– Tas jau laikam
arī ir īstais kamaniņu sporta sākums. Ar baļķu vedamām kamanām no meža pa kalnu
lejup uz mājām…
– Tas vairāk
līdzinās Horn sleds. Arī tādas sacensības notiek – brauc trijatā ar
īstām zirgu kamanām.
– Kāpēc šogad
četri Pasaules kausa izcīņas posmi Vācijā?
– Vācieši jau
mazliet dominē šajā sporta veidā. Turklāt arvien pieaug sacensību rīkošanas
izmaksas. Vācijā tās visas sedz televīzija. Šajā valstī kamaniņu sporta
sacensības skatās vairāk nekā desmit miljoni. Tas jau sponsoriem ir
interesanti. Vēl mūs rāda arī Eurosport 2.
– Tomēr nevienā
citā starptautiskajā federācijā latviešiem nav tādas ietekmes kā kamaniņu
sportā!
– Jā, šobrīd esam
pilnīgi visās pozīcijās. Einars Fogelis ir viceprezidents, Valdis Ķuzis
ievēlēts tehniskajā komisijā, Mārtiņš Rubenis – atlētu komisijā, Zane Krūze – medicīnas
komisijā, Aivars Kalniņš – junioru komisijā, es – sporta komisijā. Turklāt
Mārtiņš piedalās arī tehniskās komisijas darbā kā sportistu pārstāvis. Tas ir
ļoti svarīgi. Mēs varam ne tikai piedalīties un ietekmēt notikumu virzību, bet
arī esam informēti par iespējamām pārmaiņām, pirms galīgie lēmumi vēl nav
pieņemti.
Neatceros pat
vairs, kad Siguldā nebūtu notikušas Pasaules kausa sacensības, kaut gan dabūt
tiesības tās rīkot kļūst arvien grūtāk, trašu skaits pasaulē nemitīgi
palielinās. Mēs reitingā, kurā vērtē sarīkoto sacensību kvalitāti, vius laiku
turamies pirmajā trijniekā. To izdarīt ir arvien grūtāk un grūtāk. Turklāt
šogad sacensības būs diētiskākā režīmā nekā iepriekš. 2010. gadā pirms
olimpiskajām spēlēm Siguldā notiks Eiropas čempionāts. Strādājam, lai tas būtu
iekļauts to sacensību skaitā, pēc kurām noteiks starta grupas Vankūveras
spēlēs. Gribējām ieteikt Siguldu 2013. gada pasaules čempionātam, bet mazliet
nobijāmies… Trases stāvoklis nav gluži tāds, kādam tam vajadzētu būt.
– Valsts
galvojums Siguldas trases rekonstrukcijai taču piešķirts!
– Tikai tagad.
Sigulda ir vienīgā trase Eiropā, kurā 20 gadu laikā nekas nav ne rekonstruēts,
ne kapitāli remontēts.
– Kas tiks
darīts?
– Vēl jau projekts
nav izstrādāts. Bet ir ļoti daudz ko darīt. Jāmaina visas apgaismes un
saulessargu sistēmas, saldēšanas iekārtas jāuzlabo…
– Un trases
konfigurācija?
– Tā vairāk ir
teoretizēšana. Nopietni risinājumi pagaidām netiek piedāvāti.
– Kamaniņu
sportam jau arī nekādas pārmaiņas varbūt pat nav nepieciešamas?
– Jā, mums šīs
trases konfigurācija ir ideāla.
– Kā jūs šajā
jautājumā sadzīvojat ar bobslejistiem?
– Ja trases pārmaiņas,
pielāgojot to arī bobsleja četrinieku prasībām, notiek tā, ka necieš pārējie,
tas ir pieņemams risinājums. Bet tas nav vienkārši. Nevar mainīt tikai vienu
trases posmu. Pārbūve vienā virāžā ietekmē visu trases konfigurāciju.
– Kā mainās
jauno trašu arhitektūra?
– Tiek būvētas
kombinētās kamaniņu un bobsleja trases – ātras, lielām virāžām. Tādas tipiskas
kamaniņu trases kā Kēnigzē un Insbrukā vairs neprojektē.
– Sigulda arī
tām pielīdzināma?
– Ne gluži. Mūsējā
ir ar lielākiem virāžu rādiusiem, garāka.
– Kā mūsu
sportistus stabilizēsim. Lai nekrīt un lai nobrauc labi ne tikai vienu, bet
abus braucienus?
– Problēma ir
psiholoģijā. Ar tehniku mums šogad puslīdz viss ir kārtībā, pilnīgā kārtībā
nebūs nekad. Kivlenieks psiholoģiski ir noturīgs, arī Anna Orlova pirmajā kārtā
abos braucienos brauca stabili… Kopumā komandai ir motivācija cīnīties,
neviens nevar žēloties, ka nav pienācīga inventāra. Viss atkarīgs tikai no
pašiem.
– Kamaniņas ir
spilgtu personību sports!
– Jā, bet tas ir
arī komandu sporta veids. Viens tajā nav cīnītājs. Un komanda šobrīd mums ir
ļoti laba.
– Kā ar
jaunatni? Piramīdas pamats ir pietiekami plašs, lai medaļas mums mirdzētu reglāri?
– Piramīda
teorētiski ir ļoti laba. Pamatā ir specializētā kamaniņu sporta skola un
Siguldas sporta skola. Augstāk ir Murjāņi un lielā komanda. Apstākļi un sistēma
ir, visos ķēdes posmos vienmēr var vēlēties labāku darba kvalitāti.
– Pamats nav par
šauru?
– Nav loģiski
organizēt treniņu grupas vietās, kur nav trases. Tāpat uz Siguldu trenēties
brauc bērni gan no apkārtējiem pagastiem, gan no Rīgas. Atlase, protams, nav
tik liela kā Vācijā vai Krievijā un arī nekad nevar tāda būt. Mūsu vienīgais
trumpis ir darba kvalitāte un oriģinālas idejas.
Katrā ziņā izlase
un komanda, kas ar to strādā, patlaban ir ļoti laba. Šosezon un arī olimpiskajā
ziemā mēs varam gaidīt patīkamus pārsteigumus ne tikai no viena sportista vien.
Dainis CAUNE
Atis Strenga
Kamaniņu sporta
federācijas prezidents, uzņēmējs
Dzimis 1958. gada 3. oktobrī Siguldā
Izglītība Inčukalna
astoņgadīgā skola, Murjāņu Sporta internātskola, LVFKI
Sportā vidējo
un garo distanču skrējējs, vairākkārtējs Latvijas junioru un jauniešu čempions
Darba gaitas kopš
1981. gada kamaniņu sportā, ASK, vēlāk Latvijas (arī PSRS junioru) izlases
kamaniņu braucēju vispārējās fiziskās sagatavotības treneris, no 1995.-1998.
gadam Latvijas izlases galvenais treneris, 1997. gadā pievērsies
uzņēmējdarbībai, kompānijas ADI kartes vadītājs, autoskolas BCDE valdes
priekšsēdētājs, divus sasaukumus – Latvijas Kamaniņu sporta federācijas
prezidents, Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas Sporta komisijas
loceklis
Ģimenes
stāvoklis precējies, dzīvesbiedre – Inta Bērente-Strenga –
gleznotāja, radošās aģentūras DUE vadītāja, dēli – Rihards (17) un
Roberts (14), Centra humanitārās ģimnāzijas audzēkņi, trenējas basketbolā
Hobiji akordeons,
dziedāšana, zaļš dzīvesveids laukos
Vēsturiskā
laime. Turīna, svētdiena,
2006. gada 12. februāra vakars. Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents
Atis Strenga sveic Mārtiņu Rubeni ar neatkarīgajai Latvijai izcīnīto pirmo
medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs
Foto: Dainis Caune,
Sports
Mana stihija
bija krosi. Septiņdesmito
gadu beigās Atis Strenga šādās distancēs bija grūti pārspējams
Skola. Nākamais Kamaniņu sporta federācijas
prezidents Atis Strenga Cīrulīšu trases virāžās
