Kamanu tētiņš aizgājis…

Dienā, kad
Siguldā finišēja Pasaules kausa izcīņa kamaniņu sportā, no mums aizgāja Valdis
Tiliks (dzimis 1934. gada 3. februārī) – mūsu pirmās un joprojām vienīgās
ziemas olimpiskās čempiones Veras Zozuļas treneris. 1980. gadā Leikplesidā
olimpisko bronzu izcīnīja viņa audzēkne Ingrīda Amantova, astotā finišēja Astra
Rībena, desmitie – Dainis Bremze un Aigars Kriķis.
Viņš bija viens no
lielā entuziasma kūrējiem, kuru dēļ sešdesmito gadu beigās kamaniņu sports
popularitātes ziņā Latvijā varēja konkurēt ar orientēšanos. Kopā ar
domubiedriem viņš veidoja tagad jau neeksistējušo trasi Cīrulīšos pie Cēsīm,
kopā ar Rolandu Upatnieku atrada vietu tagadējai Siguldas trasei, uzskicēja tās
sākotnējo veidolu. Valdis Tiliks bija
pirmais Latvijas izlases treneris, 1976. gadā viņu iecēla par PSRS izlases
galveno treneri, un šajā komandā astoņas ziemas pirmās vijoles spēlēja Latvijas
sportisti. No PSRS izlases
vadīšanas Tiliku atstādināja neilgipirms 1984. gada olimpiskajām spēlēm, kurās
Amantova izcīnīja ceturto vietu, Zozuļa bija piektā. Par kontaktiem ar savu
bijušo audzēkni, kura bija emigrējusi uz ārzemēm. Laikam jau otrais numurs savā
sportā Valdis Tiliks negribēja būt. Viņš aizgāja strādāt par mežsargu Inčukalna
pusē. Kaut gan par kamaniņu sportu joprojām interesējās un savām audzēknēm, nu
jau trenerēm, labprāt palīdzēja.

 1976. gads. Valdis Tiliks (vidū) atgriežoties no Latvijas
kamaniņu braucējiem pirmajām olimpiskajām spēlēm. Verai Zozuļai devītā vieta,
Dainis Bremze (pa kreisi) un Aigars Kriķis astotie divnieku konkurencē,
individuāli Dainis astotais, Aigars – trīspadsmitais

No Veras Zozuļas
personiskā arhīva

Tā bija. Atklāšanas parādē 1970. gada Latvijas
čempionāta dalībnieki, kuru vidū ir arī Valdis Tiliks un Rolands Upatnieks…

Foto: Vilnis Auziņš

Klusā ūdens
enerģija

Vera Zozuļa,

olimpiskā
čempione

"Viņš mani
atrada 1972. gada 7. augustā. To dienu es atceros precīzi. Vasarā vēl kopā
grasījāmies atzīmēt šī notikuma 35 gadu jubileju. Viss jau bija sarunāts,
grasījos Valdim braukt pakaļ, zvanīju, bet kundze Aina pateica – Valdis
aizvests uz slimnīcu…

Pirms 35 gadiem
Tiliks meklēja uzņēmīgas meitenes, kas varētu nopietni nodarboties ar kamaniņu
sportu. Par mani viņam bija pastāstījusi Vizma Millere, ar kuru bijām tikušās
sieviešu sambo nodarbībās. Tajā 7. augustā pirms 35 gadiem viņš brauca pie
manis, nepazīstamas meitenes, uz Dreiliņiem runāt par kamaniņu sportu. Bet es
nebiju mājās, un treneris atstāja vēstuli, aicinot atbraukt uz Siguldu, kur
notiekot nodarbības ar skrituļkamanām…

Es joprojām glabāju
šo dokumentālo pierādījumu dienai, kurā sākās mans ceļš kamaniņu sportā. Sākumā
man bija šausmīgas bailes. Pirmajā treniņnometnē Bratskā es to vien darīju kā
stāvēju pie lielā zvana. Rāciju tolaik nebija un, zvanu šķindinot, tika ziņots,
ka braucējs ticis līdz lejai un trase ir brīva. Pēc vēl dažiem mēģinājumiem
braukt pa trasi Cēsīs es pateicu: "Nē!" un aizmuku uz mājām. Tiliks
vēlreiz brauca pie manis un vēlreiz pierunāja. Godīgi sakot, man vienkārši bija
neērti viņam atteikt. Tagad sev jautāju, vai tiešām viņš jau tad manī spēja
saskatīt čempioni?

Viņš sēdināja mani Melnajā
kaķī – paša taisītajās kamanās, kuras vēlāk pārmantoja Ingrīda Amantova, un
no lejas, mācoties braukt, virāžu pa virāžai kāpām uz augšu.

Viņš mūs ļoti
uzmanīja. Treniņnometnēs vienmēr pārbaudīja, vai vienpadsmitos jau esam gultās,
bet nekad nelamājās un nekliedza uz mums. Dažreiz tikai ar smaidiņu pavaicāja:
"Vai krosenēs ir ērti gulēt?" Ar to pietika, lai iecerēto delverību
plāni tiktu anulēti. Viņu bija neērti neklausīt. Viņš atšķīrās no pārējiem PSRS
izlases treneriem – ne dzēra, ne pīpēja, ne bļaustījās. Krievi teica – klusais
ūdens.

Ja Tilikam
Oberhofas treniņnometnēs, kurās tolaik pavadījām vai pusi ziemas, arī bija
brīvs laiks, mēs viņu vienmēr varējām atrast viesnīcas pagrabā, kur mums bija
kamaniņu darbnīca. Viņš jau tad labi saprata, ka katram braucējam jātaisa
savas, īpašas kamanas. Piemēram, Ingrīda ar manējām pabraukt nevarēja un mani
viņējās arī neklausīja, lai gan ārēji kamanas bija līdzīgas. Valdis katrai jau
bija ielicis savu knifu. Pat rīta rosmes mums nebija vienādas. Viņš allaž
izdomāja kādu jaunu vingrinājumu, īpašu uzmanību veltot veiklībai un kustību
koordinācijai.

Gadu gadā desmit
mēnešus dzīvojām treniņnometnēs. Viņš mūs audzināja. Kā tēvs. Viņam nebija
tikai viena zvaigzne, kuru viņš spodrinātu. Valdis trenēja Ingrīdu, divnieku –
Dainis un Aigars ļoti labi brauca arī vieniniekos. Nebija tā, ka kāds varētu
žēloties: "Eh, tas Tiliks tikai par Zozuļu rūpējas, man nav ar ko
braukt!"

1979. gadā bijušajā
hipodromā Darba rezervju bāzē viņš uzbūvēja mākslīgā ledus starta
estakādi. Tajā mēs dzīvojām dienu un nakti. Varu droši apgalvot, ka bez tās
1980. gadā mēs nebūtu tikušas uz olimpiskā pjedestāla.

Jaunie netic, bet
tautu spartakiādēs startēja 60 dāmas, ap simts vīriešu, četrdesmit divnieku
ekipāžas. Mēs cīnījāmies ar Maskavu, Ļeņingradu, Sverdlovsku, Bratsku un
Krasnojarsku, kur bija savas trases. Un mēs bijām stiprākie. Tāpēc, ka mūs
vadīja Valdis.

Uz Sarajevas spēlēm
mums ar Ingrīdu nācās braukt bez sava trenera un, lai gan neapsteigtas palika
tikai trīs vācietes, sapratu, ka bez trenera es esmu nulle."

Palaidņus nedzen
prom!

Ingrīda
Amantova,

olimpiskās
bronzas laureāte

"Valdis bija
inženieris, gudrs un tehnisks cilvēks. Viņa eksperimentiem vienmēr bija reāla
jēga. Emocionāli viņš bija ļoti noturīgs cilvēks. Piecas reizes nomērīja un
tikai tad pateica vai rīkojās.

Treniņos viņš
katram centās iedot tieši to, kā vairāk trūka. Verai – izturību, man – ātrumu.
Valdi nevarēja nepaklausīt, tik korekti un pārliecinoši viņš izteica
norādījumus. Kamaniņu sportā Tiliks bija vispāratzīta autoritāte. Viņam
nepiemita neviens kaitīgs ieradums, neviens viņam nevarēja kāpt uz galvas.

Valdis ļoti mīlēja
kamaniņu sportu. Kamanām viņš bija kā tāds tētiņš, kas visu radīja, organizēja.
Es toreiz vēl bija maziņa, kad mēs Cīrulīšos dziedot vācām sniegu vannās un
puiši lēja trasi. Viņš vienmēr bija kopā ar mums. Viņam taču arī bija sieva un
meitas, bet kamanas viņam laikam bija pirmajā vietā.

Kad es sāku strādāt
ar mazajiem, Valdis piekodināja: Inga, skaties, tos palaidnīgos puikas uzreiz
nedzen prom. Pavēro, no viņiem labi sportisti var sanākt. Ja tev vajag padomu,
zvani, atbraukšu, palīdzēšu. Man tagad laika ir daudz…"

Inženierspēks

Valdis Ķuzis,

olimpisko spēļu
dalībnieks, ilggadējs PSRS un Latvijas izlases mehāniķis

"Viņš Latvijā
bija viens no pirmajiem kamaniņu taisīšanā un Cīrulīšu trases būvē. Tajā 1968.
gadā Valdis Tiliks, Ojārs Rībens, Māris Ozols, Juris Roze, Ivars Brants un
varbūt vēl kāds bija inženierspēki, mums pārējiem tikai vajadzēja atnest,
aiznest, izrakt, ierakt… Kad trase bija gatava, viņš arī braukšanā pirmās
vietas ņēma, vienmēr bija līderos, līdz kādam vajadzēja sākt veidot Latvijas
izlasi, kļūt par oficiālu treneri.

1976. gada
olimpiskajās spēlēs viņš skaitījās arī mans un Rolanda Upatnieka treneris, lai
gan jau tad Upatniekam bija diezgan atšķirīgs funktieris. Pēc tam es kļuvu par
izlases mehāniķi.

Savu inženiera
konstruktora talantu Valdis apliecināja arī, uzbūvējot kabrioletu ar motocikla
motoru. Ar to tika gan kamanas uz treniņiem vestas, gan makšķerēt un peldēt
braukts. Pirms kamanām viņa sports bija peldēšana. Armijā dienot, lai sardzē
pavadītais laiks nebūtu bezmērķīgs, Valdis trenējis ieelpu – izelpu, galvu
bāžot ūdensmucā.

Valdis bija
nosvērts, pasmaga rakstura cilvēks, kas gāja taisni uz savu mērķi. Savu lietu
viņš zināja."

Ātrāk, lai
uzvarētu

Pēteris Cīmanis,

Latvijas izlases
galvenais treneris

"Viņš bija
mans pirmais treneris, tobrīd laikam arī vienīgais visā Latvijā. Pārējie vēl
paši brauca ar kamanām. Viņš prata būt stingrs bez skaļiem vārdiem.
Treniņnometnēs sestdienu vakaros varēja negaidot parādīties pilsētas parkā un
nevainīgā balsī painteresēties, cik tad minūtes vēl atlikušas līdz
gulētiešanai?

Viņa uzņēmība un
uzticība kamaniņu sportam bija apbrīnojama. Vedot PSRS izlasi uz tālo Bratsku,
viņš ņēma līdzi arī mūs – jauno grupiņu, cilvēkus piecpadsmit. Mums tajā
dzelzsbetona trasē vēl nebija ko meklēt, Valda vadībā no zariem un sniega ar
ūdens palīdzību būvējām savējo – kādu triju virāžu garumā, kurā mācīties
braukt, pirms vēl Latvijā iestājusies ziema.

Varēja jau nekur
nebraukt, gaidīt, kamēr tepat Cīrulīšos iestājas ziema, bet Valdim vajadzēja
izmantot katru iespēju. Ātrāk tikt uz ledus, ātrāk mācīties braukt virāžās…
It kā viņam nemitīgi kāds mītu uz papēžiem.

Ja nebūtu Valda
lielā entuziasma, Latvijas kamaniņu sports nenonāktu tādā augstumā, un mēs
šeit, Siguldā, nepieredzētu ne Pasaules kausa izcīņas kārtas, ne pasaules
čempionātu."

Dainis CAUNE