Noturēt iekaroto, nezaudēt iespējamo
Jau vairāk nekā
desmit gadus LOK ģenerālsekretārs Einars Fogelis ir arī Starptautiskās Kamaniņu
sporta federācijas (FIL) viceprezidents. Šis sporta veids piedzīvoja traģiskus
mirkļus XXI ziemas olimpisko spēļu laikā, Siguldas kamaniņu un bobsleja trase
ir ilgstošu diskusiju objekts Latvijā.
Deviņdesmito gadu sākumā dažiem sporta funkcionāriem bija pat ideja trasi
slēgt. Tikai ar abu federāciju aktīvistu pūlēm izdevās šo pārsteidzību novērst.
–
Kādas patlaban ir Siguldas trases pozīcijas nemitīgi mainīgajā pasaules
sporta kartē?
– Tās atkarīgas no
abu nacionālo – bobsleja un kamaniņu – sporta federāciju aktivitātēm. Jāņem
vērā, ka savulaik Leipcigas sporta būvju institūta projektētājiem šis objekts
tika pasūtīts kā kamaniņu trase, jo tolaik ar bobsleju mūsu pusē vēl
nenodarbojās. Tikai tad, kad projekts jau praktiski bija gatavs, Udo Gurgelam,
kurš, starp citu, projektējis arī Vankūveras olimpisko spēļu trasi Vistlerā,
tika lūgts to iespēju robežās pielāgot arī bobslejam.
Tādējādi Siguldā
tika uzcelta ļoti izdevusies un klasiska kamaniņu trase, kurā ļoti labi var
braukt arī skeletonisti un bobsleja divnieku ekipāžas. Bet dažu virāžu rādiusi
un pārāk īsas pārejas starp tām traucē rīkot augsta līmeņa sacensības
četrinieku ekipāžām.
– Lai veidotu
plašāku un garāku trasi, mums tas kalns ir par īsu?
– Neteiksim, ka par
īsu. Supergaras trases sāka būvēt pēdējā laikā. Tagad sāk dominēt viedoklis, ka
jāatgriežas pie klasiskajiem plus mīnus 1200 metriem. Siguldas trases
maksimālais garums ir 1200 m, no dāmu starta – 998 m.
– Cik gara ir
olimpiskā Vistleras trase?
– Maksimālais
garums – 1450 metru. Sočos dažas projekta versijas piedāvāja pat 1600 metrus.
Bet, pieaugot garumiem, palielinās arī ātrumi, slodzes un trases veikt kļūst
arvien sarežģītāk. Tagad ir pilnīga skaidra kritiskā robeža, kuru ne bobsleja,
ne kamaniņu sporta federācija pārkāpt nedrīkst.
Turpinot par mūsu
pozīcijām. Kopš astoņdesmito gadu beigām, pateicoties federācijas aktivitātēm,
Siguldas trase atrodas stabilā kamaniņu sporta pasaules apritē. Tajā regulāri
tiek rīkotas visaugstākās raudzes sacensības – notikuši Pasaules kausa izcīņas
posmi, pasaules čempionāts, divi pasaules junioru čempionāti, šāgada janvārī
Siguldā notika jau otrais Eiropas čempionāts… Trases parametri, pateicoties
tās direktora Daiņa Dukura un viņa darbinieku pašaizliedzībai, šobrīd vēl
atbilst tik augstām prasībām. Līdz šim ļoti veiksmīga bijusi arī sacensību
producēšana televīzijā, kas arī ir viens no galvenajiem faktoriem, kad FIL
lemj, kam uzticēt rīkot savas sacensības.
Trešais faktors ir
infrastruktūra, sacensību apkalpošana, tiesnešu kvalifikācija, vietu skaits
viesnīcās, starptautiskas lidostas tuvums. Mūsu tiesnešu brigāde, katru gadu
pilnveidojoties, nav izkritusi no starptautiskās aprites, kā tas noticis dažās
citās trasēs, kurās Pasaules kausa izcīņa iegriežas daudz retāk, jo rīkotājiem
tiesneši jāpieaicina no ārvalstīm.
Nacionālajai
bobsleja federācijai jārunā ar FIBT, kā rīkoties, lai Sigulda iekļautos arī
bobsleja starptautiskajā apritē. Pirmie soļi jau sperti. Arī Latvijas olimpiāde
notika vienlaikus ar starptautiskām Baltic Open Development Series
sacensībām un Krievijas čempionātu. Siguldas trasi iecienījuši mūsu
kaimiņvalsts sportisti. Ne tikai treniņiem, arī sacensībām. Tā ir ļoti pozitīva
iezīme. Tādējādi gan vieniem, gan otriem iespējams piesaistīt spēcīgus
sparingpartnerus. Sacensības kļūst plašākas, sportistiem un skatītājiem
interesantākas. Nākamais solis varētu būt Baltijas kausa izcīņa bobslejā un
skeletonā, kurā piedalās ne tikai divas trīs valstis. Jāieinteresē iespējami
plašāks nacionālo federāciju loks apgūt viņiem jaunu trasi, jaunu vidi.
– Bet bez
iespējas braukt ar četriniekiem tas nav interesanti!
– Pasaules kausa
izcīņa bez četriniekiem, protams, nav iespējama.
– Vai trases
pārbūve joprojām ir aktuāla? Un vai tā vispār iespējama?
– Jāpaskaidro,
kāpēc, jau runājot par kamaniņu sportu, es teicu, ka trase pagaidām ir
apritē. Lai tajā noturētos, vairs nepietiek ar to, kas mums jau ir. Līdz šim,
pateicoties valsts atbalstam, veikti minimāli nepieciešamie darbi, atjaunojot
un uzlabojot tehnisko aprīkojumu, nopietni pilnveidojot saldēšanas iekārtas,
rūpējoties par trases drošību.
Jau pirms diviem
gadiem izstrādāta investīciju maksimālā un arī minimālā programma, bez kuras īstenošanas
mēs savas pozīcijas zaudēsim. Gan kamaniņu sportā iekarotās, gan skeletonā un
bobslejā iespējamās. Runa ir gan par saules aizsardzības sistēmas, gan
apgaismojuma, gan kravas liftu nomaiņu. Starta rajonā nepieciešams izbūvēt
laukumu, kur izvietot skeletona un bobsleja kamanu slēgto parku. Jāizveido
droša un pienācīga junioru starta platforma.
Visas Eiropas
trases, kas ir vecākas par mūsējo, jau nopietni modernizētas. Mums vairs nav,
ar ko lepoties, lai gan mūsu kontinentā pēc Siguldas trases uzbūvētas tikai
Laplaņā, Lillehammerē, Čezānā un šogad darboties sāka arī Paramonovas trase
Piemaskavā.
– Cik konkurentu
Siguldai pavisam ir?
– Četras trases
Vācijā, pa vienai Austrijā, Itālijā, Francijā, Šveicē, kuru galvenokārt izmanto
bobslejam un skeletonam, Norvēģijā un Krievijā, četras Amerikā – pa divām ASV
un Kanādā, viena Āzijā – Japānā.
Jau pirms diviem
gadiem LOK kopīgi ar bobsleja un kamaniņu federāciju, ieguldot savus līdzekļus,
Siguldas trases autoram Udo Gurgelam lūdza veikt iespējamās pārbūves metus.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, kāds ceļš ejams. Ja gribam attīstīties šādā virzienā,
kas vispirms ir abām federācijām kopīgi lemjams jautājums, nepieciešamas
nākamās investīcijas, lai izstrādātu projektu.
– Kāda ir
vīzija? Vecā trase tiek nojaukta daļēji vai pilnībā?
– Nē, un arī trases
garums paliek tas pats. Ir runa par divu trases posmu pārbūvi. Bet, to darot,
iepriekš jāveic aprēķini, kas īsti notiks pārējās virāžās. Iespējams, ka pieaug
ātrums, tad atsevišķās virāžās palielināsies arī spiediens. Cik tas būs liels,
vai, braucot ar smagajām četrinieku kamanām, ledus segums to spēs ilgstoši
izturēt?
– Cik izmaksātu
projektēšana un rekonstrukcija?
– Ceru, ka šī summa
nepārsniegtu divus miljonus.
– Tad tā būtu
trase, kurā varētu rīkot arī Pasaules kausa izcīņas posmus bobslejā?
– Noteikti. Ja
gribam, lai šī trase būtu pilnvērtīgs centrs visos trijos sporta veidos,
Siguldā nepieciešama arī vieglatlētikas manēža, kurā norit sagatavošanās darbs
un kārtīga svaru zāle. Ar fitnesa centru te nepietiek, jo bobslejisti strādā ar
nopietniem dzelžiem. Ar tādu kompleksu mēs būsim interesanti. Kamaniņu sportā
mūsējie risina nopietnas sarunas gan ar FIL, gan ar Zviedrijas un Norvēģijas
federācijām par kopīgas junioru programmas izveidi, kas ietver gan kopīgu
treniņprocesu, gan kopīgu bāzu izmantošanu, gan kopīgu sacensību rīkošanu.
– Sigulda
diezgan daudz dzīvo uz Krievijas rēķina. Drīz viņiem būs arī sava olimpiskā
trase Sočos…
– Saasinātā
konkurence liks mums piedāvāt gan labākas iespējas, gan labākus ledus meistarus
un arī pārējo servisu. Starp citu, patlaban Krievijas sportistiem trenēšanās
Siguldā izmaksā lētāk nekā Piemaskavā.
Mums jādomā par to,
lai mūsu novērtējums arī turpmāk būtu tikpat augsts kā šobrīd. Bez investīcijām
ir ļoti liels risks to pazaudēt. Līdz šim tas saglabāts, galvenokārt
pateicoties abu federāciju un trases darbinieku pašaizliedzībai.
– Kādus
secinājumus FIL izdarījusi pēc gruzīnu kamaniņu braucēja Nodara Kumaritašvili
bojā ejas treniņbraucienā olimpisko spēļu atklāšanas dienā?
– Secinājumi tika
izdarīti jau pirms olimpiskajām sacensībām Vistlerā. Starptautiskā Kamaniņu
sporta federācija jau aizvadītajā gadā noteica, ka turpmāk nedrīkst projektēt
trases, kurās maksimālais ātrums pārsniegtu 135 kilometrus stundā. Vistleras
trasē pirms spēlēm, neskaitot homogulāciju, tika veikti vairāk nekā tūkstoš
treniņbraucieni katrā no trim sporta veidiem. Vairāk problēmu trase iezīmēja
bobslejistiem, kuriem visbiežāk problemātiska bija 13. virāžas veikšana.
FIL, izvērtējot gan
homogulācijas, gan oficiālās treniņnedēļas rezultātus, olimpisko spēļu
dalībniekiem paaugstināja kvalifikācijas prasības. Visiem sportistiem,
neskatoties uz viņu sasniegumiem Pasaules kausa izcīņā, kas bija
pamatkvalifikācija, obligāti vajadzēja sekmīgi absolvēt vismaz vienu
starptautiskās federācijas nozīmēto treniņnedēļu.
– Gruzīnu
sportistu traģiskā nelaime piemeklēja nevis citiem dramatiskajā trases
vidusdaļā, bet gan 16. virāžā pirms paša finiša…
– Jebkurā gadījumā
tas notika trasē. Iemesli var būt vairāki. Sākot ar ledus profilu un kvalitāti.
Iespējams, ka sportista trajektoriju un spēju vadīt kamanas iespaidoja lielais
ātrums un pārslodze. Tajā dienā saules aizsargi trasē tika vērti vaļā un ciet.
Varbūt sportists tādēļ pazaudēja punktu, pēc kura viņš bija ieradis vadīties,
veicot virāžu… Strādā FIL ekspertu grupa un trašu būves komisija, aprīļa
sākumā Tehniskās komisijas sēdē analizēsim viņu slēdzienus.
Katrā ziņā FIL un
FIBT Vistleras pieredze ir ļoti rūgta mācība. Arī kā pilnveidojama projektu
pārbaužu metodika, jo aprēķini liecināja, ka Vistlerā maksimālais ātrums
svārstīsies ap 140 kilometriem stundā. Bet pērn jau pirmajā Pasaules kausa
izcīņā tagadējais olimpiskais čempions Fēlikss Lohs sasniedza absolūto ātruma
rekordu 153,7 m/h. Kļuva skaidrs, ka ar šo trasi bez problēmām tiks galā tikai
aptuveni desmit pasaules labākie braucēji. Tāpēc tika rīkotas papildu
treniņnedēļas. Vēl rudenī tika būvētas arī papildu drošības sienas,
paaugstinātas trases apmales, kaut gan trases saimniekus nebija viegli pierunāt
to darīt. Mūsu federācijas speciālisti pirms spēlēm strādāja ļoti smagi.
Acīmredzot vēl par maz.
– Rodas
iespaids, ka spēļu organizatori cenšas izmantot saimnieku priekšrocības,
būvējot tik sarežģītas trases, kuras konkurentiem īsā laikā grūti apgūt.
Turklāt tika runāts, ka kanādieši Vistlerā nodrošinājuši papildu treniņu
iespējas Krievijas atlētiem, cerot uz to pašu Sočos. Vai FIL un FIBT
savstarpēji nevar vienoties, nosakot attiecīgus ierobežojumus, lai visiem būtu
vienādi apstākļi?
– Mana pieredze
liecina, ka sarunas ar Starptautisko Bobsleja federāciju vienmēr bijušas
sarežģītas. Bobslejs vienmēr vēlējies, lai būtu atraktīvāk, ātrāk, sarežģītāk.
Arī Soču trases idejas sākotnēji centās diktēt bobsleja federācija. Beigu
beigās gan mums vienmēr izdevies panākt kompromisu un vienoties par kopēju
valodu. Esmu pārliecināts, ka tā tas būs arī attiecībā uz Soču trases projektu.
Mans viedoklis, ka
godīgas spēles jēdziens attiecināms ne tikai uz sportistiem, bet arī uz pašiem
spēļu rīkotājiem. Esam par šo jautājumu diskutējuši starptautiskajā federācijā.
Ierobežojumi jau eksistē. Tie neattiecas vienīgi uz mājiniekiem un tiem
sportistiem, kuri nav vadošajā grupā. Skumji, ka pieredze liecina par ko citu.
Katrā ziņā FIL
meklē risinājumus, lai turpmāk visiem nodrošinātu vienādus apstākļus.
– Šķiet, šajās
spēlēs kamaniņu sportā tika fiksēts apmeklētāju rekords?
– Jā, visas biļetes
tika izpārdotas.
– Tas bija
veiksmīgs mārketings? Vai arī šis ātruma radītais risks darbojās kā īpašs
magnēts?
– Abējādi. Risks un
atraktivitāte skatītājus piesaista visos sporta veidos, kuros dominē ātrums,
neatkarīgi no tā, vai tā ir kalnu slēpošana, F-1 vai kamaniņu sports. Svarīgi ir
nepazaudēt veselo saprātu, nosakot atlētu iespēju robežu, un neorientēties
tikai uz kādiem desmit topa sportistiem, kuriem šī robeža ir augstāka.
Dainis CAUNE
