Vecmeistaru stāsti

Kamaniņu braucēji Siguldas
trasē uz starta izgāja visnopietnākajā konkurencē – gan olimpiskie vicečempioni
brāļi Juris un Andris Šici, gan iepriekšējo spēļu bronzas medaļnieks Mārtiņš
Rubenis, gan olimpiskie braucēji Inārs Kivlenieks, Guntis Rēķis, divnieks
Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš, gan virkne jauno. Pavisam deviņu novadu
un pilsētu 36 sportisti.

Un
dzima pārsteigumi – vispirms vīru konkurencē, kur neapšaubāmo līderi Mārtiņu
Rubeni pēdējā – ceturtajā – braucienā apsteidza jaunais inčukalnietis
Inārs Kivlenieks, kam pirmā uzvara pār Mārtiņu bija labs stimuls pārdomu jūklī
par savu tālāko ceļu kamaniņu sportā. Mārtiņš gan zaudējumu uztvēra filozofiski
– sportā katram var gadīties kļūdas…

Trešo
vietu ar sajūsmu (arī tribīnēs) izcīnīja mūsu pašreiz vecākais kamaniņu
braucējs Guntis Rēķis (dzimis 1974. g.), kurš jau labu laiku iepriekš bija
izziņojis savu tālāko plānu – doties uz Jaunzēlandi, lai strādātu par mums
nezināmas mākslīgās natūrbāna trases pārvaldnieku. Žēl, jo gan izlasē, gan
Siguldas trases malā krietni pietrūks labsirdīgā joku plēsēja Gunta platā
smaida.

Par
tālākajām vietām sīvi cīnījās jaunais Kristaps Mauriņš, aktīvākais brālis no
olimpiskā divnieka Juris Šics un jauno sportistu treneris, Turīnas olimpietis
(17. vieta) Kaspars Dumpis. Tieši viņš ierindojās tūlīt aiz godalgoto
trijnieka, sniegdams paraugstundu gan saviem audzēkņiem, gan citiem jaunajiem
kamaniņu braucējiem.

Lieliska
iespēja apspriest situāciju mūsu kamaniņu sportā ar sacensību dalībnieku,
studentu (LSPA 3. kurss), Murjāņu sporta ģimnāzijas treneri Kasparu Dumpi vienlaikus.

– Medaļas skaitot, liekas, ka
ejam tik uz augšu vien, bet vai aiz pāris līderiem nevīd tukšums?

–
Par milzīgu masveidību nekad neesam runājuši. Nekad mums šajos rādītājos
nesacensties ar vācu, arī krievu un aizokeāna kamaniņu mašinērijas pārstāvjiem.
Kurus izaudzinām, tos arī lolojam. Cita lieta ir kritiskais robežtiltiņš starp
jaunatnes sportu un pieaugušo kārtu.

Šajos
gados, kopš esmu kamaniņu sportā (Kaspars dzimis 1982. gadā, trenējas kopš
10 gadu vecuma), es varētu sastādīt veselu virkni talantīgu un perspektīvu
kamaniņu braucēju topu, kuri priekšlaikus atstājuši sportu, vīru kārtā nemaz
neiekāpjot. Žēl, ka pēc skolas beigšanas grūti noturēt jauniešus par pliku paldies.
Nedomāju, ka šobrīd, tūlīt pēc olimpiskajām spēlēm, finanšu atbalsts varētu
pieaugt.

Labi,
ka vadošajiem šobrīd tiek piedāvāts iztikai nepieciešamais, bet, ja nedomāsim
par tiem, kuriem jauniešu gadi aiz muguras, bet pieaugušo konkurencē vēl īsti nav
ko darīt, tad nākotnē var rasties problēmas un ilgus gadus veidotā kamaniņu
braucēju piramīda var sabrukt pašos pamatos.

– Vai tavs sekmīgais starts
to uzskatāmi neapliecina?

–
Grūti spriest. No vienas puses, par kaut ko tas liecina, jo neesmu ne trenējies,
ne īsti braucis sacensībās jau gadus četrus, tik vien kā pērn veterānu mačos un
treniņu nedēļā pirms olimpiādes.

Bet
kamaniņu sportā pavadītajā laikā ir ielikts tāds pamats, kurš var tikai apsūbēt,
bet ne pazust pavisam. Tas ir tāpat kā ar riteņbraukšanu – reiz iemācies un
vari braukt visu mūžu.

Pirms
četriem gadiem biju savai Ogrei solījis piedalīties olimpiādē, un solījums bija
jātur. Uz ceturto vietu, protams, necerēju, jo citi trenējās, es tikai trenēju.
Starp citu, divus savus audzēkņus es pārspēju.

– Vai ārzemēs nebūtu labi, ja
tu pats izbrauktu trasi un ar saviem audzēkņiem dalītos iespaidos?

–
Nē, treneri, liekas, nemaz nedrīkst braukt. Turklāt trases jau ir pazīstamas,
kaut absolūti vienādas nav nekad. Siguldā pat – netiku galā ar 14. virāžu, kur
izveidojies cits profils, savādāks nekā manos laikos. Jebkura trase ir
jāiepazīst daudzu gadu garumā, viss rūpīgi jāpieraksta, lai kārtējā startā
varētu slīpēt tikai nianses.

– Kāpēc jaunie nespēj
konkurēt ar tevi – vecmeistaru?

–
Mēs trenējamies citādi. Kaut vai nobraucienu skaits treniņos – kādreiz braucām
trīs, reizēm pat četras reizes. Tagad ir divi braucieni. Tās pašas naudas dēļ.
Tas atstāj iespaidu, jo tehnika bieži vien jāslīpē tikai sacensībās. Man
liekas, ka mūsu jaunieši pieļauj pārāk daudz primitīvu kļūdu, līdz ar to zūd
pārliecība, ka trasi var nobraukt arī bez dauzīšanās virāžās.

Kā
lielu plusu es vērtēju jauno starta estakādi, kaut gan mazos vēl trenējam
Murjāņos, kur ir tāda primitīva starta estakādīte, taču nav jāmaksā. Bet laika
gaitā estakāde neapšaubāmi dos lielas priekšrocības.

– Vai pēc šādiem braucieniem
nav mazliet žēl, ka tik ātri pārtrauci aktīvā sportista gaitas, esi taču četrus
gadus jaunāks par Rubeni?

–
Nē, esmu izvēlējies trenera darbu un pie tā arī palikšu. Pēc Turīnas olimpiādes
neredzēju iespējas trenēties, jo nekāds materiāls pabalsts man nepienācās.
Toreiz sākās tas celtniecības bums un man likās muļķīgi ziedot visu ziemu un
arī vasaru sportam, kad ķieģeļu pienesēji pelnīja pa tūkstotim. Liekas, ka
tagad Olimpiskā vienība, arī federācija un LOK vairāk domā, kā noturēt labākos
sportistus, kaut arī līdzekļu ir arvien mazāk.

– Visus nenoturēsi – Anna
Orlova un Guntis Rēķis beidz, daži vēl domā. Vai viņi izdarījuši visu?

– Anna
un Guntis paveica visu, ko varēja. Varbūt savu reizi varēja labāk, bet tāds jau
ir sports. Katrā ziņā liels paldies viņiem par izdarīto, par piemēru jaunajiem.

Būtu
žēl, ja sporta gaitas beigtu Mārtiņš (olimpiādē viņam nepaveicās, cerēju vismaz
uz sešnieku) vai Maija – viņu pieredze tomēr ir neatsverama, un es neredzu,
kurš tuvākajā sezonā viņus varētu aizstāt. Kamaniņu sportā visu neizšķir spēks
vai jaunība, liela nozīme ir katram dzīvē nobrauktajam metram. Tikai saliekot
visu kopā, rodas kamaniņu sportā tik nepieciešamā sportiskā forma, kur
galarezultātu reizēm nosaka sekundes simtdaļas un tūkstošdaļas.

Atceramies,
cik gadu vajadzēja Maijai, lai noķertu un apsteigtu Annu!

Man
patīk Inārs Kivlenieks, puisis tikai trešo sezonu brauc vieniniekos un strauji
progresē. Viņš kļūst aizvien stabilāks, un pašapziņai lieti noderēs uzvara pār
Mārtiņu. Ja puisis vēl izpratīs, ka kamaniņas ir ne tikai jāstūrē, bet reizēm
tām tikai jāļaujas, viņš strauji kāps augšup.

Brāļu
Šicu priekšā vispār cepuri nost – viņi Vistlerā sagādāja pamatīgu sensāciju.
Ekipāžā labi savienota Jura degsme un azarts ar Andra prātīgumu un pamatīgumu.
Viņi kamaniņu sportā vēl daudz sasniegs. Būtu labi, ja noturētos mūsu jauno
divnieki, kuri jau tagad reizēm min Šiciem uz papēžiem.

Meitenēm
ir Maija Tīruma un virkne jauno, kurām vēl vairākus gadus jātrenējas un jākrāj
pieredze, lai spētu celties augšup pa pasaules rangu kāpnēm.

Kaut
arī kamaniņām (un mums visiem) nav tie labākie laiki, domāju, ka mēs
noturēsimies un apsteigsim ne tikai mazās valstis, bet savu reizi
iesprauksimies arī starp lielajiem. Ja strādāsim un domāsim ne tikai par
šodienu.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

KAMANIŅU SPORTS

Dāmas

Aiva Aparjode (Saulkrastu
nov.)            2:56,710

Agnese Koklača (Inčukalna
nov.) 3:00,079

Megija Ādamsone (Cēsu nov.)   3:01,338

Ieva
Gudramoviča (Sējas nov.)     3:01,679

Ulla
Zirne (Rīgas pils.)        3:03,327

Maija
Linde (Ogres nov.)    3:05,211

Kungi

Inārs Kivlenieks (Inčukalna
nov.)           3:18,089

Mārtiņš Rubenis (Ventspils
pils.)           3:18,371

Guntis Rēķis (Rīgas pils.) 3:18,864

Kaspars Dumpis (Ogres nov.)    3:21,332

Kristaps Mauriņš (Siguldas nov.)          3:21,455

Juris Šics (Siguldas nov.)            3:22,712

Divnieki

Andris Šics/Juris Šics
(Siguldas nov.) 1:26,843

Oskars Gudramovičs/Pēteris
Kalniņš (Sējas nov.)   1:27,050

Andrejs Bērze/Uldis Logins
(Siguldas nov.)   1:28,541

Dāvis
Bernāts /Toms Mežotnis (Inčukalna nov.)           1:33,050