Poliglote kamanās
Latvijas kamaniņu braucējas var pazīt gan pēc tērpiem, gan pēc gaišajiem matiem. Blakus māsām Tīrumām arvien ātrāka kļūst vēl kāda gaišmate — Ulla Zirne. Viņa pērn bija otra labākā Pasaules kausa izcīņā, bet šosezon ir šo sacensību līdere un arī labākā starp tām, kuras pošas pirmajām Jaunatnes ziemas olimpiskajām spēlēm Insbrukā, kas sāksies janvāra vidū.
Ulla tikko atgriezusies no jauniešu Pasaules kausa izcīņas pirmajiem četriem posmiem, no kuriem vienā atkal finišēja otrā. Sarunāt tikšanos nebija viegli, jo jaunā sportiste centīgi atgūst iekavēto Siguldas Valsts ģimnāzijā, kur mācās 10. klasē. Tajā Ulla apgūst piecas valodas — bez dzimtās arī angļu, franču, vācu un krievu.
— Ja zini tik daudz valodu, tad viegli vari saprasties ar visām konkurentēm?
— Tāpat labi saprotamies, jo pārsvarā runājam angliski, ar pārējām svešvalodām man vēl tik viegli neiet, it sevišķi grūta šķiet franču valoda. Taču cenšos, jo atpalikt mācībās negribu.
— Vai bieži jūti izbrīnu, ka tu, meitene būdama, nodarbojies ar tādu tehnisku, ātru un, iespējams, arī bīstamu sporta veidu?
— Nekas traks jau tur nav, savu reizi gan nākas krist, bet tas viss jau piederas pie kamaniņu sporta.
Savējie nebrīnās, jo trasē esmu kopš bērnības. Mana mamma savulaik strādāja Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē, pat staigāt tur mācījos. Vēlāk braukšana lejup pa reni likās pati par sevi saprotama. Sāku trenēties sava prieka pēc pirms astoņiem gadiem. Sākumā pie Ingrīdas Amantovas, tagad pie Kaspara Dumpja. Nekad neesmu domājusi, ka varētu darīt ko citu. Kad guvu pirmos panākumus, tad jau radās arī augstāki mērķi.
— Atšķirībā no puišiem meitenes ātrāk sāk braukt no pieaugušo starta. Kā jūties, kad jāsacenšas ar elites dāmām?
— Starpība vēl ir jūtama, ar Maiju un Elīzu Tīrumām vēl sacensties nevaru, taču ceru, ka reiz tas laiks pienāks.
Tā sagadījies, ka arī jaunatnes olimpiskajās spēlēs man būs jāspēkojas ar gadu vecākām sportistēm, taču ceru, ka varēšu pacīnīties par augstu vietu. Galīgo sāncenšu sastāvu vēl nezinu, jo no katras valsts startē viena spēcīgākā un vēl otra labākā, ko viņas pašas noskaidros.
Sava vecuma sāncenses gan labi pazīstu un zinu, cik viņas stipras. Lai arī šajā konkurencē esmu pagaidām pirmā, tomēr no otrās vietas mani šķir ne pārāk daudz punktu, un viss izšķirsies Īglsā.
— Trase tev labi pazīstama?
— Jā, tur esmu startējusi kādas piecas sešas reizes. Kaut arī Īglsas trase neskaitās no tām grūtākajām un ātrākajām, tā tomēr ir visai viltīga, jo virāžas jāizbrauc ļoti precīzi, katra mazākā kļūda var maksāt sekundes daļas, kuras vairs neatgūsi. Tikko Pasaules kausa izcīņas ceturtajā posmā tieši Īglsā pieļāvu kļūdu, kas man maksāja labu vietu. Jārēķinās, ka vieglā trasē viegli kļūdīties. Labi patrenēšos Siguldā, jo mūsu trase noteikti ir grūtāka. Katrām sacensībām gatavojos ar pilnu atbildību, jo kamaniņu sportā atslābināties nedrīkst ne mirkli.
Esmu priecīga, ka šosezon labi izdevās nobraukt pirmos posmus Ziemeļamerikā, jo aiz okeāna vēl ne reizi nebiju startējusi. Pārksitijā viss bija ļoti labi organizēts, arī trase bija lieliska, bet trešajā posmā Kalgari bija milzu vējš, kas sapūta trasē smiltis. Tas gan bojāja slieces, gan prasīja lielu uzmanību, lai kamanas neaizietu nezināmā virzienā. Kaut gan nevienā posmā neuzvarēju (trešā, otrā, ceturtā un piektā vieta), pagaidām kopvērtējumā esmu pirmā. Vēl pēc olimpiādes būs divi posmi.
— Kuras Īglsā tev būs galvenās konkurentes?
— Protams, ka austrietes, kuras savu trasi pazīst vislabāk. Ir viena ļoti spēcīga amerikāniete, arī krieviete, ar kuru man ir sīva cīņa ik reizi. Protams, ka vācietes, kurām ir ļoti labs inventārs, kas reizēm pat pēc kļūdām ļauj viņām būt visātrākajām. Bet ar visām varu cīnīties.
— Vai nav bēdīgi, ka meiteņu konkurencē tu būsi mūsu vienīgā pārstāve?
— Protams, ka žēl, jo Ieva Gudramoviča, kurai arī bija tiesības startēt olimpiādē, saslima un nevarēs piedalīties. Mēs labi saprotamies, un divatā it kā būtu vieglāk, bet esmu patstāvīga meitene un labi jūtos arī vienatnē. Turklāt turpat būs mūsu puiši, ar kuriem kopā cīnīšos arī stafetē.
— Ko ceri paveikt atlikušajā laikā līdz olimpiskajām spēlēm?
— Brīnumi jau nenotiks. Ko esmu padarījusi sagatavošanās posmā, ar to arī jārēķinās. Labi pastrādāju vasaras fiziskajos treniņos. Daudz skrēju (tas man ļoti patīk), saprāta robežās strādāju ar svaru stieni.
Labi, ka mums ir starta estakāde, kur jau rudenī sāku slīpēt starta tehniku. Ar treneri vēl eksperimentējam, jo starta rāviens noteikti ir jāuzlabo. Jūtam, ka iet uz labo pusi.
Kamanas un slieces man ir labas, treniņos jāpieslīpē katra kustība, jo panākumus var gūt tikai tad, kad tu un kamanas esi viens vesels.
— Reizēm negribas mest visu pie malas?
— Nē, es esmu tik daudz laika un pūļu ieguldījusi, lai sasniegtu augstus mērķus, ka būtu muļķīgi visu pārtraukt. Jaunatnes olimpiskajās spēlēs par konkrētu vietu nedomāju, jo galvenais ir labi nobraukt, tad arī vieta būs. Gribas jau pēc iespējas augstāku.
Ceru, ka jaunatnes spēlēs gūtā pieredze būs solis ceļā uz Sočiem. Tas ir mans mērķis un darīšu visu, lai tur nokļūtu.
Ulla ZIRNE
Kamaniņu braucēja, skolniece
Dzimusi: 1995. gada 6. augustā Rīgā
Izglītība: mācās Siguldas Valsts ģimnāzijas 10. klasē
Sporta gaitas: kamaniņu sportā kopš astoņu gadu vecuma
Treneri: pirmā trenere Ingrīda Amantova, pašreiz Kaspars Dumpis
Lielākie sasniegumi: 2. vieta Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā jaunietēm 2010./2011. gadā
Vaļasprieks: aktīva atpūta
