Stingra brīvā stila meitene
Pirmā latviete, kas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā iekļuvusi labāko piecdesmitniekā, pirmā, kas Pasaules kausa izcīņas posmā savu vārdu ierakstījusi trīsdesmitniekā, pirmā, kas pasaules junioru čempionātā finišējusi labāko sešniekā, pirmā, kas startējusi Tour de Ski... Saraksta sākuma panākumiem Patrīciju Eiduku sagatavoja tēvs un treneris Ingus Eiduks. Tagad jau otrajai sezonai viņa krāj spēkus un slīpē meistarību divkārtējas poļu olimpiskās čempiones vadībā.
Pēc Pjhončhanas spēlēm, kurās Patrīcija, vēl skolniece būdama, pirmo reizi Latvijas sieviešu distanču slēpošanas olimpiskajā vēsturē iekļuva labāko piecdesmitniekā (44. vieta 10 km brīvajā stilā), viņa nav ne svarā pieņēmusies, ne augumā pastiepusies. Palikusi tikpat sīciņa (160 cm), bet stipra. Iespējams, garā vēl stiprāka. Toreiz viņa vēl stāvēja uz nepatīkamā šaubu asmens: ko darīt pēc Kokneses vidusskolas absolvēšanas — ar pilnu jaudu turpināt ceļu sportā vai tādā pat neatlaidībā uzsākt iecerētās medicīnas studijas. Tagad mērķi gan palikuši tie paši, bet sakārtoti prioritārā secībā. “Vai nu tu ar pilnu atdevi sporto, vai tikpat cītīgi studē, abas lietas vienlaikus darīt viduvēji nav jēgas,” uzskata Patrīcija Eiduka, uzsverot, ka pēcsporta dzīves mērķis — medicīna — nav mainījies.
UN TU ESI PILNĪGI BEIGTS
“Ļoti laba!” tā par spīti C-19 pandēmijai, kas ziemas beigās savus nāves spārnus sāka plivināt pāri Eiropai, aizvadīto sezonu vērtē Patrīcija. Laba gan tādēļ, ka 4. martā Obervīzentālē, Vācijā, pasaules junioru čempionāta 15 km distancē ar kopējo startu brīvajā stilā Eiduka izcīnīja ceturto vietu, tikai nepilnas divas sekundes atpaliekot no pjedestāla, gan tādēļ, ka izdevies aklimatizēties leģendārās poļu distanču slēpotājas Justinas Kovaļčikas treniņu komandā. Divkārtējā olimpiskā čempione (2010., 2014. g.) Justina Kovaļčika, kura Vankūveras spēlēs izcīnīja pilnu olimpisko medaļu komplektu un kuru līdz Soču spēlēm varēja uzskatīt par pasaules labāko distanču slēpotāju, jo no 2009. līdz 2013. gadam poliete izcīnīja četrus Pasaules kausus (kopvērtējumā!), lieliski zina, cik pudu sāls un kādā veidā jāapēd, lai spētu gūt līdzīgus panākumus. Turklāt viņa netur sveci zem pūra.
“Pirmās treniņnometnes man bija uz izdzīvošanu,” ienākšanu komandā, kas būtībā ir Polijas dāmu izlase, Patrīcija atceras ar šausmās ieplestām acīm. “Slodzes bija milzīgas. Tētis, mani trenējot, gan bija jau tādām sagatavojis, tomēr izturēju tikai pēdējiem spēkiem un, atbraucot mājās, sapratu, ko nozīmē treneru ieteikums atpūsties kārtīgi, jo nākamajā nometnē būšot jāstrādā vēl vairāk. Un tā arī bija. Justina mūs brīdināja, ka šajā komandā viss notiek uz pilnu banku, neviena netiek taupīta kaut kādiem panākumiem nezināmā nākotnē. Visas tiekam gatavotas saviem labākajiem rezultātiem šeit un tagad.”
Ar septiņām slēpotājām, kas gandrīz visas ir vienaudzes un no kurām Patrīcija ir vienīgā ārzemniece, kopā ar Kovaļčiku strādā vēl divi treneri, kā arī pieci slēpju smērētāji. Arī tāds personāla apjoms izteiksmīgi raksturo pasākuma nopietnību. Tāpēc jau rīta rosme faktiski ir stundu ilgs treniņš, kas beidzas ar nopietnu un specifisku strādāšanu trenažieru zālē. Īstais treniņš ilgst nepilnas trīs stundas, kam pēc atpūtas seko pusotra stunda cītīga darba vakara cēlienā. “Tad diena ir galā, un tu esi pilnīgi beigts,” rezumē Patrīcija. “Nav viegli.”
VEĻAS POLIJAS JAUNAIS VILNIS
Atrašanās citas valsts distanču slēpotāju komandā nav tas pats, kas, piemēram, basketbola spēlēšana kādā ārzemju klubā. Slēpotājas sacensībās pārstāv katra savu valsti un ir konkurentes. Kāda vajadzība polietēm gatavot sev pašām potenciāli bīstamu sāncensi? “Viņām nepieciešama vēl viena spēcīga treniņpartnere, arī es nesu komandai labumu,” skaidro Patrīcija. “Uzņemšana bija ļoti laba. Tētis arī reizēm par šo jautājumu uztraucas, vai pirms katras treniņnometnes zvana treneriem un tad saņem atbildi: “Ingus, viss ir kārtībā! Mēs ļoti gaidām Patrīciju.” Poļi laikam nav tik nenovīdīgi kā mēs. Arī ar meitenēm man ir labas attiecības.”
Kovaļčikas komandas un tātad arī Polijas izlases līdere ir Izabella Marciša, kura tajā pašā Eidukai veiksmīgi neveiksmīgajā (paliekot ceturtajā vietā — mirkli pirms pjedestāla) 15 km slēpojumā ar kopējo startu šāgada martā kļuva par pasaules junioru vicečempioni. Vēl vienu sudrabu Izabella izcīnīja sprintā, bet viņas komandas biedrene Monika Skindere finišēja septītā, savukārt Patrīcija — trīspadsmitā. 5 km slēpojumā klasiskajā stilā Marciša kļuva par bronzas laureāti, Skindere izcīnīja 12. vietu, Eiduka — 27. vietu. Tā, lūk, veļas Polijas distanču slēpošanas jaunais vilnis un kopā ar to arī Patrīcija Eiduka.
MADONA, KAS CEĻ UZ AUGŠU
Uz Pasaules kausa izcīņas Madonas posmu rollerslēpošanā polietes neatbrauca, jo īsi pirms tam bija beigusies fiziski smaga treniņnometne Slovākijā. Arī Eiduka par līdzdalību izšķīrās divas dienas pirms šīm sacensībām.
Rollerslēpošanas Pasaules kausa izcīņā viņa atgriezās pēc kādu triju gadu pārtraukuma un pirmo reizi cīnījās Madonas ielās. “Biju patīkami pārsteigta, ka pilsētā var iekārtot tik reljefainu trasi,” vērtē čempione. “Bija sarežģīti un arī diezgan grūti. Nobraucieni — viltīgi. It kā vari atpūsties, bet vari arī strādāt. Ja cīnies par rezultātu, tad jāstrādā!” Lai arī vasarā Patrīcija tāpat kā citi distančnieki ar skrituļslēpēm trenējas daudz un cītīgi, šis process nav orientēts uz maksimālas sagatavotības sasniegšanu atbilstoši rollerslēpošanas sacensību kalendāram. “Man galvenais ir ziema,” stingri norāda Patrīcija. “Ar rolleriem pat vēl nav bijis neviens īsts ātrumtreniņš. Slovākijā, kur mums bija daudzpusīgas nodarbības, protams, arī rollerējām, bet, velkot aiz sevis autoriepu. Tie bija īsti spēka un izturības treniņi. Pēc tiem tūlīt Madonā startēt uz ātrumu sprintā nebija viegli.” Tas arī attaisno Eidukas piekāpšanos šajā disciplīnā madonietei Kitijai Auziņai. Toties 16,7 kilometru distancē brīvajā stilā ar kopējo startu Patrīcijas pārākums bija minūtēs mērāms. Ne tik pārliecinoši koknesietei izdevās uzvarēt 10 kilometru klasiskajā slēpojumā.
UN TAD JAU ŠURP NĀKS ZIEMA
Vēl pēc trim dienām Patrīcija aizlidoja uz savām otrajām mājām, lai Zakopanes apkārtnē kopā ar komandu, kas dzīvo un trenējas stingrā pašizolācijā, turpinātu gatavoties ziemai. Pēc pirmajiem koptreniņiem jūnijā nākamā nometne bija organizēta Austrijā, lai slēpošanai varētu izmantot Ramzavas ledāju. Pēc tam nolaišanās zemāk — Šterbske Pleso Slovākijā — netālu no tās pašas Zakopanes. Nākamreiz uz īsu atpūtu īstajās mājās Koknesē paredzēts atgriezties tikai pēc otrās slēpošanas Ramzavas augstkalnē.
Un tad jau arī no ziemeļiem šurp sāks nākt ziema, kurā Patrīcijai plānota startēšana divos pasaules čempionātos. Vispirms jau janvārī turpat dzimtajā Zakopanē U-23 junioru konkurencē, februāra beigās — Vācijā pieaugušo čempionātā. Tiek domāts arī par dalību Pasaules kausa izcīņas posmos. Par savējo Patrīcija uzskata 10 km distanci brīvajā stilā jeb slidsolī. Viņai patīk arī aizrautīgas kontaktcīņas pilnās sacensības ar kopējo startu. Par kvalificēšanos Pekinas olimpiskajām spēlēm Eiduka pat neieminas. Tā viņai šķiet gluži pašsaprotama, jārūpējas tik, lai tajās sasniegtu ievērojami augstākus rezultātus. Citādi šiem studijām atņemtajiem gadiem nebūšot nekādas jēgas.
SLĒPJU SMĒRI KĀ DOPINGS
Bet nākamo sezonu kopā ar kovidvīrusu apdraud vēl kāds funkcionāru radīts milzu nezināmais. Pamatojoties uz rūpēm par dabas aizsardzību un ES regulām, FIS pavasarī pieņēma lēmumu sacensībās slēpju slīdamības uzlabošanai aizliegt izmantot līdzekļus, kuru sastāvā ir fluora savienojumi. Tas nozīmē, ka slēpju smērētāji var nodot utilizācijai visus savus pulveru un citāda veida tā dēvēto paātrinātāju krājumus, bet gadu desmitiem rūpīgi krāto pieredzi izdzēst no atmiņas, jo tā nebūs vajadzīga arī biatlonistiem, kuru starptautiskā savienība IBU pieņēmusi tādu pašu lēmumu.
Nav gan dzirdēts, ka pēc slēpotājiem pasaules čempionātos paliktu piesārņota vide. Tiesa, slēpju servisa meistaru veselību gan šie līdzekļi spējuši iedragāt pat līdz letālam finišam. Kas notiks tālāk? Diezin vai kāds elites slēpotājs atgriezīsies pie svecītes vai tamlīdzīgiem vienkāršiem parafīniem. Klīst runas, ka dažs lielais smēru ražotājs jau atradis jaunus līdzekļus slīdamības palielināšanai, kas nu maksāšot vismaz reizes trīs dārgāk par jau tā dārgajiem līdzšinējiem paātrinātājiem.
“Mazās komandas šī lēmuma sekas jutīs ļoti,” jauno situāciju komentē Patrīcija Eiduka. “Bet es ceru, ka mūsējā ir pietiekami liela.”
Patrīcija EIDUKA
Distanču slēpotāja
Dzimusi: 2000. gada 1. februārī Rīgā
Augums, svars: 160 cm, 50 kg
Sportā: distanču slēpošanā kopš piecu gadu vecuma
Treneris: Ingus Eiduks (tēvs), tagad — Justina Kovaļčika
Lielākie sasniegumi: pasaules junioru čempionātos: 2020. g. — 4. v. 15 km (F) ar kopējo startu, 13. v. sprintā (F), 27. v. 5 km (C); 2019. g. — 11. v. 5 km (F); 2018. g. — 10. v. sprintā (F); pasaules čempionātos: 2019. g. — 36. v. sprintā (F), 52. v. 10 km (C); pasaules Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs: 21. v. 5 km (F), 30. v. sprintā (C) 2016. g. Lillehammerē; olimpiskajās spēlēs: 44. v. 10 km (F) 2018. g. Phjončhanā
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieki: mūzika, kordziedāšana
