Kažas vientuļā romantika
Nebūs pārspīlēts — izdzirdot, ka Kārlis Būmeisters kļuvis par #BeActive vēstnesi, daudzi izbrīnā pacels uzacis: kāds sakars Kažam ar sportu? Kārli pazīstam kā mūziķi, kurš jau no bērnības grozījies skatuves prožektoru gaismās. Dzeguzīte. Maestro. Putnu balle. Eirovīzijas fināls. Arī pats Kārlis atzīst — mūzika vienmēr ir bijis viņa vaļasprieks. Kārlis vada un veido TV raidījumus, rok savas dzimtas vēstures saknes, strādā Eiropas Parlamentā, un nu viņam aiz muguras arī pirmais half-ironman jeb 70,3 jūdžu triatlons — 1,9 km peldējums, 90 km riteņbraukšana un 21,1 km pusmaratona skrējiens. Ar cienījamu rezultātu pasaulē grūtākajā sporta veidā!
Izrādās, Kārlim bērnībā apkārt bijusi sportiska aura. Viņa tēvs bija augstas klases sportists. “Laiku, kas pavadīts, skatoties seriālus, ir vērts ieguldīt sportā. Tad katru reizi iznāks sports vienas sērijas garumā,” joko Kārlis Būmeisters.
Kažas dzīves seriālā šoruden spilgtākā sērija bija 29. augustā, kad viņš veica half-ironman distanci. Sākotnēji plānojis dzelzs veču mačos startēt Tallinā, taču darba pienākumi un Covid-19 diktētie drošības noteikumi ieviesa korekcijas. Taču tādu sportisko formu nedrīkstēja laist vējā!
Vienlaikus Kārlis atklāj — šobrīd sports ir arī mārketings, un tas nevilina piedalīties lielajās sacensībās. “Ja ir finanšu līdzekļi, ir arī produkti. Sporta veikalos var sapirkties nenormāli daudz tehnoloģiju. Dažs labs riteņbraucējs izskatās pēc robokopa — ritenis apkrauts ar datoriem, kas ir 100 reižu jaudīgāki nekā Apollo kosmosa kuģi. Protams, ja ir mērķis, kurā simtdaļas ir svarīgas, atbalstu. Taču mani pašu nekas tāds nevilina, drīzāk nokauj interesi.”
Pirms iegādāties kādu tehnoloģisku uzparikti, Kaža pārdomā, vai tā tiešām vajadzīga. Viņaprāt, riteņbraukšana ir padarīta par tik elitāru sporta veidu, ar kuru no burāšanas brīvajā laikā nodarbojas tikai baņķieri un viņu advokāti. “Manuprāt, visa sāls ir procesā, nevis tehnoloģijās — minies, vēro stabus un baudi braucienu!” saka Kārlis.
Triatlona velosipēds viņam ir labs, taču, apskatot tuvāk, redzams, ka tam nav pat spidometra. “Pietiek ar fitnesa pulkstenīti, kurš reizi pa reizei pieslēdzas pie GPS. Mani sensori ir deguns, acis un ausis. Šī vienkāršība man ir no tēva. Un par to esmu pateicīgs. To cenšos nodot arī savam puikam — peldot nevis ķert pareizo pulsa zonu, bet atrast gliemežvāku, ko uzdāvināt mammai.” Šķietami neticami, ka līdz 12 gadu vecumam ar cīņubiedru Dzintaru Kalniņu aiz stūra pīpējuši, bet tagad abi triatlonā kalnus gāž. Puikām ir jādod laiks.
— Bērnībā peldēji dīķī, jūrā… Nopietni trenējies?
— Interese par sportu man ir no tēva. Padomju laikos viņš bija Latvijas biatlona izlases sportists, vēlāk arī treneris. Taču tēvs nekad neko neuzspieda. Skaidrs, ka arī laikmets — deviņdesmitie gadi — lika būt robustam, lai izdzīvotu un tiktu līdzi draugiem. Ja biji labs skrējējs vai biji ar krampi, par to zināja visā apkārtnē. Laikā bez lielas kabatas naudas, sportiskums bija viena no lielākajām valūtām.
— Kas ir tavi knifi, kā izkustēties?
— Mēģinu paturēt prātā, ka sportam jāiet vienā solī ar veselību. Ne vienmēr tas tā ir. Skrienot 42 kilometrus pa asfaltu un trenējoties uz asfalta, ir negatīvas iezīmes. Par to ir jāpadomā. Šogad mans mērķis bija godam startēt Ironman 70,3 triatlona sacensībās.
— Skriešana un riteņbraukšana — saprotami… Bet kāpēc triatlons? Viens no grūtākajiem sporta veidiem pasaulē.
— Starp daudziem sporta veidiem šis ir tas, kuru vājie vienkārši nespēj.
— Ko tev nozīmē fiziska izkustēšanās?
— Neesmu no tiem, kuru dzīves jēga slēpjas sportā. Labi jūtos, arī paslinkojot. Tomēr visiem sporta veidiem ir viena kopīga iezīme — kad sacensības vai fiziskā aktivitāte ir aiz muguras, seko pelnīta atpūta. Līdzīgi kā atvēsināšanās pēc karsēšanās pirtī — šķiet, tas ir pat patīkamāk par pašu pirti.
— Kā aizritēja tavs pirmais half-ironman triatlons?
— Necerēti labi. Protams, pirmajā reizē nedaudz pietaupīju sevi. Mērķis bija veikt distanci mazāk nekā sešās stundās, taču distances pirmajā trešdaļā sapratu, ka rezultāts varētu būt labāks. Tad vairs nebija daudz ko taupīties. Dažbrīd nodomāju — vells, varēju tak to izdarīt lielajos mačos Tallinā. Lai gan daudz kas lielajās sacensībās man ne pārāk patīk — ironman ir cīņa ar sevi.
— Ar ko neesi mierā mačos?
— Sākšu ar labo. Tāda veida sacensībās ir padomāts par infrastruktūru, trasi, lai viss noritētu droši un ērti, lai nav jādala ceļš ar automašīnām. Tas, kas mani mazāk uzrunā — ir viss festivāls, kas būvēts ap sacensībām, cilvēku masas. Finišējot tu nevari ieskriet siltā pirtiņā, kā tas bija man, pabeidzot distanci Vecāķos, un nodžumīt, ķerot papildu kaifu. Nākas stāvēt rindās pēc medaļām, stumties cauri pūlim uz sabiedrisko transportu, lai aizbrauktu, kā tas ir citās valstīs. Man ironman romantika slēpjas nedaudz vientulībā.
— Kurai triatlona daļai bija visizaicinošāk sagatavoties: peldēšanai, riteņbraukšanai vai skriešanai?
— Jāatzīst, ka gatavošanās process bija diezgan īss — piecas līdz sešas nedēļas. Gribējās pieklājīgi nostartēt ar velosipēdu, jo tas ir visgarākais posms un man nebija pieredzes mīties aero pozīcijā ar triatlona riteni. Turklāt riteņbraukšanā daudz kas var ietekmēt rezultātu — oglekļa riteņi, ķiveres un spalvas uz kājām (smejas). Tik daudz dažādu lietu, bet kādā brīdī ir jānovelk līnija, cik daudz iedziļināties tehniskās niansēs un cik daudz pieturēties pie vienkāršākas stratēģijas.
— Sagatavošanās riteņbraukšanas posmam prasa arī visvairāk laika.
— No otras puses, riteņbraukšana dod visvairāk punktu kopējā rezultātā.
— Cik stundas nedēļā trenējies, lai sagatavotos half-ironman?
— Būšu objektīvs — par 100% plānu neizpildu. Vidēji dienā trenējos līdz vienai stundai. Tātad nedēļā sešas līdz septiņas stundas, varbūt kādu nedēļu sanāca vairāk.
— Izklausās iespaidīgi. Distanci veici 5 stundās un 17 minūtēs. Citi trenējas divreiz vairāk, lai sasniegtu līdzīgu rezultātu.
— Triatlonā kā jau izturības sporta veidā ceturtā disciplīna ir uzturs. Esmu pieradis treniņos neuzņemt ogļhidrātus. Līdzīgi darīju, gatavojoties maratonam. Savukārt tad, kad sacensību dienā uzņemu, jūtu papildu enerģijas lādiņu, kāda nav bijis treniņos. Tā nav nekāda raķešu zinātne, tas jau sen ir izpētīts.
— Vai pirms starta biji parēķinājis, cik kaloriju distancē jāuzņem?
— Protams. Distancē uzņēmu mazāk kaloriju, nekā biju plānojis. Trasē nokurināju 3300 kaloriju, uzņēmu ap 1500 ar želejām un elektrolītu šķidrumu.
Domāju, rezultātu deva arī organisma atjaunošanās, kas sekoja pēc aktīvās treniņu programmas daļas divas nedēļas pirms starta — saglabāju formu, taču nejutos noguris. Tas bija mierīgs periods, kurā pāris dienas varēja pat neko nedarīt.
— Runājot par distanci: kādas bija maiņas zonas un cik tās prasīja laiku, piemēram, pārgrupēšanās pēc peldēšanas uz riteņbraukšanu?
— Katra maiņas zona prasīja ap divām minūtēm. Man bija nofraktēta atbalsta komanda, kura par visu parūpējās — dzirdināšana pa ceļam un automobilis, kas minoties pasargāja no satiksmes plūsmas, braucot aizmugurē. Dēls Edvarts bija mans treneris un tempa turētājs — kad skrēju, brauca līdzi un ik pa brīdim padeva ūdeni, palīdzēja sieviņa un Dzintars Kalniņš ar ģimeni, kurš, starp citu, Tallinā veica 70.3 Ironman distanci, atzīstami pārstāvot Vecāķu triatlona dzelzs vīru delegāciju.
Viss bija uztaisīts tā, ka es varēju justies kā foršās sacensībās. Arī distance bija labi izdomāta — bez luksoforiem un pilsētu šķērsošanas. Ar finišu sētā pie pirtiņas.
— Kur tieši veda maršruts?
— Ironman distancē svarīgs ir peldējums brīvā ūdenstilpē. Vecāķos šim nolūkam ir bezgala pateicīgs 400 metrus garš ezeriņš blakus šosejai — var nopeldēt gandrīz divus kilometrus, uzreiz doties ceļā ar velosipēdu un bez satiksmes ierobežojumiem raiti tikt uz Siguldas šosejas. Tālāk pa velobraucējiem klasisko maršrutu devos uz Murjāņiem un atpakaļ gar Ādažu pusi. Pie Carnikavas noslēdzās 90 km velobraukšanas distance, un divriteni nomainīju pret skriešanas apaviem — no turienes līdz mājām tieši ir pusmaratona distance.
— Vai piedzīvoji t.s. sienu jeb lūzumu? Tas tomēr ir vairāk nekā piecas stundas sporta bez apstājas.
— Tas nebūtu labi, ja pirmajā reizē piedzīvotu lūzumu, jo tad zustu prieks atkārtot. Pēc rezultāta varēja redzēt — riteņbraukšanā bija tendence ātrumam pieaugt ik pēc 5 km, līdzīgi skriešanā — pulveris vēl bija saglabājies. Tālab finišs bija ļoti patīkams — pat ar nelielu pāris kilometru spurtu. Tā kā tāda klasiska brickwall (ķieģeļu siena) nebija. Vidējais pulss distancē bija 160 sitieni jeb 85% no maksimālā pulsa, kā ieteicams.
— Un arī garlaicīgi nepalika?
— Noteikti ne, jo jākoncentrējas. Piedalījos prieka pēc, ik pa laikam tikai ar vienu aci ieskatījos spidometrā — uz ātrumu, tāpat arī vidējo pulsu. Man pat līdzi bija paņemtas bezvadu austiņas ar domu, ka varbūt distancē kādā brīdī uzlikšu audiogrāmatu, taču līdz tādām domām nenonācu.
— Kādas vēl atziņas?
— Iepriekš, kad gatavojos maratonam, plānā visgarākais treniņš bija 32 km. Šķita — pag, kā es tos 42 km pēc tam noskriešu? Savukārt tad, kad dažas nedēļas pirms maratona treniņā nojozu tos 32 km, zobratiņi sastājās: O! Pilnu maratonu varēšu noskriet. 32 km ir robeža, kura jāpārvar. Gatavojoties triatlonam, tā finiša sajūta diži tuvu nepienāk, jo apzinies — tas nav viegli. Tādēļ pēc triatlona man vajadzēja vairākas dienas nevis fizisku, bet psiholoģisku atpūtu, lai saprastu, ka ironman pilnā distance — 3,8 km/180 km/42 km — ir paveicama. Viss slēpjas psiholoģiskajā sagatavotībā, nevis muskuļos.
— Latvijas labākais pārstāvis Tallinas Ironman 70,3 mačos Andis Grandāns atzīstami novērtēja tavu rezultātu un vaicāja, kad Kaža veiks pilno ironman distanci.
— Pēc idejas to varētu izdarīt arī rīt — nav problēmu. Jautājums, kādu rezultātu vēlies sasniegt un kādas sarežģītības treniņu plānu īstenot. Otrkārt, vai par mērķi izvirzīt vidēju rezultātu, vai tiekties uz ātrāku rezultātu, kas prasītu lielāku sagatavošanos. Bet tas vien, ka to varētu izdarīt, ir liels solis uz priekšu, jo pirms half-ironman distances es tā neteiktu.
— Pieļauju, ka tas varētu būt nākamās sezonas ēdienkartē.
— Domāju, ka jā. Šis gads iet uz beigām, un Briselē būs grūti.
— Ko no tēva paņēmi ceļamaizē?
— Hmm… Kad viņš uzzināja, kas man ir padomā, pavaicāja: kas tu psihs esi? Viņš kā sportists zina — ja ko dara no sirds un ar disciplīnu, tur ir ko pasvīst. Tā arī bija.
— Bet kādēļ pievērsies tieši izturības sporta veidiem?
— Tā kā esmu bijis slikts basketbolists un vēl sliktāks hokejists, jau kopš bērnības individuālie sporta veidi bijuši ļoti mīļi. Šķiet, sākums meklējams 18 gadu vecumā — pārpeldēju 5 km platu ezeru. Tāpat savā nodabā pamēģināju olimpisko triatlona distanci (1,5 km/40 km/10 km), bet tas viss tā sporādiski. Es neceļos un neeju gulēt ar skriešanu, labi jūtos arī slinkojot. Tāpat treniņos mans svars nesamazinājās ne par gramu. Mierinu sevi, ka muskuļi ir smagāki par taukiem (ilgi smejas).
— Un kad noskrēji pirmo maratonu?
— Pirms pieciem vai sešiem gadiem Rīgas maratona sacensībās.
— Kam tev to vajag?
— Aiz slinkuma, aiz garlaicības. Izaicināt un pārbaudīt sevi. Arī tam, lai dēls redz, ka fāters var ne tikai plinkšķināt datora klaviertūru, bet mazliet arī uzsportot. Triatlonā tieši skriešanas daļā sāku par to domāt — kad jutu, ka vēl duka ir, sāku skatīties pulkstenī un domāt par sekundēm, lai gan sākotnēji tāda mērķa nebija. Plānā bija finišēt ar baudu. Domāju, nepaies ne 15 gadi, kad mans šobrīd piecus gadus vecais dēls sēdēs klubkrēslā, skatīsies planšetē filmu un pēkšņi man uzvaicās: “Eu, kāds tev tur tas rezultāts bija?” Tad sāku pielikt soli, jo pienāks tā diena, kad viņš savus rezultātus sāks salīdzināt ar maniem — lai puika arī iesvīst: lai nav tā, ka viņam pavisam vienkārši sanāk.
— Kā sevi motivē, kad uznāk slinkums, līst lietus? Varbūt nekad neuznāk tā pa īstam…
— Nepazīstu slinkāku cilvēku par sevi. Šādiem brīžiem lieti noder treniņu grafiks, kas disciplinē. Sevišķi tad, ja vēlies cienīgi startēt sacensībās. Un, ja tā padomā, trenēties var arī lietū.
— Lai pieveiktu triatlonu, ar labu fizisko sagatavotību vien nepietiek. Vai vari teikt, ka tas, ko mūsdienās dēvē par veselīgu dzīvesveidu, tagad ir tava ikdiena?
— Nebūt ne. Pusnaktī diezgan bieži pavirinu ledusskapja durvis. Ikdienā aizmirstu pietiekami daudz dzert ūdeni. Vielmaiņa straujāka nekļūst. Lai nerastos lielākas jau grūtāk risināmas problēmas, reizēm ir vienkārši jāpiespiežas.
— Un kā ar bērniem? Vai īpaši piedomā, lai arī viņi iesaistītos sportošanā?
— Dēls ir iemācīts diezgan ātri skriet, jo, kā jau minēju, zinu, cik tas īstenībā ir svarīgi savas vietas izcīnīšanai vienaudžu vidū — skolas pirmajos gados. Pats labprāt piepumpējas un nirst jūrā pēc gliemežvākiem. Domāju, ar to pietiek, lai būtu gana liels potenciāls un nākotnē gribētu mēģināt jaunas lietas, kas pašu uzrunās. Bieži vien tieši nespēja iesākt — pievilkties līdz pirmajai mežakaķa trosei vai ūdens degunā — attur no daudzām diezgan foršām un pat varenām brīvā laika nodarbēm.
— Ko ieteiktu saviem vienaudžiem, kas joprojām nevar saņemties uzsportot un tā vietā izvēlas noskatīties seriālu?
— Atrast draudzeni, kura pačukst, ka derētu nomest pāris kilogramus. Bet, ja nopietni, tas nav viegli atbildams jautājums. Mūsdienās tas pat ir eksistenciāls jautājums ar sekām, kuras varēs redzēt tikai pēc gadiem. Varbūt vienkārši vajag pamēģināt. Ja nesanāk, mēģināt vēlreiz, bet ko vieglāku. Sportam, kurš ir daļa no dzīvesveida, nav jābūt grūtam. Tam jābūt patīkamam.
Kārlis BŪMEISTERS
BeActive vēstnesis, mūziķis, politikas speciālists
Dzimis: 1986. gadā 13. decembrī Rīgā
Augums, svars: 171 cm, 74 kg
Darbavieta: Eiropas Parlaments
Izglītība: LU bakalaura un maģistra grāds sociālajās zinātnēs, Āgenskalna Valsts ģimnāzija, Rīgas Valda Zālīša pamatskola
Labākie rezultāti: triatlona 70,3 jūdžu distance (5 h 17 min 17 s) Rīgas maratons 2014. g. (3 h 57 min 32 s)
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Linda, dēls Edvarts (5 g.), meta Matilde (1 g.)
Pirmais treneris: tēvs
Sporta veidi: triatlons, kalnu slēpošana
Grāmata: Juris Būmeisters, dzeja
Filma: Mans draugs nenopietns cilvēks
