Pret vasaras vēju

Vasarīgais laiks izvilinājis ielās skrituļslidotājus.Šis asfalta sporta veids ir arī vides reklāmas kompānijas JCDecaux Latvija pārdošanas departamenta vadītājas Antras Zemītes galvenā aizraušanās. "Katru reizi, kad esmu finišējusi, iztaisnojos un nodomāju, cik tas ir forši!

Kur vien gludākas ietves, viņi pamanās ieskrieties, apslidojot gājējus, kuri nepaspēj pat attapties, kad garām aizšvīkst skrituļslidotājs. Rīgā Mežaparkā un Uzvaras parkā vakara stundās trenējas arī 43 gadus vecā Latvijas Skrituļslidošanas federācijas valdes locekle Antra Zemīte. Viņa allaž piedalās arī riteņbraucēju un skrējēju pasākumos, mobilizējot startēt visus draugus un kolēģus. Nepiepildījusi sapni par daiļslidošanu, Antra, savulaik bijusi akadēmiskās airēšanas čempione, slido ar skrituļslidām, turklāt ļoti ātri.

SAPŅU PIEPILDĪŠANAI — PAR GARU UN PAR ĪSU…

Zinot, ka sešu gadu vecumā Antra sākusi treniņus vieglatlētikā, gribas teikt, ka tie ir traki vecāki, kas spieduši bērnu jau tik maziņu sportot. "Nē, nē, traks bija bērns!" smaidīdama paskaidro Antra. "Redzēju, ka mežā skraida lieli un mazi, un pati, būdama bērnudārzniece, savos sešos gadiņos piegāju pie trenera un pieteicos. Vēl pirmajā klasītē ļoti, ļoti gribēju nodarboties ar daiļslidošanu vai sporta dejām. Atceros, kā ar slidām stāvēju pie slidotavas un cerēju, ka mani uzņems, bet neņēma, jo biju par garu un arī diezgan apaļīga. Man sāpēja sirsniņa, ka netiku daiļslidošanā, tāpēc paliku vieglatlētikā, kur manas disciplīnas bija tāllēkšana, barjerskriešana un 800 metri, turklāt ar labiem panākumiem — man piederēja daudzi Olaines vidusskolas rekordi.

Trīspadsmit gadu vecumā nepiepildījās arī otra mana vēlēšanās. Ļoti gribēju spēlēt basketbolu. Gāju pieteikties uz TTT, bet tur biju par īsu. Vecākā māsa nodarbojās ar akadēmisko airēšanu, viņa mani ievilka šajā sporta veidā, tomēr arī airēšanai trīspadsmit gados biju par īsu. Sāku ar stūrmaņa karjeru un pēc gada, kad biju pastiepusies, jau airēju pati un ar laiku nokļuvu PSRS jaunatnes izlasē."

Antra Zemīte bija lieliska airētāja un paguva tikt pie Latvijas (divniekā, četriniekā, astoņniekā) un PSRS (bezstūrmaņa divniekā) čempiones tituliem. "Mans nepiepildītais sapnis — olimpiāde, biju Latvijas izlasē un varēju braukt uz 1992. gada olimpiskajām spēlēm Barselonā, bet es vienkārši izlēmu aiziet no sporta un sāku studijas," atceras sportiste.

SKRITUĻOTĀJS NEVIENAM NAV PAR NASTU

Tā kā Antrai patīk dzīvot aktīvi, patīk būt sabiedrībā, viņa kļuva par aerobikas treneri un sāka vadīt aerobikas nodarbības sievietēm. Tas palīdzēja uzturēt fizisko formu un darīt citus vingrākus un veselīgākus. "1993. gadā man piedzima dēls, un tad vairākus gadus nepiedalījos nekādās sacensībās," stāsta Antra un atklāj, ka, pateicoties dēlam, sākusi skrituļot. "Kad mans dēls trenējās kalnu slēpošanā, viņiem vasarās lika skrituļot. Man atlika tikai stāvēt malā un skatīties, kā puika trenējas. 2006. gadā nolēmu, ka jāpamēģina pašai."

Pirmās skrituļslidas Antra nopirka RIMI veikalā, bet ar tām nekāda skrituļošana nav sanākusi. Puikas treneris Andris Krauja strādāja sporta veikalā un parādīja viņai, kādas ir labas skrituļslidas. Tās nu māmiņa arī iegādājās un sāka slidot: "Togad aizbraucu uz Sanktpēterburgas 30 kilometru maratonu. Kad pieveicu distanci, sapratu, ka tas mani aizrauj. Galu galā visu mūžu esmu bijusi profesionāla sportiste. Atgriezties laivā īsti negribēju, jo PSRS izlases sportistu četri treniņi dienā nogalināja vēlēšanos ar airēšanu nodarboties. Airēšanā cīnījos komandā — divniekā, četriniekā un astoņniekā. Toties skrituļojot es ne no viena neesmu atkarīga, nevienam neesmu par nastu.

Man ļoti patika, ka varu izvēlēties, kurp braukt, ar ko braukt," par pirmajām sajūtām skrituļslidošanā stāsta Antra Zemīte. "Man patīk ātrums. Skrienot ātrums ir lēnāks, bet skrituļojot vējš svilpo gar ausīm. Turklāt sacensībās vienmēr ir ļoti pozitīva gaisotne. Tās emocijas, ko dod atvērti un smaidoši cilvēki, mani uzlādē. Man nav aktuāli iegūt pirmo vietu — galvenais ir gandarījums, ka distanci esmu pieveikusi, un tā sajūta ir neparakstāma. Katru reizi, kad esmu finišējusi, iztaisnojos un nodomāju, cik tas ir forši. Ķermenī ieplūst milzu enerģija, kas liek strādāt tālāk. Fiziskā slodze ir vajadzīga visiem, kas garīgi strādā, citādi, sēžot pie datora, kļūstam līki, greizi un saīguši. Sports rada laimes hormonu, un tas ir fantastiski. Turklāt, ja mēs katru dienu veicam jebkādu distanci, tad ar katru nākamo dienu tas mums padodas vēl vieglāk," savās sporta gaitās pārliecinājusies Antra.

IZCELT CILVĒKUS NO STŪRĪŠIEM

Antra Zemīte saka, ka gribētu, lai Latvijā arī citas dāmas pēc 40 vairāk pievērstos sporta aktivitātēm, jo sievietei nav tikai jāsēž mājās un jāgatavo ēst vai jāgludina vīram krekli, bet vajadzētu atrast laiku arī sev, neskatoties uz to, ka ir bērni. Bērniem vajag, lai mamma kustas un ir dzīvespriecīga. Bet ja sieviete ir apaļīga? "Skrituļotājai nav noteikti jābūt slaidai," sportiste pārliecinoši nosaka. "Berlīnē skrien un skrituļo dažādas miesasbūves cilvēki un dara to bez kompleksiem. Es nemēru cilvēku pēc resnuma vai tievuma, galvenais ir dzīvesprieks un neierakties sevī, bet iet un darīt. Kā smejies, vajadzētu cilvēkus izcelt no stūrīšiem!"

Latvijā sievietes, kurām ir vairāk gadu, ļoti maz skrituļo. Antra ir labākā savā grupā skrituļslidošanā, jo viņai ir maza konkurence, bet ne tikai tāpēc — ir ieguldīts liels darbs. Igaunijā dāmas ir aktīvākas, bet arī tur viņa parasti ir pirmajā trijniekā savā vecuma grupā, kur rīvēšanās notiek pat par sekundes simtdaļām. "Protams, ar 18—25 gadus vecām jaunietēm grūti sacensties, bet mans mērķis ir pieveikt distanci kaut kādās laika robežās un uzlabot tehniku," norāda skrituļotāja.

Šis ir ceturtais gads, kad, pārstāvot savu sporta klubu Asi, Antra Zemīte piedalās arī Berlīnes maratonos. Martā bija Berlīnes pusmaratons, rudenī būs maratons. Vācijā ir arī citas interesantas sacensības, kurās var piedalīties.

Treneris Andris Krauja, vaicāts var skrituļslidotāju, ilgi uzskaita, ar ko viņa nodarbojas, neaizmirstot minēt teātra apmeklēšanu. "Ziemā mēs kopā spēlējam arī hokeju. Antra prot aizraut cilvēkus un ir izpalīdzīga — iesaistās pat sacensību organizēšanā."

MAZĀS DISTANCES PIEVEIC VISI

Vai skrituļot var cilvēks, kurš neprot slidot? "Protams! Galvenais ir gribēt darīt," apgalvo pieredzējusī skrituļslidotāja."Latvijā ir vairāki skrituļslidošanas treneri. Es trenējos kopā ar citiem pieaugušajiem, kas arī braukā uz sacensībām, un tad mēs viens otram aizrādām par kļūdām, runājam par stratēģiju distancē, skatāmies filmas. Informāciju par skrituļslidošanu un dažādus video var atrast interneta vietnē freeskate.lv. Skrituļslidotāji rīko arī izbraucienus pa Rīgu. Tiek izstrādāts maršruts, un jebkurš var pievienoties jebkurā vietā," informē Antra Zemīte.

Latvijā visu vasaru notiek dažādas skrituļošanas sacensības. Katrs organizators nosaka savu formātu un distanču garumu. Ir tādas sacensības, kas notiek posmos visu sezonu. Protams, šie mazie posmi nav starptautiskas sacensības, toties mazās distances var veikt jebkurš. "Ja kāds dodas uz sacensībām ar nolūku uzvarēt, tad, protams, ir jātrenējas, bet citādi var piedalīties jebkurš cilvēks no malas un gūt baudu no tā, ka ir pieveicis distanci," skaidro Antra Zemīte. Starptautiski pasākumi ir Jūrmalas un Spices skrituļslidošanas maratoni, kuros aicina piedalīties arī pasaules labākos skrituļslidotājus. Pasaulē ātruma skrituļslidošanas sacensības notiek arī trekos, kas, salīdzinot ar slidošanu, būtu līdzīgi šorttrekam. Trekā var trenēties Baltkrievijā, Vācijā un citur Eiropā.

Kas ir bijis Antras lielākais sportiskais prieks? "Pagājušā gada Spices maratons, kurā varēju ar Eiropas skrituļslidošanas līderi Katerīnu Rumpu stāvēt uz goda pjedestāla un piedalīties preses konferencē," atzīstas sportiste un piebilst: "Pat pasēdēt blakus tāda līmeņa skrituļslidotājai man liekas liels gods, jo nevaru būt profesionāla sportiste, tāpēc ka dienā strādāju un sportam laiks ir vien 2—3 stundas pēc darba."

LĒKŠANA PĀR SUNĪŠU PAVADĀM

Skrituļslidošanu var uzskatīt par vasaras ātrslidošanu. Skrituļotāji tieši tāpat aizliek gan vienu, gan abas rokas aiz muguras un pieliekušies, lai mazinātu vēja pretestību, traucas uz priekšu ar 25—40 km/h.

Kur Rīgā var trenēties? "Tas ir ļoti sarežģīti," nopūšas Antra. "Latvijā vispār nav skrituļslidotāju trases. Patiesībā Latvijā ir viena no nedraudzīgākajām vidēm skrituļslidotājiem un riteņbraucējiem. Mums vajag platus celiņus, un tie nevar būt bruģēti — tiem noteikti jābūt asfaltētiem. Turklāt jāpieļauj doma, ka pa to celiņu brauksim ar ātrumu vismaz 40 km/h. Rīgā ir tikai Mežaparks un Uzvaras parks, kur trenējamies, bet abās vietās cilvēki pastaigājas. Mežaparkā nāk arī ar suņiem. Ir bīstami, ja iet dāma ar sunīti un palaiž viņu pavadā. Nav iespējams, braucot 35 kilometrus stundā, nobremzēt, lai nesapītos sunīša striķītī. Mēs lecam pāri, lecam mežā, krītam. Sportisti nekad negrib apdraudēt otru cilvēku, tāpēc labāk apdraudam sevi.

Igaunijā sporta kultūra ir daudz augstāka, viņi mums šajā sapratnē ir piecus gadus priekšā. Tur gājēji, respektējot skrituļotājus, iemācījušies iet pa labo pusi. Mežaparkā mēs braucam uz treniņu pusastoņos vakarā, kad tur ir mazāk cilvēku, lai mēs viņiem netraucētu.

Lai trenētos, citreiz izbraucam uz lielajām šosejām. Iespējams, ka tas ir pārkāpums, jo ceļu satiksmes noteikumos nav aprakstīta skrituļotāju pārvietošanās. Skrituļotājiem vajag vairāk vietas, nekā riteņbraucējiem, jo kājas iet uz abām pusēm un tas apgrūtina autobraucējus.

Tas, ka mums ir jāuzlabo infrastruktūra, ir skaidrs, bet maz cerību, ka kāds Latvijā domās par skrituļslidotājiem, kamēr tas nebūs olimpiskais sporta veids. Cīnāmies, lai to atzītu par olimpisko sporta veidu, jo skrituļslidošanas pasaules čempionātos piedalās 96 valstis. Ir jocīgi, ka iekļāva golfu, bet neiekļauj skrituļslidošanu. Jo devīze taču ir: Ātrāk, augstāk, tālāk!" Tā savu un Latvijas Skrituļslidošanas federācijas viedokli pauž federācijas valdes locekle Antra Zemīte.

SKRŪVĪTES UN KOLEĢIALITĀTE

Cik droša ir skrituļslidošana? Vai kāds ritentiņš var iestrēgt un sagādāt nepatīkamu klupienu? Skrituļslidošanas čempione atzīst, ka viss ir iespējams: "Reiz, trenējoties Uzvaras laukumā, manai skrituļslidai atskrūvējās viena skrūvīte un noklemmēja riteni. Kritu un sadauzīju vaigu, zodu, rokas, bet ir jāmāk krist. Tāpēc pirms katra treniņa ir jāpārbauda skrituļslidas. Var arī vienkārši sapīties savās kājās un nokrist tāpat vien, it īpaši pūlī, sacensībās ir jāprot braukt vagonos. Tomēr skrituļotājs domā nevis par to, kā kritīs, bet par to, kā ātrāk tiks līdz finišam. Skrituļošana tāpat kā riteņbraukšana ir taktisks sporta veids, kurā visu laiku jādomā, kurā brīdī apdzīsi, kad konkurents varētu būt piekusis, kad izrauties, lai vinnētu otru. Tajā pašā laikā jābūt koleģiālam. Kaut ir tādi sliņķi, kas sēž vagona aizmugurē un tikai prāto par finiša sprintu — tādus sportisti ne visai ciena. Ja paskatās, kā skrituļo pasaules labākie braucēji, tad izskatās, ka viņi neko nedara — vienkārši slīd! Tā ir izcila tehnika.

Jebkuram cilvēkam, kurš sāk skrituļot, iesaku noteikti likt plaukstu sargus, ceļu sargus un ķiveri. Ja kāds draugs grib paskrituļot kopā ar mani, nebraucu, kamēr nav ķiveres. Plaukstu sargus liek visi sportisti, ceļu un elkoņu sargus — tas ir katra paša ziņā."

ZEM ŪDENS PĒC KRABJIEM

Saruna ar Antru Zemīti būtu notikusi agrāk, bet viņa bija aizbraukusi uz Ēģipti, lai apgūtu jaunu aizraušanos — kaitošanu. Līdz šim sportiste bija iecienījusi veikbordu. "Mums ir laiva un ir iespēja nodarboties ar veikbordu, bet tad esam piesaistīti pie laivas, jāgādā benzīns, kaut kur jābrauc, tas viss ir sarežģīti. Pagājušajā gadā nolēmu, ka gribu pamēģināt kaitošanu." Šie sporta veidi ir ekstrēmi. Antra skaidro: "Tas nav tik ekstrēmi, ja domā līdzi. Ēģiptē mācāmies kaitot starptautiskā skolā. Tur ir silts, gludi ūdeņi, turklāt tikai līdz viduklim, mācības ir ļoti drošas. Tas man ir svarīgi, jo mums ar dzīvesdraugu ir bērni, kas jāievada dzīvē. Mēs nevaram iesaistīties pārāk riskantās nodarbēs."

Izrādās, ka Antrai nepietiek ar siltajām zemēm, viņai vajadzīgs arī aukstums, ko viņa izbauda Norvēģijas ziemeļos, nirstot Ziemeļu jūrā. Tā Antrai jau pierasta nodarbošanās — vairāk par 10 gadiem. Kāpēc tieši Norvēģijā? "Man ļoti garšo jūras veltes, un Norvēģija ir tā vieta, kur visvairāk var izpausties vīrieši, zem ūdens šaujot zivis, bet pie mums tas ir aizliegts," stāstu sāk Antra. "Savukārt es dzīlēs lasu krabjus un gliemenes. Tās ir delikateses, kas dārgi maksā, bet tur ir iespējams visu to pašam saķert. Uz nedēļu kopā ar dzīvesdraugu un citiem draugiem aizbraucam, saēdamies zivis tā, ka gandrīz mati spīd. Niršana sniedz man lielu baudu," atzīstas ekstrēmā sportiste.

Kopā ar Ventspils brīvostas pārvaldes vecāko ūdenslīdēju Denisu Lapinu viņi nirst Baltijas jūrā aplūkot nogrimušos kuģus. Vai nav bailīgi nolaisties dziļi dzelmē? "Reizēm ir, vienmēr ir jābūt uzmanīgam, jo var būt dažādas situācijas," skaidro Antra, bet piebilst, ka viņai patīk stresa situācijas. "Tādās reizēs mēģinu sevi savaldīt, paturēt skaidru prātu, kas būtu jādara. Esmu braukājusi pa pasauli, nirstot, lai redzētu dažādas vietas, zivis. Var gadīties kāda ķibele, piemēram, kādam klātesošajam beigties skābeklis, bet esam apmācīti, kā rīkoties."

LĪDZ FINIŠAM JĀTIEK

Vai gadās tā, ka gribas mest pie malas to trako sportošanu un iecienīto skrituļslidošanu? "Kad skrituļojot esmu kritusi, dibens un bikses pušu, tad liekas, kam es to daru?" atzīstas Antra Zemīte. "Ir bijušas situācijas, kad sacensībās vairs nav ne kripatiņas spēka, apkārt milzīgs karstums un distancei vēl galu neredz… Bet tas ir jāpārvar. Kaut esi pēdējais, bet līdz finišam jātiek."

Antra Zemīte strādā līdz sešiem vakarā, pēc tam dodas trenēties: skrituļot, skriet vai braukt ar riteni. Ja līst lietus, viņa izvēlas kādu sporta zāli, ļoti patīk deju stepa aerobika. Antra pārnāk mājās ik vakaru ap deviņiem, desmitiem, kad pagatavo vakariņas. Viņa ir vienīgā sieviete ģimenē, dzīvo kopā ar dēlu, dzīvesdraugu un abiem viņa puikām, šobrīd viens gan mācās Zviedrijā.

"Mēs visa ģimene kopā sēžamies pie galda ap vienpadsmitiem vakarā," sportiste atklāj. "Citi teiks, ka nav pareizi tik vēlu vakariņot, bet mēs tā darām gadu gadiem, esam tā pieraduši.Jo es vairāk daru, jo man ir vairāk laika — visu paspēju. Gulēt eju ap vieniem un ceļos pirms septiņiem. Sportiskais gars mani norūda ne tikai fiziski, bet liek savākties arī iekšēji, koncentrēties un saglabāt skaidru prātu. Savukārt sacensībās mani fascinē cilvēki. Man patīk cilvēki ar mērķiem — ja cilvēkam nav mērķa, viņš ir garlaicīgs."

Antra ZEMĪTE

Skrituļslidotāja, reklāmas kompānijas JCDecaux Latvija Pārdošanas departamenta vadītāja, Latvijas Skrituļslidošanas federācijas valdes locekle

Dzimusi: 1972. gada 2. janvārī Jelgavā

Augums, svars: 1,81 m, 80 kg

Izglītība: Murjāņu sporta ģimnāzija, Rīgas 5. medicīnas skola, Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte, patlaban mācās Komercizglītības centra Biznesa klasē

Darba vieta: Olaines poliklīnika, Valsts policijas apsardzes dienests, Rīgas tiesu medicīnas ekspertīze, SIA TeleMedia, SIA Latvijas tālrunis, Būvniecības portāls building.lv, kopš 2002. gada reklāmas kompānijas JCDecaux Latvija Pārdošanas departamenta vadītāja

Sportā: kopš 6 gadu vecuma

Sasniegumi sportā: Latvijas un PSRS čempione akadēmiskajā airēšanā

Sasniegumi skrituļslidošanā 2014. gadā: Latvijas čempionātā 42 km kopvērtējumā 2. vieta, savā vecuma grupā — Latvijas čempione

Spicesskrituļslidošanas maratonā kopvērtējumā 3. vieta; Igaunijas EMT čempionāta 7 posmu sērijā visos posmos 7. vieta, savā vecuma grupā — 3. vieta; Berlīnes maratonā 42 kopvērtējumā 36. vieta, savā grupā — 7. vieta

Tartu maratonā kopvērtējumā 13. vieta, savā vecuma grupā — 2. vieta

Treneris: Andris Krauja

Ģimenes stāvoklis: ir dzīvesdraugs, dēls Kaspars Klibiķis — 21 gads

Vaļasprieki: ceļošana, teātris, literatūra, niršana, veikbords, kalnu slēpošana, hokejs, riteņbraukšana, kaitošana