Gars — mans instruments
Vispirms viņa rūpīgi sakārto paukošanas tērpu, tad sāk iesildīšanos. Kārtīgi ievingrina katru rokas muskulīti, līdz var ķerties pie špagas. Pēc dūrieniem mērķī sāk gatavoties cīņai ar pretinieku. Lai dotos uz celiņa, sportiste… pārsēžas speciālā krēslā. Poļina Rožkova pagaidām ir vienīgā paralimpiskā paukotāja Latvijā.
Poļina ar sportu nodarbojas kopš agras bērnības. Viņas raksturs prasījis daudzpusību, tāpēc meitene trenējusies vieglatlētikā, basketbolā, iepazinusi citus sporta veidus.
Ziemā Poļinu aizrāva snovbords — ātrums, lidojumi, arī risks, ko tas sniedz. Meistarība augusi, un Poļina, kas tobrīd bijusi arī aerobikas trenere, pamatoti apsvērusi iespēju kļūt par snovborda instruktori, lai ziemā dotos darbā uz ārzemēm.
KĀ SĀKT CITU DZĪVI
Tajā februāra dienā pirms septiņiem gadiem Poļina gribēja palikt mājās un pienācīgi sagaidīt savu draugu — Valentīna diena taču! Bet bija noruna ar treneri, un Poļina aizbrauca uz Ozolkalna trasi pie Cēsīm.
Neko īpašu viņa todien neievēroja, mazliet ledaina trase, bet citādi viss kā parasti. Par kritieniem neuztraucās, jo pēdējos gados nopietni krist nebija gadījies. Tomēr negaidīta ledus strēle, lidojums un nekontrolēta, sāpīga piezemēšanās. Jau krītot, sapratusi, ka bez ātrās palīdzības nevarēs iztikt. Cerējusi, ka lauzta būs tikai roka, taču no Rīgas izsauktais mugurkaula ķirurgs Rolands Gibners pēc operācijas turpat Cēsu slimnīcā atzina, ka darījis visu iespējamo, taču lauztie mugurkaula skriemeļi nav bijuši atjaunojami. Ratiņkrēsls…
Pēc gariem rehabilitācijas mēnešiem gan Latvijā, gan ārzemēs (Poļinas pateicība visiem, kas palīdzējuši finansiāli) jaunā — tikko pāri divdesmit — sieviete ātri sapratusi, ka žēloties, šaustīt sevi ar pārmetumiem nav ne jēgas, ne lietderīgi. Smejot atceras, ka jau slimnīcā sākusi krāsot lūpas un skropstas — ja dzīvoju, tad arī pienācīgi jāizskatās.
Rokas ir, galva ir, prāts vietā — viss jāturpina. Poļina pabeidza RTU, apguva programmēšanu, sāka strādāt. „Es nevaru,” Poļinas leksikā nebija.
Sportā viņa atgriezās ar kērlingu, kuru pirms tam bija redzējusi tikai televizorā. Pēc viņas domām, būtiski, ka tas vispirms ir komandas sporta veids, un tā ir lieliska iespēja būt kopā, sacensties ar sev līdzīgiem. Viņa ātri nokļuva līdz Latvijas paralimpiskajai izlasei, piedalījās arī starptautiskās sacensībās, taču visu laiku urdīja nemiers — gribu būt stipra pati par sevi!
IZKLUPIENS KRĒSLĀ
Paukošana ir paralimpisko spēļu programmā. Iepriekš tikai Daugavpilī daži vīri bija mēģinājuši paukot krēslā, sieviete — neviena.
Poļina sāka pirms diviem gadiem, lielu pateicību parādā viņa ir draugiem, olimpiskajai vicečempionei modernajā pieccīņā Jeļenai Rubļevskai, kas viņai ierādījusi paukošanas pamatprincipus. Vēlāk Jeļenas aizņemtības dēļ (joprojām aktīva sportiste) Poļina treneri mainīja.
Šogad — savā otrajā nopietnas paukošanas sezonā — viņa jau uzvarējusi vienā Pasaules kausa izcīņas posmā Kanādā un kopvērtējumā ir otrajā vietā.
Uz Riodežaneiro paralimpiskajām spēlēm dosies 12 pasaules labākās paukotājas. Atlase beigsies nākamgad, un šobrīd Poļina ir atlikusi malā pat ienesīgu darbu, lai visu ziedotu pārliecinoši nospraustajam mērķim — paralimpiskajām spēlēm.
Bez cilvēku atsaucības tas nebūtu iespējams, ar paukošanas krēslu viņai izpalīdzēja baltkrievu draugi, Latvijā tikai atlika to piemērot Poļinas augumam. Pateicoties Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes ieinteresētībai, tika sagādāts pārējais nepieciešamais inventārs.
Arī treneri Mihails Jefremenko Kleistos un Staņislavs Judkins olimpiskajā centrā Rīga Poļinai palīdz nesavtīgi, jo algot trenerus pagaidām nav iespējams. Tāpat Poļina lielu pateicību parādā ir paukotājam Jurim Peipulim, kurš ir gan treniņu partneris, gan palīdz savest kārtībā inventāru. Pieredzes paralimpiskajā paukošanā Latvijā nevienam nav, tāpēc viss notiek pēc pašu atziņām, analizējot sacensībās vēroto. Liela palīdze treniņos Poļinai ir likteņmāsa Jūlija Lisenko, kas ir Ukrainas paralimpiskā paukotāja, taču tagad no Doņeckas saprotamu iemeslu dēļ ir izbraukusi un dzīvo pie Poļinas.
Pieredze krājas pamazām. Sākumā Poļinai licies, ka galvenais ir uzbrukt, pašai trāpīt, bet pamazām atklājies, ka paukošana ir arī prāta spēle, prasme domāt vairākus gājienus uz priekšu, izmantot pretinieka kļūdas, mirkļa atslābināšanos. Pat sportiska nekaunība tikai palīdz.
Poļina atzīst, ka paukošanai viņa nav ideāli piemērota — neliels augums (ja sēž krēslā, roku garumam ir nozīme), izklupienos visai traucējoša ir metāla konstrukcija mugurā, kas neļauj pietiekami ātri atliekties, taču tas nav noteicošais. Griba, vēlme uzvarēt vien arī neko nedod, ja pamatā nav meistarības, tāpēc Poļina trenējas sešas reizes nedēļā, daudz rūpējas par fizisko sagatavotību, ratiņkrēslā Biķerniekos vai Mežaparkā pat nūjo. Nesen veiksmīga un daudzsološa bija Poļinas debija vieglatlētikā. Lodes grūšanas tehnikas apgūšana ir Poļinas nākamais mērķis.
DZĪVE PIRMS UN PĒC
Poļina atzīst, ka no šāda jautājuma grūti izvairīties, kaut arī salīdzinājumi pamazām zaudē asumu un realitāte ir šābrīža stāvoklis un iespējas. Poļina saprot, ka daudzi veselie par invalīdiem neko daudz nezina arī pati pirms kritiena tam neesot pievērsusi uzmanību. Vienīgi pašai nonākot šādā situācijā, tu saproti, cik nepiemērotas ratiņkrēslam ir daudzas pat ļoti nepieciešamu iestāžu telpas, cik neaprīkotas ir dzīvojamās mājas. Uz labo pusi iet — pamazām, bet iet.
Dzīve nebeidzas, par to Poļina ir pārliecināta. Līdzīgu likteņstāstu piedzīvojušajiem viņa novēl pēc iespējas ātrāk apjaust notikušo un nevis samierināties, bet, par spīti visam, pierādīt, ka tu joprojām vari. Citādāk, bet vari!
Poļina ROŽKOVA
Paralimpiskā paukotāja
Dzimusi: 1985. gada 12. oktobrī Rīgā
Izglītība: Rīgas 21. vidusskola, Rīgas Valsts tehnikums, RTU Inženierekonomikas un vadības fakultāte
Darba gaitas: biroja administratore, aerobikas trenere, programmētāja, PR menedžere
Sportā: trenējusies vieglatlētikā, basketbolā, sporta dejās, pēc nelaimes gadījuma — kērlingā, paukošanā
Vaļasprieki: māksla, stikla apgleznošana
