Piecpadsmitkārtējais Paipals

Šis ir jau
ceturtais gads, kopš Latvijas meistarsacīkstēs distanču slēpošanā Jānis Paipals
uzvar gandrīz vai nonstopa režīmā. Pagājušajās brīvdienās Priekuļos izcīnījis
savu četrpadsmito un piecpadsmito Latvijas čempiona medaļu, pirmdien viņš
Gulbenē 12 stundas no vietas strādāja uz Miera ielas pretī kapiem Ziemeļu
naftas benzīntankā. Nākamajā rītā, izgulējis nogurumu, Paipals devās uz
kārtējo treniņu."Nezinu, ko
Jānis dara patlaban, bet pusastoņos vakarā viņš skries krosu," satikts
Rīgā, par treniņu plāna ievērošanu nesatricināms bija Jāņa Paipala treneris
Andris Gailītis. Savukārt Latvijas Slēpošanas savienības mājaslapā pie Latvijas
čempionāta atreferējuma lasāms šāds Gailītim veltīts Jāņa komentārs: "Tu
esi pats labākais treneris, kāds var būt. Liels paldies Tev!"Tā virtuāli viņi
kontaktējas, visbiežāk tiekoties tikai sacensībās. Nākamās risināsies šīs
nedēļas nogalē Alūksnē – turpināsies Latvijas meistarsacīkstes, un Jānis
Paipals savu titulu skaitu droši vien atkal palielinās.– Kāda velna pēc
tu pats par savu naudu tā slēpo? Tev ir sieva, bērns, darbs…– Tas laikam
pateicoties skolotājam Ančam. Viņš mani devītajā klasē iemācīja slēpot. Pirms
tam nemaz nepratu uz slēpēm stāvēt. Tikai skrēju. Vairāk gan basketbolu
spēlēju. Biju Latvijas izlasē desmitgadīgiem puikām, kopā ar jaunāko Valteru
spēlēju. Bijām uz mačiem Itālijā un Slovākijā. Bet tas bija ļo-o-o-ti sen.
Vispār arī basī gāju kā nezvērs.– Kāpēc tad
skolotājs Ančs tevi uzlika uz slēpēm?– Nezinu, kāpēc sāku
slēpot. Ančam slēpošana bija asinīs. Viņš visus dzina slēpot. Tā es sāku, bet,
kad pēc devītās klases aizgāju mācīties uz Api, sportam vispār metu mieru.
Labi, ka drīz atgriezos Gulbenē.– Mācības
turpināji vakarskolā, sāki pelnīt naudu…– Jā. Uz paplātes
neviens neko man nav pienesis. Mēs esam pieci bērni ģimenē. Māsa Sintija jau
labu laiku strādā Zviedrijā, tagad ieņem atbildīgu amatu kādā uzņēmumā un
palīdz arī man. Paldies viņai!

– No jums
pieciem tu vienīgais slēpo?

– Jā, bet visu
aizsāka Sintija, viņa arī bija diezgan liela sportotāja. Spēlēja basketbolu,
bet slēpošanā man salika. Bija škrobe.

– Un tāpēc,
atgriezies Gulbenē, atsāki slēpot?

– Nē. Zelča tēvs
vainīgs. Viņa dēls arī bija labs slēpotājs. Zelčs, mani ieraudzījis, noteica:
"Nu gan tu esi švaks palicis…" Tas mani tā aizskāra, ka no tās
dienas sāku trenēties.

– Viens pats?

– Visu laiku trenējos
viens. Tā man patīk labāk. Ja kāds ir blakus, tas parasti sāk ņaudēt:
"Davai, slēpojam mazāk…" Man tas nepatīk.

– Bet
treniņplānu taču kāds tev sastāda?

– Jā, Andris
Gailītis. Vienīgi pēc pagājušās sezonas teica, ka metīs mieru… Ilgu laiku
nezvanīja. Tad mēs ar Juri Ģērmani, arī gulbenieti, divu olimpisko spēļu
dalībnieku, darbojāmies. Es izdomāju savas fīčas, šo to programmā pamainīju.
Laikam tas nostrādāja, ja jau rezultāti ir labāki.

– Kā tu zini, ko
mainīt? Lasi speciālo literatūru?

– Kaut ko palasu
arī. Jurčiks (Ģērmanis) mani pamāca. Viņam, kā jau gulbenietim, patīk palīdzēt.
Jurčiks man atdos labāko slēpju pāri, pats brauks ar sliktāko, jo viņš saka, ka
savu sportā jau esot izdarījis. Tagad Andža (Gailītis) atkal pieslēdzies. Tā
mēs ejam. Patīk jau man tas viss. Tad jau redzēs, kā būs, ja tikšu uz pasaules
čempi…

– Starts šāgada
pasaules čempionātā ir tavs mērķis?

– Vispār jau
olimpiskās spēles.

– Tu jau varēji
piedalīties pirms diviem gadiem iepriekšējā pasaules čempionātā. Kāpēc
nebrauci?

– Treneris teica,
ka man vēl tur neesot ko meklēt.

– Tev ir kāds
elks pasaules sportā, kura treniņu metodes pēti?

– Nē, tāda nav. Paļaujos
uz Jurčiku. Viņš man daudz ko izstāstījis.

– Distanču
slēpošana prasa stipru gribu. Regulāri jāpiespiež sevi darīt vairāk, nekā tu
šķietami spēj. Kā tu vienatnē ar to tiec galā?

– To man visi
prasa. Kur man tāda uzņēmība? Vienam pašam celties, iet uz rīta rosmi, uz treniņiem,
braukt stundām ar ričuku. Visu vasaru faktiski trenējos vienatnē.

– Ja paliek
grūti, kā tu sevi piespied?

– Uz treniņu eju ar
prieku! Man tas patīk, es to daru ar smaidu. Paliek grūtāk, dodu tik virsū.
Zinu, kas man jāizdara, pārējais mani neinteresē.

– Kur tu
trenējies?

– Mājās, pa savām
Grantenēm, tā mēs to vietu pie vecām grantsbedrēm saucam. Man neviena lielāka
kalna par 10 metriem tur nav.

Reizēm aizbraucu uz
Alūksni paslēpot. Esmu bijis tikai vienā nometnē – decembra sākumā uz divām
nedēļām Zviedrijā.

– Kas tev
Grantenēs taisa špūri?

– Skolotājs Ančs.

– Ar retraku?

– Nē – ē (smejas)!
Iemin ar slēpēm, slidsolim iebrauc ar burānu. Kad novembrī pirmais sniegs kusa
nost, mums bija palikusi 500 m trasīte. Ančs stāvēja ar lāpstu un visu laiku
sniegu no malām meta virsū, lai es tik varētu slēpot.

– Slēpošanā
daudz izšķir spēja maksimāli ātri tikt augšā garos un stāvos kāpumos. Kā tu to
savās desmitmetrīgajās Grantenēs vari satrenēt?

– Man ir sava
zināšana. Protams, arī pateicoties Andžam. Vispirms jau vajag fizisko. Cik
skatos, lielajai Rīgas komandai jau nav fiziskā. Tik kilometrus brauc. Prasu,
cik tad jau ir? 1600 esot saslēpojuši. Man tikai mazliet virs tūkstoša sanāk.
Bet kur tie rīdzinieki ir? Labākais pusotru minūti aiz manis! Kilometriem nav
nozīmes. Svarīgi ir izdarīt pareizi. Tagad esmu to sapratis. Man jau Andža visu
laiku to borēja. Ne jau no kvantitātes, bet no kvalitātes viss atkarīgs.

Biju pie dakteres,
viņa brīnās – kāda sirds man bija pavasarī, tāda ir arī tagad. Vari dot, kādu
slodzi gribi, visas analīzes ir ideālas. Viņa smejas: "Čangals ir
nenokaujams!" Visi mani sauc par Čangalu, daktere arī.

– Tāda iesauka
tevi neapvaino?

– Nē! Es jau
taisnojos, ka neesmu čangals, bet visi saka, ka visīstākais! Ja jau citi tā
domā, ko es pretošos? Lai sauc.

– Tev ar Jurčiku
jeb Juri Ģērmani – vienīgo latvieti, kas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā
spējis iekļūt labāko piecdesmitniekā – nopietns mačiņš. Kurš vairāk reižu kļūs par
Latvijas čempionu?

– Viņam ir 17
tituli. Tāda runa bija, ka šoziem es viņam tikšu garām. Atšķirība tā, ka viņš
tos izcīnīja deviņos gados, man iet tikai piektais.

– Kāds ir tavs
nedēļas režīms, strādājot benzīntankā?

– Tagad ir vieglāk,
esam pieci operatori. 12 stundas nostrādāju, nākamajā rītā eju uz treniņu,
vakarā uz nakts dežūru. Pa dienu izguļos, pēcpusdienā treniņš. Pēc tam man ir
divas brīvas dienas, tajās sagatavošanās periodā varu pat četras reizes
patrenēties.

– Sieviņa tev
nepārmet, ka tu tik strādā, guli un trenējies?

– Viņa vismaz
priecīga, ka nestaigāju ar saviem draugiem dzerdams. Bez sporta būtu ar viņiem
aizgājis. Pa vidu diezin vai kāds paliek. Vai nu tur, vai šur. Es izmainīju
virzienu, un viss kārtībā.

Dainis CAUNE

Foto: Dainis Caune,
Sports

Jānis Paipals

DUS operators,
piecpadsmitkārtējs Latvijas čempions

Dzimis 1983. gada 28. septembrī Gulbenē

Augums, svars        180
cm, 78 kg

Izglītība Gulbenes vakara maiņu vidusskola

Sportā vispirms trenējies basketbolā. Distanču
slēpošanā pirmais treneris Jānis Ančs, tagad – Andris Gailītis

Ģimenes
stāvoklis precējies,
dzīvesbiedre Dina gaida otru bērniņu, ir meita Līva

Vaļasprieki basketbols, futbols

Procesā

Necieņa intrigām

Oļega Maļuhina
atgriešanās, cīņa par vietu izlasē startam pasaules čempionātā, slēpošanas
komandas Rīga ambīcijas… Neviena intriga netraucēja gulbenietim Jānim
Paipalam gūt pārliecinošas uzvaras Latvijas čempionāta pirmajās divās
disciplīnās Priekuļos.

Paipals uz goda
pjedestāla bija vienīgais bez olimpiskās pieredzes. 15 km slidsolī viņš
pusminūti pēc sevis atstāja pieckārtējo olimpieti Oļegu Maļuhinu, 34 sekundes –
Turīnas spēļu dalībnieku Valtu Eiduku.

10 km klasiskajā
solī, pēc pirmā 2,5 km apļa noķēris Maļuhinu, kas startēja 30 sekundes
iepriekš, Paipals it kā apstājās. "Domāju, tūlīt mukšu prom, bet… nūja
slīd ārā no rokas," pēc finiša skaidroja gulbenietis. "Pārtrūkusi
roktura siksniņa! Sapratu – lielas aršanas nebūs, bet uzvaru noturēju!"

Šajā distancē Oļegu
par astoņām sekundēm apsteidza Valts Eiduks. "Konkurencīte jāmēģina
sagādāt, lai čaļiem nav tā vienkārši uzvarēt," priecājas Lauksaimniecības
akadēmijas Būvniecības fakultātes 3. kursa students. "Pašreiz kārtoju sesiju,
šonedēļ vispār neiznāca paslēpot. Jācenšas, lai paliktu budžeta grupā. Visa
dzīve viena cīņa."

Valts galvenokārt
trenējoties pa Uzvaras līdzenumiem, kā viņš dēvē Uzvaras parka trasīti Rīgā.
Tikai brīvdienās, kad tiekot uz mājām Aizkrauklē, varot pastrādāt Jauju kāpumos
vai Vietalvas Mailēs. "Cenšos saglabāt pieņemamu fizisko formu. Nākamgad,
kad izglītība būs rokā, varbūt nopietni atgriezīšos sportā un domāšu par
aiznākamajām olimpiskajām spēlēm."

"Viegli
nebija," pēc Priekuļu batālijām atzina Oļegs Maļuhins, kurš distanču
slēpošanā par Latvijas čempionu vēl nav kļuvis. Bet jāņem vērā, ka
daugavpilietis vēl tikai sācis savu atgriešanos sportā.

Niecīgajā dāmu
konkurencē vienīgais prieks, ka absolūti ātrākā bija septiņpadsmitgadīgā cēsiniece
Anete Brice. Kopā ar gulbenieti Viktoriju Savļaku viņa pretendē startam Eiropas
Jaunatnes olimpiādē. Puišu izlasē sev vietas jau nodrošinājuši Rinalds
Kostjukovs (Madona), Roberts Slotiņš (Cēsis), Nauris Biķernieks un Ronalds
Vovers (abi Madona), kuri šādā secībā finišēja abās čempionāta dienās.

Pasaules čempionāts
februāra pēdējā dekādē šogad risināsies tepat Eiropā – čehu Liberecē. Tas
palielina mūsu iespēju startēt ar pilnu – četru vīriešu komandu.
"Visstabilākie pretendenti ir Paipals un Maļuhins," skaidro Latvijas
Slēpošanas savienības valdes loceklis Roberts Raimo. "Trešais numurs ir
Arvis Liepiņš, kas Priekuļos kļuva par divkārtēju junioru čempionu, ceturtais –
Aigars Kalnups. Valts Eiduks un Sandis Ķemers tajā laikā startēs ziemas
universiādē."

Dainis CAUNE

Pagaidām bez
šautenes. Atgriežoties
Priekuļu biatlona centrā, Oļegs Maļuhins kļuva par Latvijas vicečempionu
distanču slēpošanā

Foto: Dainis Caune,
Sports

Bronza un
sudrabs. Tāds bija LLA
studenta Valta Eiduka veikums pirmajās divās Latvijas čempionāta disciplīnās

Ātrākā. Aneti Brici, kura vēl startē jauniešu
konkurencē, jau var uzskatīt par Latvijas ātrāko distanču slēpotāju

Nemainīgie. Rinaldam Kostjukovam zelts, Robertam Slotiņam
(pa kreisi) sudrabs, Naurim Biķerniekam bronza. Tāds divas reizes pēc kārtas
izskatījās jauniešu pjedestāls