Ar ģimenes karogu un slēpēm pa ūdeni
Ir taču kaut kas no reāla kaifa — vienās peldbiksēs ar ātrumu vismaz 60 km stundā, matiem plīvojot, traukties pa ūdens virsmu! Tā ir ūdensslēpošana. Tiesa, tās visprimitīvākajā izpausmē. Un arī nedaudz nelegālajā, jo arī šajā izklaidē ir savi drošības noteikumi — hidrotērps, veste, ķivere… Ūdens nemaz nav nemaz tik mīksta piezemēšanās vieta, par ko ne viens vien ir pārliecinājies, uz vēdera plakaniski iekrītot pat no 1 m augstuma. Bet ātrumā, kas pārsniedz 60 km stundā ūdens kļūst vēl cietāks.
ČETRI PUNKTI LATVIJAS KARTĒ
Tiesa, ir ļoti liela atšķirība, matiem vējā plīvojot un peldbiksēs, vizināties pa ūdens virsmu vai nodarboties ar ūdensslēpošanu kā ar sporta veidu — tramplīnlēkšanu, figurālo slēpošanu, slalomu. Pēc ekspertu atzinuma, par sportu šobrīd Latvijā var runāt četrās vietās (vai klubos, kā labāk tīk!) — pie Rīgas Piņķos, pie Jūrmalas Priedainē, netālu no Siguldas Umeru ezerā un netālu no Preiļiem Eikša ezerā. Vecākā bāze ir Priedainē, ārpus Latvijas zināmākā — Eikša ezera, kur noticis arī PSRS čempionāts. Tieši par šo bāzi laikam varētu uzņemt seriālu, kas sižeta dramatisma ziņā Ugunsgrēku atstātu jaņos un garuma ziņā varētu konkurēt ar Hameleoniem. Ezera konfigurācija un valdošie vēji Eiksi ļauj uzskatīt par izcilu vietu ūdensslēpošanai un prieks, ka, spītējot ugunsgrēkiem un īpašnieku maiņām, Jānis Kokins, kura meita aizsniedzās līdz PSRS čempionāta medaļām, bet tagad slēpo arī viņa mazbērni, spējis saglabāt vietu, kur sportisti joprojām jūtas kā mājās. Tieši tāpēc Preiļu slaloma skolas dominance jūtama joprojām — Ingus Buks, Aivars Rubuls, bet pavisam drīz viņiem uz papēžiem var mīt arī Lukass Vucāns.
Ento elpu Priedainei spējis iedvest PSRS čempionāta medaļnieks Gints Ruņģis. Tagad slēpo paša un arī brāļabērni. Siguldas bebrus līmenī notur ekspreilēnietis Ingus Buks, kas joprojām ir labākais Latvijas slalomists un ar azartu māca jaunos. Veiksmīga Aqua Sports bāze izveidojusies Piņķos — pašā ciemata centrā! Tās ģenerators ir Valters Cinis, kura dēls Miks ūdensslēpošanas māku tagad apgūst, studējot ASV. Viņš ir reālākais, kas varētu pārtraukt Buka teju 20 gadus ilgo valdīšanu slalomā. "Varbūt jau nākamgad," domā Ingus. "Tomēr tāpat vien nepiekāpšos. Lai parāda, ka ir labāks un kaut ko tajā Amerikā samācījies!"
Latvijas Ūdensslēpošanas un veikborda federāciju jau septiņus gadus vada advokāts Valdis Bišers: "Pirmā problēma ir viena un tā pati — nauda. Latvijas čempionāta sarīkošanai tikai degvielai vien vajag 500 eiro. Treniņam vienai ieiešanai ūdenī vajag 20 eiro. Sezona labākajā gadījumā ir no maija līdz oktobrim, tāpēc, ja gribam būt konkurētspējīgi, tā jācenšas pagarināt siltajās zemēs, un tā atkal ir nauda. Tomēr, kaut arī neesam olimpiskais veids un diez vai būsim, esam dzīvi un elpojam — gan vaļasprieka, gan ļoti šaurā lokā arī sporta līmenī. Četri galvenie klubi uz ūdens turas dažādos veidos — vieni vairāk tirgo slēpes un laivas, otri — pakalpojumus, piedāvājot atpūtu un slēpošanu, kā arī slēpotapmācību. Ļoti interesants ir Jūrmalas Partizāņu Ugunskurs, kas nodarbojas ar akrobātisko ūdensslēpošanu. Neapšaubāmi, ka ļoti svarīgas ir ģimeniskās saites, jo gandrīz visiem labākajiem jaunajiem slēpotājiem ar šo sporta veidu ir aizrāvušies arī vecāki. Šis vīruss ir gājis dziļumā. Kaut arī pēdējos gados jauniešu vidū vērojams neliels apsīkums, tomēr ir divi ļoti talantīgi jaunieši, kas drīz var sevi pieteikt arī Eiropā — Adrija Ruņģe un Lukass Vucāns. Slaloms izsenis mums ir populārākā un kvalitatīvākā disciplīna, taču ir kas grib sevi parādīt arī tramplīnlēkšanā un figurālajā slēpošanā. Ir pilns ūdensslēpošanas spektrs."
PRIEDAINES FENOMENS
Latvijas ūdensslēpošana aizsākās Lielupes ūdeņos un augstāko vilni sita, kad to savā paspārnē ņēma Rīgas Radiorūpnīcas (RRR) sporta klubs un izveidoja bāzi Priedainē. Nupat tai apritēja 40 gadi. Tā lielā mērā saistās ar vīru, ko var sajaukt ar Brīvības pieminekļa autoru. Jā, arī RRR lepnums ir PSRS čempions Kārlis Zāle. Jau vairākus gadus bāzi apsaimnieko Gints Ruņģis, apliecinot, ka ūdensslēpošana ir ļoti ģimenisks sporta veids. "Jā, jā, mazliet savtīgi tas ir, jo pirmkārt domāju par savu meitu un brāļameitu," teic Gints, kas pirms 30 gadiem kā LVFKI students manā vadībā rakstīja ūdensslēpošanas vēsturi Latvijā… "Arī mans sešgadīgais dēls jau slēpo. Bet, domājot par savējiem, daru, lai arī citi te justos labi. Es ar šo vietu esmu saistīts gandrīz 40 gadus. RRR bērniem te bija iespēja kāpt uz slēpēm, un no septiņu gadu vecuma sāku trenēties. Bāzi esam sakārtojuši un piedāvājam dažādas atpūtas iespējas — no ūdensslēpošanas līdz zemūdens peldēšanai un zemledus makšķerēšanai. Mazs pārspīlējums, kas nav tālu no patiesības."
Savulaik Gints un nedaudz jaunākais Gundars izcīnīja medaļas PSRS jauniešu čempionātos, bet 15 gadu vecumā Gints ieguva sudrabu arī pieaugušo konkurencē. Līdz starptautiskajai normai — 12 m — 3,5 bojas — 58 km/h, kas vīriešiem ir kutera standartātrums, — pietrūcis pavisam maz. Pēc rosīšanās biznesā un paklejošanas ārzemēs, atgriezies Priedainē, lai savu meitu redzētu uz goda pjedestāla Eiropas jauniešu čempionātā. "Adrijai šobrīd ir 12. Tikpat, cik brāļameitai Megijai. Sacensībās nav radu būšanas un abas savā starpā cīnās ne pa jokam," stāsta Gints. "Šobrīd nedaudz priekšā ir Adrija, kas augstāk ir Eiropas rangā, bija otrā Baltkrievijas čempionātā, uzvarēja Lietuvas čempionātā. Latvijā gan pārāka bija Megija. Tā viņas viena otro dzen uz priekšu, un nākamgad darīsim visu, lai startētu Eiropā, jo U-14 vecuma grupā būs pēdējais gads. Treniņos viņa jau spēj 13 m trosē izbraukt trīs bumbas. Jādabū stabilitāte, jāpieliek kāda pusbumba, tad ir visas cerības cīnīties par medaļu. Lai sezonu pagarinātu, aprīlī būtu jātiek uz nometni siltākos ūdeņos. Jaunatnes līmenim pusgads uz slēpēm būtu labi. Ja gribi būt labs pasaulē, jāslēpo visu gadu un tad jādodas studēt uz ASV. Bet līdz tam vēl jānobriest. Vispirms ir mazie mērķi."
Gints vēl piebilst par jaunajām tendencēm: "Pa šiem gadiem, kopš es slēpoju, inventārs, īpaši jau laivas, spērušas platu soli. Motori kļuvuši jaudīgāki, nodrošina nemainīgu ātrumu, līdz ar to vajadzīga perfektāka tehnika un atlētus nomaina ne mazāk spēcīgi, bet slaidi sportisti, kam ir priekšrocības slalomā. Bukam Siguldā bija viens ļoti perspektīvs un slaids puisis, taču pabeidza skolu un dzīvē ienāca citas prioritātes, jo ar ūdensslēpošanu bagāts nekļūsi. Bagāts esot, vari aizrauties ar to."
BAŠĶU FENOMENS
Ūdensslēpošanas bāzi Eikša ezerā netālu no Preiļiem aizsāka Jānis Kokins. Preiļu SCO bija resursi, lai Bašķos taptu vieta, kurā varēja rīkot pat PSRS čempionātu. Bašķi joprojām ir viena no nedaudzajām bāzēm Latvijā, kur pilnvērtīgi var nodarboties ar ūdensslēpošanu. Ļoti iespējams, ka nākamajā gadā pēc ilgāka pārtraukuma ar Riebiņu novada domes atbalstu varētu tapt arī maza treniņgrupa. "Apkārtējie puikas ar lielām acīm skatās uz visu, kas te notiek, jo viņiem te nav nemaz tik daudz iespēju. Pagaidām pa retam varam paņemt viņus motorlaivā, lai paskatās, kā citi slēpo. Bet varbūt tieši starp viņiem ir kāds talants," cerīga saka Diāna.
Diāna Kokina-Vucāne nevarēja nebūt ūdensslēpotāja. Gan tāpēc, ka Preiļos pārāk liela sporta veidu izvēle viņas bērnībā nebija, gan tāpēc, ka viņas tēvs Jānis bija lolojis un pa dēlītim un naglai attīstījis SCO ūdensslēpošanas bāzi netālu no Preiļiem. Tieši tur aizritēja Diānas bērnība, jaunība, tur auga un joprojām aug bērni. Tieši no turienes Diāna aizslēpoja līdz četriem PSRS jaunatnes čempiones tituliem.
Latvijas čempiones zelta medaļas pat saskaitīt nevarot. "Vairāk par 20 vajadzētu būt. Pēdējo no tām ieguvu pērn, bet šogad nestartēju. Vairāk vēroju dēlu sniegumu." Jā, tagad ar ūdensslēpošanu nodarbojas arī abi viņas dēli Toms un Lukass, kā arī meita Luīze. Bet bāzē joprojām galvenais ģenerators ir tēvs Jānis Kokins. Lukass uz ūdensslēpēm kāpis piecu, bet Luīze — pat četru gadu vecumā. Šogad Eiropas čempionātā U-14 grupā Lukass iekļuva finālā un ieguva 8. vietu. Un jau sasniedzis mammas labāko gadu meistarību — 4 bojas, 12 m/55km/h (Diānas rekords — 5,5 bojas, 13 m/55 km/s). "Visiem trijiem bērniem ir ķēriens, taču Tomam, lai attīstītu talantu, pietrūka finansiālās bāzes. Lukasam situācija ir labvēlīgāka, tāpēc arī rezultāti daudz labāki. Par Luīzi vēl pāragri runāt, bet slēpot viņai patīk. Galvenais, ka ir kur to darīt visiem bērniem un arī citiem slēpotgribētājiem. Šis vaļasprieks patīk daudziem."
Eikša ezers plašākos ūdeņos izvedis vēl vairākus preilēniešus — Jevgeņiju Romanovu, Valdi Ivanānu, Inesi Zīmeli un Guntaru Kokinu, kas ir bijis Eiropas čempions invalīdiem. Bet laikam pats skaļākais vārds ir Ingus Buks, kas ir gandrīz vai Latvijas ūdensslēpošanas dzīvā leģenda. Dzimis 1967. gadā Preiļos un vēl šogad 47 gadu vecumā kļuva par Latvijas čempionu slalomā. Viņa kontā ir arī mūsu ūdensslēpošanas nozīmīgākie panākumi — divkārtējs PSRS čempions, bet 1999. gadā Milānā pasaules čempionātā Ingus ieguva 7. vietu. Tur tika sasniegts arī karjeras rekords — 4 bojas ar 11,25 m garu trosi. "Latvijas čempiona titulus neesmu skaitījis. Kādi 25 varētu būt. Pirmo, šķiet, izcīnīju 17 gadu vecumā, drīz pēc tam 1986. gadā uzvarēju arī PSRS čempionātā. Taču ir bijuši periodi, kad vairāk biju ārzemēs un Latvijas čempionātā nestartēju. Pāris reizes kāds mani ir pārspējis, kā pērn Rubuls. Šobrīd pusboju ar 11,25 m varu izbraukt. Bet gan jau jaunie drīz sitīs pušu, jo pa šiem gadiem arī inventārs ir spēris krietnu soli uz priekšu."
Jautāts, vai 7. vieta pasaulē ir bijuši viņa griesti, Ingus domīgi atteic: "Droši vien, ka ne, bet manas karjeras labākie gadi iekrita juku laikos, kad naudas allaž bija par maz. Grūti gāja arī Preiļu bāzei, tieši tāpēc arī reizēm strādāju ārzemēs. Taču šobrīd esmu piezemējies Siguldas bebros. Ir vairāki cerīgi 10—12 gadus veci puikas un, ja kārtīgi trenēsies, vēl pēc pāris gadiem var arī būt kāds talants."
