Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Priedainē izkalts Eiropas zelts

Kaut arī saule gaisu vēl brīžiem uzsilda virs +20 C, vasara tomēr ir beigusies. Dažāda vasara. Piņķu vidusskolas 8. klases skolniecei Adrijai Ruņģei šī bija pārsteidzoša vasara. Augusta vidū Itālijā netālu no Romas viņa kļuva par Eiropas čempioni ūdensslēpošanas slalomā U-14 vecuma grupā.

Kaut arī Latvijā gada laikā nesanāk pārāk daudz Eiropas čempionu dažādās vecumu grupās, tomēr šis panākums nezin kāpēc paslīdēja garām, gandrīz nepamanīts. Pat Latvijas Ūdensslēpošanas federācijai…

LĪDZ ZELTAM CAUR ADATAS ACI

Priedaines bāzē joprojām dūc laivas motors un gaisā lido slēpju sacelto šļakatu sienas. Trenējas ne tikai māsīcas Adrija un Megija Ruņģes, kam Priedaine ir kā otrās mājas, bet arī entuziasti. Kad Lielupes attekas ūdenī trases bojas aplīkumotas pietiekamā skaitā un ātrumā, jaunā Eiropas čempione Adrija Ruņģe gatava sarunai.

— Vai skolā zināja par tavu panākumu?

— Zināja gan. Pat biju nedaudz pārsteigta. Apsveica klases audzinātāja, sporta skolotāja. Piņķos ūdensslēpošana nav kaut kas pavisam eksotisks, jo tur ir savs klubs, notiek treniņi. Cilvēki ikdienā redz, kas tas ir — ka tas ir skaists sporta veids.

— Uz Eiropas čempionātu šogad tu aizbrauci ar pavisam mazu sacensību pieredzi.

— Jā, tā bija. Pirms tam bija treniņi Lietuvā, jo ir labi, ka pamaini apstākļus, kuros trenējies. Katrā vietā ūdens ir citāds. Uz Itāliju braucām ar auto, un tur bija vienas sacensības. Tas šogad arī viss. Tad jau sekoja Eiropas čempionāts.

— Tajā tu nebiji vienīgā no Latvijas.

— Jā, startēja arī mana māsīca Megija. Arī pie auto stūres pārmaiņus sēdēja mūsu tēvi. Divatā stūrējot, pietika ar 26 stundām, lai nokļūtu galā.

— Eiropas čempionāts tev nepavisam nesākās rožaini…

— Jā, Megija kvalifikācijā nobrauca labi un droši iekļuva finālsacensībās. Man tik labi negāja. Laikam biju pārāk satraukusies, jo sacensībās biju maz startējusi. Treniņi tomēr ir pavisam kas cits. Arī apstākļi plašajā ezerā bija daudz atšķirīgāki nekā mūsu Priedaines kanālā. Es izbraucu tikai pusboju un nokritu (0,5 boja — laivas ātrums 55 km/h — troses garums 14 m). Rezultāts man nepavisam nepatika, dalīju 12./13. vietu. Finālā tika 12 labākās, tāpēc tika rīkotas papildsacensības. Pēc kritiena es biju palikusi laivā un no tās gandrīz pa tiešo devos uz šo braucienu. Tas jau izdevās daudz labāks — 2,0—55—13. Konkurenti uzvarēju, un varējām sākt gatavoties nākamajam startam. Treniņi notika turpat blakus, tikai citā ezerā.

— Cik daudz izdevās patrenēties no Priedaines atšķirīgā ūdenī un apstākļos?

— Maz, jo tur bija ļoti karsts — tuvu plus 40 ⁰C. Vairāk dzīvojām pa viesnīcu, kur bija kondicionieri. Tas bija vienīgais glābiņš. Laukā ilgi izturēt nevarēja. Pat uz ūdens bija ļoti karsti. Kopā ar māsīcu atradām, kā īsināt laiku. Nedaudz zināju arī dažas citas slēpotājas, ar ko sapazinos iepriekšējās sacensībās turpat Itālijā, — no Šveices, Francijas. Taču kopā netusējām. Angļu valodu protu tīri labi, un tādās reizēs to vēl var pilnveidot. Mācos arī krievu valodu, bet ar to ir grūtāk, jo Piņķos krievu nav un uz ielas šo valodu nedzird. Nav tā kā Rīgā.

— Kādi bija sacensību apstākļi?

— Ļoti labi. Ezerā pūta tikai viegls vējiņš. Viļņu nebija. Laiva bija labāka nekā mūsējā Priedainē, aiz tās bija mazāks vilnis.

— Tev, kas finālsacensībās iekļuvi caur adatas aci, vajadzēja startēt pirmajai?

— Tas varbūt pat bija labi. Izgāju uz starta, nobraucu, un viss. Nevajadzēja gaidīt, nervozēt. No otras puses, tāpat dabūju panervozēt, skatoties, kā brauc citas. Pašai sanāca patiešām ļoti labs brauciens, kāds tikai pa retam treniņos bija izdevies — 3,5—55—13. Sapratu, ka tāds rezultāts ne visām būs pa spēkam. Arī pēc šī sava brauciena sēdēju laivā un skatījos, kā brauc citas. Turēju īkšķus par Megiju, tomēr cerēju, ka man šoreiz būs augstāka vieta. Tāds ir sports.

— Kad saprati, ka esi pirmā?

Pēc kvalifikācijas rezultātiem pēdējās brauca stiprākās. Kad bija palikušas divas, sapratu, ka medaļa ir, un tam galīgi negribējās noticēt. Taču arī stiprās ukrainietes manu rezultātu neuzlaboja, un beigās biju pirmā. Galva riņķī sagriezās no laimes. Par kaut ko tādu, dodoties uz čempionātu, nemaz nesapņoju. Pat par medaļām ne. Iekļūt sešniekā — jau tas būtu panākums. Bija patīkama sajūta stāvēt uz pjedestāla un dzirdēt Latvijas himnu. Drošs paliek drošs, karogs mums bija līdzi.

— Tūdaļ pēc Eiropas čempionāta vēl bija divas sacensības.

— Jā, Preiļos bija Latvijas čempionāts. Bet tur jau bija U-17 grupa, jo dalībnieku Latvijā nav daudz. Paliku otrā aiz Līvas Spuriņas no Piņķu kluba. Viņa ir pāris gadu vecāka. Var teikt, ka tādas vietas mums būtu arī lielo vērtējumā. Pieaugušo slēpošana ir tādā hobija līmenī. Pēc tam bija Lietuvas čempionāts — jau kopā ar pieaugušajiem —, un atkal paliku otrā aiz Līvas.

— Vai ar to arī sezona ir galā?

— Lai gan laiks ir labs, tagad slēpojam mazāk. Savu prasa skola. Kad tik labi nostartējām Itālijā, mūs uz savām sacensībām uzreiz aicināja ukraiņi, kam ir ļoti labi braucēji. Taču tētis nolēma, ka šogad vairs nekur nebrauksim. Visam vajadzīga arī nauda. Sacensības notiks oktobrī, un tad es arī diez vai vairs tik labi varētu braukt, jo trenējusies būtu mazāk.

— Cik daudz vasarā dienā sanāca trenēties?

Divas reizes dienā pa 6 braucieniem. 12 braucieni — tas ir diezgan daudz, un bija ko turēt.

— Ir sanācis arī sāpīgi krist?

— Ir gan, un, lielā ātrumā triecoties, ūdens ir ciets. Šogad, kaut arī čempionātā kritu, esmu iztikusi bez kūleņiem. Tie ir tie sāpīgākie kritieni, jo ātrums ir liels.

— Nu jā — kuteris brauc taisni ar 55 km/h, tev jāapņem bojas, kas no ass līnijas atrodas 11,5 m ar pēc iespējas īsāku trosi, tu centies ar 13 metrus garu. Lai to izdarītu, slēpotāja ātrums brīžiem krietni pārsniedz 70 km/h un spiediens uz slēpi ir trīskārt lielāks par pašas svaru… Savainojumi ir bijuši?

— Vienreiz izmežģīju potīti. Citu nav bijis. Arī smadzeņu satricinājumu ne, kaut arī tajos nav grūti iedzīvoties.

— Vasara mums nav gara. Ko dari ziemā?

— Trenējos vieglatlētikā pie treneres Initas Ārentes. Divas vai trīs reizes nedēļā. Daru visu ko, bet labāk patīk augstlēkšana un tāllēkšana. Taču diez vai vieglatlētika varētu izkonkurēt ūdensslēpošanu, tāpēc tā man vairāk noder, lai vasarā būtu vairāk spēka, ātruma un es būtu labākā formā. Piņķos mums ir baseins, no klases regulāri ejam peldēt. Vēl mazliet esmu gājusi arī uz vingrošanas treniņiem. Tie arī palīdzēja ūdensslēpošanai. Attīstīja lokanību, koordināciju.

— Vai kalnu slēpošanu neesi pamēģinājusi? Tā arī varētu noderēt ūdensslēpošanai.

— Vēl ne. Pērn tāda doma bija, bet ziema bija pavisam īsa. Nesanāca. Vispirms jāsāk Latvijā, tad var braukt uz citiem kalniem.

— Kuri mācību priekšmeti patīk vislabāk?

— Sports. Mūzika patīk. Mazliet spēlēju ģitāru. Kultūras centrā ir ģitāras nodarbības.

— Nākamajā sezonā jau būs jāstartē kopā ar gadu un divus gadus vecākām — U-17 grupā. Kā vērtē savas izredzes?

— Būs grūti, un pirmajā gadā ne uz ko lielu cerēt nevarēs. Šogad meitene U-17 grupā uzvarēja ar ļoti labu rezultātu — 4,0—55—12. Man tas vēl sapnis, bet, cītīgi trenējoties, arī to var sasniegt. Šis panākums noteikti man dod lielāku ticību un centību vairāk un labāk trenēties.

 

RUŅĢU DINASTIJA ATGRIEŽAS

Adrijas tētis Gints Ruņģis toreizējā Radiorūpnīcas ūdensslēpošanas bāzē Priedainē ir uzaudzis un pavadījis daudzas vasaras. Man šķiet, ka trenēties sāku 7 gadu vecumā. Un tad visu vasaru te gandrīz vai dzīvoju — treniņi sākās deviņos rītā un beidzās deviņos vakarā,” stāsta Gints Ruņģis, kuru ar ūdensslēpošanu saindēja šā sporta veida patriarhs Kārlis Zāle, bet meistarībā tālāk skoloja Andrejs Pušakovs-Prāve, jau piecpadsmit gadu vecumā Gintam palīdzot nonākt līdz PSRS vicečempiona titulam pieaugušo konkurencē.

„Brālis Gundars arī te trenējās, taču sportā viņam allaž biju kādu solīti priekšā,” turpina Gints. „Viņš tika līdz PSRS jaunatnes čempionāta medaļai, es biju čempions jauniešu un junioru konkurencē, bet jau 15 gadu vecumā izcīnīju sudrabu gan PSRS pieaugušo čempionātā, gan PSRS kausā. Taču drīz sākās armija, tad ģimene, pēc tam — studijas. Pirmajos neatkarības gados naudas nebija un pagāju no slēpošanas malā. Bagāta onkuļa, kas sponsorētu treniņus Floridā, arī nebija. Ūdensslēpošana palika hobija līmenī.”

„Atgriešanās notika gandrīz kopā ar bērniem,” uzsver Gints Ruņģis. „Pirms gadiem desmit atsākām braukt Priedainē, taču pa īstam šeit esmu tikai trešo gadu. Bija sajūta, ja es te neko nedarīšu, šī bāze vēl vairāk panīks. Bet man bija motivācija. Auga meita, un viņā es redzēju potenciālu. Diemžēl pagaidām vēl ir līdzekļu bads, katru gadu te ielieku pa kripatiņai. Pērn pat bija doma pārdot māju, pirkt dzīvoklīti un starpību ielikt sportā. Taču sieva nepiekrita, un gan jau viņai ir taisnība.”

— Ar šo panākumu Itālijā jūs varat kaut nedaudz papildināt gan savu, gan federācijas kasi.

— Nianses par naudas plūsmām nezinu. Pieteikumu Latvijas Sporta federāciju padomei esmu iesniedzis un visus dokumentus aizpildīju. Kas būs tālāk, nezinu. Ceru, ka šoreiz kaut daļa līdzekļu tiks arī tiem, kas tos nopelnījuši, nevis ieguls citā maciņā, jo līdz šim nekāda atbalsta no malas nav bijis. Tagad gan būs jāsāk meklēt sponsorus un atbalstītājus. Galu galā ne jau naudā laime. Tie mirkļi, kurus izbaudījām, kad Adrija stāvēja uz pjedestāla, ne par kādu naudu nav nopērkami. Tā ir sporta maģija.

— Vai šo bāzi sezonas laikā var dabūt plusos?

— Par plusiem pagaidām nedomāju, jo visu laiku kaut kas jāieliek iekšā. Taču ar katru gadu kļūst vieglāk. Diemžēl šogad nebija vasaras, pareizāk — tā sākās vēlu, un interesenti parādījās tikai augustā, bet mēs divas nedēļas bijām sacensībās Itālijā. Pie tā domāju piestrādāt, lai Priedaine kļūst par labu atpūtas vietu tiem, kuriem patīk ūdensslēpošana. Mums ir ļoti pateicīga lokācijas vieta — blakus Jūrmalai, tuvu Rīgai.

— Tehnoloģijas mainījušas apģērbu, un slēpot var pat +2 C temperatūrā…

— Jā, kamēr ūdens nav sasalis, šādas iespējas tagad ir. Arī Adrijai esmu iegādājies sauso tērpu, taču negribu viņu mocīt. Aukstumā daudz vieglāk iedzīvoties traumās. Mēs sezonu parasti sākam aprīļa beigās — talkas dienā. Sakopjam pļavu, ieejam pirtī un kāpjam uz slēpēm. Līdz oktobrim noteikti slēpojam. Vēlāk jau viss atkarīgs no laikapstākļiem, bet, ja ir interesenti, brīvdienās sezonu turpinām. Tagad ir uzdevums izveidot klubu. Ir sarunāta laiva, lai varam trenēt bērnus. Arī laba lielā laiva. Ieceres ir, lai tikai ir laiks, spēks un nauda! Tad arī attiecības ar federāciju vairs nebūs tik svarīgas. Esmu apņēmības pilns, jo motivācija ir laba. Adrija parādīja, ka viņa var daudz sasniegt. Cerīga ir arī brāļameita. Dēlam Tomam ir astoņi gadi, un, manuprāt, viņam ir vēl lielāks talants nekā man. Tēvam būtu grēks to neatbalstīt un neattīstīt. Lai ko tas arī maksātu!

 

2015. GADA EIROPAS U-14 ČEMPIONĀTS ŪDENSSLĒPOŠANĀ

Kvalifikācijas sacensības

1. Sofija Maksimenkova (Ukraina) 3,5—55—13,00

2. Atina Pontifaka (Grieķija) 2,0—55—13,00

2. Valērija Trubska (Baltkrievija) 2,0—55—13,00

7. Megija Ruņģe (Latvija) 3,0—55—14,25

12. Adrija Ruņģe (Latvija) 0,5—55—14,25

papildbraucienā 2,0—55—13,00

Finālsacensības

1. Adrija Ruņģe 3,5—55—13,00

2. Svetlana Prosvetova (Ukraina) 3,0—55—13,00

3. Sofija Maksimenkova 2,5—55—13,00

10. Megija Ruņģe 1,0—55—14,25