Piecelties un sākt dienu
Kārlis Pakārklis ir fotogrāfs ar sapņiem. Sešdesmit piektajā dzimšanas dienā viņš vēlētos sarīkot savu sacensībās uzņemto labāko foto izstādi, vēl arī fotografēt mačos, kuros piedalās pasaules izcilākie atlēti un ar savu neaizvietojamo ikdienas palīgu trīsriteni startēt velo sacensībās. Par spīti tam, ka Kārlis jau vairāk nekā 20 gadus cīnās ar Pārkinsona slimību, viņam pietiek spēka ne tikai izvirzīt mērķus, bet tos arī piepildīt.
SEVI AIZSTĀVĒT, NEPAZEMOT
Kārlis Pakārklis ar fotogrāfiju pazīstams jau 40 gadus. Vidējo izglītību ieguvis Angļu ģimnāzijā, turpinājis mācības Rīgas 3. tehniskajā skolā. „Augstāko vērtējumu skolā parasti nopelnīju dziedāšanā, fizkultūrā un rasēšanā. Izvēlējos apgūt rasētāja konstruktora profesiju. Tiklīdz pabeidzu skolu, mani iesauca armijā. Palaimējās, jo paliku dienēt Rīgā, Abrenes ielā. Pateicoties kaligrāfiskajam rokrakstam, zīmēju dažādas shēmas un kartes.”
Sports Kārļa ikdienā ienāca pusaudža gados, kad viņš trenējās 3. Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tas palīdzēja tikt galā ar armijas grūtībām: „Armijā skriešanā mani nomocīt nevarēja. Dažkārt citi biedri pa vidam nosnaudās, kad pamodās, es vēl turpināju skriet. Bet skaidrs, ka ne vienmēr gāja viegli. Taču, manuprāt, armija katram vīrietiem būtu vajadzīga. Lai arī dažkārt kādam liekas, ka tas ir pazemojoši, bet tur tieši iemācās sevi aizstāvēt. To jau no pirmās dienas armijā sapratu, ka nedrīkst ļaut sev darīt pāri ne emocionāli, ne fiziski. Jāsaka, ka pārējie respektēja un mani lika mierā. Tie, kuri mājās bija apčubinātie, tiem armijā bija grūti — tas gan. Viens no maniem rūdījumiem pirms armijas bija piedalīšanās mājas celtniecībā Ziepniekkalnā, kurā arī pašlaik dzīvoju. Vecāki bija izlēmuši, ka māju būvēsim paši. Man kā bērnam tas nozīmēja, ka pēc skolas nebija nekāda atpūta, bet darbs — piedalījos javas jaukšanā, sienu mūrēšanā un citos darbos.”
Pēc armijas Pakārklis sāka strādāt Valsts specializētajā konstruktoru birojā. „Birojam blakus atradās foto laboratorija, kurā bieži iegriezos — attīstīju filmiņas, kopēju bildes, fotogrāfija mani bija aizrāvusi. Konstruktoru biroja likvidācija sakrita ar Latvijas televīzijas fotogrāfa vakanci 1994. gadā. Izturēju konkursu un 10 gadus — līdz 2004. gadam — nostrādāju šajā darbā. Sākumā fotografēju izdevumam Rīgas Viļņi, jo tā redakcija tolaik atradās televīzijas ēkā. Manos uzdevos bija fotografēt dažādus raidījumus, izrādes, seriālu uzņemšanu, piemēram, savulaik bija tāds populārs seriāls Dzīvoklis ar spilgtu personāžu Jančuku. Paralēli sadarbojos arī ar izdevējiem — vairāk nekā 10 grāmatas tapušas ar manām fotogrāfijām. Dažkārt bijuši tādi fotografēšanas piedāvājumi, kuriem pat nespēju noticēt, viens no tādiem — Smokie koncerts Rīgā 2010. gadā.”
VAIRS NE MŪŽAM, VAIRS NEKAD…
Par vienu no savas dzīves pagrieziena punktiem Kārlis min komandējumu uz Pēterburgu 1989. gadā. „Braucām pēc fotomateriāliem — tur ražoja fotopapīru, filmiņas. Ar mikroautobusu ziemas laikā bijām ieradušies vēlā vakara stundā. Pasūtīto preci varējām saņemt no rīta. Nācās pārnakšņot busiņā. Kāda banda ievēroja, ka stāv auto ar Latvijas numuru, un mūs nakts laikā piekāva līdz bezsamaņai. Šis gadījums manu veselību pasliktināja diezgan strauji. Lai arī pirms tam biju slimojis ar neirozi, piekaušana līdz bezsamaņai bija krietna darvas deva manai veselībai.”
Lai arī sportam nav metis mieru, šobrīd ik dienas Kārlis veselības uzturēšanai lieto medikamentus. Pārkinsona slimības saasinājuma brīžos viņam ir grūti pat izkāpt no gultas. Esot izstrādājis īpašu metodi, kā piecelties un sākt dienas gaitas. No pensijas ik mēnesi nākas tērēt 120 eiro medikamentiem. Kārlim nozīmīga ir iespēja fotografēt dažādos pasākumos, kur nedaudz, bet tomēr varot nopelnīt zālēm, lai arvien mazāk būtu to brīžu, kad līdz pensijai vēl dažas dienas, bet medikamenti jau beigušies. „Fotografēšana ir arī veids, kā varu izrauties no mājām un būt sabiedrībā,” stāsta Kārlis. „Dzīvot mani motivē arī tas, ka nākamajām paaudzēm atstāšu daudz bilžu, ar maniem darbiem ilustrētas grāmatas un žurnālus. Tā, manuprāt, ir lielākā vērtība. Gribētos vēl izveidot izstādi un aizbraukt uz starptautiskiem mačiem pabildēt. Vislabākie kadri ir tie, kuros notvertas patiesas emocijas. Nesen sacensībās Baložu bizonis nofotografēju kādu mazu meitenīti skrienam un raudam, pat iztēlojos viņas domas: vairs nemūžam, vairs nekad!”
GARGABALNIEKA RŪDĪJUMS
Kārļa kontā ir gana daudz arī paša startu sacensībās. Galvenokārt tās bijušas garās distances un ultramaratoni. Fotogrāfs piedalījies gan 50 km, gan 100 km skrējienā Jūrmalā. „Toreiz lielo apņemšanos noskriet 100 km izjauca dabas stihija,” ar skumjām atceras Kārlis. „Biju jau pieveicis 80 km, kad skrējienu pārtrauca, jo sākās tāda vētra, ka ar blakus esošo nebija iespējams sadzirdēt. Arī tagad mēģinu pēc iespējas vairāk kustēties, izbraucu ar velo, kuru no divriteņa esmu nomainījis pret trīsriteni — tā ar manām veselības likstām drošāk. Vēl nesen uz sacensībām Dzintaros devos ar velo. Līdz startam aizbraucu 20 km, skriešus pieveicu četrus kilometrus un tad atpakaļ uz mājām atkal ar velo. Ar savu trīsriteni gribētu piedalīties kādās velo sacensībās tautas klasē.”
Kārlis Pakārklis regulāri piedalās sporta kluba Optimists (tas vieno cilvēkus ar īpašām vajadzībām) organizētajās sacensības. Tajās pašam nākas gan startēt skriešanas distancēs, gan piedalīties peldēšanas sacīkstēs, gan paspēt iemūžināt notiekošo.
Skriešanā Kārlis ievilinājis arī savu dēlu Māri. Seniors joprojām skaidri atceras to dienu, kad tas noticis. Kārlis piedalījies skrējienā Rīga—Valmiera, bet dēls ar velo braucis līdzi. „Laikam garajā ceļa posmā Māris secināja, ka pašam arī reiz derētu izmēģināt, ko īsti spēj. Tā nu tagad mēģina regulāri. Man pašam skriešana padevās un patika. Dažkārt dzirdēju uzslavas par labo tehniku. Tolaik svēru mazāk par 60 kilogramiem un ar saviem 178 auguma centimetriem biju piemērots skriešanai, sevišķi garajiem gabaliem,” spriež Kārlis.
Kārlis piekrīt, ka skriešanas popularitāte ir gājusi plašumā — skrējēju un sacensību ir daudz. „Savulaik, lai tiktu uz sacensībam, vajadzēja rezultātu, šobrīd jebkurš arī bez trenēšanās var skriet gandrīz jebkurā maratonā, tikai samaksājot dalības maksu,” vērtē Pakārklis. „Daudziem sacensības ir kā tūrisms, tikai noskriet un labi pavadīt nedēļas nogali. Taču nesaku, ka tas ir labi vai slikti, tā vienkārši šobrīd ir. Tikai nedaudz žēl, ka uztura bagātinātāji ir sabojājuši skriešanas kultūru, daudzi sāk no otra gala — vispirms ar uztura bagātinātājiem, pēc tam treniņi. Agrāk enerģijas dzēriens bija medusūdens, ultraskrējienos arī parasti ēdām medu, kad parādījās banāni, tad arī tos. Bija tāda rokasgrāmata Vieglatlētikas apmācība. Tajā bija aprakstīti arī speciālie vingrinājumi tehnikas uzlabošanai. Tagad, palasot tās pamācības, pat jāpasmaida — tenisa čībiņās ielikt zolīti un uzvilkt vilnas zeķes — tas mazinās kāju traumas… Arī pats esmu skrējis vilnas zeķēs. Savā skriešanas karjerā patiešām iztiku bez traumām.”
Kārlis PAKĀRKLIS
Fotogrāfs, gargabalnieks
Dzimis: 1951. gada 29. jūnijā
Izglītība: absolvējis Rīgas Angļu ģimnāziju un Rīgas 3. tehnisko skolu
Pirmais treneris: Elmārs Ozoliņš
Sportā: Latvijas Skriešanas centra, virtuālā skrējēju kluba Noskrien.lv un sporta kluba Optimists biedrs
Ģimenes stāvoklis: ir dēls un divas meitas, trīs mazbērni
Autori: Dace Lina
