Daudzcīņa ar altruisma vēsmām
Ar iegūto izglītību daudzcīņnieks Andris Eikens, visticamāk, varētu būt kādas sporta skolas direktors vai arī pieprasīts lektors, kurš citiem atklātu inovatīvus trenēšanas noslēpumus, kas gūti viņpus okeāna. Tomēr tā vietā 28 gadus vecais treneris Andris mitinās Murjāņu sporta ģimnāzijas dienesta viesnīcā un ik rītu dodas uz skolas sporta zāli, kur cenšas izaudzināt jaunus daudzcīņas spīdekļus.
KOFERIS NO ASV
Andris Eikens ar ierakstiem savā CV nelielās un iegūtos grādus nevis uzskaita, bet to dotās zināšanas izmanto ikdienā. Andris pēc maģistra grāda izglītības vadībā, izturot nopietnu konkursu, ieguva iespēju ar olimpiskās Solidaritātes atbalstu apgūt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) studiju programmu Delavēras universitātē (ASV). Patlaban Eikens ir vienīgais Latvijas vieglatlēts ar šādu izglītību. Īpašu statusu un papildu plusiņus tas nedodot, ir pārliecināts Andris, bet neatsveramu pieredzi un ideju gūzmu gan.
„Tur viss ir citādāk,” atskatoties uz ASV pavadīto laiku, saka jaunais treneris. ASV sporta nozares milzīgos attīstības tempus neapšaubāmi sekmē cienījams budžets, kas pat vienai ASV universitātei ir lielāks nekā visai Latvijas Vieglatlētikas savienībai. Tomēr būtiska ir pati sporta politika un sistēma — pakāpeniskums un attīstība visa mūža garumā ir pamats sekmīgai sportistu izaugsmei, kā arī tautas veselībai, jau no bērna kājas stingri nosakot, kas un kā būtu jāattīsta un kā to izdarīt, lai sasniegtu vislabākos rezultātus. Arī milzīgie cilvēkresursi ASV izvirza vairākus soļus uz priekšu, nodrošinot produktīvu atlasi valsts izlasēm. Tomēr iekļauties trenera darbā Latvijā esot vieglāk. ASV jauniem speciālistiem sākotnēji jāstrādā par pieredzējušu treneru ēnām, un tikai pēc zināma laika viņi var pretendēt uz savām treniņu grupām.
Apzinoties visas Latvijas treneru ikdienas labās un ne tik labās puses, var runāt pat par zināmu altruismu, kas jaunus cilvēkus mudina sākt strādāt šajā profesijā. Arī Eikens piekrīt, ka, visticamāk, nebūtu izvēlējies šo profesiju, ja nebūtu jutis lielu entuziasmu un patiku. Murjāņu sporta ģimnāzijā Andris strādā kopš 2011. gada, pirms tam pāris gadus viņš bija treneris Jūrmalas Sporta skolā.
Murjāņos jāstrādā daudz — katru dienu jāvada vairāki treniņi, bet nedēļas nogalēs jādodas uz sacensībām, līdz ar to dienas paiet darba dunā. Kā vāveres ritenī… Arī sadzīve norit turpat Murjāņos, no gultas līdz sporta zālei mērojot vien dažus desmitus metru. Tomēr Andris nesūdzas, jo darāmais patīk, turklāt jāstrādā ar atsaucīgiem audzēkņiem un labiem kolēģiem. “Ne visu var nopirkt par naudu,” smaidot apgalvo treneris.
MEITENES PAGAIDĪS
Lai gan šogad uz atlasi bija pieteikušies gan puiši, gan meitenes, Eikena grupā trenējas tikai zēni, un tas neesot uzpūtības vai kautrības dēļ. Andris uzskata, ka pagaidām viņš vēl nav gatavs trenēt jaunietes, jo vēl jāuzkrāj pieredze — meitenēm nepieciešama citāda pieeja, kur pagaidām jaunais treneris “līst iekšā īsti nevēloties”. Sākot strādāt Murjāņos, treniņgrupā bijusi arī kāda meitene, kura “dažās jomās spējusi sist pušu puišus”, taču patlaban Eikena plānos ir līdz pēdējam sīkumam apgūt puišu trenēšanas nianses, bet tad, skat, var pienākt arī meiteņu kārta.
Par saviem audzēkņiem Andrim prieks — sāk veidoties spēcīgs kodols, un rezultāti neliks sevi ilgi gaidīt. Pats jau arī aug līdzi saviem puišiem, četri gadi trenera amatā nieks vien ir. Eikens labi apzinās, ka daudzu acīs viņš ir zaļš gurķis, kuru pagaidām grūti uztvert nopietni, tomēr viņš cer, ka ar laiku izdosies rast simbiozi starp savu sportista pieredzi, akadēmiskajām zināšanām un reālo praksi.
Sevi Andris raksturo kā mierīgu treneri, kurš savas emocijas cenšas “nelaist pār audzēkņiem”. Tomēr gadoties arī tādi brīži, kad kāda dzirkstele pasprūkot. Savus puišus Andris cenšas labi iepazīt, izveidojot arī individuāla garīgā atbalsta sistēmu. Andris stāsta, ka “vienam vajag pilnīgu mieru, citam — uzmundrinājumu vai uzslavu, bet trešajam varbūt jāpasaka — eu, davai, moš saņemies!?”.
UNIVERSĀLIE KAREIVJI…
Vērtējot daudzcīņas vietu Latvijas vieglatlētikā, Andris bēdīgs secina, ka vīriešu konkurencē līmenis ir krities. Par maz ir arī desmitcīņnieku — iespējams, grūti saskatīt motivāciju daudzcīņā palikt arī pēc vidusskolas beigšanas, jo tad jādomā ne tikai par sporta virsotnēm, bet arī ikdienu — darbu, izglītību, ģimeni.
„Daudzpusīgi meistari,” tā Eikens vērtē savas disciplīnas pārstāvjus — sportisti ir multifunckionāli, un viņiem ir iespēja vēlāk savas sporta gaitas turpināt citā sporta veidā, piemēram, bobslejā vai volejbolā. Līdz ar to savu darbu viņš sauc par daudzpusīgu kareivju sagatavošanu.
Raugoties uz Latvijas daudzcīņnieku iespējām startēt Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, Eikens no prognozēm atturas. Par Lauru Ikaunieci-Admidiņu šaubu neesot, taču vīriešu konkurencē vēl liels darbs priekšā, ko nereti aizēno sportistu traumas, liedzot pietuvoties savām spēju robežām.
Runājot par saņemšanos, Andris min arī Latvijas Vieglatlētikas savienību, kurai, viņaprāt, būtu vairāk jāpiedomā, kā reklamēt savu sporta veidu, ceļot tā prestižu. Nav šaubu, ka Latvijā cilvēki varēs nosaukt mūsu olimpiskos medaļniekus pludmales volejbolā vai bobslejā, savukārt olimpiskās godalgas vieglatlētikā patlaban neieņem nozīmīgu vietu cilvēku atmiņās.
PELDĒT BEZ ŪDENS
Ceļš pēc olimpiskajām medaļām Latvijas vieglatlētiem noteikti nav rozēm kaisīts. Andris atzīst, ka savus jaunos daudzcīņniekus nākas audzināt pēc principa — caur ērķšiem uz zvaigznēm.
“Dažreiz jūtos kā peldēšanas treneris pie baseina bez ūdens,” atzīstas Eikens. Nav noslēpums, ka treneriem nereti nākas no jauna izgudrot velosipēdu — ziemā, kad Andrim saviem sportistiem jāmāca lēkt ar kārti, sākas brīnumi — ne ieskrējiena taisnes, ne bedres, ne matraču, ne arī atbilstošu kāršu. Oficiāli Murjāņiem šogad nav nevienas kārts, bet man jāsagatavo daudzcīņnieki sacensībām plus citas sporta skolas lūdz, lai palīdzu sameklēt vai aizdodu kārti,” nopūšoties saka jaunais treneris. Audzēkņi trenējas ar vecām kārtīm — pārpalikumiem, kas nākuši no “labu ļaužu žēlastības”.
Skaidrs, ka ne visiem dots un lemts pārspēt pasaules rekordus, tomēr Andris ir pārliecināts, ka jebkuram cilvēkam ir talants kaut vienā sporta veidā — kāds ir dzimis šahists, cits — svarcēlājs. Sports ir ļoti plašs, ir variācijas. Diemžēl daudzās skolās neizmanto iespējas šos talantus pamodināt. Ļoti trūkst individuālas pieejas bērniem.
Pats Andris gan neplāno trenera darbu mainīt pret sporta stundām vispārizglītojošā skolā — pārāk pie sirds viņam ir tas, kas tiek darīts tagad, pat par spīti acīmredzamajām nepilnībām kā aprīkojumā, tā politikā. Tomēr viņš labprāt sekotu Inetas Radēvičas piemēram un piedalītos kādos projektos, kuru laikā varētu apmeklēt skolas un vadīt atsevišķas sporta stundas, tādējādi parādot skolēniem, ka sporta stundas var būt arī citādākas. Jo jebkura rutīna nogurdina — par to Andris ir pārliecināts.
Andris EIKENS
Murjāņu sporta ģimnāzijas treneris, Latvijas daudzcīņnieku izlases galvenais treneris
Dzimis: 1986. gada 5. novembrī Jūrmalā
Izglītība: Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Universitāte — bakalaura grāds (sporta un veselības mācības skolotājs), maģistra grāds (izglītības vadība), IOC studiju programma Delavēras universitātē
Sportā: trenējies basketbolā (treneris Broņislavs Butāns) un vieglatlētikā (treneris Andrejs Iecelnieks)
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions kārtslēkšanā (personiskais rekords — 4,90 m), LČ medaļnieks daudzcīņās (pers. rek. septiņcīņā — 5219 p., desmitcīņā — 6450 p.), kārtslēkšanā, augstlēkšanā (pers. rek. — 2,00 m), 110 m/b (pers. rek. — 15,53)
Darba gaitas: glābējs olimpiskajā centrā Rīga, treneris Jūrmalas Sporta skolā, kopš 2011. gada treneris Murjāņu sporta ģimnāzijā
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieki: volejbols un pludmales volejbols
Autori: Anastasija Tetarenko
