Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Reiņa Krēgera atgriešanās

Reinis jau nebija nekur pazudis, vien pieci gadi pavadīti ASV, kur mūsu šobrīd labākais desmitcīņnieks pieaugušo konkurencē studēja un sportoja, ik pa brīdim pārstāvot Latviju starptautiskās sacensībās. 2011. gadā Krēgers guva plašāku ievērību, ar Latvijas junioru rekordu izcīnot piekto vietu Eiropas U-20 čempionātā, vēl pēc trim gadiem viņš finišēja desmitais ASV studentu čempionātā (NCAA), bet pērn izcīnīja devīto vietu pasaules universiādē.

Tagad Reinis atgriezies, tiesa, ne Latvijā, jo kopā ar sievu šobrīd dzīvo un trenējas Prāgā. Janvāra beigās, pēc septiņu gadu pārtraukuma, Krēgers atkal startēja tēvzemē — Latvijas meistarsacīkstēs ziemas daudzcīņā. Pēc trim disciplīnām viņu no trases gan noņēma vīruss. Bet pēc nedēļas Tallinā Reinis jau izcīnīja septīto vietu starptautiskās sacensībās. Tikāmies ar Reini Krēgeru, pirms viņš devās uz Prāgu, lai gatavotos pēdējiem ziemas startiem.

— Kas lika izšķirties par sporta gaitu turpināšanu ASV?

— Par Ameriku iedomājos jau desmitajā klasē, jo daudzi Latvijas vieglatlēti izvēlējušies šo ceļu, taču treniņi un sacensības manus nodomus nedaudz atlika malā. Tikai, kad viens pēc otra aizsaulē aizgāja mani treneri (Andrejs Iecelnieks nomira 2012. gadā, mans pirmais treneris Ivars Zilgalvis — 2013. gadā), jutu, ka mans laiks pienācis. Iedrošināja arī mans augstlēkšanas treneris Lauris Haritonovs, kas teica, ka Latvijā vairs augt nevarēšu. Tobrīd īstu desmitcīņas treneru mums nebija, Andis Austrups trenēja Lauru Ikaunieci, Andris Eikens tikko bija sācis trenera gaitas. Turklāt biju jau pusotru gadu nomācījies Sporta pedagoģijas akadēmijā, un tas man deva ieskaites punktus ASV augstskolā.

— Vai Amerikā sagaidīji to, ko biji iedomājies?

— Ne gluži, mana augstskola pēc Amerikas mērogiem bija tāda kā lauku skola, un par sportistiem tolaik tur sevišķi nebija domāts. Sākumā dzīvoju istabiņā kopā ar nesportisku studentu, kuram bija savs dzīves ritms — datorspēlītes, vēli nakts tusiņi ar alkoholu. Divstāvu gultas otrajā stāvā man bieži vien izdevās pagulēt ne vairāk par trim četrām stundām. Cēlos 5.30, lai paspētu uz rīta treniņu, pēc tam cītīgi mācījos angļu valodu, jo tā man nebija sevišķi laba. Tagad gan par specifiskām lietām vairāk domāju angliski, nevis latviski. Citādi viss apmierināja, laba treniņu bāze, sporta inventārs, apģērbs. Manu mācību laikā skolā sportistu vajadzībām daudz kas tika piemērots un varējām pilnvērtīgi trenēties un sacensties. Protams, pašam bija jādomā par iespēju nopelnīt kādu naudiņu, kaut vai sporta zāli sakopjot.

— Cik nopietni varēji gatavoties tieši desmitcīņai?

— Individuāli ar mani kā daudzcīņnieku daudz nestrādāja, jo ASV augstskolās sportistiem ir cits princips — galvenais ir visiem spēkiem aizstāvēt skolas komandas godu. Daudzcīņnieki ir ļoti izdevīgi, jo es varēju startēt gan 4×400 stafetē, gan augstlēkšanā un tāllēkšanā, kā arī citās disciplīnās un vākt punktus komandai. Sacensības bija ļoti bieži, un varētu teikt, ka mēs trenējāmies to starplaikā. Treniņos galvenā uzmanība tika pievērsta spēka treniņiem, fiziskajai izturībai, skriešanai, mazāk — tehnikai. Kad jutu, ka spēka pietiek, tikai tad varēju nopietnāk pievērsties atsevišķām disciplīnām. Sasniedzu vairākus personīgos rekordus, taču līdz iecerētajai 8000 punktu robežai tā arī netiku, jo 2015. gadā sarāvu Ahilleja cīpslu. Pirms tam gadījās nelaime ar laulības gredzenu (2014. gadā apprecējos ar Baibu Kraulīti, bijušo daudzcīņnieci). Lēcu, gredzens aizķērās un norāva labās rokas pirkstam augšējo falangu… Vēlāk pieradu, un sevišķas neērtības tas man nesagādā, vienīgi diska mešanā rīku grūtāk izmest.

Pēc Ahilleja cīpslas operācijas pagāja vairāki mēneši, līdz atsāku vieglus treniņus. Tomēr nejutos labi, un pēc konsultācijas ar ārstiem izrādījās, ka mana cīpsla saaugusi vien par 30—40 procentiem. Nezinu, vai tā bija mediķu kļūda operējot vai nepareizs rehabilitācijas kurss, bet nācās izšķirties par vēl vienu operāciju. Pirms tam ārstam jautāju, ko viņš darītu, ja manā vietā būtu viņa dēls. Viņš ilgi domāja, jo būtībā bija divi varianti — atstāt visu, kā ir, sportam teikt ardievas un mierīgi dzīvot ikdienas dzīvi vai riskēt un mēģināt visu savest tādā kārtībā, lai varētu trenēties un sacensties ar pilnu atdevi. Izšķīrāmies par otro variantu. Liekas, ka izdevās, un pamazām varēju atgriezties sportiskajā apritē. Gods skolai, kas manu dīkstāvi pēc abiem negadījumiem saprata un nekādi manu sadzīvi materiāli neierobežoja.

Pēdējā gadā jau sāku piestrādāt par trenera asistentu fizioklīnikā. Beidzu skolu un vēl kādu laiku kopā ar sievu varēju dzīvot ASV. Bija doma, ka varētu palikt Amerikā arī ilgāk, jo iespēju strādāt tur netrūka, taču legāli nokārtot ilgstošu uzturēšanās atļauju tur ir ļoti sarežģīti, mums kā ģimenei gandrīz neiespējami, un 2018. gada pavasarī devāmies prom.

— Kā nonāci Čehijā?

—Dzīvojot vēl ASV, piedalījos treniņnometnē Čehijā, kas norisinājās ļoti interesanti un noderīgi. Čehu daudzcīņniekiem, no kuriem spilgtākie bija Tomašs Dvoržāks un Jans Šeberle, taču piederēja pasaules rekords! Viņiem ir ļoti laba desmitcīņnieku skola. Sarakstījos, runājos ar treneri Jozefu Karasu (mācījies ASV, pusmūžu nodzīvojis Kanādā), līdz vienojāmies par iespējām trenēties. Nu jau esmu Čehijā otro gadu, un viss ļoti apmierina.

— Kas sedz izdevumus par dzīvošanu, pārtiku, trenēšanos?

— Mans uzskats ir, ka dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no paša, no tavām spējām komunicēt, dibināt labas attiecības ar kolēģiem, dažādiem cilvēkiem, darīt labus darbus, kas varbūt nenes tūlītēju labumu, taču, iespējams, pēc laika nāk ar dubultu uzviju. Amerikā man nācās tikties ar dažādiem cilvēkiem, cik varēju, palīdzēju, konsultēju, trenēju bērnus bez maksas, uzturēju draudzīgas attiecības ar daudziem. Sadarbojos ar kādu kristiešu organizāciju, pateicoties kuras atbalstam, mēs ar sievu tagad varam dzīvot Čehijā, es varu trenēties, jo viņi mūs materiāli atbalsta.

Īstenie amerikāņi būtībā ir ļoti labsirdīgi, gatavi ziedot naudu labiem mērķiem. Es neko nesolīju, jo augstas klases sportā ir tik daudz nejaušību, negadījumu, kas var pārvilkt svītru visiem labajiem nodomiem, taču esmu sev izvirzījis uzdevumu startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs. Kristieši uzskatīja to par pagodinājumu, palīdzēt puisim no tālās Latvijas gatavoties lielākajam sporta notikumam. Ļoti gribētu attaisnot viņu nesavtīgumu. Tāpat liela pateicība maniem Vecumniekiem, kas iespēju robežās ļoti palīdz.

— Runājot par sportisko pusi, kas vajadzīgs, lai plāni piepildītos?

— Galvenais ir viens — lai nebūtu savainojumu. Fiziski es jūtos ļoti spēcīgs, tagad jāstrādā pie tehnikas, pie katras disciplīnas slīpēšanas. Vēl nav skaidri zināms par atlases kritērijiem uz olimpiskajām spēlēm, taču skaidrs, ka tie būs ļoti augsti, bet ne nesasniedzami. Čehijā mums ir ļoti spējīgs treneris Jozefs Karas, kura audzēkņi sasnieguši pasaules klases rezultātus. Protams, ka neesmu uzmanības centrā, taču apstākļi ir labi un trenēties augstas klases sportistu grupā ir ko vērts.

Laikam esmu tipisks daudzcīņnieks, jo man nav spilgti izteiktas vadošās disciplīnas, taču nav arī izteiktu vāju veidu. Turklāt nav disciplīnu, kas man nepatiktu. Nerunāsim par 1500 metriem, kas vairumam desmitcīņnieku ir kā zobu sāpes, taču mans mērķis ir nomest sekundes arī šajā skrējienā. Praktiski nav disciplīnu, par kurām var teikt, ka sasniegti griesti. Desmitcīņa ir interesanta ar to, ka, neveicoties vienā veidā, tu nākamajā vari censties dubulti, lai iegūtu pēc iespējas vairāk punktu. Šogad plānoju veikt kādas trīs desmitcīņas, jo augstvērtīgi startēt vairākās fiziski nav iespējams. Ceru, ka viena būs Latvijas izlasē Eiropas valstu komandu cīņās. Ceru, ka personīgais rekords kritīs un mērķis — vismaz 8000 punkti — tiks sasniegts. Tad domāsim par tālāko. Desmitcīņa ir vieglatlētikas disciplīna, kurā var sekmīgi startēt arī pēc 30—32 gadu vecuma.

— Ko tava sieva saka par tavu aizrautību?

— Ar Baibu esam pazīstami jau gadus divpadsmit, un viņa man atklāti saka — brīžiem nesaprotot, kam man tas vajadzīgs, — taču ļoti mani atbalsta. Bez Baibas es sporta gaitas varbūt arī beigtu vai veidotu citādi. Arī Baiba ātri piemērojas apstākļiem, viņa strādā mākslas veikaliņā, rudenī Čehijā plāno sākt studijas maģistrantūrā.

Vēl nejūtos sevi izsmēlis, tāpēc turpinu un ceru, ka labākais vēl priekša. Esmu sportā piecpadsmit gadus, tāpēc esmu nodomājis vasarā Amazon kindle versijā izdot online grāmatu — aptuvenais nosaukums Track and field — beyond technique training How to overcome genetic limitations by changing the mindset? Padomi, atziņas, ieteikumi, lai no sporta gūtu maksimālu atdevi.

Mana profesija ļauj strādāt sporta jomā, patīk arī trenera darbs, kurā esmu jau savus spēkus iemēģinājis, taču pilnvērtīgam darbam vajadzīga trenera licence, kuru ceru iegūt. Sportam atdot tik daudz, ka ceru ar to saistīt arī tālāko dzīvi. Ļoti gribētu to darīt Latvijā.

 

REINIS KRĒGERS PAR DESMITCĪŅU

Manā skatījumā desmitcīņa ir ekskluzīva vieglatlētikas disciplīna. Savā ziņā tā ir pretrunīga — lēkšana, mešana, skriešana —, taču reizē ļoti vispusīga. Dažas disciplīnas ir pretrunā viena otrai — 100 metri un 1500 metri, lodes grūšana un augstlēkšana, taču citas papildina viena otru — barjeras, kārts, tāllēkšana. Tas ir izaicinājums atrast kopēju valodu starp disciplīnām un ļaut trenēties par labu sev. Līdzīgi ir arī dzīvē — viss raitāk virzās uz priekšu, kad iemācies saskatīt kopsakarības starp dažādām dzīves jomām un nemēģini tās izolēt vienu no otras.

Tas ir unikāls izaicinājums savām spējām, tomēr tāpat kā citas radošas cilvēka izpausmes — mūzika, māksla, literatūra — arī sports dod cilvēkiem prieku, līdzi jušanas katarsi, aizķer dvēseles dziļākās stīgas, iedvesmo jaunatni, liek pilnveidoties.

Desmitcīņa ir kā deja ar ļoti daudziem mainīgiem lielumiem, kas piešķir sava veida mistēriju tās mainīgajai dabai. Tā aicina cilvēkus būt dzīves desmitcīņniekam arī ārpus stadiona. Tas ir vērtīgi!

 

Reinis KRĒGERS

Desmitcīņnieks

Dzimis 1992. gada 22. janvārī

Augums svars: 189 cm, 85 kg

Izglītība: Vecumnieku vidusskola, studējis LSPA, absolvējis Kansas State University (2013.—2016. g.) kinezioloģijā

Sporta gaitas: 12 gadu vecumā sācis trenēties vieglatlētikā

Pirmais treneris: Ivars Zilgalvis, vēlāk — Andrejs Iecalnieks, ASV — Klifs Rovalti, Čehijā — Jozefs Karas

Lielākie sasniegumi sportā: Latvijas rekordists desmitcīņa U-20, 5. vieta 2011. gada Eiropas meistarsacīkstēs (U-20), 10. vieta NCAA čempionātā (2014. g.), 9. vieta pasaules universiādē (2017. g.)

Personīgie rekordi: desmitcīņa — 7618 punkti, 100 m — 11,14, tāllēkšana — 7,10 m, lode — 14,36, augstums — 2,07 m, 400 m — 49,96, 110 m/b — 15,25, disks — 47,44, šķēps — 60,71, 1500 m — 4:40

Ģimenes stāvoklis: precējies

Vaļasprieks: aktīva atpūta dabā, basketbols

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms