Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sports un vēlēšanas ir godīgai sabiedrībai

Pirmos 20 gadus viņa vārds un BMX bija sinonīmi. Šo koku iestādījis un uzaudzējis, tagad Jānis Siliņš vairāk ir vērotājs, jo dārzā saimnieko citi. Daudziem, ļoti daudziem, būdams Skolotājs, viņš ir mācījis, kā to darīt.

Aiz Smiltenes, Strenču ceļa malā otrā saimniecība, kuras sētsvidū ik dienu lepni plīvo Latvijas karogs. Līdz tai gan jānobrauc kilometri astoņi. Teritoriālās reformas dīvainību dēļ šī vieta iedalīta Strenču novadā. Vismaz 150 gadus vecie Lejas Ruķi savu tumši sarkano kārniņu jumtu nopietni izklājuši senas liepu un ošu gatves galā aiz košām puķu dobēm pedantiski nofrizēta mauriņa vidū virs rūpīgi kopta ābeļu dārza. Apkārt sardzē stāv saimniecības ēkas, kurās viss nolikts pie vietas, tālāk milzu šūpoles, futbola vārti, pirts un apkārt ziemāju sējai sagatavoti lauki. Šajā lielajā mājā, kas pēc tās atgūšanas īpašnieku rokās arvien tiek pārbūvēta, dzīvo trīs Siliņu paaudzes.

Pilnīgs Blaumanis, bet bez Indrānu traģisma, toties ar Silmaču kustīgumu un optimismu. „Tagad cīnos, lai par izciliem sasniegumiem līdz junioru vecumam valsts dotu prēmijas nevis sportistam, bet ģimenei,” sarunu sākot, Jānis Siliņš apliecina, ka viņā joprojām mājo kaujiniecisks spīts. „Tad tās loma tiktu novērtēta, jo sporta klubā vecāki ir tie, kas savu atvasi ved augšup.” Bet sāksim rāmi, lēnām un ar sendienām.

— Te Smiltenē tavs pirmais sporta veids bijis šajos laikos Latvijā eksotiskā un tikai televīzijā skatāmā ātrslidošana, otrais — vēl satriecošāk — modernā pieccīņa! Kā tas bija iespējams?

— Vidusskolā strādāja ārkārtīgi liela personība — fizkultūras skolotājs Ivars Eislers. Es joprojām apbrīnoju, kā viņš ar fiziskās kultūras palīdzību prata uz pareizām sliedēm nolikt cilvēka mūžu. Nezinu, kas bez viņa no manis būtu iznācis. Kopā ar pārējiem pēckara puikām nekāds paipuisītis nebiju, kariņu spēlējām ne tikai ar paštaisītām koka plintēm vien…

Attīstīt ātrslidošanu Eisleru pamudināja Pauls Felsbergs, senāk labs ātrslidotājs, kura vecāki dzīvoja Smiltenē. Atceros, ka šķūrēju sniegu pirmajam laukumam uz Vidus ezera. Pats Felsbergs rādīja, kur, kā un kam jābūt. Tad arī sarunās uzzināju, ka latvietis Alfons Bērziņš ātrslidošanā bijis Eiropas čempions. Starp citu, pie pirmajām slidām tiku, pateicoties pistolei, kuru atradu kādas pamestas mājas plītī. Lielie puikas to uzzināja un plijās virsū, lai atdodu. Teicu — mainu pret slidām! Šie dabūja arī riktīgas naženes ar visiem zābakiem. Tie bija divus numurus par lieliem, toties varēju ilgāk valkāt.

Mums bija klasiskais 333 m celiņš. Kas te tik par mačiem nenotika! Vārpas un Latvijas čempionāti, Latvijas un Igaunijas draudzības sacensības… Ziemās sporta dzīve kūsāja, vasara likās tukšāka. Tad uz Smiltenes sovhoztehnikumu strādāt atnāca modernās pieccīņas treneris Jānis Lielais. Es domāju — o! — paukošana, skriešana, kas bija mana stiprā puse, būs vēl šaušana — aiziet! Bet nebiju pārliecināts, kā man klāsies ar zirgiem… Ar tiem sākām iepazīties nākamajā pavasarī Steģu gravā, kur bija zirgu stallis. Nezin kāpēc man no tā kukaiņa bija mazliet bail. Kad es jāju, zirgs vienmēr baltu aci skatījās atpakaļ uz mani — šitais nu nebūs tas, kas mani te dresēs!

Drīz notika savdabīgs izslēgšanas turnīrs. Divi jātnieki ar floretēm cīnās, kurš kuram no cepures nositīs nost pušķi. Mums, topošajiem pieccīņniekiem bija jāpietur nākamo cīnītāju zirgi. Manējais tajā jezgā izrāvās un metās prom. Viens duelis beidzas, nākamā dalībnieks nāk lēkt seglos, bet… zirga nav! Kur zirgs? Aizgājis… Uz kurieni? Nezinu… Tā līdz modernās pieccīņas pēdējās disciplīnas apgūšanai es netiku.

Pēc neilga laika Smiltenē ieradās riteņbraucēju treneris Jānis Akmentiņš un līdz ar viņu arī mans īstais sporta veids, kuru viņš veidoja no pamatu pamatiem, kā tas arī ir jādara. Mēs sākām ar parastiem ielas divriteņiem, kāds nu kuram bija, ērenpreisus ieskaitot. Pirmajos skolēnu mačos krosā es biju krietni priekšā pārējiem, bet… nefinišēju. Pilskalna nobraucienā sabruka priekšējais ritenis. Kūleņojot pakaļējā ass galvā uztaisīja pamatīgu caurumu. Tādu mātei rādīt nevarēja. Par laimi, viņa man bija uzšuvusi īstu riteņbraucēja cepurīti ar nadziņu. To nu no galvas nost ņemt mājās nedrīkstēja, līdz māte indīgi painteresējās, vai es pie vakariņu galda arī sēdēšu ar cepuri galvā. Jāņem vien bija nost, bet apakšā asiņu receklis un gluži saprotama mātes reakcija: „Vairāk ne uz kādu riteņbraukšanu tu neiesi!” Toties Akmentiņš svinīgi paziņoja: „Es tevi uzaicinu trenēties.”

— Smiltene ir unikāla vieta. No nelielas pilsētiņas nāk divi Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenti — Aldons Vrubļevskis un Roberts Plūme. Smiltenietis Dainis Ozols pēc neatkarības atgūšanas 1992. gadā Barselonā Latvijai izcīnīja pirmo olimpisko medaļu, te savas gaitas sākusi olimpiete Līna Mūze, riteņbraucēji Gatis Smukulis un pasaules junioru čempions trekā Gaidis Lapiņš, jaunus talantus vieglatlētikā nemitīgi gatavo Guntars Markss…

— Lielu rezultātu var ģenerēt tikai brīvs cilvēks. Šī mazā pilsēta nav iejūgta birokrātijas rāmjos. Te vēl bijis un arī tagad ir daudzas mazāk redzamas, bet tikpat cienījamas personības. Plūme gan te dzīvoja tikai kādu laiku un strādāja par notāru Meža ielā. Viņš pats startējis gan pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā, gan divās vasaras spēlēs riteņbraukšanā.

— Arī pats esi bijis Smiltenē skolotājs un treneris. Kā nonāci līdz šai profesijai?

— Man vienmēr kāds stāvējis klāt, īstajā brīdī dodot pareizos padomus. Bērnībā kā daudzi puikas sapņoju kļūt par lidotāju. Tolaik Mārsnēnos bija kara aerodroms, un es, gulēdams zālē, vēroju, kādus pigorus tie iznīcinātāji gaisā taisa! Kad skola nāca uz beigām, pēc kādām sacensībām riteņbraukšanas tiesnesis Andrejs Lasis ierunājās, ka man vajadzētu iet studēt uz Civilās aviācijas institūtu, kur viņš strādāja par pasniedzēju. Nodomāju, re, cik labi tās intereses saslēdzas! Bet 1963. gadā ar izcīnīto otro vietu braucām mājās no vissavienības skolēnu spartakiādes Volgogradā. Arnis Ādamsons, Egīls Ādiņš, Voldemārs Garkājis, Jānis Andersons un es — tāda bija skolēnu izlase riteņbraukšanā. Tūlīt jau priekšā lielā dzīve, vilcienā sarunām daudz laika, spriežam, ko nu kurš darīs pēc skolas. „Tev taču jāiet uz Fizkultūras institūtu!” nezinu, kāpēc, bet šis Bauskas trenera Imanta Baloža ieteikums pielika punktu manai izvēlei.

Kad es tajā iestājos, sapratu, ka esmu trāpījis. Man patika mācīties. Kaut gan iestājeksāmenam ķīmijā tiku pāri pēdējiem spēkiem, pēc pusgada, semestri beidzot, pie tā paša bioķīmijas pasniedzēja Tankeļa eksāmenu kārtoju nevainojami. „Tā nevar būt!” viņš brīnījās. „Vasarā knapi ievilkās institūtā un tagad visu zina…” Nu nāca papildjautājumu krusa, bet es spēju atbildēt, un pasniedzējs atzina: „Godam nopelnīts.” Es biju teicamnieks. Manu augstskolas atestātu nedaudz pabojāja lielais sports. Tieši pirms valsts eksāmeniem notika slavenais daudzdienu velobrauciens Draudzība. Tie 2140 kilometri manas domas no mācīšanās bija nedaudz atslābinājuši, un sarkanais diploms nesanāca. Fizioloģijā piecnieku nedabūju.

— Bet sportot arī tev patika!

— Protams. Bet sacensības arī bija skola, kas praksē apstiprināja vēlākam trenera darbam noderīgas mācības. Izstāstīšu, kā pats nonācu pie vērtīgas atziņas, ka ceļā uz augstiem rezultātiem nedrīkst visu laiku kāpināt ne tikai fizisko slodzi vien. Sportists nogurst arī psiholoģiski, arī viņa smadzenēm jādod atslodze, ko var veicināt pat šoks. Stāsts gan ir mazliet traģisks.

Tas bija 1964. gadā. Braucam uz PSRS meistarsacīkstēm Tartu. Pa ceļam Valkā ieskrienu pie vecākā brāļa, kurš atgādina, ka sestdien ir radu saiets. Es purinu galvu, ka nevaru būt, man taču PSRS čempionāts! „Nu, jā, tev mūžīgi tas sports…” brālis pārmet. „Gan es kaut kā tevi mājās dabūšu!” Beidzas 100 km komandu sacīkste, mēs švaki nobraucam. Man viesnīcā pienāk telegramma: „Brauc mājās, tēvs nomiris.” Turu to papīru rokās un atceros, ka brālis solīja mani kaut kā mājās dabūt. Vai tiešām viņš būs šādu gājienu izspēlējis? Tomēr tā bija īstenība.

Tūlīt pēc bērēm bija jābrauc uz PSRS studentu čempionātu Minskā. Pa ceļam vēl vilcienā saaukstējos, bet atlabis pirmssacensību treniņos sāku braukt tā, ka komandas biedri netiek līdzi. Pašam brīnums. Vēl lielāki brīnumi notiek, kad sākas sacīkste braucienā ar atsevišķo startu. Noķeru vienu konkurentu, otru, trešo… Bet tad arī ceturto, piekto, sesto! Pēc 25 kilometriem finišā man — 34:54 — vismaz pusminūti labāk par sporta meistara normu. Beigās par astoņām sekundēm mani pārspēja tikai Urbanovičs no PSRS izlases, Miera velobrauciena dalībnieks. Pēc tam prātoju, kur man radās tāds spēks. Potenciāls jau droši vien manī bija, tikai sportā nogurdinātais prāts tam neļāva izpausties. Visi negadījumi domas aizvirzīja citā gultnē, un uz starta es stājos psiholoģiski brīvs.

1967. gadā sāku strādāt par fizkultūras skolotāju Smiltenes astoņgadīgajā skolā, kuru tā direktora vārdā dēvēja par Rūta skolu, no kuras nāk tagadējais Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis. Tā laika bērni ir mans sporta ideāls. Mēs, maza skoliņa, spējām uzvarēt visus distanču slēpošanā, basketbolā, vieglatlētikā… Neko pārdabisku es nedarīju, visu paveica bērni paši, jo viņi to gribēja darīt. Man vajadzēja tikai iedrošināt, pamudināt un parādīt, kā tas veicams. Tādai jābūt sporta sistēmai — saglabāt vēlēšanos un neuzbāzties ar valstisko finasējumu un valstiskajām prasībām!

— Kas tad tur slikts, ja valsts dod finansējumu?! Jāpriecājas un pareizi jāizmanto!

— Jā. Bet ar šo finansējumu prātīgāk jārīkojas, netērējot sākuma posmos, kad īsti nezini, kam. Lai tās pietiek tiem, kas jau tuvojas visaugstākajiem rezultātiem.

— Bet visiem zināms, ka lielākie talanti sportā bieži nāk no trūcīgām ģimenēm, jo šie bērni pieraduši cīnīties ar grūtībām. Kā bez naudas palīdzēt tādam bērnam, kas varbūt visreālāk ir nākamais pasaules čempions? Nav, kas viņu aizved līdz klubam, un nav pat, kas nodibina klubu viņa pagastā, kurā 90 procenti ir dzērāju…

— Sporta skolas arī neaptver visus pagastus. Valstij vispirms jādomā par to, kāpēc ir tāda vieta, kurā dzīvo tikai dzērāji. Lai sports varētu attīstīties, sākotnēji noteicošie ir ģimenes ekonomiskie apstākļi. Ģimene ir lēmējs, kam atdot naudu. Pēc pirmā BMX buma, sākoties ekonomisko pārmaiņu laikam, mums arī klubu un braucēju skaits samazinājās.

Mēs aizraujamies ar visu lielo. Bet valstij vairāk vajadzētu domāt, kā atbalstīt vidējos un mazos uzņēmējus. Tieši viņi savās pašvaldībās ir īstie vietējā sporta sponsori.

Sports prasa ziedoties. Bet šajos laikos prevalē mantiskā puse. Visi mediji to vien dara, kā piedāvā, iesaka, mudina un slavina gan mantu, gan vīrus, kam tā pieder.

— Tā teikt — sāksim ar mazumiņu, bet daudzi…

— Pedagoģijas princips — viss jāapgūst pakāpeniski, soli pa solim. Nedrīkst iesācējam dot spicāko inventāru. Tā ir kļūda. Zudīs motivācija. Kad puika kļūs meistarīgāks, viņam nāksies braukt ar to pašu divriteni, jo labāka vienkārši nav. Tās ir labojamas kļūdas, kas atkarīgas no trenera, ģimenes attieksmes. Bet galvenais ir uzturēt sistēmisko pusi.

— Kas ir sistēmiskā puse?

— Sportam ir jābalstās uz fiziskās kultūras doto sagatavotību. Šis termins fiziskā kultūra vairs netiek lietots, it kā nākot no krievu valodas. Pilnīgas muļķības! Fiziskajai audzināšanai cilvēkam jāsniedz zināšanas par savu ķermeni, par tā spējām, jāiemāca pārvaldīt muskuļu sistēma. Ja viņš to apgūs, tad pratīs sevi savākt un pārvaldīt arī garīgi. No šīs fiziskās kultūras jāiet tālāk uz sportu. Tas jau ir nākamais solis. Veselība, prasme pārvaldīt savu ķermeni, spēja kontrolēt savu domāšanu — tas ir pamatu pamats, ko dod fiziskā kultūra.

— Mums jau vairs nav Fiziskās kultūras institūta, ir Sporta pedagoģijas akadēmija un arī skolās — tikai sporta stundas…

— Mazliet skumji un ironiski. Bet nupat jau sāk beidzot skaļāk runāt par bērnu vispārējo fizisko sagatavotību skolās. Divas 40 minūšu stundas nedēļā — tas nav nekas. Vai tad Izglītības ministrija to nezina, neviens tur nepēta un neanalizē, kas notiek? Mūslaikos, kad ikdiena bērnu vilina ar mazkustīgumu, bet skolā ir liela garīgā slodze, fiziskās audzināšanas stundām ir jābūt katru dienu — no pirmdienas līdz piektdienai! Ar programmu, kas skolēnu fiziski attīsta. Citādi drīz pienāks laiks, ka nebūs muskuļu, kas notur uz pleciem tās gudrās galvas, kas tagad kūp augstskolu studijās. Mēs esam katastrofas priekšā!

Tās tuvošanos paātrināja arī kāds izglītības un zinātnes ministrs, kas deviņdesmitajos gados pasludināja, ka padomju laikā iegūtā augstākā izglītība neatbilst mūsdienu standartiem. Tas attiecās arī uz Fizkultūras institūta absolventiem. Lai varētu turpināt strādāt, bija jāiet mācīties sagatavošanas kursos. Šo kļūdu vēlāk klusām laboja, un tagad atkal esmu maģistrs. Bet pirms tam vesels pulks talantīgu fiziskās audzināšanas skolotāju tika pazemoti, daļa bija tik lepni, ka skolu pameta, un mēs pazaudējām zelta cilvēkus.

— Es tev oponēšu. Tūkstošiem dalībnieku regulārās MTB velosacensībās, skriešanas maratoni visās malās vai katru nedēļu, piedzīvojumu sacensību popularitāte, orientēšanās sacensību neapturamais plašums… Nevar teikt, ka šajos laikos nekas nenotiek, un visa jaunatne ir kūtra. Tie ir ārkārtīgi masveidīgi pasākumi.

— Jā, tā ir masveidība, kas balstīta uz dalībnieku entuziasmu, bet bez sevišķām izaugsmes iespējām. Liela daļa šo dalībnieku trenējas individuāli, kā nu kurš prot. Tas ir vistīrākais amatierisms, kas, protams, arī apsveicams, bet šiem indivīdiem ļoti bieži apkārt nav klubu sistēmas. Ar MTB velosipēdu vēl neviens mūsējais nav aizbraucis līdz olimpiskajām spēlēm, jo nav pietiekami daudz stipru klubu, kuros strādā treneris, kas vērtē, analizē, izdara secinājumus. Tev šī lieta padodas, ir interese — tad sadarbojamies.

Sports nevienam nav obligāts. Vai tam pievērsties, to izlemj katrs pats vai arī viņa ģimene. Atvēlēs šim nolūkam bērnam naudu vai arī to nedarīs? Sporta skolu sistēma šajā ziņā ir sava veida inde. O, iešu tur trenēties, tur man visu iedos… Bet atbildības no jaunekļa nekādas! Es taču pats sporta skolu sistēmā nostrādāju 23 gadus. Atnāk puisis, iedod viņam riteni, drusku patrenējas, kā pirmās sacensības, tā — oi, man tas par grūtu, priekš kam man tas vajadzīgs?! Pagriežas un aiziet. Viņš visu saņēmis bez maksas.

Mums BMX klubu sistēmā vecāki gādāja inventāru. Ja zināja, ka kādam trūcīgāki apstākļi, piepalīdzēja. Bet tika ielikts atbildības pamatu pamats — par brīvu nekas nepienākas. Ej trenējies, mačos parādi izaugsmi un dabūsi vairāk. Bija pakāpenība.

— Paga, paga! Ja man ir seši septiņi gadi, es pats uz BMX klubu neeju. Mani vecāki aizved, un vecāki iedod riteni, kas manā uztverē ir par velti… Es arī varu pēc mēneša pagriezties un pateikt — savāciet savu riteni, man to nevajag!

— Redzi, tai iešanai uz klubu jābūt bērna un vecāku sadarbības rezultātam. Visam jānāk no apakšas. Skaidrs avots nāk no zemes! Iniciatīvai jārodas puikas galvā un vecākiem jānoskaidro, vai viņš tiešām to grib darīt? Ja tā ir, tad uz priekšu.

Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā Nīderlandē cītīgi pētīju, kā darbojas viņu BMX klubu sistēma. Starptautiskās BMX federācijas ģenerālsekretārs Gerits Dūss vēlāk atzinās, ka viņi mani esot iesaukuši par krievu spiegu. Galvenais šīs spiegošanas atklājums bija, ka klubs balstās uz ģimenēm. Klubā ir vecāku padome, katram ir savi pienākumi, kurus katrs arī pilda. Pie mums bieži — tu, Rūdi, esi kluba prezidents, tu tad arī dari. Ja vajag naudu, iedošu, bet laika man nav… Bet, ja vecāki paši darbojas trases labiekārtošanā un veic citus klubam vajadzīgus darbus, tad bērnam rodas pārliecība — es pareizu lietu daru, re, tētis un mamma arī piedalās! Tā ir vesela audzināšanas sistēma.

Man bija svarīgi Latvijā šo klubu sistēmu iedibināt. Rezultāti bija redzami uz Pekinas un Londonas olimpisko spēļu goda pjedestāliem. Tagad ir ceļš vaļā. Lai jaunā paaudze rāda, kā tālāk strādāsim. Man pienākusi pelnītā pensija, jānoiet malā. Turpinātājiem galvenais — nepazaudēt šo klubu sistēmu.

— Pirmo reizi tevi, sauktu par Fantomasu, redzēju septiņdesmitajos gados kādā dumpinieciskā diskusiju vakarā Valmierā, kur tu demonstrēji īstu zobenu…

— Tas man vēl tagad ir. Kad šaipusē melnā sotņa bija ieradusies sodīt 1905. gada dumpiniekus, starp Valmieru un Strenčiem ļaudis kādam jātniekam bija uzklupuši un izrāvuši zobenu. Tāpēc tas ir zobens bez maksts. Pastmarkas un vēsture ir mani vaļasprieki.

— Tu solījies rakstīt BMX vēstures grāmatu…

— Rakstu. Bet pirmo versiju izdzēsu. Tagad taisu pilnīgi citādāk. Mans sapnis bija iedvest klubu sistēmai dzīvību un parādīt, kā valsts tai var palīdzēt ar finansējumu. Jo bērni visur ir vienādi — gan klubā, gan sporta skolā. Viņus nevienam nav tiesību diskriminēt. Tagad teorētiski arī klubam ir tiesības saņemt valsts finansējumu. Bet, lai šīs tiesības realizētu, jāizsitas cauri tādam birokrātiskam šķērsgriezumam, uz ko neviens sevi cienošs klubs neparakstīsies. Jāmaina attieksme pret to interesi par sportu, kas nāk no pašas apakšas.

— Izstāsti vēlreiz, kā un kāpēc tu latvju zemē iesēji BMX sēklu…

— Treneru kvalifikācijas celšanas kursos 1988. gadā Maskavā man bija iespēja papētīt Rietumu literatūru par riteņbraukšanu. Tur bija arī grāmata par BMX, tolaik mēs te terminu MTB knapi pazinām. Šis atraktīvais jaunums mani ieinteresēja. Grāmatā bija arī kontaktpersonu saraksts — atbildīgais par BMX attīstību Eiropā — Gerits Dūss Nīderlandē, tālāk — adrese. Kolekcionēju pastmarkas un manas vēstules uz ārzemēm attiecīgie speciālisti bieži plēsa vaļā. Tāpēc Geritam rakstīju no Maskavas. Kad atbraucu mājās, atbilde jau bija priekšā. Vēstule pēc vēstules līdz beidzot braucu pats pie viņa. Tā es iepazinu Einhovenas un daudzas citas Nīderlandes trases. Ne tikai tad, kad tur notiek sacensības. Redzēju, kā dāmas ravē puķu dobes, veči taisa starta barjeru vai blietē tramplīnus… Eleganti — vecāki strādā, bērni turpat trenējas.

Mani aizrāva šī klubu sistēma, kas sporta veidu attīstīja ar pilnvērtīgu motivāciju, radot jaunajos cilvēkos atbildības sajūtu. Es redzēju iespēju — Latvijā šī sporta veida nav, varēšu to ieviest, pretēji sporta skolām izveidojot jaunu — klubu sistēmu. Tā tas viss sarīmējās kopā.

— Kur Latvijā parādījās pirmais BMX ritenis? Tu to atvedi?

— Nē, es atvedu tikai bildes un zināšanas. Toreizējā planetārijā demonstrēju diapozitīvus un uzstājos ar priekšlasījumu. Šo ideju cilvēki uztvēra ārkārtīgi ātri, tūlīt veidojās klubi. Tas bija Atmodas laiks, cilvēki bija izslāpuši pēc patstāvības, neatkarības — šī bija iespēja. Deklarējām, ka klubiem jāveidojas ap trasi. Faktiski vispirms tika dibināti klubi, tad būvētas trases un divriteņi. Rāmjus metināja Harijs Osis un Enno Tomsons Ainažos. BMX riteni uztaisīja arī Helmuts Āķis, tas tagad stāv Sporta muzejā.

Interesanti, ka neatkarīgi no manis par BMX bija uzzinājuši Saldus puikas, kas bija uzbūvējuši savu trasīti, un Vigo Kārkliņš tajā pat rīkoja mačus. Tāpēc Saldū vien bija trīs BMX klubi! Pirmo īsto BMX trasi Valmieras Baiļos uzbūvēja Valdis Vanags. Ciemojoties Anglijā pie radiem, viņš bija redzējis BMX. Turklāt Valdis ir studējis ceļu meistars, tāpēc viņš zināja, kā izmantot Valmieras vecā teātra būvgružus.

Steps Jonkus vadīja būvniecību Jelgavā. Tev vajadzēja redzēt, kādi skudru pūžņi rosījās ap trasēm. Visi vecāki piedalījās — kas zemes darbos, kas pieved, kas kabeļus rok… Cepuri nost! Tad sāka braukt uz mačiem Eiropā, lielākais skaits vienā reizē — 63 cilvēki aizbrauca, vest atpakaļ lietotus īstos BMX divriteņus, dažs jau varēja atļauties pirkt jaunus… Starp citu, pirmās delegācijas uz sacensībām ārzemēs komplektējām ne gluži pēc sportiskā principa, bet tā, lai no katra kluba būtu kāds pārstāvis. Lai katrā vietā ir bezdelīga, kas redzējusi īstu BMX.

— Cik īsti trašu bija pirmā BMX buma laikā?

— Jāsāk skaitīt. Mārcienā, Aizkrauklē, Ainažos, Cēsīs pat divas, Aucē, Jelgavā, Kuldīgā, Saldū, Valmierā, Smiltenē, Limbažos, Valkā…

— Tagad situācija mainījusies, bet nevarētu teikt, ka uz slikto pusi…

— Dažas trases pazudušas, klāt nākušas citas — Ventspilī, Rubenē, Vecpiebalgā, Madonā, Rīgā, Mārupē, Preiļos, Gaujienā, Apē… Kopā trīspadsmit četrpadsmit trases būs.

— Proporcionāli iedzīvotāju daudzumam, droši vien lielākais skaits pasaulē!

— Tā varētu būt.

— Saujām medaļu Eiropas un pasaules čempionātos, bet neviena licencēta BMX trenera līdz pat kādam 2006. gadam. Kā tas bija iespējams?

— Arī Nīderlandē tolaik tādu nebija. Mums tāpat kā viņiem bija domājoši un atbildīgi cilvēki. Dokuments nav garants. Jābūt drosmīgam analizēt savu rīcību, apzināt savas kļūdas, tās labot un iet tālāk. Jābūt vēlmei un interesei. Tā ir būtība.

— Bet BMX tomēr ir ļoti sarežģīts sporta veids!

— Nekas tur nav sarežģīts! Nelaime tā, ka BMX pārvērta par ekstrēmu sportu, ieviešot superkrosu. Kad šīs tūkstošgades sākumā BMX iekļāvās Starptautiskajā Riteņbraukšanas federācijā (UCI), es uz to skatījos rožainām acīm. Bet izrādījās, ka UCI neinteresē BMX kā sporta veida attīstība, viņus BMX interesē tikai kā tirgus prece, šovs. Es, piemēram, no UCI nesaņēmu nekādu atbildi par saviem iesniegtajiem priekšlikumiem sacensību uzlabošanai. Ierosināju virāžas augšmalā iezīmēt celiņu, ja esi tajā ticis, kļūsti neaizskarams. Nevis kā joprojām — nāk no lejas un ar fizisku kontaktu tevi vienkārši izsit no trases ārā.

Mana ideja bija, ka BMX jāattīsta kā treka un velokrosa sintēze. Tai tika uzspļauts virsū. UCI BMX tolaik kūrēja kalnu slēpotājs, kas tajā ievilka superkrosu. Tur apkārt bija arī vīri, kas aprakstīti Tour de France skandālu grāmatās. Manas idejas viņiem nebija vajadzīgas. Tad arī  sapratu, man jābeidz šī lieta. Televīzijā rāda boksu uz slidām, BMX superkrosā šīs drausmīgās traumas… Vai tas mūs ceļ uz augšu, pilnveido? Vai tas atbilst sporta būtībai? Mēs ieejam sporta kultūras dekadencē, un šī dekadence ievelkas.

Atceries — sports un vēlēšanas ir godīgai sabiedrībai.

— Pirms iepriekšējām divām olimpiskajām spēlēm BMX nāciju vērtējumā Latvija cīnījās par vietu pirmajā trijniekā. Tagad jau rodas bažas, vai Rio spēsim kvalificēties ar diviem braucējiem. Nevienā sporta veidā līderi nevar nemitīgi būt virsotnē, tagad esam ieplakā. Kā no tās iespējami ātrāk tikt ārā?

— Vispirms jāsaprot pieļautās kļūdas. Viena no tām — pārāk šaurā paaudžu maiņa. Nedrīkstēja visu likt tikai uz dažiem jaunajiem talantiem, Eiropas mačos vajadzēja startēt ar plašāku izlasi, tādējādi konkurentiem — nīderlandiešiem, frančiem, angļiem neļaujot gūt tik daudz kvalifikācijas punktu nāciju vērtējumam. Trīs cilvēki nevar nemitīgi startēt, startēt un startēt.

Māris Štrombergs savu ir izdarījis. Bet par zelta medaļām divās olimpiskajās spēlēs trešajās viņam vietu neiedos. Tāda kritērija nav. No savām kļūdām ir jāmācās, bet visas tu nepaspēsi pieļaut. Tāpēc jāmācās arī no citu kļūdām.

 

Jānis SILIŅŠ

Sporta pedagogs

Dzimis: 1945. gada 1. oktobrī Smiltenē

Izglītība: Smiltenes 2. septiņgadīgā skola (1959.), Smiltenes vidusskola (1963.), Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (1967.), dažādi kvalifikācijas paaugstināšanas kursi

Sportā: kopš skolas gadiem, trenējies ātrslidošanā, modernajā pieccīņā, riteņbraukšanā, treneris Jānis Akmentiņš

Lielākie sasniegumi sportā: PSRS studentu vicečempions riteņbraukšanā, 23. vieta daudzdienu velobrauciena Draudzība kopvērtējumā, Latvijas čempions riteņbraukšanā ar atsevišķu startu, vairākkārtējs Latvijas studentu čempions ātrslidošanā

Darba gaitas: fizkultūras skolotājs Smiltenes astoņgadīgajā skolā (1967.—1973.), riteņbraukšanas treneris Smiltenē (līdz 1974.), riteņbraukšanas treneris Valmierā (līdz 1989.), Valmieras pamatskolas direktors (līdz 2009.)

Sabiedriskā darbība: BMX federācijas viceprezidents (1988.—2006.), Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents (līdz 2010.), Valmieras rajona padomes deputāts, trīs sasaukumus Valmieras pilsētas domes deputāts, četrus mēnešus 6. Saeimas deputāts

Ģimenes stāvoklis: precējies, tēvs trim bērniem, vectēvs astoņiem mazbērniem

Vaļasprieki: vēsture, filatēlija, foreles