Nesteidzīgi, bet nevilcinoties
Vēl nesen pamatskolas sporta skolotājs, treneris uz nepilnu slodzi, tagad jau tikai treneris Andis Austrups. Nesen no Šveices saņēmis priecīgu ziņu — Eiropas Vieglatlētikas asociācija par panākumiem sportā viņam piešķīrusi Eiropas Vieglatlētikas treneru balvu 2012. Andis ir daudzcīņnieces Lauras Ikaunieces treneris, viņa audzēkne šogad izcīnīja bronzas medaļu Eiropas meistarsacīkstēs un ieguva 9. vietu olimpiskajās spēlēs, atkārtojot Latvijas rekordu.
Andis Austrups uz interviju atnāk sasarcis, jo tikko pats trenējies atlētikas zālē. Austrups labi saprot, ka liekais svars traucē ne tikai sportistam, un kaloriju dedzināšanu uztver kā savas ikdienas sastāvdaļu.
— Vai jau plāno jaunā gada uzdevumus?
— Plānus, protams, rakstu, bet visu laiku tos koriģēju. It sevišķi tagad, kad jau sasniegts kaut kāds zināms līmenis un seko dažādi interesanti sacensību piedāvājumi. Laurai, piemēram, jābrauc uz vieglatlētikas popularizēšanas pasākumu Tokijā. Dzīve atkal ievieš korekcijas.
Mainās arī dienas plāni, jo mums nekas nav akmenī iecirsts. Savus labojumus ievieš sportista pašsajūta, laikapstākļi. Reizēm plāni mainās pat treniņa laikā, kad redzu — kaut kas neļauj to vai citu vingrinājumu veikt ar pilnu atdevi. Tad labāk to nedarīt vai izvēlēties kādu citu vingrinājumu.
— Vai sportisti to ļaunprātīgi neizmanto?
— Runājot par Lauru — tieši otrādi, jo viņa ir tik apzinīga, ka man pat jāpiebremzē. Bieži vien ar varītēm jāizspiež, vai viņai kaut kas nesāp? Katra mazākā traumiņa liecina, ka kaut ko neesam darījuši pareizi un ka jāizvēlas cits vingrinājums — vairāk piemērots meitenes dotumiem. Mums ar Lauru tagad izveidojies tāds kontakts, ka viens otru jūtam līdz pat sīkākajai niansei. Saprotamies sajūtu līmenī.
Tāpat nevienu, pat labāko vingrinājumu, kurš aprakstīts gudrās grāmatas, nevar akli kopēt, jo katrs sportists ir atšķirīgs. Paņemt labāko, to pielāgot sava sportista iespējām, tas, manuprāt, ir trenera pienākums.
Visu laiku mācos. Arī no kļūdām. Tā salaidām grīstē vai visu 2010. gada sezonu, jo Laurai bija mikrotrauma, kuru ieguvām, skrienot sprintu Rīgas saltajā manēžā, kad tikko bijām atgriezušies no treniņnometnes dienvidos. Piemēroti treniņu apstākļi ziemā (praktiski telpās jātrenējas gandrīz astoņus mēnešus gadā) ir milzu sāpe visai mūsu vieglatlētu saimei. Tagad pret šo disonansi, kas rodas pavasaros — pēc atgriešanā no silto zemju stadioniem —, izturamies ļoti uzmanīgi.
— Vai kopumā piepildījās olimpiskā gada plāni?
— Domāju, ka jā, pat ļoti labi. Pirmām kārtām Laura laikus (jau maijā) izpildīja olimpisko A normatīvu. Tas noņēma spriedzi, un varējām mierīgi gatavoties sezonas turpinājumam.
Galveno uzsvaru likām uz Eiropas čempionātu Helsinkos. Kaut arī nestartēja vairākas augstas klases sportistes, bronzas medaļu izcīnīt nepavisam nebija vienkārši. Tā mūsu visai lielajai komandai bija vienīgā. Ļoti pārdzīvoju par sprinteri Ronaldu Arāju. Tikt finālā 100 m — tas vien bija izcili. Ļoti žēl, ka viņš distancē guva traumu un, iespējams, mēs palikām bez vēl vienas medaļas. Bet tāds nu ir sports.
Uz Londonu devāmies ar gandarījuma sajūtu, taču ne atslābinājušies. Uzskatu, ka mums bija jācīnās no sirds un ar pilnu atdevi, jo LOV pabalsts bija paredzēts tieši olimpiskajām spēlēm, nevis čempionātam vai kādām komercsacensībām.
Savu joku izspēlēja arī manas ne pārāk perfektās angļu valodas zināšanas. Kādā intervijā izteicos, ka Laura varētu labot arī Latvijas rekordu, taču nedomāju gluži par Londonu. Kad pēc pirmās dienas Laura bija ap 20. vietu, daži jau mani sāka vilkt uz zoba: „Kur rekords?”
Otrajā dienā rekordam strauji tuvojāmies, un beigās punkts punktā atkārtojām Aigas Grabustes Latvijas rekordu. Sākumā kremta, ka dažā disciplīnā pietrūka punkta vērta centimetra vai sekundes desmitdaļas, bet daudzcīņa ir daudzcīņa. Vēlāk secinājām, ka labi vien ir, jo intriga saglabājas, un Aigai varbūt būs lielāks stimuls turpināt treniņus. Konkurence tikai paceļ latiņu.
Par Londonu runājot: tieši Lauras un Aigas duelis septiņcīņas pirmajā disciplīnā — 100 m barjerās — varbūt arī nedaudz sajauca mums kārtis, jo Laurai un Aigai bija jāskrien blakus celiņos. Manējā tik ļoti gribēja pārspēt sāncensi, ka distancē aizķērās aiz barjeras, nojauca ritmu, un rezultāts bija krietni vājāks, nekā Laura spēj. Arī tā ir mācība, ka jākoncentrējas tikai pašas startam un par pretiniecēm nav jādomā.
— Ar ko pirmās olimpiskās spēles paliks atmiņā?
— Vispirms ar gaisotni. Protams, visi 80 000 skatītāji divas dienas atbalstīja savu mīluli Enisu, kas arī kļuva par olimpisko čempioni, taču atbalsts tika visām. Neesmu gan tik lielus mačus daudz redzējis, taču, liekas, tieši gaisotnes dēļ tā bija viena no izcilākajām septiņcīņām vēsturē. Prieks, ka Laura turējās godam un laboja trīs personiskos rekordus.
Otrs, ka esi tuvumā vislielākajām pasaules vieglatlētikas zvaigznēm. Redzēt tādu talantu kā Useins Bolts varbūt var pāris reizes gadsimtā.
Domāju, ka Laura guva gan pieredzi un stimulu nākotnei, gan nostiprināja apņēmību.
— Laura jau izteicās, ka labprāt redzētu sevi nākamajās spēlēs Rio, iespējams arī aiznākamajās. Jūs tik tālu plānojat?
— Teorētiski tā varētu būt, bet visu jau izšķir šodiena, rītdiena. Daudz kas atkarīgs ne tikai no mums pašiem, bet no atbalsta, iespējām pienācīgi trenēties.
Viegli nav, bet tagad reizēm es ar pateicību atceros savu skolotāja darbu Majoru pamatskolā, kur nebija ne stadiona, ne kārtīgas sporta zāles. Vajadzēja lielu izdomu, lai bērnus varētu pienācīgi izkustināt. Skolā izmantojām katru stūrīti, katru kāpņutelpu. Atceros, ka pēc lielas pierunāšanas izdevās psiholoģijas kabinetā iemānīt dažus trenažierus, un bērni varēja pavingrināt muskuļus.
Sprintu skrējām pa taciņu blakus dzelzceļam, reizēm stundas aizvadījām Majoru pludmalē.
Arī tagad šīs pielāgošanās spējas ir ļoti vajadzīgas, jo mēs trenējamies vismaz četrās, piecās vietās — skolā, divās manēžās, divos stadionos, trenažieru zālē. Kad iespējams, braucam uz Igauniju, kas pēc mūsu ziemas bāzēm liekas kā paradīze. Redzu arī, cik noderīgs labs ziemas stadions ir arī citiem sporta veidiem, jo tajā trenējas ne tikai vieglatlēti, bet arī cīkstoņi, vingrotāji, bērni, seniori. Jācer, ka reiz Rīgā arī būs kas līdzīgs.
Tikko biju uz treneru semināru Skotijā, kurā piedalījās četru olimpisko čempionu treneri (interesanti, ka neviens no viņiem pats nav bijis izcils sportists). Ļoti vērtīgas dienas.
Tur redzēju ziemas vieglatlētikas manēžu, kādā līdz šim nebiju bijis — paceļamas virāžas, plašs iesildīšanās sektors, lieliski celiņi. Trenējās daudz bērnu, bet lielos nemanīja. Būtu mums tāda, ārā neietu…
— Ko raksti nākamā gada plānā?
— Gads būs smags un saspringts. Sacensību ir daudz, un visas atbildīgas. Tā kā daudzcīņu sezonā var veikt reizes trīs, maksimums — četras, Laura ne visos mačos startēs daudzcīņā. Piemēram, Universiādē, tāpat kā Eiropas U-23 meistarsacīkstēs, paredzēts starts vienā vai divās disciplīnās. Tas varētu būt 100 m barjerskrējiens, varbūt arī augstlēkšana. Vispār Eiropas U-23 čempionātam atbilstošas kvalifikācijas normas Laura sasniegusi sešās disciplīnās.
Galvenais starts, protams, būs pasaules čempionāts Maskavā, kur jācenšas sasniegt gan augstu rezultātu, gan labu vietu.
Nav ko slēpt, ka tagad sasniegts tāds līmenis, kad ar saviem rezultātiem var nopelnīt arī naudiņu, tāpēc paredzēts starts arī dažās komercsacensībās. Pēc pērnā gada sasniegumiem (vērtē trīs labākos startus atbilstošās sacensībās) Laura ir piektajā vietā pasaules kausa izcīņā septiņcīņnieču vidū.
— Līdz šim Laura katrās sacensībās labo vairākus personiskos rekordus. Tā varētu būt vienmēr?
— Svarīgi ir nostabilizēties zināmā līmenī, lai arī bez personiskajiem rekordiem rezultāti būtu pietiekami augsti. Ja tagad saskaita Lauras labāko rezultātu summu, tad sanāk jau aptuveni 6700 punktu, kas par 300 punktiem pārsniedz Latvijas rekordu.
Punktu skaitīšana vien gan neko nedod, ja vienmēr necentīsies pārspēt sevi — ja reiz esi to varējusi, kāpēc nepaveikt atkal?
— Kur tu redzi Lauras iespējas progresēt?
— Daudzcīņa tāpēc ir interesanta, ka progress var būt visdažādākajās disciplīnās. Pamats visam ir ātrums. Laurai ir jāskrien daudz ātrāk, it īpaši barjeras, kur var nākt klāt daudz punktu. Barjeras ir septiņcīņas pirmā disciplīna, un labs rezultāts var dot pārliecību sekmīgiem nākamajiem startiem.
Vajadzētu krietni uzlabot rezultātu augstlēkšanā, Laurai vajadzētu stabili lēkt 1,87—1,90 m (personiskais rekords — 1,85 m). Tāpat tāllēkšanā var krietni uzlabot rezultātu. Neredzu disciplīnu, kur Laura nevarētu progresēt. Tikai neko nevajag sasteigt, jo ceru, ka Laura vēl ilgi būs sportā.
— Runājot ar Lauru, viņa minēja, ka jūs nestrādājat ar svaru stieni…
— Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ļoti labi nepieciešamo spēku var attīstīt, izmantojot pašas svaru. Teorētiski domāju, ka arī lodes grūdējas varētu iztikt bez svaru stieņa, izmantojot īpašus vingrinājumus. Attīstīt tikai spēku droši vien ir visvieglāk, taču muskuļiem jābūt ne tikai spēcīgiem, bet arī ātriem, eksplozīviem.
Jā, būtu lielāka masa, vairāk spēka, iespējams, uzlabotos rezultāti lodes grūšanā, bet tā ir tikai viena disciplīna. Domāju, ka Laura jau tagad ar saviem nepilnajiem 60 kilogramiem var grūst 13 m un tālāk. Treniņos jau šī robeža ir pārsniegta.
— Paša sporta gaitās tu ar daudzcīņu tieši nesaskāries, vai atklāj daudz sev nezināma?
— Man vienmēr patikusi daudzveidība, arī savās sporta gaitās esmu trenējies dažādos sporta veidos, tātad principi man ir skaidri. Protams, visu laiku mācos. Daudz tiekos ar kolēģiem, prasu padomu speciālistiem.
Par vienu no saviem pirmajiem padomdevējiem uzskatu olimpisko čempionu šķēpa mešanā Jāni Lūsi, kas pats bija labs daudzcīņnieks. Reiz treniņnometnē Murjāņos dzīvojām kopā vienā istabiņā, un no tiem vakariem, pat naktīm man saglabājušies tādi pieraksti, pēc kuriem vados joprojām. Sarunas nebija tikai par tehniku, bet par attieksmi, par dzīvi un pieredzi sportā.
Mācījies esmu arī no Murjāņu trenera Broņislava Ļaksas, kas bija teicams daudzcīņnieku treneris. Žēl, ka viņsaulē aizgājis Andrejs Iecelnieks, kurš savā īpatnējā stilā prata no saviem audzēkņiem dabūt ārā maksimumu.
Augstlēkšanā mums krietni palīdz Juris Ziediņš, arī Krievijas izcilais augstlēkšanas speciālists Jevgeņijs Zagaruļko neliedz padomu. Labs draugs man ir Gints Palameiks, kurš mūs konsultē šķēpmešanā. Tāpat lodes grūdēju treneris Guntars Gailītis. Latvijā labs palīgs man ir bijušais desmitcīņnieks bobslejists Matīss Zacmanis. Kad braucu uz sacensībām kopā ar Lauru, viņš pieskata manējos.
Daudz vēroju labākos sportistus, viņu vingrinājumus iesildoties. Nekādu jaunu pasauli sev neatklāju, bet kaut ko mums noderīgu vienmēr varu atrast.
Cik vien iespējams, cenšos braukt uz dažādiem treneru kursiem, semināriem. Tikai iegūstot daudz informācijas un to izsijājot, var pilnveidoties un augt.
Cenšos uzturēt labas attiecības ar visiem, jo tā iespējams būt atvērtam kādai labai idejai, iegūt pieredzi.
— Laura nav tava vienīgā audzēkne. Cik liela ir tava treniņgrupa?
— Uzskatu, ka daudzus trenēt augstā līmenī nav iespējams. Piemēram, olimpiskajai čempionei Enisai ir vairāki treneri.
Protams, ka man ir grupiņa, kaut gan visiem audzēkņu kvantitātes kritērijiem es neatbilstu. Varbūt, ka mani reiz atlaidīs no sporta skolas trenera darba. Tāda nu reiz ir mūsu treneru darba sistēma, ka svarīgākais ir audzēkņu skaits, nevis rezultāti.
Daudzi ir talantīgi, un cenšos, cik varu, lai viņi kļūtu par labiem sportistiem. Tagad pie mums trenējas vēl viena daudzcīņniece — Lauras vienaudze Ilona Dramačonoka, kura, nestartējot Laurai un Aigai, kļuva par Latvijas čempioni. Ceru, ka viņa nākamsezon spēs izpildīt Eiropas U-23 kvalifikācijas normu. Laurai arī tagad vieglāk trenēties, kad ir treniņu biedrene.
Daudzcīņu es uzskatu par sporta veidu, kuram cauri vajadzētu iet vai katram vieglatlētam, jo agra specializēšanās kādā vienā sporta veidā, manuprāt, nodara lielu postu sportista karjerai. Man grūti iedomāties, ja agri sāk specializēties, piemēram, tādā disciplīnā kā trīssoļlēkšana, kas ir smags un visai traumatisks lēkšanas veids. Nedomāju, ka agrāk par 16—18 gadiem īpaši jāsāk pievērsties vienai disciplīnai. Lodes grūdējs Māris Urtāns arī bija labs daudzcīņnieks, tāpēc viņam ir gan ātrums, gan koordinācija.
Reti kad tādi vienas disciplīnas sportisti ilgi paliek sportā, jo gadu gaitā viss jau ir izzināts un apnicis, kādas noteiktas muskuļus grupas jau nogurušas.
Ir dažas talantīgas 12—14 gadus vecas meitenes, bet tikai laiks rādīs, vai viņas paliks sportā. Vispār to jēdzienu talants līdz galam neesmu izpratis, jo fiziskie dotumi vien neko nedos, ja bērns pats negribēs trenēties un sacensties. Darbaspējas, vēlme uzvarēt — to var saukt arī par talantu —, ne tikai garas kājas. Labi, ja tas viss koncentrēts vienā cilvēkā, kā tas ir ar Lauru.
Galvenais jau ir jauniešus noturēt sportā, jo ziemā nav viegli braukt uz treniņiem no Jūrmalas uz Rīgu. Mūsu pilsētā sporta manēžas nav.
— Daži uzskata, ka vieglatlētika Latvijā pamazām mirst. Piekrīti?
— Domāju, ka ne. Iespējams, nelabvēlīgie treniņu apstākļi ziemā rosina šādas domas, taču kopumā augstas klases vieglatlētu ir daudz, par ko liecina arī pārstāvniecība olimpiskajās spēlēs. Protams, mūsu sporta veidā, tāpat kā visur, ir vērojami uzplūdi un atplūdi.
Ceru, ka reiz mūsu ziemas manēžu jautājums — labs vieglatlētikas stadions Rīgā — reiz atrisināsies un meistarības līmenis atkal augs. Domāju — mums pastiprināti vajadzētu pievērsties tām disciplīnām, kur mēs varam konkurēt pasaules līmeni, kur ir tradīcijas, medaļas. Tā noteikti ir šķēpmešana, soļošana, vidusdistances (tieši 800 m), tāllēkšana, daudzcīņas.
Ticu, ka vieglatlētikā mums būs gan čempioni, gan medaļnieki, gan augs vispārējais līmenis, jo šis sporta veids ir viens no vecākajiem un cilvēkam vispieejamākajiem un dabiskākajiem sporta veidiem.
Paskatieties uz vieglatlētiem — vai esat redzējuši skaistāku sportista stāju?
Andis AUSTRUPS
Daudzcīņnieces Lauras Ikaunieces treneris
Dzimis:1973. gada 23. jūnijā Talsos
Izglītība:Spāres pamatskola, Valdemārpils vidusskola, Rīgas Celtniecības koledža, mācījies RTU, beidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju
Sporta gaitas:sporto kopš bērnības; trenējies vieglatlētikā, smaiļošanā, boksā, garo distanču skriešanā un soļošanā. Labākie rezultāti: maratonā — 2.33:16; 50 km soļošanā — 4.25
Darba gaitas:sporta skolotājs Majoru pamatskolā, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Jūrmalas BJSS, kopš 2012. gada — tikai treneris
Ģimenes stāvoklis:neprecējies; divu bērnu tēvs
Vaļasprieks:golfs, grāmatas, biškopība lauku mājās Spārē
