Leonīda Beresņeva jaunā misija
Kā jau ierasts, gada pēdējā mēneša galvenais hokeja notikums būs pasaules čempionāts junioriem (U-20), kur Latvijas izlasei jācīnās par uzvaru pirmajā divīzijā, lai pēc divu gadu pārtraukuma atgrieztos elites grupā. Šogad šis sarežģītais uzdevums ir uzticēts galvenajam trenerim Leonīdam Beresņevam, kurš ir viens no visu laiku panākumiem bagātākajiem mūsu hokeja speciālistiem.Pirms pieciem gadiem tieši Beresņeva vadībā Latvijas juniori izcīnīja ceļazīmi uz elites grupu, bet 20 gadu laikā šo uzdevumu ir izpildījuši tikai trīs treneri.
Leonīds Beresņevs ir daudz strādājis ar Latvijas junioru izlasi, sākot jau ar tās pirmajiem soļiem pasaules čempionātos deviņdesmitajos gados, bet vēlāk atgriežoties šajā amatā vēl vairākas reizes — kopumā Beresņevam šis būs jau astotais junioru čempionāts Latvijas komandas galvenā trenera amatā. Tomēr lielāko uzmanību bijušais Rīgas Dinamo aizsargs izpelnījies ar darbu pie Latvijas izlases stūres.
Beresņeva vadībā Latvijas hokejisti 1996. gadā izcīnīja vietu pasaules čempionāta elites grupā, bet pēc gada debijas A grupas turnīrā arī izcīnīja savu joprojām augstāko vietu pasaules meistarsacīkstēs — septīto. Beresņevs ir vienīgais Latvijas izlases treneris, kurš pie izlases vadības stūres pabijis divus posmus, vadot komandu četros elites pasaules čempionātos (1997.—1999. un 2005. g.). Viņa vadībā Latvijas izlase tika arī uz Turīnas olimpiskajām spēlēm, kad izšķirošajā kvalifikācijas mačā pret Baltkrieviju mūsu hokejisti Rīgas Sporta pilī izcīnīja vienu no dramatiskākajām uzvarām mūsu sporta vēsturē, kad vēl piecas minūtes pirms mača beigām Latvijas izlase zaudēja ar 2:4, taču tad Beresņevs nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju un Latvijas hokejisti sāka neticamo izglābšanos, kas vainagojās ar uzvaru 5:4.
Leonīds Beresņevs arī strādājis ar daudziem agrāk pazīstamiem Latvijas klubiem, deviņdesmitajos gados ar Rīgas Junioru negaidīti uzvarot Austrumeiropas Hokeja līgā, kur piedalījās arī Baltkrievijas un Ukrainas stiprākie klubi, pēc tam no nulles sākot veidot Liepājas metalurgu, bet vēlāk Latvijas čempionātā izcīnot medaļas arī ar HK Rīga-2000 un ASK/Ogre. Kopumā 57 gadus vecais treneris četras reizes trīs dažādas komandas aizvedis līdz Latvijas čempionu titulam (vispirms Hokeja centru, tad divreiz Liepājas metalurgu un visbeidzot arī Dinamo/Juniors). Šosezon paralēli darbam ar valsts junioru izlasi Beresņevs trenē arī Latvijas virslīgas čempionāta komandu HS Rīga.
AUSTRIJAS EKSĀMENS
Tagad Beresņevu gaida īpaši grūts uzdevums, jo 20 gadu laikā Latvijas junioru (U-20) izlase tikai trīs reizes ir spējusi uzvarēt pasaules čempionāta pirmajā divīzijā jeb agrākajā A grupā — 2004. gada decembrī pirmais to paveica galvenais treneris Oļegs Znaroks, taču mūsu junioriem neizdevās noturēties elitē. 2007. gada izskaņā Latvijas juniori atkal triumfēja pirmajā divīzijā nu jau cita bijušā Rīgas Dinamo spēlētāja — Andreja Maticina — vadībā, šoreiz pat saglabājot vietu elitē uz divām sezonām. 2010. gada janvārī Latvijas juniori atkal izkrita uz pirmo divīziju, taču jau gada beigās ar Beresņevu priekšgalā atguva tiesības atgriezties elitē, kur ar treneri Ēriku Miļunu pie vadības pults noturējās vēl uz vienu gadu. 2013. gada janvārī jau ar Leonīdu Tambijevu pie stūres komanda atkal izkrita uz pirmo divīziju, no kuras neizdevās atgriezties elitē nedz ar pirmo, nedz arī ar otro mēģinājumu. Pērn Latvijas juniori ar jauno treneri Ģirtu Ankipānu priekšgalā pirmajā divīzijā palika trešajā vietā, palaižot sev priekšā Baltkrievijas un Norvēģijas hokejistus.
Šogad pirmās divīzijas A grupas sacensības risināsies Austrijas galvaspilsētā Vīnē, kur mūsu juniori par vienīgo ceļazīmi uz augstāko līgu sacentīsies ar Austriju (13. decembrī plkst. 21), Kazahstānu (14. decembrī plkst. 17.30), Norvēģiju (16. decembrī plkst. 14), Vāciju (17. decembrī plkst. 17.30) un Itāliju (19. decembrī plkst. 14).
Gatavojoties pasaules čempionātam, Beresņeva vadītā izlase novembra sākumā piedalījās pārbaudes turnīrā Baltkrievijā, kur pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu, uzvarot Austriju (3:1), Dāniju (5:1) un nesenā Latvijas izlases trenera Aleksandra Beļavska trenētos mājiniekus (5:2). Leonīds Beresņevs pasaules junioru čempionātu gaida optimistiskā noskaņojumā:
— Gaidām čempionātu labā un kareivīgā noskaņojumā. Vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, ka mums ir bijis pārāk maz spēļu. Tikai trīs spēles Baltkrievijas turnīrā. Gribētos, lai mums būtu vairāk pārbaudes maču, žēl, ka šogad nenotika tradicionālais Žoltoka piemiņas turnīrs. Man nebija daudz laika un iespēju, lai apskatītu spēlētājus. Tomēr mēs pārāk nepārdzīvojam, jo pat tās trīs spēles Baltkrievijā parādīja mūsu komandas potenciālu. Šajā turnīrā mēs apspēlējām divas komandas no A grupas, tas rada zināmu optimismu. Domāju, ka puiši izpildīs izvirzīto uzdevumu.
— Kas ir mūsu galvenie konkurenti?
— Es kā treneris neatceros, kad būtu bijusi tik spēcīga grupa, jo jebkura no komandām pretendē uz pirmo vietu. Agrāk parasti jau pirms turnīra varēja pateikt, ka būs viena izšķirošā spēle, taču šogad nemaz nevaru pateikt, kurai no komandām nebūtu izredžu tikt augstāk. Nevar gan sacīt, ka mums otrā vieta būs neveiksme, jo tagad pat tās valstis, kas agrāk hokejā neguva panākumus, ir nopietni progresējušas gan pieaugušo, gan arī junioru līmenī. Visi saprot, ka bez laba junioru hokeja neko neizdosies sasniegt arī pieaugušo līmenī. Nepatīk tikai tas, ka turnīra startā mums ir vakara spēle ar mājiniekiem austriešiem, bet jau nākamajā dienā — dienas spēle ar Kazahstānu. Jau tagad ir skaidrs, ka būs ļoti grūts sākums. Varbūt kādam liekas, ka Kazahstānas izlase kā debitante ir vājāka, taču es diezgan labi pazīstu Kazahstānas hokeju un varu teikt, ka viņi spēlē gudru, kombinacionālu hokeju. Ja mēs veiksmīgi sāksim, tad komandai atvērsies otrā elpa. Domāju, ka neviena komanda turnīrā neizvairīsies no punktu zaudējuma.
JAUNI TALANTI
— Šajā turnīrā spēlēs 1996. gadā dzimuši un jaunāki hokejisti. Kad iepriekšējo reizi vadījāt junioru izlasi, tur spēlēja Zemgus Girgensons un Ronalds Ķēniņš, vēl agrāk pie jums junioru izlasē ir spēlējis arī Kaspars Daugaviņš. Vai šajā komandā ir tādi talanti, kas var tikt tik tālu — līdz Nacionālajai Hokeja līgai?
— Jā, mums šajā vecumā ir daudz interesantu, savdabīgu puišu ar labu spēles izpratni, interesantu tehniku. Šobrīd gūstu baudu, strādājot ar šiem puišiem. Tieši apgalvot nevaru, bet domāju, ka tādi spēlētāji kā, piemēram, Rūdolfs Balcers, Rihards Puide, Gatis Sprukts, Frenks Razgals, arī Roberts Locāns, Kirils Galoha atstāj labu iespaidu. Tie ir uzbrucēji, bet aizsargi mums visi ir labi, jo — kad braucām uz Baltkrieviju, man bija zināmas šaubas par mūsu aizsardzību, bet tur tā mani ļoti patīkami pārsteidza. Visi aizsargi nospēlēja labā līmenī, parādot gudru, saprātīgu spēli, spēlējot bez jebkādām muļķībām un labi iesākot uzbrukumus. Biju ļoti apmierināts. Vēl jau piebrauks puiši, kas nespēlēja Baltkrievijā. Mums ir pietiekami daudz spēlētāju, kuri ir spējīgi izveidot un realizēt momentus. Galvenais, lai nebūtu psiholoģiski pārāk nenopietna attieksme, domājot, ka mēs visu protam un varam. Pirmkārt, gribētos, lai visi puiši uztvertu komandas garu, nevis aizrautos ar individuālām interesēm.
— Vai mums ir pietiekama konkurence par vietu sastāvā?
— Jā, ir ļoti liela konkurence. Problēma, ka daudzi kandidāti spēlē ārzemēs. Saskaitīju 16 spēlētājus no ārzemju klubiem. Tas var būt arī pluss, bet zinu, ka ne visi tur spēlē labā līmenī. Par to arī jāsatraucas, jo desmit dienu laikā ir grūti sagatavot spēlētāju. Ja kāds spēlē Amerikā, tas vēl nenozīmē to, ka viņš noteikti brauks uz čempionātu. Jau tagad jūtu, ka būs grūti izvēlēties, kurus spēlētājus iekļaut komandā, bet kurus atstāt malā. Otrajā decembrī sāksim treniņnometni, bet pēc desmit dienām izlidosim uz Austriju. Desmit dienās neko daudz iemācīt nevar — var sagatavot dažus taktiskos zīmējumus, uzlabot fizisko gatavību, protams, arī spēli vairākumā un mazākumā. Baltkrievijā ļoti labi nospēlējām mazākumā, divreiz pa divām minūtēm spēlējām trijatā, bet viņi tā arī neguva vārtus, tas daudz ko izsaka. Vairākumā mums bija problēmas, jo pirms tam aizvadījām tika divus treniņus, bet tik īsā laikā nevar iespēlēt vairākumu. Tomēr galvenais, ka bija komandas gars. Spēle nevienādos sastāvos bieži izšķir mača likteni, tāpēc pievērsīsim tam lielu uzmanību.
GIRGENSONA FENOMENS
— Vai atbalstāt spēlētāju braukšanu uz ārzemju klubiem jau jauniešu vecumā?
— Jau deviņdesmitajos gados bija tāda tendence, ka visi pie pirmās iespējas brauca prom uz ārzemēm, bet vēlāk jutu, ka situācija sāka mainīties, jo mums arī vietējais čempionāts kļuva arvien spēcīgāks, bet pēc lielās finanšu krīzes atkal daudziem jauniešiem parādījusies vēlme braukt prom. Es gan dotu padomu, ka šobrīd Latvijā ir pietiekami apstākļi, lai jaunie spēlētāji tepat varētu progresēt. Šobrīd arī valsts čempionātā ir tāds līmenis, kas ļauj izpausties jaunajiem hokejistiem, jo, piemēram, pirms pieciem gadiem bija grūtāk tikt komandās. Mums ir arī komanda MHL (Krievijas jaunatnes hokeja līga — K. G.). Protams, Girgensons agrā jaunībā aizbrauca uz ārzemēm un kļuva par labāko mūsu hokejistu, bet tas ir īpašs gadījums. Ir arī daudz piemēru, kad puiši pirms desmit gadiem aizbrauca uz ārzemēm, bet tagad vairs nopietni nespēlē, — atcerēsimies, cik daudz mūsu spēlētāji tika NHL draftā, taču pēc tam nekāda īpašā karjera nesanāca. Girgensons ir fenomens. Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, man viss uzreiz kļuva skaidrs. Kad Girgensonu paņēmu junioru izlasē, viņš bija divus trīs gadus jaunāks par komandas biedriem, bet, ejot laukumā, bija redzams, ka viņam ir ļoti skaidra hokeja izpratne plus vēl īsts vīrišķīgs cīņasspars. Jau tad tas bija pamanāms.
— Šajā izlasē ir daudzi MHL kluba HK Rīga spēlētāji, bet viņiem čempionātā ne pārāk labi klājas — zaudējumu ir daudz vairāk nekā uzvaru.
— HK Rīga MHL čempionātā ir lielas problēmas. Tā gan ir viena no jaunākajām komandām, bet nevar visu norakstīt uz jaunību, jāmeklē arī citi neveiksmju iemesli. Domāju, ka problēma ir citur, jo puiši tur ir spējīgi. Man gan grūti spriest, jo es nepiedalījos treniņprocesā, spēlētāju selekcijā. Manuprāt, pat Latvijas čempionātā spēlē puiši, kuri arī varētu noderēt MHL.
LATVIJAS PIRAMĪDA
— Jūs jau 20 gadus strādājat ar junioriem. Vai šī paaudze atšķiras no tā laika jauniešiem?
— Šī paaudze ir citādāka. Pat tad, kad sāku strādāt par treneri, puišiem bija cits raksturs. Piemēram, agrāk bija treniņnometnes, kur Kandavā vai Saldū tika audzināts raksturs, tika mācīts, ka ir jāizpilda uzdevums caur nevaru, uz noguruma fona. Tāpēc, kopumā ņemot, rakstura ziņā šī paaudze ir drusku vājāka. Piemēram, nesen biju ar jauniešiem nometnē Brocēnos, tad pievērsu uzmanību, ka puiši no rīta knapi var pamosties, bet agrāk pret režīmu puiši izturējās daudz nopietnāk. Uzskatu, ka arī tas ir viens no rakstura audzināšanas momentiem. Agrāk puiši arī nāca pie trenera, prasīja kādus padomus, pie kā piestrādāt, lai uzlabotu tās lietas, kuras tik labi nepadodas, bet tagad tam pievērš maz uzmanības. Aritmētika ir vienkārša — ja šodien pastrādāsi papildus piecas minūtes, pēc tam arī rīt un katru nākamo dienu, tad pēc mēneša noteikti būs labums. Varbūt daudziem pietrūkst tādas mērķtiecības, kāda bija Girgensonam, kuram to varēja redzēt pat ar neapbruņotu aci. Viņam bija sapnis un mērķis, pēc kura viņš tiecās. Svarīgi, lai jaunieši izvirzītu sev mērķi, tad arī attīstība būs ātrāka.
— Tagad teorētiski mums ir izveidojusies hokeja sistēma — Latvijas čempionāts, MHL komanda, bet virsotnē Rīgas Dinamo.
— Man arī ir savas pārdomas par šo sistēmu. Kad izveidojās Dinamo, tad tā tiešām darbojās. Kad izveidojās Dinamo fārmklubs, tad vēlāk vairāki spēlētāji arī tika līdz Dinamo — Miks Indrašis, Elvijs Biezais. Tagad šī piramīda nedarbojas, jo MHL komandai ir jāstrādā perspektīvai, lai vismaz pāris spēlētāju tuvotos Dinamo līmenim. Tad no tiem 16 junioru izlases spēlētājiem, kas tagad spēlē ārzemēs, puse paliktu Latvijā.
— Kā pa šiem gadiem ir mainījies mūsu hokejs?
— Tagad ir normāla infrastruktūra, ir iespējas kārtīgam treniņprocesam. Galvenā problēma ir finansiālais jautājums. Piemēram, nav nekāds noslēpums, ka Latvijas čempionāts agrāk bija citā līmenī, hokejisti saņēma algas un profesionālāk izturējās pret darbu, bija nopietnāks treniņprocess. Jaunajiem puišiem ir jāredz, kādas ir dividendes, spēlējot Latvijas čempionātā. Atceros, kad izveidojās Liepājas metalurgs, jaunieši saņēma stipendijas, varbūt arī viņiem gribējās vairāk, bet galvenais, ka kaut kas bija. Tagad ir grūti kaut ko prasīt no spēlētāja, ja viņš spēlē par savu naudu. Ja esi samaksājis naudu, tad arī rodas prasības, ka jāspēlē pamatsastāvā. Tagad jauniešu komandās treneriem ar to ir jārēķinās.
— Kas notiek ar Latvijas čempionātu?
— Tagad daudzi spēlētāji brauc spēlēt uz Slovākiju vai Čehiju, bet nedomāju, ka viņi tur saņem lielu naudu. Agrāk arī mūsu čempionātā bija iespēja atrast tādu naudu. Savulaik bija Austrumeiropas hokeja līga, ko baltkrievi izmantoja, lai izveidotu labu vietējo čempionātu, bet mums tas neizdevās, lai gan bija viens laiks, kad spēlēja Liepājas metalurgs, ASK/Ogre, Rīga-2000, Daugavpils un līmenis bija ļoti labs, arī skatītāji nāca uz mačiem, spēles bija aizraujošas un neparedzamas. Taču tad sākās finansiālās problēmas un komandas cita pēc citas beidza pastāvēt. Ļoti žēl, ka vairs nav Liepājas metalurga.
JĀMAINA PSIHOLOĢIJA
— Tagad visu uzmanības centrā ir Rīgas Dinamo. Kā vērtējat Dinamo sniegumu šajā Kontinentālās Hokeja līgas sezonā?
— Sezonas sākums un sagatavošanās posms it kā rosināja optimismu. Manuprāt, Dinamo nepaveicās, ka uzreiz bija izbrauciens uz Tālajiem Austrumiem. Iespējams, ka tas iedragāja komandu gan fiziskā, gan arī psiholoģiskā ziņā. Kad viņi atgriezās no Tālajiem Austrumiem, tad arī sākās šūpošanās, kad vienu spēli uzvar, bet nākamajā vairs nekas nesanāk. Brauciens uz Tālajiem Austrumiem ir ļoti grūts process — aklimatizācija tur, pēc tam aklimatizācija atgriežoties. Citas komandas gan arī braukā, bet tās fiziskos trūkumus var kompensēt ar meistarību, taču mums komandas kopējā meistarība nav tik augstā līmenī, lai ar to kompensētu trūkumus, ja zaudējam fiziskajā ziņā. Redzams, ka spēlētājiem vēlēšanās ir, bet kaut kā pietrūkst. Tagad būs vairāk spēļu savā laukumā, taču arī mājās vēl ir jāuzvar, jo neviens tāpat vien punktus nedāvinās.
— Pavasarī Latvijas izlase bija pavisam tuvu tam, lai izkristu no pasaules čempionāta elites grupas. Tā bija nejaušība vai likumsakarība?
— Izlases spēlētājiem ir jāmaina psiholoģiskā attieksme, jo daudzi spēlētāji spēlē labā līmenī KHL, viņiem aiz muguras ir grūta sezona, tāpēc vairs nedeg acis. Lai gan jāsaprot, ka, spēlējot izlasē, tu aizstāvi valsts godu, tāpēc savas personīgās intereses ir jāatstāj otrajā plānā. Manuprāt, tas ne pārāk labi atsaucas uz izlasi. Skaidrs, ka KHL sezona atņem ļoti daudz spēka. Tagad spēlētājiem pirms pasaules čempionāta bieži vien rodas traumas, agrāk arī bija traumas, bet viņi tāpat spēlēja. Jāuztraucas arī par sportisko pusi, jo visas valstis progresē — dāņi, norvēģi, francūži, varbūt vienīgi itālieši palikuši vājāki. Jāsaprot, ka situācija nav īpaši laba, tāpēc izlases treneri neapskaužu. Agrāk izlases hokejisti spēlēja dažādu valstu un līmeņu čempionātos, tāpēc atbrauca uz pasaules čempionātu un gribēja sevi parādīt, lai saņemtu piedāvājumu uz augstāku līmeni. Pirms pagājušā čempionāta bija daudz traumu, tāpēc nebija ideāls sastāvs. Neskaitot šo čempionātu, rezultāti rāda, ka paaudžu maiņa izlasē noritējusi veiksmīgi, bez lielām problēmām. Taču tagad visiem izlasē ir jāapvienojas, jābūt patriotismam. Tagad pie mums dažreiz ir tā, ka nav rezultāta, bet tāpat viss ir normāli. Es esmu audzināts ar domu, ka ir jābūt rezultātam, ka trenera darbā ir jābūt kustībai uz priekšu, kaut minimālai, bet uz priekšu.
Leonīds BERESŅEVS
Hokeja treneris
Dzimis: 1958. gada 6. jūlijā Kirovočepeckā (Krievija)
Trenē: Latvijas junioru izlase, HS Rīga
Spēlējis: Olimpija (Kirovočepecka,1974.—1977.), Dinamo (Minska, 1977.—1978.), Dinamo (Rīga, 1978.—1987., 1990.—1991.), Ižstaļ (Iževska, 1987.—1990.), Avesta (Zviedrija, 1991.—1992.), Latvijas Zelts (1992.—1994.), Nik’s Brih (1994.—1996.), Lido Nafta (1996.—1997.)
Trenējis: Pārdaugava-2 (1992.—1993.), Hokeja Centrs (1993.—1994.), Pārdaugava (1994.—1995.), Latvijas junioru izlase (1995.—1999., 2000—2002., 2006. un 2010.), Juniors (1995.—1998.), Latvijas izlase (1996.—1999., 2004.—2006.), Liepājas metalurgs (1998.—2001. un 2003.), HK Rīga-2000 (2001.—2002.), Amur (Habarovska, Krievija, 2003.—2004.), Big Diamonds (Igaunija, 2007.—2008.), ASK/Ogre (2008.—2009.), Dinamo-Juniors (2009.—2010.), Latvijas jauniešu U-18 izlase (2010.), Arlan (Kazahstāna, 2011.—2013.), Jarmaļskije Sterhi (Krievija, 2013.—2014.)
Lielākie sasniegumi: 1996. gadā izveda Latvijas izlasi pasaules čempionāta elites grupā, 1997. gadā ar Latvijas izlasi pasaules čempionātā izcīnīja septīto vietu, 2006. gadā vadīja Latvijas izlasi Turīnas olimpiskajās spēlēs, 2010. gadā izveda Latvijas junioru izlasi pasaules čempionāta elites grupā, 1997. gadā ar Junioru uzvarēja Austrumeiropas Hokeja līgā, četras reizes ar trim dažādām komandām kļuvis par Latvijas čempionu.
