Sports vismaz sešām kājām un pavadai
Ne reizi vien nācies redzēt, kā aizelsies cilvēks lido pakaļ sunim, kas, cik vien jaudas, pavadā velk savu izmisušo saimnieku, veikli lavierējot starp dažādiem objektiem, kuri gadās ceļā. Pēc šāda skrējiena saimnieks visbiežāk neapmierinātībā plātās ar rokām un piesauc visus trejdeviņus, bet sunim atliek vien pieglaustām ausīm uz to noskatīties. Tomēr ir reizes, kad par šādu un — īpaši svarīgi — pat pēc iespējas ātrāku skrējienu suns gūst uzslavas un arī kādu našķi. Turklāt — jo stiprāk būs vilcis, jo lielāka saimnieka pateicība. Tieši šādās savstarpējās attiecībās dzīvo kamanu suņu sporta komanda — cilvēks un viņa ķepainis.
Šā sporta veida pirmsākumi nav nejauši — kamanās pirmo reizi iejūdzot suņus, gluži dabiski bija sākt arī sacensību — kurš ātrāk nonāks galapunktā. No savstarpējām sacīkstēm šāda konkurēšana pārauga par sporta veidu, bet pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados dibināta arī Starptautiskā Kamanu suņu sporta federācija (IFSS), kas lēnām bruģē ceļu uz olimpiskajām spēlēm.
AR KAMANĀM, RITEŅIEM UN SLĒPĒM
Latvijā kamanu suņu sports pazīstams nedaudz mazāk kā desmit gadus. Pirms astoņiem gadiem entuziastu pulciņš ļoti enerģisku suņu kompānijā devās uz sacensībām Lietuvā, kur iedegušies par ideju tādas rīkot arī Latvijā. Pašreizējais Latvijas Kamanu suņu sporta federācija prezidents Ģirts Eldmanis bija viens no federācijas dibinātājiem (2008. gadā), šajā sportā ienākot ar Aļaskas malamutu, kurš prasījis lielu enerģijas izlādēšanu. Patlaban Eldmanis sacensībās kā dalībnieks nestartē — to dara aptuveni pusotra simta citu sportistu Latvijā. Savukārt Eldmanis, ieguvis starptautiskā tiesneša kategoriju, tiesā sacensības ne tikai Latvijā. Pērn viņš bijis viens no aktīvākajiem tiesnešiem pasaulē šajā sporta veidā.
Lai gan nosaukums vedina domāt, ka runa ir tikai par kamanu braukšanu, šis sporta veids ir krietni daudzveidīgāks — ziemā suņi var vilkt ne tikai kamanas, bet arī slēpotājus, bet pārējos gadalaikos cilvēks ar suni var gan skriet, gan braukt ar divriteni vai skūteri, vai arī riteņkamanām. Atkarībā no velkamās nastas mainās arī vilcēju skaits — ja cilvēks skrien, tad ar vienu suni, bet kamanas var vilkt pat visi desmit suņi.
Ņemot vērā Latvijas plikās ziemas, pie mums vairāk attīstījies bezsniega kamanu suņu sports. Turklāt nav nemaz tik viegli nokomplektēt komandu kamanu vilkšanai. Tāpēc Latvijā par populārāko kļuvis baikdžorings — startēšana ar MTB klases velosipēdu un suni. Iecienīts ir arī kanikross — cilvēka un suņa skrējiens. Ģirts Eldmanis sola, ka nākamajā gadā kanikross parādīsies Stirnu buka seriālā, tāpēc skrējējiem būs iespēja sev tīkamo nodarbi īstenot kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem.
CILTSRAKSTUS VAR NEIESNIEGT
Sacensībās ierasts suņus dalīt divās klasēs. Ziemeļu jeb Nordic klasē startē tikai Sibīrijas haskiji, Aļaskas malamuti, Grenlandes suņi un samojedi, turklāt, tā kā Latvijā ir daudz haskiju, šī klase ir nedaudz attīstītāka par atvērto klasi, kurā var startēt pilnīgi visi suņi.
Katrai suņu šķirnei ir savas dotības. Piemēram, skaistie zilacainie suņi, kā tautā ierasts saukt haskijus, skrējienā ir nedaudz lēnāki, tomēr viņi ir lieliski pajūgu vilkšanai vidējās distancēs. Taču arī ar haskiju trasi var noskriet ar ātrumu 30 kilometri stundā. Aļaskas haskiji un eirodogi, kas ir haskiju un pointeru vai greinhaundu krustojums, greisteri, veimārieši, kurchāri — tās un citas ir sporta šķirnes, suņi ar spēcīgām kājām. Uzskatu, ka viņu dzīvē viens no primārajiem mērķiem ir vienkārši skriet. Šo šķirņu suņi lielākoties paredzēti sprintam — 10 kilometri būtu ātra skrējiena maksimums, savukārt jau pieminētie haskiji, piemēram, tendēti uz izturību. Garās distances Latvijā gan netiek skrietas, jo ir grūti nodrošināt trasi aptuveni 300 kilometru garumā. Populārākās ir tā dēvētās vidējās distances, kuru garums ir aptuveni 40 kilometri un, protams, sprints.
Sacensībās šķirnes netiek iedalītas un ciltsraksti nevienu neinteresē, uzsver Eldmanis. Galvenais, lai dzīvnieks būtu vesels, potēts un ar pareizu ekipējumu — tam tiek sekots ļoti stingri. Vienā sajūgā vienlaikus var skriet dažādu šķirņu suņi, tomēr, kā norādīja Eldmanis, rezultāta visticamāk nebūs, jo labiem startiem sajūgā jāliek līdzvērtīgi suņi.
AR INSTINKTIEM NEPIETIEK
Lai gan daļai suņu skriešana ir asinīs, ar to būs par maz, lai sacensību trasi mērotu daudzmaz pieklājīgā laikā. Pat tad, ja runa ir par distancēm daudzu kilometru garumā, nereti žiglāko cilvēka un suņa komandu izšķir vien sekunde. Lai pēc iespējas sekmīgāk izvairītos no liekām sekundēm trasē un nodrošinātu to, ka vēlamajā virzienā dodas ne tikai cilvēks, bet arī suns, dzīvnieks jāapmāca.
„Suņi ir inteliģenti,” saka Eldmanis, „un pat spītīgākajam sunim var iemācīt nepieciešamās komandas, vajagot tikai laiku — lai satrenētu suni, kas būtu gatavs startēt sacensībās, nepieciešams aptuveni gads. Sākumā kucēni jāved uz treniņiem vismaz paskatīties.” Eldmanis uzsver, ka, novērojot citus suņus, kucēni spēj labi atdarināt pieaugušo sugasbrāļu darbības. Tad lēnām jāsāk skriet un pieradināt pie iemauktiņiem, dzīvniekam liekot noprast, ka nu kaut kas jāvelk.
Jātrenējas arī suņa komandas biedram — cilvēkam —, uzlabojot savu fizisko un tehnisko sagatavotību, jo, lai sasniegtu labu rezultātu, ar stāvēšanu vien pajūgā būs par maz. Cilvēkam nereti nākas vilcējam sunim piepalīdzēt ar stumšanu. Īpaši svarīgi ir sunim iemācīt pagriezienu komandas — vieni mēģina likt sunim atpazīt latviskos pa labi un pa kreisi, savukārt citi gan svilpj, gan izmanto abstraktākas komandas, piemēram, dži un ho. Savukārt, ja komandai tomēr rodas kādas grūtības vai saimnieks vēlas pats apgūt kādas trenēšanas nianses, iespējams vērsties pie Gintas Kleinbergas, kura Latvijā kamanu suņu sporta trenēšanas jautājumos varētu būt kompetentākā, norāda Eldmanis.
ĶEPAS UN 15 PROCENTU PAĀTRINĀJUMS
Visās sacensību disciplīnās suns var startēt no pusotra gada vecuma (atsevišķās — no gada vecuma). Kopš šī brīža sunim ir vidēji astoņi deviņi gadi, lai mežonīgā ātrumā trauktos pa trasēm, sev līdzi velkot skrienošu vai braucošu cilvēku. Eldmanis norāda, ka pa taisni ar suni varot nesties arī ar ātrumu 55 kilometri stundā, bet pajūga vidējais ātrums var būt pat 40 km/h. Tas noteikti izskatās iespaidīgi, redzot, kā šādā ātrumā četri vai seši suņi traucas pa mežu, pāri saknēm, sev līdzi velkot kamanas.
Eldmanis atgādina par kādu Polijā veiktu eksperimentu, kurā viens no labākajiem valsts MTB velobraucējiem sacenties ar vienu no labākajām baikdžoringa komandām piecu kilometru distancē. Eksperiments noslēdzies ar profesionālā MTB braucēja zaudējumu, trasi veicot par divām minūtēm ilgāk. Dzīvnieks velosipēdistam piešķirot pat 15—20 procentu lielu paātrinājumu, palīdzot ātrāk veikt arī pagriezienus.
Optimālais sportista vecums sunim ir no diviem līdz pieciem gadiem, ar sešu gadu vecumu sprintera dotības dzīvniekā sāk zust. Suns var piedalīties sacensībās vidēji līdz 10 gadiem, tomēr gadās arī izņēmumi ilgstošākai karjerai.
BEZ DOPINGA UN AGRESIVITĀTES
Ņemot vērā, ka sunim, tāpat kā cilvēkam, ir spēku robežas, arī kamanu suņu sportā diemžēl gadās sastapties ar mēģinājumiem negodīgā veidā ietekmēt dzīvnieka spējas. Eldmanis pauž nožēlu, ka arī šo sporta veidu diemžēl nevar saukt par tīru. Protams, aptuveni viens pozitīvs suņu dopinga gadījums gadā visā pasaulē, salīdzinot ar citiem sporta veidiem, šķietami nav daudz, tomēr lieti atminēties, ka par suņa ēdienkarti atbild tā saimnieks. Dopings tika konstatēts arī kādam kaimiņvalsts sportistam, kas startējis Latvijā, kuram fiksēts zaļās tējas ekstrakta lietojums. Ir stingri jāuzmana, lai suns nesalaizās kafiju vai tēju, jo ar to sportiskās gaitas var arī beigties.
Lai izvairītos no nevēlamām sekām, stingri jāseko suņiem paredzētajai diētai. Tā gan nav ļoti sarežģīta — suns jādzirda, jābaro ar labu pārtiku, jādod vitamīni un citas piedevas, kā arī jēla gaļa. Tāpat noteiktā laikā pirms sacīkstēm suņi īpaši jāpadzirda, nodrošinot nepieciešamās enerģijas izdalīšanos sacensību laikā
Suņiem aizliegta agresivitāte. Sacensību laikā pirms vai pēc starta suņi atrodas kopējās novietnēs, sēžot pie savas komandas. Suņi cits ar citu satiekas tikai trasē, un arī tad uz pavisam neilgu brīdi — apdzīšanas manevrā. Eldmanis skaidro, ka trasē suņiem jāspēj bez problēmām vienam otram paskriet garām. Protams, šis ir viens no momentiem, kad iespējami konflikti, jo suņi, nesadalot trasi, reizumis mēdz viens otram klupt krāgā. Tomēr augstākas trenētības suņi nekrīt viens otram virsū — vienkārši paskrien garām un ķer nākamo, apgalvo Eldmanis.
IZMĒRAM NAV NOZĪMES
Šķiet, ka kamanu suņu sportā der tikai masā smagāki un augumā lielāki četrkājainie mīluļi. Tomēr tā nepavisam nav. Ģirts Eldmanis uzsver, ka sportot var ar visiem suņiem, turklāt nodarbināt savus mājdzīvniekus būtu pat vēlams. Cilvēki uz startu nes arī mazos terjerus. Mazais ķepainis gan nespēs nodrošināt vērā ņemamus sportiskos rezultātus, jo paātrinājuma gūšanai sunim skaustā jābūt vismaz 35 centimetrus augstam, tomēr kanikrosā mazie suņuki var droši skriet līdzi saviem saimniekiem.
Arī pašu sportistu vidū nav vecuma ierobežojuma. Sacensībās bērnu klasē piedalās arī tādi, kuri savas sporta gaitas sāk tieši ar kanikrosu. Eldmanis uzsver, ka bērni šajos notikumos gūst ļoti pozitīvas emocijas. „Es skrēju, nokritu, mani suns pavilka vēl pa smilšu bedri trasē, bet mēs tomēr sasniedzām finišu un bija forši,” kāda jaunā sacensību dalībnieka stāstīto atminas Ģirts Eldmanis. Viņš gan mierina, ka šis sporta veids nav traumatiskāks par parasto skriešanu vai riteņbraukšanu, jo suns neradot pārmērīgus papildu riskus. Protams, problēmas rodas tad, ja suns kokam aizskrien pa vienu pusi, bet cilvēks aizbrauc pa otru. Bet šajā gadījumā jāatgriežas pie jautājuma par trenēšanos, uzsver Eldmanis.
Ja kādam tomēr ir radusies vēlme savu suni izmēģināt kādā no sporta veida distancēm, nav jāsatraucas par tūlītēju ekipējuma iegādi. Federācija interesentiem piedāvā to izmēģināt, lai saprastu, vai sanāk un vai patīk.
PAKAUKT IEDVESMAI
Kamanu suņu sporta sacensības, jo īpaši ziemā, parasti ir labi apmeklētas, jo — kur vienā reizē vēl var redzēt 300 azartiskus suņus skrienam vienā trasē, norāda Ģirts Eldmanis. Ziemas sporta veidi cilvēkiem asociējas ar filmām — parasti neiztiek bez jautājumiem, vai tie haskiji ar zilajām acīm skrien labāk, vai suņiem nesalst?
Atnākot uz sacensībām, tiek lauzti daudzi stereotipi — suns tomēr var gulēt sniegā, ja viņam ir atbilstošs kažoks, suni neviens nespīdzina, tas skrien labprātīgi, pajūgā suni neviens nemoka, kaukšana pirms starta ir prieka izrādīšana, nevis bailes, skaidro Eldmanis.
Cilvēkam un sunim jābūt vienai komandai — citādi rezultātus nav vērts gaidīt. Eldmanis uzsver, ka arī suņi jūt, kad starts ir izdevies. Dzīvniekiem neko daudz neizteiks ne saimniekam rokās iedotais kauss, ne pjedestāla pakāpiena augstums, tomēr saimnieka pateicību suns gan sapratīs. Jasunim nebūs interesanti vai nebūs gandarījuma, ka viņš ir izdarījis labu darbu, tas vienkārši neskries, un suni nevar piespiest skriet — viņš vienkārši vilksies pa trasi, skaidro Eldmanis. Suni bieži vien ņem līdzi uz pjedestāla. Protams, tas nav zinātniski pierādīts, bet suns zina, ka viņš ir izdarījis labu darbu.
KAMANU SUŅU SPORTS
* Starptautiskā Kamanu suņu sporta federācija (IFSS) vieno 40 valstis, aptverot visus pasaules kontinentus. Vairums federācijas dalīborganizāciju pārstāv Eiropu. Starptautiskajā arēnā lielākā ietekme ir Skandināvijas sportistiem, kā arī Polijas, Vācijas un Francijas komandām.
* Latvijā darbojas seši kamanu suņu sporta klubi un organizācijas: Kamanu suņu sporta klubs, RaceDog Latvia, Dog Sport Carnikava, Zemu lidojoši suņi, Sporta un izglītības biedrība Ķepasspiediens unSniega suņi.
* Latvijā tiek organizēti atklātie čempionāti, sacīkstes rīkojot Carnikavas novadā, Garkalnes novadā, Saldū, Ogrē un Baložos. Komandas no Latvijas piedalās arī sacensībās ārvalstīs, visbiežāk — Krievijā.
* Sacensības un treniņi notiek rudenī, ziemā un pavasarī. Siltos un karstos laikapstākļos nenotiek nedz treniņi, nedz arī sacensības.
* Vidējais distances garums sprintam gan sniega, gan bezsniega apstākļos ir 4—6 kilometri. Vidējās distances, kuru garums ir 25—45 kilometri, Latvijā tiek veiktas tikai treniņos vai arī sacensībās ārzemēs.
Plašāka informācija:
www.sleddog.lv
Autori: Anastasija Tetarenko
