Piecēlies no rezervistu soliņa
Latvijas sieviešu valstsvienības emocionālā uzvara pār Lietuvas izlasi (65:62) ne tikai diezgan plaši pavēra durvis uz Eiropas 2017. gada čempionāta finālturnīru, bet arī pievērsa uzmanību vienīgajam debitantam komandā — jaunajam galvenajam trenerim Mārtiņam Zībartam. Pēcmača komentāros skanēja spēlētāju pateicības vārdi par kvalitatīvo spēles plānu un skaidri nospraustajiem uzdevumiem, kuru izpilde palīdzējusi sasniegt nepieciešamo uzvaru. Savukārt līdzjutēji pamanīja un novērtēja, ka pēc sešu gadu pārtraukuma komandā sapulcējušās visas Eiropā spēlējošās labākās basketbolistes.
„Paldies Starptautiskajai Basketbola federācijai, kas mainījusi kvalifikācijas izspēles sistēmu. Spēlētājas klubu sezonas laikā var izrauties uz mājām un palīdzēt valstsvienībai,” treneris Zībarts uzsver apstākļu labvēlīgo ietekmi un pagaidām atturīgi runā par mērķiem finālturnīrā. Vispirms jāizcīna ceļazīme uz Čehiju, un tad… „Manuprāt, komandas ilggadējo līderu paaudze pēdējo vārdu vēl nav pateikusi.”
ALFRĒDA KRAUKĻA AUDZĒKNIS
„Treneriem, kuriem ir augstas klases spēlētāju pieredze, iespējams, ir vieglāk kontrolēt situāciju komandā un laikus pamanīt dažādus zemūdens akmeņus,” Mārtiņš Zībarts netieši atzīst, ka profesionālās karjeras ceļā viņam nav bijusi pati izdevīgākā starta pozīcija. Tomēr 41 gadu vecā speciālista stāžs sportā drīz jau sasniegs trīsarpus gadu desmitus, liekot aizmirst dažas nepilnības viņa CV.
Savulaik mazo Mārtiņu sportā ievirzījis tagadējais Rīgas 49. vidusskolas direktors, bet toreiz — astoņdesmito gadu sākumā — Darba rezervju futbolistu treneris Juris Liepiņš, kurš pirmklasnieku uzaicinājis trenēties kājbumbā. Kad treneris devis priekšroku skolotāja darbam un viņa vietā Rīgas puišeļus futbola gudrībās sācis dīdīt kāds no Padomju Savienības dienvidiem atbraucis speciālists, audzēkņa Zībarta sportiskās prioritātes mainījušās, stabilu pieturvietu atrodot VEF basketbola skolā. Tur vairākus gadus Mārtiņa treneris bijis leģendārais Latvijas basketbola tradīciju glabātājs Alfrēds Krauklis (tas pats, kura vārds skolai piešķirts pēc Meistara nāves).
No ilūzijām par veiksmīgu spēlētāja karjeru Mārtiņš gan šķīries samērā ātri. Jaunā censoņa izaugsmi uz labu brīdi nobremzējis atslēgas kaula lūzums pēc neveiksmīgā izbrauciena ar divriteni, kura dēļ vairākus mēnešus nācies nostaigāt ar fiksētu roku, bet bijuši arī citi iemesli. „Biju pazaudējis laiku, un, lai kā negribējās to atzīt, augums nebija īstais, lai reāli domātu par iekļūšanu meistarkomandā. Bet basketbolu pamest negribējās. Sporta skolā divas grupas kopā trenējāmies nelielajā 64. vidusskolas zālē, bet man ar to nepietika. Kādu 14 gadu vecumā nopirku grāmatu Junij basketbolist (Jaunais basketbolists — krievu val.) un centos trenēties pēc tajā aprakstītās programmas. Treniņnometnē brīvajā laikā skatījos, kā darbojas vecāko grupu treneri Indulis Možeiks un Jānis Rimbenieks. Organizētā basketbola spēlēšanu liku malā — gribēju būt treneris.”
PARALĒLAIS BASKETBOLS: KOLIBRI UN LU
Par jaunā speciālista ideju pirmo poligonu deviņdesmito gadu vidū kļuva privātais basketbola klubs Kolibri. Sadarbība sākusies, Mārtiņam pildot tiesneša pienākumus (“Jaunatnes līgas pirmajos gados bija tiesnešu deficīts, tāpēc dažkārt nācās svilpt pat septiņas spēles pēc kārtas — tā, ka vakarā bija grūti saprast, kur atrodies…”) un vasarās treniņnometnēs palīdzot kluba galvenajai trenerei un dvēselei Mudītei Zanderei. Līdz trenerim Zībartam uzticēta 1990./1991. gadā dzimušo meiteņu grupas vadīšana.
„Ar tām meitenēm strādāju no iesācēju grupiņas līdz izlaidumam. Gribēju izliet cauri visam procesam, lai saprastu, kas kurā vecumā iemācāms, un tad startēt lielajā basketbolā. Faktiski to darīju sabiedriskā kārtā, jo vecāku ziedojumi bija simboliski un neregulāri. Paveicās, ka tam vecumam Jaunatnes līgā bija ļoti nopietna konkurence. Spēcīgas komandas bija Ventspilī, Liepājā, Rīdzenē… Ļoti laba atlase bija 47. vidusskolā, kuras internātā bija talantīgas meitenes no visas Latvijas. Labāko astoņniekā nevienas vieglas spēles, katrā komandā bija savas izlases spēlētājas. Savstarpējās cīņās auga gan spēlētājas, gan mēs — treneri.”
Par savām labākajām audzēknēm treneris Zībarts sauc kādreizējās jaunatnes izlašu līderes Aneti Klintsoni, Lauru Vētru un Lauru Puriņu, no kurām, tiesa, lielajā basketbolā patlaban piedalās tikai pēdējā (TTT Rīga sastāvā). Meiteņu motivēšanu treneris nosauc par vienu no galvenajiem sieviešu komandu trenera izaicinājumiem. „Basketbols ir sarežģīta spēle. Jāstrādā galvai, jābūt labai fiziskajai sagatavotībai un plašam tehnikas arsenālam. Ja kaut kā no tā visa pietrūkst, meitene laukumā jūt diskomfortu, un tad viņu basketbolā noturēt grūti. Pašam bija gadījums, kad skolā atradu šķietami perspektīvu meiteni, bet mazliet sasteidzu procesu. Par ātru izlaidu laukumā, viņa pilnīgi apjuka un nebija vairs pierunājama turpināt trenēties. Gadās arī tā, ka spēlē viss iet no rokas, bet parādās citas intereses — un treneris atkal paliek zaudētājos…”
Trenerim Zībartam profesionālās un sadzīviskās intereses līdzsvarā palīdzējis turēt maizes darbs Latvijas Universitātē, kur iznācis vadīt vīriešu komandu. Sākotnēji tīrā amatieru līmenī, līdz beidzot…
„Universitātes komandas attīstību uzskatu par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem. Viss sākās ar diviem treniņiem nedēļā un spēlēm Studentu līgā un kādā no Latvijas zemāko divīziju turnīriem. Bet LU studēja tādi pazīstami basketbolisti kā Ainars Bagatskis, Mārtiņš Skirmants, Raimonds Vaikulis, Uldis Rudzītis… Bija arī talantīgi jaunieši, kuri vēl nespēja ieinteresēt lielos klubus, bet piemērotos apstākļos varēja kļūt par labiem basketbolistiem. Studentu basketbolam bija milzīgs potenciāls attīstībai, bet tas ilgu laiku darbojās tukšgaitā. Līdz radās izdevīga situācija, un LU komanda sāka spēlēt Latvijas Basketbola līgā.
Jā, sākumā tā drusku bija avantūra. Aizbraucām uz Ventspili, pirmajā puslaikā jau mīnus 40 un bezpalīdzības sajūta — ko mēs te darām!? Bet, ja redzi, ka spēlētāji nav gatavi spēlēt tādā līmenī, kā to dara pretinieki, trenerim paveras plašs darba lauks — izdomāt, kā treniņos attīstīt prasmes, kā spēles laikā piesegt savus trūkumus un izmantot trumpjus, kā spiest uz pretinieka vājajām vietām. Ir iespēja eksperimentēt, tāpēc trenerim savā ziņā darbs ir interesantāks nekā lielā klubā, kur savāktas zvaigznes un visi gaida rezultātu. Jau otrajā spēlē ar ventspilniekiem, izmantojot piemērotu taktiku, ilgi cīnījāmies punkts punktā, neļaujot pretiniekiem iegūt izšķirošu pārsvaru. Jā, uzvaru tosezon mums nebija daudz, bet bija interesantas spēles un izveidojās komandas kodols, kas gadu vēlāk jau sasniedza 4. vietu LBL. Protams, liela nozīme bija Žaņa Peinera faktoram, bet viņš jau nebija vienīgais komandas vilcējs.”
LATVIJAS REKORDS EIROPĀ
Plašākā Latvijas basketbola sabiedrībā treneris Mārtiņš Zībarts kļuva pazīstams 2006. gadā, kad viņa vadībā U-16 meiteņu izlase pirmo reizi pārkāpa Eiropas čempionāta virslīgas slieksnim. Komandas priekšgalā viņš gan nokļuva zināmā mērā nejauši. Sākotnēji galvenā trenera amatā ieceltais Ainārs Čukste, novērtējot Kolibri/47. vidusskolas komandas pienesumu izlasei, treneri Zībartu uzaicinājis nākt par palīgu. Taču pavasarī Čukste pats kļuvis par valstsvienības galveno treneri un vieta kadetu izlases priekšgalā kļuvusi vakanta.
Zībarts gan piebilst, ka viņa izredzēm par labu nācis tas, ka uz kadetēm lielas cerības neesot liktas. Iepriekšējo gadu gājumu komandas pat ar tādām talantīgām spēlētājām kā Aija Putniņa un Elīna Babkina sastāvā Eiropas čempionāta B līgā bija startējušas neveiksmīgi. Par kopējo noskaņu liecinājis fakts, ka atceļam no Somijas biļetes sākotnēji esot iegādātas pievakarē — tieši finālspēles laikā. Pēc treneru protesta biļetes gan laikus apmainītas, un tas bija prātīgi darīts. 17 komandu konkurencē Latvijas kadetes aizcīnījās līdz otrajai vietai, tiesa, prieku par ceļazīmi uz A divīziju sabojājis zaudējums finālspēlē ar Zviedriju.
„Pirms pēdējās ceturtdaļas bijām vadībā ar 8 punktiem, bet pēdējās desmit minūtes zaudējām ar 4:22,” Zībarts precīzi atceras visas detaļas. Arī to, ka šī neveiksme noderējusi kā papildu motivācija pēc diviem gadiem U-18 čempionāta B divīzijā, kur meitenes uzvarējušas visās astoņās spēlēs, izcīnot pirmo vietu un ceļazīmi uz virslīgu. Starp citu, atjaunotās neatkarības laikā tā joprojām ir Latvijas basketbolistu 1. vieta Eiropas čempionāta turnīrā — lai arī B divīzijā, bet tomēr.
Vēl pēc diviem gadiem — 1990. gada vasarā — Eiropas U-20 čempionātā Liepājā Zībarta vadītā Latvijas izlase izcīnīja bronzas medaļas, pusfinālā tikai nieka tiesu piekāpjoties spānietēm. No tā sastāva četras spēlētājas — Anete Šteinberga, Ieva Krastiņa, Kristīne Vītola un Liene Priede — patlaban ir valstsvienības ierindā, Latvijas galvenajā komandā spēlējušas Sabīne Niedola un Karlīne Nīmane, bet spēkus izmēģinājušas arī Anete Klintsone un Linda Rubene. „Talants, darbs un komandas ķīmija,” treneris nosauc galvenos panākumus veicinošos faktorus, uzsverot, ka meitenes bijušas konkurentes savu sporta skolu sastāvos, bet izlasē izveidojies ļoti labs kolektīvs un šīs attiecības saglabājušās joprojām. Tieši veiksmīgā pieredze darbā ar jauniešu izlasēm un spēlētājām, kurām tagad jāpārņem atbildības stafete no ilggadējām valstsvienības līderēm, bija viens no Basketbola savienības valdes galvenajiem argumentiem, uzticot trenerim Zībartam Latvijas izlases galvenā trenera posteni.
GAN TEORĒTIĶIS, GAN PRAKTIĶIS
Interesanti, ka līdztekus darbam ar jauniešu izlasēm un Latvijas Universitātes puišiem Zībarts jau teju desmit gadus aktīvi līdzdarbojies klubu basketbola augstākajā sabiedrībā, tiesa ne vienmēr būdams priekšplānā. Iespējams, tikai paši uzmanīgākie Latvijas basketbola norišu sekotāji atceras, ka kolorītā Barons komanda pirms sadarbības ar Latvijas ekonomikas milžiem LMT un Latvijas Dzelzceļu vairākus gadus draudzējās ar Latvijas Universitāti un tās basketbola sistēmu. Kad varēšana un ambīcijas pieauga, LU abreviatūra no komandas nosaukuma pazuda, bet Barons prezidents Ivo Zonne bija novērtējis trenera Zībarta zināšanas un 2007. gada rudenī ieteica viņu par palīgu topošās superkomandas galvenajam trenerim Kārlim Muižniekam. Sezonas beigās Barons/LMT triumfēja FIBA kausa izcīņā un Latvijas čempionātā, un Zībarta pienesums skautingā — spēlētāju meistarības un pretinieku taktikas nianšu izpētē un komandas taktiskās koncepcijas izstrādē — esot bijis ievērojams.
Šī pieredze Zībartam nostiprināja basketbola teorētiķa reputāciju, no kuras vaļā viņš īsti nav ticis — jau pieminētās U-20 izlases bronzas medaļas liecina arī par praktiķa tvērienu. Pats treneris piemin vēl citu savas pieredzes šķautni. „Galvenajam trenerim jākoncentrējas uz daudziem aspektiem, un spēles emocijās pat visizcilākajam trenerim kaut kas var paslīdēt garām. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu palīgi, kuriem var uzticēties un kuri var papildināt galveno treneri. Taktiskās nianses — kur iekrītam, kur kaut kas jāpiekoriģē — vislabāk var novērtēt, sēžot uz soliņa. Kad pašās 2008. gada beigās Barons atlaida Muižnieku un es kļuvu par galveno treneri, sākums bija ļoti grūts. Vajadzēja atrast kopīgu valodu ar zvaigznēm, piedevām sākās krīzes, samazinājās budžets un līdz ar to mainījās sastāvs. Tomēr pussezonas laikā izveidojām labu komandu, ar kuru LBL finālsērijā tikām līdz pēdējai — septītajai — spēlei, kurā zaudējām pagarinājumā, kaut arī nācās cīnīties bez līdera (Armanda Šķēles).”
Kopā ar Barons/LMT izcīnītais Latvijas vicečempionu tituls pagaidām palicis pēdējais spilgtais ieraksts galvenā trenera Zībarta CV. Nākamās sezonas laikā trenera attiecības ar kluba vadību piedzīvoja vairākus kūleņus, un sezonas beigās Baronu līdz otrajam valsts čempionu titulam aizveda galvenais treneris Edgars Teteris, Zībartam atkāpjoties ēnā. Sekoja Latvijas Universitātes komandas debijas sezona LBL, bet kopš 2011. gada pavasara Zībarta profesionālā karjera ritējusi paralēli Gundara Vētras ceļam.
„Savulaik iepazināmies, kad Gundara meita Laura sāka pie manis trenēties, bet kopā pirmo reizi strādājām 2010. gada vasarā, kad viņš piekrita man palīdzēt darbā ar U-20 izlasi kā konsultants. Izveidojās laba sapratne, viņš redzēja, kā strādāju, ko varu dot komandai. Kad 2011. gada pavasarī Vētram darbu piedāvāja BK Ventspils, viņš uzrunāja mani, un sākām strādāt kopā.” Duets neizjuka arī pēc darba uzteikuma Ventspilī, un kopš tā laika abi kopā strādājuši Krievijas vīriešu komandās tālajā Vladivostokā un tuvajā Sanktpēterburgā, bet kopš 2014. gada — sieviešu Eirolīgas komandā Kurskas Dynamo. Šovasar, izskatot variantus sieviešu valstsvienības jaunajai vadībai, Basketbola savienības kuluāros kā perspektīvākais tika izraudzīts Kurskas tandēms. Vētra no piedāvājuma pieklājīgi atteicās, Zībarts — piekrita.
IZMANTOT VISU POTENCIĀLU
Lai saprastu situāciju valsts sieviešu galvenajā komandā, Zībartam papildu laiks nebija vajadzīgs, jo pēdējās divas sezonas viņš bija viens no galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa asistentiem. Pirms 2015. gada Eiropas čempionāta komandā atgriezās vairākus gadus nespēlējušās līderes Anete Jēkabsone-Žogota un Gunta Baško-Melnbārde, tomēr dažādu iemeslu dēļ visas labākās spēlētājas sapulcēt neizdevās. Turnīru Ungārijā latvietes sāka ar diviem zaudējumiem Serbijas un Horvātijas izlasēm, pēc tam uzvarēja Lielbritānijas izlasi un nodemonstrēja ievērojamu potenciālu, uzvarot spēcīgo Krieviju (68:62). Tomēr izlieto ūdeni sasmelt vairs neizdevās. Komanda nekvalificējās otrajam posmam, nepiepildot sapni vēlreiz piedalīties olimpiskajā turnīrā.
Vai pieredzējušajām līderēm pietiks motivācijas un spēka vēl vienam Eiropas čempionāta ciklam, un cik liels varētu būt jaunās paaudzes spēlētāju pienesums?
„Situāciju krasi ietekmējusi kvalifikācijas turnīra reglamenta maiņa. Ne jau tikai Latvijas komandā vien. Klubā jutām, ka, tuvojoties izlašu spēlēm atvēlētajam logam, meitenes grib mājās uzspēlēt kopā, iegūt pozitīvas emocijas. Papētīju arī citu komandu sastāvus — ierindā ir visas labākās. Kādai varbūt šī ir pēdējā sezona, neviena nezina, kā jutīsies pēc pusotra gada, tāpēc patlaban stingri iezīmēt kaut kādus plānus saistībā ar finālturnīru nebūtu nopietni. Pagaidām koncentrējamies uz tuvākajiem mērķiem — katru nākamo spēli. Ir iespēja parādīt labu basketbolu un iepriecināt savus atbalstītājus, ko centīsimies izmantot. Pirmais mērķis — jāiegūst ceļazīme uz finālturnīru. Kad tā būs rokā, nospraudīsim nākamo,” treneris Zībarts izvairās no tālejošiem solījumiem.
Uz viņa pirmo aicinājumu atsaucās visas Latvijas labākās basketbolistes, dodot iespēju pirmo reizi kopš 2009. gada oficiālā cīņā doties labākajā sastāvā. Ar septiņiem treniņiem piecu dienu laikā gan nebija pieticis, lai atjaunotu saprašanos uzbrukumā, tāpēc gan pašas spēlētājas, gan Olimpisko sporta centru piepildījušie skatītāji dažbrīd ķēra pie galvas vai sirds, pārdzīvojot šķietami nesaprotamās kļūdas. Taču, ko neizdevās izdarīt pie pretinieku groza, ar uzviju kompensēja komandas darbs aizsardzībā, kur trenera plānā uzzīmētajās un meiteņu laukumā izliktajās lamatās lietuvietes krita ar apbrīnojamu regularitāti (pretinieces tika piespiestas kļūdīties 32 (!) reizes).
Uzvara ar 65:62 latvietes padarījusi par kvalifikācijas turnīra favorītēm vismaz līdz februārim, kad paredzētas nākamās spēles. Tad latvietes gaida divas cīņas izbraukumā Slovēnijā un Lietuvā, bet turnīrs beigsies nākamajā novembrī, kad Rīgā viesosies slovēnietes. Ja citās grupās nenotiks zili brīnumi, ar bilanci 3—1 pietiks, lai 2017. gada jūnijā varētu braukt uz finālturnīru Čehijā un pacīnīties par līdzdalību 2018. gada Pasaules kausa izcīņā. „Spēlē ar Slovēniju taktikā un arī sastāvā būs citi akcenti,” treneris Zībarts sola elastīgus un situācijai piemērotus lēmumus, lai maksimāli izmantotu visu Latvijas pašreizējo potenciālu.
„Vasarā pirms finālturnīra sastāvā tika spēlētājas, kuras sevi labi parādīja gatavošanās ciklā. Cits jautājums — kāpēc dažas nespēja parādīt visu, ko spēj, un tāpēc neizturēja konkurenci,” Zībarts norāda uz rezervēm, kas iepriekš nav izmantotas par visiem 100 procentiem. Basketbolā neviens nevar garantēt, ka veco kļūdu izlabošana neizraisīs jaunas un ļaus krasi uzlabot rezultātu. Bet mēģināt vajag.
Mārtiņš ZĪBARTS
Basketbola treneris
Dzimis: 1974. gada 15. februārī Rīgā
Izglītība: Rīgas 49. vidusskola, pedagoģijas bakalaurs sporta zinātnē (LSPA), pedagoģijas maģistrs skolvadībā (RPIVA), LU doktorants
Trenējies: VEF basketbola skolā
Strādājis: par treneri basketbola klubā Kolibri, kā arī par Latvijas Universitātes lektoru un vīriešu basketbola komandas treneri
Trenera karjera izlasēs: galvenais treneris Latvijas meiteņu izlasēm: U-16 (2. vieta Eiropas čempionāta B divīzijā 2006. gadā), U-18 (1. vieta Eiropas čempionāta B divīzijā 2008. gadā) un U-20 (3. vieta Eiropas čempionātā 2010. gadā);Latvijas sieviešu valstsvienības galvenā trenera asistents (2014., 2015.); kopš 2015. gada rudens — sieviešu valstsvienības galvenais treneris
Trenera karjera klubos: Barons/LMTtreneris (2007.—2008., 2010.) un galvenais treneris (2009.—2010.),Latvijas Universitātes galvenais treneris (2010.—2011.),BK Ventspils treneris (2011.—2012.),Vladivostokas Spartak-Primorje treneris (2012.—2013.),Sanktpēterburgas Spartak treneris (2013.—2014.),Kurskas Dynamo sieviešu komandas treneris (kopš 2014. gada).
